Senie latvieši augstu turēja Mēness kultu. Senāk ievēroja un godāja ikkatru pilnā
Mēness dienu. Atminēsimies, ka līdzīgi rīkojās gandrīz visas
indoeiropiešu tautas. Katrā pilnmēnesī tika godāts savs dzīvnieks, augs
vai dabā dominējošie procesi. Mūsu iezīmdienas senāk visticamāk svētītas
pilnmēness laikā.
Visās
dabīgi izaugušās reliģijās svinamus laikus un
dienas noteic gadskārtas mūžīgais ritums ap Sauli kā centru. Saule pie
tam netiek reliģiski dievināta, bet tikai dzejiski daudzināta kā
dievišķīgs iestādījums un gadskārtas noteicēja. Senā laika skaitīšana
katrā konkrētajā gadā izriet no Saules rita. Latvieši kā laika mēra
vienību lietojuši Saules gadu, un tajā ietverta mūsu senā laika
skaitīšanas sistēma. Tāda bija arī grieķiem, romiešiem, japāņiem,
ķīniešiem u.c.
Visā savā attīstības vēsturē cilvēks izmantojis spējas pazīt un
pielietot abstraktus attēlus - zīmes un simbolus informācijas
glabāšanai, nodošanai, piesaistīšanai, dažādu enerģētisko procesu
vadīšanai.
Iesākumā
bija VĀRDS. Un Vārds bija pie Dieva. Mūsu pasaule un Visums ir radīti
ar Vārdu. Ar DIEVA VĀRDU. Pirms Vārda ir Doma, Sapnis, Ideja. Kad
Sapnis ir izauklēts un izDomāts un izteikts Vārdā, sākas Darbība.
DARBS. Darbība notiek arī tad, ja Vārds ir izteikts klusībā, pie sevis,
tātad Domās...
