Iesākumā
bija VĀRDS. Un Vārds bija pie Dieva. Mūsu pasaule un Visums ir radīti
ar Vārdu. Ar DIEVA VĀRDU. Pirms Vārda ir Doma, Sapnis, Ideja. Kad
Sapnis ir izauklēts un izDomāts un izteikts Vārdā, sākas Darbība.
DARBS. Darbība notiek arī tad, ja Vārds ir izteikts klusībā, pie sevis,
tātad Domās...
Visa pamatā ir Nolūks
DOMAS. VĀRDI. DARBI. Tie vienlīdz spēcīgi izraisa atbilstošas
enerģētiskās vibrācijas, un notiek darbība atkarībā no tā, kāds ir
Domas radītāja – Vārdotāja NOLŪKS. Viss atkarīgs no šī cilvēka
personības starojuma, no viņa Nolūka. No vēlēšanās mierināt, palīdzēt,
dziedināt vai arī gluži otrādi – vardarbīgi, ar maģiskām darbībām
iejaukties kāda cita liktenī, kaitēt viņam vai ierobežot viņa brīvu
izvēli, tā radot apgrūtinājumu, pat saslimšanu. Ar to arī atšķiras
maģijas Gaišā un Tumšā puse. Ar Darītāja Nolūku! Tās abas ir
nešķiramas, tāpat kā nakts un diena – saistītas.
Jebkurš Vārds sastāv no Burtiem. Cilvēks, kurš vēl tikai mācās lasīt Burtus:
BURTOŠANA
BURTNIEKS
BUR – ŠANA
BURTOTĀJS
BUR – VIS
Manuprāt, tieši tā radies nosaukums – Burvis. Jo viņš klusi pie sevis
runā atsevišķus teikumus vai Burtus, veicot dažādas maģiskas darbības.
Citiem nesaprotami runā – Burto, Buras. Manuprāt, tieši to arī sauc par
Buršanos.
Cilvēks,
kurš zina un saprot tā visa nozīmi un jēgu, ir Zintnieks. Viņš ne tikai
Zina, bet prot šīs zināšanas saglabāt un nodot tālāk, ne tikai Vārdus,
bet arī daudz citu labu un vajadzīgu zināšanu jēgu un pielietošanu –
kaut vai ārstniecības augu izmantošanu, pirts zinības, kā pareizā laikā
un veidā uzcelt mājokli, to pasargāt, saglabāt savu un līdzcilvēku, arī
mājdzīvnieku veselība un labklājība utt.
Radīšana sākas ar Domu
Vārdus var izrunāt arī Domās, var klusi murmināt, čukstēt, izdziedāt
dažādos ritmos un melodijā. Dažreiz tos arī iepūš cukurā, sālī ūdenī,
tādā veidā šos produktus uzlādējot ar attiecīgo enerģiju ilgākam
laikam. Domāju, ka no šejienes radies dziednieka nosaukums – Pūšļotājs.
Labas Domas un Vārdi rada labvēlīgu iedarbību: mierina, remdē sāpes,
dziedina. Sliktas Domas un Vārdi – gluži otrādi, sabojā garastāvokli,
rada dusmas, naidu, depresiju, skaudību, greizsirdību, reizēm noved pie
nāves sliekšņa.
Ikdienā pat nepadomājam par to, ka ar Vārdiem, ko izrunājam, varam kādu
iepriecināt, darīt viņa dienu gaišu, labestības un mīlestības apstarotu
un arī pretējo – izsist no līdzsvara. Ir ne mazums tādu gadījumu, kad
strīda vai dziļu nesaskaņu dēļ cilvēka sirds neiztur un viņš atstāj šo
pasauli...
Viss atkarīgs no Vārdu teicēja – Vārdotāja ētikas izpratnes, viņa
personības un nodoma – Nolūka. No spējas savaldīt mēli, kad tik ļoti
gribas izkliegt savas dusmas vai aizvainojumu pār otra cilvēka galvu,
tādā veidā pasvītrojot sava ES pārākumu un svarīgumu.
Tāpēc mācīsimies kontrolēt savas domas, jo no tām sākas Vārdi!
Lai jums labi vārdi šķiļas,
Kurus ļaudīm pasacīt,
Kamēr vēl nav tumsa dziļa,
Kamēr vēl mums Saule spīd!
Ja gribam kādam pateikt kaut ko labu – darīsim to nekavējoties! Dusmās,
steigā labāk paklusēsim, kamēr noskaitām līdz 10, tad pāris dziļas
ieelpas un izelpas un, skaties vien, tumšajam mākonim krūtīs jau ir
itin plata, gaiša maliņa!
Katrs ir Vārdotājs
Ja nu citādi nevar, tad der atcerēties pašam par sevi un SEVI pažēlot,
jo agri vai vēlu daudzkārt vairāk atpakaļ tiek saņemts tas nejaukums,
kas palaists auļos. Un tas nu ir tik liels kā kalns un cilvēkam liekas,
ka kāds viņu ir Nobūris, uzlicis Lāstu. Sākas atriebības Domu
auklēšana, izauklējot vien ļaunus augļus. Tāpēc jau arī tautu starpā
karošana turpinās, jo neviena puse nevar apstāties un Piedot. Tām ir
tikai viena Doma – atriebties. Esam atstājuši novārtā Līdzcietību,
Piedošanu, Mīlestību. To visu aizstājusi dzīšanās pēc materiālās
pasaules Labumiem un Naudas.
Cilvēces pašos pirmsākumos, kad mūsu planētu apdzīvoja Lemūrijas, vēlāk
– Atlantīdas civilizācijas, kā sazināšanās līdzeklis bija telepātiski
kontakti. Valodas iespēja bija apgrūtināta, jo šo civilizāciju
dzīvesveids bija cieši saistīts ar zemūdens pasauli. Toties viņi ļoti
labi pārvaldīja politisko enerģiju – darbojās ar Domu. Spēja Domas
noraidīt un uztvert ļoti lielā attālumā un ar Domu Radīt savai dzīvei
vislabvēlīgākos apstākļus. Tas turpinājās tik ilgi, kamēr Domai bija
labi Nolūki...
Mūsdienās katrs no mums ir Vārdotājs. Jo mēs taču visi sazināmies ar
Vārdiem. Bet daudz mazāk ir to, kuri apzināti darbojas ar Domas spēku.
Ik dienas mēs saskarsmē ar saviem tuviniekiem, draugiem, paziņām,
svešiniekiem, patīkamiem un ne tik patīkamiem cilvēkiem lietojam
Vārdus. Ar Vārdiem apzināti, vairāk gan neapzināti, programmējam savu
ģimenes locekļu, sevišķi bērnu, likteni. Un bieži vien panākam
nepavisam ne to, ko gribējām, jo mētājamies ar Vārdiem, daudz
neizvēloties tos un Nedomājot par iespaidu, ko tie atstās uz cilvēka
dzīvi pat uz ilgiem gadiem... Jo galveno lomu caur Vārdu spēlē Nolūks,
kāpēc tas teikts. Katrs no mums zina, kā uzmundrina un iedvesmo labs
Vārds, pat skatiens. Un otrādi! Te nonākam pie Noskatīšanas,
nobrīnēšanas, noskaušanas.
Ar Vārdu var piesiet zagli
Mans vectēvs – Rihards Mors – bija Vārdotājs, kā toreiz teica – zemes
ārsts. Jau bērna dienās biju dzirdējusi neskaitāmus stāstus par to, kā
viņš ar Vārdiņiem dziedinājis gan cilvēkus, gan dzīvniekus. Ar
Vārdiņiem palīdzējis apzagtam cilvēkam saņemt atpakaļ nozaudēto.
Fantastisks likās stāsts par to, kā viņš pratis piesiet un atlaist
zagļus. Toreiz ziemā veduši linus uz Rīgu, pa ceļam piestājot kādā
krodziņā paēst un atpūtināt zirgus. Kāds vīrs gribējis vienu no zirgiem
aizdzīt, bet kā paņēmis rokā grožus, tā arī palicis stāvam "piesiets”
pie zirga, kurš mierīgi skrubinājis savas pusdienas. Vectēvs, labi
sasildījies, beidzot apžēlojies par nodrebējušo zagli un to atlaidis.
Savām acīm redzēju, kā kaimiņu vectēvs ar Vārdiem piesauca un atlaida
Zalkšus. No tā laika atceros čūsku vārdus, kurus teica, lai būtu droša
ogošana un sēņošana.
Skolas gados noskatījos filmu " Burve” ar Marinu Vladi burves lomā. Tas
atstāja tik spēcīgu iespaidu, ka steigšus bija jāizmēģina darīt kaut ko
līdzīgu. Un izdevās! Ar Domu vien nogāzu skolas negantāko puiku, kad
viņš skrēja mums pakaļ, apmētājot ar sniega pikām. Jāatdzīst gan, tad
bija nedarbs un Nolūks jau arī ne tas pats labākais...
Man pašam bij’ stipri vārdi
No bērnības esmu bijusi saskarē ar dziesmu. Dziedāja vecmāmiņa augām
dienām, tēvs - Kārlis Mors bija mūzikas skolotājs, un nereti tieši viņa
flautas spēle kā maiga, dziedinoša šūpuļdziesma skanēja tumšajos,
garajos ziemas vakaros.
Dziesma svešām varām spītē,
Bijis tā un vienmēr būs:
Dziesmas baltā dvēselīte
Skaidrus dara arī mūs.
Mūsu tautasdziesmās ir tik liela dzīves gudrība, padomi, aizsardzība
pret visādiem nelabumiem, ļaunumu. Tikai bieži vien pamācība kā
rīkoties grūtos brīžos Vārdos ieausta šifrētā veidā.
Aizsardzībai:
Sita mani, kāva mani
Kā ozolu ceļmalā.
Bij’ manim koka sirds,
Tēraudiņa dvēselīte.
Bēdu manu lielu bēdu,
Es par bēdu nebēdāju.
Liku bēdu zem akmeņa,
Pāri gāju dziedādama.
Bur mani buri, skauž mani skauģi,
Nevar mani izpostīt,
Dieviņš taisa dzelžu sētu
Apkārt manu mājas vietu.
„Kā būs to izpostīti, kam Dieviņš palīdzēja?” Dziedināšanā ar Vārdu
tiek izmantots daudz dažādu tekstu, teikumu, atsevišķi vārdi, burti.
Senās zinības un prasmes atdzimst
1990. gadā atkārtoti izdoti profesora Strauberga „Latviešu buramvārdi”.
Pirmo reizi tie izdoti 1939. gadā. Tur apkopots milzīgs daudzums šo
maģiskas iedarbības Vārdu dažādiem gadījumiem. To izcelsme nav zināma,
bet tie ir nodoti cilvēkiem līdzi no paaudzes uz paaudzi un ir tikuši
lietoti, ja jau reiz ir saglabājušies cauri gadu tūkstošiem.
Kad un kā ar tiem darboties, ne katram bija dots zināt - tas bija
noslēpums. Tas jau arī ir tas, kas daudzus biedē, jo nezināmais un
nesaprotamais var izraisīt ne tikai ziņkāri, bet arī bailes un
nosodījumu. Tāpēc vēl pavisam nesen – pirms apmēram 500 gadiem Latvijā
šādus Zintniekus – Burvjus dzīvus sadedzināja sārtos. Kaut gan, jau tad
atšķirīgi raudzījās uz tiem – ļaunie vai labie burvji. Labie burvji
skaitījās ārstētāji, dziednieki, glābēji, atbūrēji, jo katrai kaitei
(arī pieburtai) bija vajadzīgi atbūrēji – atkodētāji. Pie labajiem
burvjiem piederēja arī Vārdotāji, jo tie prata slimības Aizrunāt Prom –
rozi, galvas, zobu sāpes u.c., kā arī lopu kaites. Viņu darbošanās
palīdzēja izdzīvot ekstremālās situācijās:
Šo vecami tēvainim,
Zibenslode azotē.
Tas ārstēja visas vainas,
Dievvārdiņus runādams.
Arī tagad, mūsdienās, kad cilvēce atkal nonākusi krustcelēs, strauji
atdzimst senās zinības un prasmes, tajā skaitā Vārdošana, jo pieaug
vajadzība pēc to pielietošanas. Nereti tieši ar Vārdu var atgūt zaudēto
dvēseles līdzsvaru, harmoniju un līdz ar to – fizisko veselību. Nebūt
nenoliedzot medicīnas sasniegumus, uzskatu, ka arī netradicionālām
dziedināšanas metodēm būtu ierādāma līdzvērtīga, pienācīga vieta,
līdzāspastāvēšana ar oficiālo medicīnu, jo tās abas roku rokā varētu
pilnvērtīgāk kalpot cilvēku labklājībai un veselībai. Dieva Vārdā.
Līdzcietības, Mīlestības Vārdā.
Esmu pārliecināta, ka tuvākajā nākotnē tas tā būs. Jo tagad arī zinātne
sāk atdzīt un pieņemt to, ka primārais ir Gars. Matērija ir sekundāra.
Mēs esam pārejas posmā no materiālās pasaules sapratnes uz garīguma
attīstību. Ir sācies jauns – Ūdensvīra laikmets.
Pats lielākais spēks ir Vārds.
Ar vārdu var dibināt pili
Un pierunāt tumsu, lai spīd.
Un kalni būs mūžam zili
Pat aklam un tuksnesī.
Palīdzības un aizsardzības vārdi
Kā būs to izpostīt,
Kam Dieviņš palīdzēja?
Krīt zemē bērza lapa,
Grimst ūdeņa dibenā.
Tā nogrima mans skauģītis,
Kas man laba nevēlēja.
Es savam skaudējam
Neko ļaunu nevēlēju:
Cūku cirpt, kazu jūgt,
Vuceniņu svilināt.
Bēdā, Dieviņ, manu bēdu,
Es nemāku bēdāties!
Es saminu savas bēdas
Zem kumeļa kājiņām.
Akmens kulē,
Putns mežā,
Akmens kulē,
Zvērs mežā!
Visas manas galvas sāpes,
Ejiet līdzi zosu bariem!
Runā ļaudis uz manīm,
Uz manīm upe tek.
Tec, upīte, jo straujāki,
Aiznes ļaužu valodiņas.
Asins, tev būs mierā stāvēt!
Ūdens, tev būs projām tecēt!
Aizslēdz, Dieviņ, skauģa acis
Dzelza atslēdziņām,
Tērauda pederēm.
Trim kārtām jostu jozu
Ap resno ozoliņu,
Cirta čūska, dzēla bite –
Ne lapiņa nedrebēja.
Es tev saku, uguns viesi,
Esi man paklausīgs!
Neķer tālāk, kā tu esi ķēris!
Čuči, guli, kūlainīte,
Deviņiem līkumiem:
Tev pieder purvi, meži,
Man – klajie tīrumiņi
Nost, nieki, kas man priekš acīm lēkā!
Nost nieki, kas man priekš ausīm zvana!
Ne uz pašu nāvi raugu.
Dievs lai paliek man par draugu!
Deviņas jūdzes uz priekšu,
Deviņas jūdzes atpakaļ,
Mirīs, ne sprādzīs. Āmen.
Mazs vīriņš sēd uz ozola celma,
Liepu slota rokā, mērc un slaka:
Pumpuram būs slāpt,
Pumpuram būs slāpt!
Pāri, pāri, lietutiņ,
Pāri šo zemes gabaliņu!
Līsti citā zemītē,
Burbulīšus mētādams!
sertificēta dziedniece Daina Šmite. Tālruņi 9779032, 4260227
|
