Visās dabīgi izaugušās reliģijās svinamus laikus un
dienas noteic gadskārtas mūžīgais ritums ap Sauli kā centru. Saule pie
tam netiek reliģiski dievināta, bet tikai dzejiski daudzināta kā
dievišķīgs iestādījums un gadskārtas noteicēja. Senā laika skaitīšana
katrā konkrētajā gadā izriet no Saules rita. Latvieši kā laika mēra
vienību lietojuši Saules gadu, un tajā ietverta mūsu senā laika
skaitīšanas sistēma. Tāda bija arī grieķiem, romiešiem, japāņiem,
ķīniešiem u.c.
Saules kalendārs pauž cilvēka psihofiziskās
evolūcijas cikla simbolus, citiem vārdiem - cilvēka dvēseles evolūcijas
cikla simbolus. Kā teicis kāds pētnieks, "kalendārs ir ritms, kura
mērķis ir apvienot ārējo kosmosu ar cilvēka iekšējo kosmosu par vienotu
harmonisku veselumu. Tas ir ne tikai ritms, bet arī atmiņa. Tāpēc
kalendāru pēc būtības var dēvēt par ritmisko cilvēces atmiņu”.
Gads sadalās saules ritma iespaidā, radot astoņus
sevišķus notikumus – gadskārtu, kuras ielogā risinājusies visu latviešu
dzīve senatnē un ritmiski turpina pulsēt mūsos arī tagad. Šos notikumus
atzīmē ar gadskārtas svinībām, kas veido pamatu mūsu senajam
kalendāram. Latviešu senā laika skaitīšanas sistēma ir saglabājusies
dainās un liecina par mūsu senču augsto saules ritma izpratnes līmeni.
Laika posmu starp diviem vienāda nosaukuma gadalaikiem sauc par Saules
gadu. Saules gads jeb gadskārta rodas, zemei ritot ap Sauli.
Gadskārta
iedalīta četros LAIKMETOS - pavasaris, vasara, rudens un ziema, kur
katrs laikmets iesākas ar savu svinamo dienu un saulgriežiem laikmetu
vidū:
• PAVASARIS – iesākas ar
Meteņdienu, laikmeta vidū svin pavasara saulgriežus – Lielo dienu jeb
Lieldienas (diena un nakts vienādā garumā); • VASARA – iesākas ar
Ūsiņdienu, laikmeta vidū svin vasaras saulgriežus Jāņus (gada garākā
diena, īsākā nakts); • RUDENS – iesākas ar Māras dienu, laikmeta
vidū svin rudens saulgriežus Jumjus jeb Apjumības (diena un nakts
vienādā garumā); • ZIEMA – iesākas ar Mārteņdienu, laikmeta vidū
svin ziemas saulgriežus – Ziemassvētkus (gada īsākā diena, garākā
nakts).
Katrs ceturksnis
sadalās uz pusēm, kas sakrīt ar klimatiskām pārmaiņām dabā. Kopā ar
četriem saules ceļa (ekliptikas) punktiem, gadā ir astoņi notikumi,
kurus izsauc pieaugošais vai dilstošais saules gaismas un siltuma
daudzums. Latvieši šos astoņus gada notikumus sauc par GADSKĀRTU.
GADSKĀRTA ir saules gada sevišķu notikumu secība, kas ar nemainīgu
noteiktību atkārtojas katru gadu. Gadskārtas svinības uzskatāmas par
senās laika skaitīšanas svarīgāko elementu, jo caur tām saules ritma
nemainīgā noteiktība ir pārnesta uz seno kalendāru.
Gada posmus
starp gadskārtas svinībām latvieši saukuši par LAIKIEM, kuru nosaukumi
atvasināti no dabas novērojumiem vai darāmiem darbiem. Ievērojot laika
apstākļus un lauku darbu secību, iespējams sastādīt laiku secību. Gads
pēc saules kalendāra iedalās astoņos LAIKOS:
•
ZIEMAS LAIKS – starp Ziemassvētkiem un Meteņiem; • SĒRSNU LAIKS –
starp Meteņiem un Lieldienām; • PAVASARA LAIKS – starp
Lieldienām un Ūsiņiem; • SĒJAS LAIKS jeb ZIEDU LAIKS – starp
Ūsiņiem un Jāņiem; • SIENA LAIKS – starp Jāņiem un Mārām; •
RUDENS LAIKS jeb MIEŽU UN DZĪRU LAIKS – starp Mārām un Apjumībām; •
VEĻU LAIKS – starp Apjumībām un Mārteņiem; • LEDUS LAIKS – starp
Mārteņiem un Ziemassvētkiem.
Katrs
no astoņiem LAIKIEM tālāk sadalīts SAVAITĒS (kas tagad tiek sauktas par
nedēļām). Savaitē bija deviņas dienas, un vienā 45 dienu garā LAIKĀ
ieiet 5 SAVAITES. Dainās saglabājušies visi savaites dienu nosaukumi:
pirmdiena, otrdiena, trešdiena, ceturtdiena, piektdiena, sestā diena,
septītā diena, pussvēte (astotā diena) un svēte jeb svēta diena (devītā
diena). Pieņemot Gregorija kalendāra gada sadalījumu 12 mēnešos un 7
dienu nedēļās dabīgi divi savaites dienu nosaukumi no lietošanas zuduši -
septītdienas un pussvētes vairs nav.
Tālākais iedalījums ir
DIENA, kas sadalās cēlienos: rīts, pusdiena un vakars. Un tālāk savukārt
stunda – BRĪDIS, minūte – ŠALTE, sekunde – MIRKLIS.
Dienu
skaitīšana un gada sākums sākas ar 25.decembri – uzreiz pēc ziemas
saulgriežiem, kad saule sāk kāpt kalnā un sākas jauns saules gads. Laikmeti
sākti skaitīt no pavasara sākuma jeb Meteņdienas - cilvēks met metus
jaunajam gadam. Saimnieciskais gads sācies Ūsiņdienā – vasaras sākumā,
kad aizsākas visi lielie lauku darbi un pirmo reizi ved ganībās lopus. Par
svinamiem laikiem mēdz dēvēt vairāku dienu svinības gadalaiku vidū, kas
ir gan gadskārtu svinamās dienas, gan pašu cilvēku mūža goda dienas.
Tās bagātas ar dažādām izdarībām un rituāliem, kuru galvenais uzdevums
ir atvairīt ļaunumu, paust pateicību par iegūto un sasniegto, un
nodrošināt auglību un labu ražu turpmāk, kā arī cilvēkiem sajust gada
ritma izjūtu, noslēdzot un sākot jaunu posmu cilvēka dzīvē ko piepildīt
ar jauniem uzdevumiem dvēseles evolūcijā. Svinību norisēs ir liela
dažādība. Svinībās goda viesi ir Dievs, Laime, Māra. Še nav vietas
sīkumos parādīt, kā izcēlušās un kā izveidojušās mūsu svētes un
mistērijas, bet jāsaka, ka lielākā vairumā latviešu sirdīs caur
virsapziņu tās ir dzīvas vēl šodien.
Astoņi 45 dienu laika posmi
kopā dod tikai 360 dienas, kas ir par piecām dienām mazāk (6 dienas
garajā gadā) nekā dienu skaits gadā. Dainu analīze rāda, ka šīs
atlikušās 5 dienas (6 garajā gadā) pievienojās Lieldienām un
Ziemassvētkiem šādā veidā - 3 dienas Ziemassvētkiem, radīdamas četru
dienu ilgas svinības, un divas (3 dienas garajā gadā) Lieldienām,
radīdamas trīs dienu (4 garajā gadā) ilgas svinības. Šādā veidā
Ziemassvētki un Lieldienas ir divas svinību vienības (1.,2.,3.,4.
Ziemassvētki un 1.,2.,3., (4.) Lieldienas), kuru ilgums dod vajadzīgo
dienu skaitu gadā, bet tajā pašā laikā neizjauc gada iedalījumu astoņos
45 dienu laika posmos. (Ziemassvētkus un Lieldienas svinēja trīs dienas
vēl Latvijas brīvvalsts laikā 20.gs.) Katrs 45 dienu laika posms jeb
"laiks” sadalās tālāk piecos deviņu dienu posmos – savaitēs. Ar šādu
gada sadalījumu latviešu senā laika skaitīšanas sistēma ir mūžīgais
kalendārs, kur dienas nosaukums un datums nekad nemainās.
Dainās
nekāda izcila nozīme nav piešķirta skaitlim divpadsmit, kas saistās ar
Jūlija kalendāra iekārtojumu. Latviskais kalendārs tika veidots saskaņā
ar Saules stāvokļiem, mēness ciklu faktors te nedarbojas, kaut arī ir
zināms, ka senajā Ēģiptē ir lietojuši atsevišķi arī Mēness kalendāru un
arī mūsu senči to lietoja. Tas nozīmē, ka zināšanas par to bija, bet
dzīvoja tikai un vienīgi pēc Saules rita, kas ir radošais princips – un
visa dzīve bija Saules pilna. Dainās latviskie mēnešu nosaukumi nav
atrodami, jo tādu acīmredzot nav bijis. Pirmo reizi latviskos mēnešu
nosaukumus atrodam P.Einhorna 1649.gadā izdotajā darbā „Historija
Lettika’’. Jāpieņem, ka P.Einhorns pats radījis šos nosaukumus, par
pamatu ņemot tautā noklausītos dažādos laiku apzīmējumus, piemēram,
laiku vai mēnešu nosaukumi: ziemas, sveču, sērsnu jeb baložu, sulu, lapu
jeb sējas, ziedu, siena jeb liepu, rudzu jeb pļaujas, silu, veļu jeb
rudens, sala jeb salnas, vilku mēnesis. Šo sadalījumu varam pieņemt, jo
tas izriet no dabas ritiem un atbalsojas ļaužu sirdīs.
Gadskārtas
jeb svētes apzīmē noteiktus kritiskos punktus, kurus sasniedzot, tiek
sasniegts kāds jauns līmenis - vai nu reāli, vai simboliski. Līdzīgi
svētēm kritiskos punktus iezīmē arī godi, cilvēka fiziskajā ciklā it kā
dublēdami šos pašus simbolus, kurus svētes – psihiskajā jeb
individualitātes ciklā. Vienīgi atšķirība, ka ar svēšu ritiem simboliski
centās ievirzīt apziņu augstākās būtības apjausmai, lai tādējādi
pilnveidotu savu dvēslei, bet godu riti pārsvarā bija domāti, lai
maģiski stimulētu personību un aizsargātu fizisko augumu – veselību
u.tml. Svētes patiesībā ir universālas, kosmiskas, godi – sociāli. Godi
var kādu gadu nenotikt – togad neviens var nenomirt, neapprecēties,
nesaderināties. Bet kosmiskās svētes ir universālas, atkārtojas vienmēr
tajos pašos laikos un nekur nepazūd, tās ir punkti, kas mūs strukturē,
disciplinē un harmonizē. Ja aplūkojam to no kosmogoniskā viedokļa,
gads sākas un beidzas ar Meteni (pavasara sākums). Statiskie punkti, ko
apzīmē četru dieva dēlu vārdos, iezīmē statisko, mūžīgo krustu,
struktūru, uz kā balstās mūsu materiālā pasaule. Svērteniskais krusts
iezīmē evolūciju, aktivitāti. Ar Jāņiem sākas un beidzas cilvēka
psihofiziskā evolūcija.
Astronomi par laiku sākumiem nezin kāpēc
sauc tieši saulgriežu kulminācijas punktus. Taču, lai nokļūtu kalnā,
vispirms tajā jāuzkāpj. Nevar teikt, ka vasara sākas ar Jāņiem un ziema –
ar Ziemassvētkiem, tur astronomi tiešām „laiž pa kreisi”. Pilnīgi
loģiski, ka sākums nevar būt maksimuma punkts, jo ikkatrs laiks sākas
lejā, sasniedz savu kulmināciju, un pēc tam atkal iet uz norietu. Tā tas
notiek nepārtraukti, pa starpām ir pusperiodi – mazāki kalni.
Gandrīz
visas kalendāru sistēmas iekārtojušas dienu skaitīšanu vai nu pēc
Saules rita, vai arī pēc Mēness. Austrumu sentautas skaitīja savu gadu
pēc Mēness, kamēr pie mums un citām rietumu tautām bijis Saules gads.
Kārtējo reizi redzam, ka izjaukts mūsu dzīvesveids un ar spēku uzspiests
svešs un mums, kā zemkopju tautai, – nepieņemams kalendārs. Jūlija
kalendāru Latvijas teritorijā ieveda vācu krusta karotāji, un tā stunda,
minūte, sekunde un nedēļa izspieda senākos jēdzienus – brīdi, šalti,
mirkli un savaiti. Gregora kalendārs radās, kad Pāvests Gregorijs
XIII saskaņā ar itāļu astronoma Luidži Lilio priekšlikumu izdeva
rīkojumu, kas noteica pēc 1582.gada 4.oktobra izlaist desmit datumus un
kalendārā 5.oktobra vietā likt 15.oktobri, lai mazinātu Jūlija kalendāra
nesaskaņas ar tropisko gadu. Pāvesta rīkojumu katoļticīgās zemes uzņēma
bez lieliem iebildumiem, bet protestantu zemēs tas radīja pretestību,
tā sauktos KALENDĀRA NEMIERUS. Arī Rīgā 1582.gadā izcēlās asiņaini
nemieri. Tikai 1589. gadā pēc nemiernieku sodīšanas ar nāvi (viens no
nemieru vadītājiem, ko sodīja ar nāvi, bija namnieka dēls Mārtiņš Gīze)
Stefana Batorija pēctecim Sigismundam IIIizdevās nepaklausīgo Rīgu
nomierināt. Anglija ar savām kolonijām pieņēma Gregora kalendāru tikai
1752. gadā, Japāna - 1873., Grieķija – 1923., Turcija 1917. gadā. Ar
jauno kalendāru mainījās arī gada sākums. Gregora kalendārā gads
sadalās 12 dažāda garuma mēnešos, kam pamatā Mēness fāzes. Tālākais
mēnešu sadalījums ir 7 dienu nedēļās. Latviešiem nedēļas dienu nosaukumi
pārņemti no savaites dienām, atmetot septīto un astoto dienu, bet 7
dienu nedēļa nekad nedod pilnu nedēļu skaitu ne mēnesī, ne gadā tāpēc
Gregora kalendārā dienas nosaukums un datums nepārtraukti mainās, tā ir
viena no lielākajām neērtībām moderno laiku kalendāra lietotājiem. Šī ir
viena no zīmīgākajām atšķirībām abu sistēmu starpā, kur latviešu senā
laika skaitīšanas sistēma ir mūžīgais kalendārs, bet Gregora kalendāra
elementu savstarpējā maiņa nedod vēlamo ērtību un uzskatāmību ikdienas
lietošanā.
Pasaulē ir daudz dažādu laika skaitīšanas sistēmu,
taču interese tieši par Saules kalendāru rodas, jo tā ir kā faktors, kas
cilvēka dzīvi ietekmē vairāk nekā Mēness. Vēlētos, lai šī laika
skaitīšanas sistēma būtu sakārtotāka, cilvēkos pamatotāka un loģiskāka
nekā tradicionālā laika skaitīšanas sistēma, jo Gregora kalendārs
veidojies vēsturiski politisku faktoru rezultātā, un neizceļas ne ar
astronomisku precizitāti, ne ar simboliku, ne iekšēju sakārtotību. Ir
grūti pateikt, vai Saules kalendārs ir pats labākais, kas varētu būt,
taču latviešiem ir saglabājies daudz informācijas par to. Visām apkārt
dzīvojošajām tautām pirmskristīgajā laika periodā bijusi līdzīga laika
skaitīšanas sistēma. Varbūt īpatnējās vēsturiskās situācijas dēļ -
tāpēc, ka nebija sava valstiskuma, Latvijā informācija par Saules
kalendāru ir saglabājusies līdz mūsu dienām, kā arī saglabājusies gada
ritma izjūta.
Dainās gads skaisti apdziedāts Saules teiksmās, tas
ir latviešu tautas dzejojums par debesu gaismas parādībām, kuru skaits
ir aptuveni 1500. Šais dainās norišu un jēdzienu vairums ir izteikts
simbolos. Sauli apzīmē ar apļiem priekšmetiem: ripu, apli ar punktu
vidū, plāceni, ābolu u.c Jāmin Brastiņu Ernesta teiktais: „Svinamie
laiki un dienas kā zelta jostas grib atkal ik gadskārtas vienot tautu
kopīgās gavilēs kā senāk. Nekas taču nav tik izturīgs un nesaraujams kā
prieka saites, kurās vēsture ieausta, lai gavilētu līdzi.” Mēs
dzīvojām pēc Saules, bet tagad – pēc Mēness fāzēm! Svarīgi, ka visas
mūsu senču svinamās dienas, kas bija saistībā ar Saules kalendāru, ir
novirzītas uz nekurieni, tā atņemot tautai tās spēku, sūtību un
eksistences galveno mērķi – augt lielumā, iet dziļumā, saprast plašumā.
Izmantotie
avoti: www.marasloks.lv www.dievturi.org www.liis.lv/astron www.undine.lv
|