 Zalkša zīme baltu ticējumos ir gudrības un zintniecības
simbols. Zalktis
ir svēts un sargājams. Zalktis saistīts ar veļu pasauli, ar mirušo
ļaužu dvēselēm. Kas noķerot sarkano vai balto zalkti, izvārot un apēdot,
tas varot redzēt mūsu nomirušos senčus un saprast viņu valodu. Zalkša
zīme nes arī zināmu tuvību Māras
pasaulei. Par vienu no Māras simboliem to varētu dēvēt tāpēc, ka čūska
nereti tēlaini apzīmē pašu Māru. Visbiežāk zalkša zīme sastopama jostās,
prievītes, cimdos un citos sieviešu apģērba gabalos. Pēc uzbūves
zalktis ir radniecīgs ugunskrusta zīmei, tomēr, krustojot zalkša zīmes,
nav iespējams iegūt ugunskrustu, kā tas nereti un kļūdaini tiek
uzskatīts. Baltu
tautu ticējumos zalktim piedēvēta auglības veicinātāja loma lopu
laidarā un sētā. Zalktis minēts visbiežāk teikās un pasakās, bet mazāk
tautasdziesmās. Lai gan zalktis baltu mitoloģijā ieņem vienu no
centrālajām vietām, un tā kaulā grieztās skulptūras parādās vēlajā neolītā.
Domājams, viduslaikos zalkša kults turpināja attīstīties un
izplatīties. Zalkša zīmei tika ierādīta nopietna vieta ornamentā. Savas
izstieptās formas dēļ zalktis īpaši piemērots raksta joslā. Raksta
joslu kompozīcijās tas tiek kārtots miju rindā ar krustiņu un jumtiņu.
Plastiskās formas zalktis attēlots kniepķeņu un dažādu piekariņu metāla
sarploceklīšos, kalto dzelzs svečturu zaru vijumos, kā arī keramikas
vāžu osiņās un svečturu veidojumos.
| 
