Es vēlu visiem Laimi! 

Gari – Skolotāji/Pavadoņi

Neviens uz Zemes nav vientuļš. Katram no mums ir savi Skolotāji augstākajās garīgajās sfērās. Sargeņģelis nepamet mūs visas mūsu zemes iemiesošanās laikā. Citi pavadoņi mainās cits pēc cita atkarībā pēc jūsu garīgās attīstības ceļa.

Cilvēkiem, kuri nav ieinteresēti garīgajā attīstībā, gars – pavadonis viens visas dzīves garumā. Tas ir sargeņģelis. Viņam, protams, piemīt pietiekoši augsts apziņas līmenis, bet ne obligāti pieder pie augstākajām Gaismas būtnēm. Augstāk aprakstītajā piemērā Stīvens, ieraugot savas mātes Veronikas Sargeņģeli, palīdzēja viņai sadzirdēt aicinājumu no augšas garīgajai atmodai. Vienreiz viņi ar māti gaidīja savu paziņu un Stīvens pēkšņi sāka manīt rozā gaismu un intensivitāti, kura stiepās no garām ejošiem cilvēkiem. Pēc tam Stīvens redzēja, kad tā gaisma nav nekas cits, kā gari - pavadoņi.

Kad gari – pavadoņi saprata, kad Stīvens viņus redz, viņi reaģēja dažādi. Vieniem tas nepatika un viņi meta uz Stīvenu neapmierinātus skatus. Citi atkal draudzīgi pietuvojās viņam. Daudzi no viņiem tā atsaucās par saviem aizbilstamajiem: «Viņš nevēlās manī ieklausīties. Paliekot ar viņu es velti tērēju laiku, es velti tērēju savu enerģiju». Ja tikai cilvēki dzirdētu to!

Kad mēs pamostamies no garīgā miega un kļūstam ar vien tīrāki, gaišāki un apgarotāki, mūsu izmainījušās vibrācijas pievelk augstāka līmeņa garus – pavadoņus. Tagad daudzas augstāk attīstītas būtnes ir ieinteresētas par mūsu planētu. Tās gaida, kamēr cilvēciskās vibrācijas paaugstināsies tik augstu, lai varētu stāties ar cilvēkiem kontaktā. Šie augstākie gari – pavadoņi vēlās nodot zemes cilvēkiem savu svēto gudrību.

Protams, lai sazinātos ar mums, augstākie gari – pavadoņi var viegli pazemināt savu vibrāciju frekvences. Bet lai stātos ar viņiem ilgā kontaktā, mums ir jāatver savas dvēseles Gaismai un attīrīties no uzkrātās mūsos negatīvās enerģijas. Jo gaišāki mēs kļūstam, jo spēcīgākus garus – pavadoņus pievelkam.

Ne visi gari – pavadoņi agrāk iemiesojās fiziskajā ķermenī. Ja viņi nedzīvoja uz mūsu planētas, viņiem grūti saprast un pieņemt mūsu zemiskās emocijas un iekšējo vilšanos. Tāpēc mums ir jāatceras, kad galvenā atbildība uzturēšanu ar pavadoņiem galvenokārt gulstas uz mums.

Gari – pavadoņi izgāja cauri visiem Piedošanas Plāniem un izstaro neparasta spožuma enerģiju. Viņi gatavojās varenajai misijai — cilvēces ziņas uz Gaismu. Jo intensīvāka jūsu garīgā attīstība, jo vairāk garu – pavadoņu nāks jums palīgā, tad kad jums tas būs nepieciešams. Viņi jums var palīdzēt jebkurā dzīves jomā. Pēc būtības, jūs varat izmantot veselu armiju palīgu no garīgās pasaules.

Pēc savas pirmās garīgās pieredzes 1982 gadā, kad mēs ar Eņģeli aplidojām visu Visumu, es sapratu, kad man ir gars - pavadonis, bet man nebija ne mazākās sapratnes par to, kā sazināties ar viņu, un pat nezināju viņa vārdu. Man sagribējās uzzināt kā viņu sauc, un sazināties ar viņu. Es biju pārliecināta, kad viņš atsauksies uz sava vārda vibrācijām. Mediums man piedāvāja speciālu meditāciju, kurā ieiet vajadzēja pirms miega. Meditatīvā stāvoklī man bija jāiedomājas, kā rāpjos pie augsta kalna virsotnes, uzrāpjos uz tās, apsēžos, lūdzu savu garīgo pavadoni nosaukt man savu vārdu un ieklausos savās iekšējās izjūtās.

Vakarā es, degot no ziņkārības, iegāju meditatīvā stāvoklī un pajautāju savam garam – pavadonim nosaukt savu vārdu. Atbildē saņēmu skaidru domu: «Filendron». Pēkšņi kāda smalka balstiņa iečukstēja man: «Un Nesbits». «Kas par niekiem», — vīlusies padomāju es. Nākošajās divās nedēļās es iegāju meditatīvajā stāvoklī un atbildē saņēmu to pašu: «Filendron», un pēc mirkļa «Un Nesbits». Vis likās kā ļauns joks un diezgan kaitināja mani.

Es vērsos pēc paskaidrojuma pie mediuma, kura man iedeva šo meditāciju. Viņa iegāja transa stāvoklī un teica man: «Tagad tev ir divi garīgie pavadoņi. Viņu vārdi ir Filendrons un Nesbits».

Bet pat tagad es, pat, ne vienmēr ticu visam, kas caur manīm iet! Bet dēļ savām šaubām mēs bieži zaudējam dotās sev iespējas. Un kā tikai es sāku daudz apzinātāk izturēties pret savu garīgo ceļu un veltīju sevi šai kalpošanai Patiesībai, man parādijās daudz vairāk garīgo pavadoņu.

Vēl viens brīnišķīga, laipns, iejūtīgs un pacietīgs gars – pavadonis ienāca manā dzīvē, kad es sāku lasīt grāmatu. Viņu sauc par Bartolomeo. Ar viņa līdzautora palīdzību bija uzrakstīta grāmata «Ļaujiet Gaismai apspīdēt jūsu dzīvi» un tās turpinājumu «Pārmaiņu laiks». Es nevienam nestāstīju par savu sabiedrību ar Bartomoleo, un arī par to, kad kļuvu par viņa informācijas kanālu. Un pēkšņi vienas nedēļas laikā es saņēmu uzreiz divas vēstules no savām draudzenēm, kurās bija teikts viens un tas pats: «Tev obligāti ir jāizlasa Bortolomeo grāmatas, uzrakstītas caur kanālu — Meri Margaret Mur. Viņām ir burvīga enerģetika». Dažas dienas vēlāk man pazvanīja sieviete, stādijās priekšā kā Meri Margareta Mura, un piedāvāja apmeklētviņas organizēto semināru Anglijā. Es bez mazākām šaubām piekritu un atbildēju: «Jā».

Atlikušās dienas laikā līdz tikšanās laikam es strādāju pie jaunas kursa programmas saviem semināriem. Jau ceļā uz semināru es pieprasīju apstiprinājumu tam, kad ar mani un Meri Margaret Mur strādāja tas pats Bartolomeo. Un te viņa iegāja manā informācijas kanālā un sāka vārds vārdā atkārtot to, ko es pierakstīju vakardien. Tas bija apstiprinājums tam ko es palūdzu.

Pats Bortomoleo nekad neparādījās man, bet reti kad vizualizācijās vai miegā es uz mikli redzēju trīs garīgos pavadoņus Ziemeļamerikas vadoņu izskatā. Diviem no viņiem bija masīvas galvas rotas no spalvām, bet trešais pavisam jauniņš, atlētiska auguma jaunietis baltos mokasīnos, ar vienu spalvu uz galvas un viltīgu smaidiņu sejā. Vienreiz es devos pastaigā pa pakalniem netālu no manas mājas. Apkārt man griezās balta migliņa. Es biju stāvoklī tuvu meditatīvam, un čukstiem vērsos pie pasaules gariem: «Kas tie trīs gari - pavadoņi, kurus es nekad neredzu? Kurš no viņiem Filendrons?» Manā priekšā parādījās indiāņu vadonis ar putna spalvu galvas rotu. «Neko sev, — padomāju es un pajautāju: — Un kas ir šis jaunietis baltos mokasīnos ar vienu spalvu matos?» Jaunietis tūdaļ parādijās manā priekšā ar savu ierasto smīniņu un stadijās priekšā kā Sarkanais Mākonis. «Un kas ir trešais indiāniešu vadonis, kuru es redzēju?» — pajautāju es.

Kad izteicu šos vārdus tajā pat mirklī manā galvā it kā iešāvās gaišas gaismas būlta, un man parādījās trešais vadonis «Es Baltais Ērglis», — norunāja viņš zemā dziļā balsī. Es biju satriekta un, stostoties no uztraukuma, izrunāju: «Bet neko tādu nemāku, ko var». Viņš atbildēja: «Bet tu vari saņemt informāciju». Pasakot to Baltais Ērglis izgaisa miglā. Es atgriezos mājās šoka stāvoklī. Kad es atklāju par to kas notika savam draugam, dziedniekam no Vigvama Baltajam Ērglim viņš atbildēja: «Tavā vietā es nevienam par to nestāstītu». Ilgu laiku es tā arī darīju.

Tiecoties kalpot Dievam un kļūt pēc iespējas spēcīgākam Gaismas Darbiniekam, es daudzus gadus strādāju pie savas personības un garīgās attīstības. Un lūk, kā jau es rakstīju šīs grāmatas sākumā, vienreiz Jaunā gada priekšvakarā mēs ar Šeronu Hattoni iegājām kontaktā ar Kumeku. Viņš ir viens no augstākajiem maniem garīgajiem – pavadoņiem, Augšāmceltais Valdnieks. Strādāt ar viņa vareno, tīro enerģiju – tīrā svētlaime.

Dianas Kooper  "Jaunā Augšāmcelšanās Gaisma"