Es vēlu visiem Laimi! 

Trīsdesmit otrā nodaļa

PATIESAIS UZDEVUMS

Viss ir daudz sarežģītāk nekā jums liekās. Uz zemes atrodas tikai daļa jūsu dvēseles. Patiesībā daudzi cilvēki iekšējās sfērās ir Skolotāji, un viņu dzīves ceļš būtiski bagātināsies, ja viņi pilnībā identificēs sevi ar savu patieso Es.

Es nepieļauju gadījuma cilvēkiem iekļūt manā enerģētiskajā laukā. Dziedniecības procedūra, masāža vai cita ķermeņa energo apmaiņas forma — ārkārtīgi intīmas parādības.

Starp citu, kad es iepazinos ar Sjūzī Entonī un tā piedāvāja man speciālo ārstniecības seansu, mani pārņēma prieks. Un pēc seansa es jūtos lieliski.

Sjūzī paziņoja man, kad procedūras laikā viņai palīdzēja garīgais Pavadonis. Tas bija trīsdesmit trešās pakāpes Skolotājs, kuram piemita neticams spēks un varenība.

Vēlāk viņa to aprakstīja daudz precīzāk, neaizmirstot par ārējo izskatu un teritorijas nosaukumu, ar kuru tas saistīts, kā arī uzdevumi. Mani šī informācija pārsteidza — tā stāsta par tuvu draugu! Es tad iesmējos un iekliedzos:

— Bet tas nav garīgais Pavadonis, bet draugs, Sjūzī pamāja, pamanot:

— Viņš neparasti autoratīvs iekšējo sfēru Skolotājs, bet nezina savu nozīmi uz zemes.

Vajag pieminēt kad es divas reizes redzēju viņa „zelta figūras” mirdzumu un divas reizes teicu, kad viņš ir varens Skolotājs. Vēlāk noskaidrojās, kad arī no citiem viņš ir dzirdējis to pašu. Man liekās, viņš sāka nojaust, kas patiesībā ir.

Jūs arī varat būt iekšējās sfērās ar gudrā skolotāja īpašībām. Aptverot savu patieso Es, jūs apdāvināsiet Zemi ar savu spēku un gaismu.

Ketrīna apzinājās savu patieso uzdevumu tikai pieaugusi. Vienreiz viņai parādijās Eņģelis vārdā Akva ļa-A Va-La. Viņš paziņoja, kad viņai vajag izdziedināt okeānus un cilvēciskās dvēseles. „Akvamarīna krāsa ieskāva visu manu būtību - raksta Ketrīna, — un paplašināja manu apziņu tik lielu, kad es stāvēju ar kājām uz Zemes, bet ar galvu sniedzos pie citām galaktikām».

Ketrīnas dzīves misija uz Zemes kļuva dziedniecība, tā kā viņas lielai dvēselei bija jāvelta sevi okeānu un citu jūtu ārstēšanai.

Akva — tas ir ūdens, elements, saistīts ar emocijām. Marin — tā ir jūra vai okeāns. Cik brīnišķīgi, kad tieši akvamarīns kļuva par Ketrīna krāsu.

Ketrīna Seiler man atsūtīja savas dienasgrāmatas ierakstus, kas saturēja interesantus pierakstus par mūsu patieso eksistēšanu un vienlaicīgi dzīvojot vairākas dzīves. Iemiesojoties uz Zemes zvaigznes bērni, tas ir citplanētieši no citām galaktikām un visumiem, tagad palīdz mums pacelties uz jauno apziņas līmeni.

Man vienmēr sagādā lielu prieku lasīt Ketrīnas piezīmes, par cik man pavadonis Kumeka atkārto, kad Erceņģeļa Metratona darbība nāk no cita visuma. Vienvārdu sakot eksistē divpadsmit visumu, par ko es jau rakstīju iepriekšējā grāmatā „Par augšāmcelšanos”.

Ketrīnas dienasgrāmata sākas pēc brīnišķīgas meditācijas fragmenta, „Atgriežoties mājās es ieraudzīju lielu Eņģeli, laikam Metatronu. Bet vēlāk dzirdēju viņa balsi, kura teica, kad es esmu atnākusi no citām zvaigznēm.

— Nu, protams, — atbildēju es viņam.

Pirms es aizmigu, es sadzirdēju, kad es piederu pie labāk tehniski attīstītas rases, kura pārāka gan emocionālā, gan garīgā jomā. Es piekritu ierasties uz planētas Zeme, lai izpētītu garīgo un emocionālo cilvēku stāvokli un pastāstītu par to padomei uz planētas Urr. Es izpildu savu uzdevumu katru vakaru, bet, protams, neatceros par to precīzi — man paliek atmiņā tikai miglaini tēli.

Lūk, kāpēc Metatrons sarunājās ar mani: viņš taču ir Eņģelis no citas planētas, un viņam vajag sadarboties ar mani uz planētas Zeme. Viņa vēl saucās Zilā Planēta, tieši tāpēc man ir tik mājīgi zilās krāsas ielenkumā.

Šorīt no rīta es aizvēru acis un ieraudzīju košus zaigojošus punktus. Man teica, kad tās ir zvaigznes un planētas no manas dzimtās saules sistēmas, kuru sauc Gamita.

Es saprotu gandrīz visu, kas nonāk līdz manīm no manas planētas, bet nezinu kā iztulkot šos vēstījumus Zemes valodā.

Man ir jāpiemin, kad svētdien pa ceļam uz baznīcu man paziņoja, kad Gamita atrodas vienpadsmitajā visumā, tās septītajā kvadrantā. Man, protams, vajadzētu visu saprast, bet Zemes eksistējošo problēmu dēļ, es esu ļoti nogurusi”.

* * *

 Man ir vēstule no Sjūzenas, kurā arī tiek pastāstīts kā viņa uzzināja par savas dzīves misiju.

Sjūzenai bija slikts noskaņojums, viņa jutās ļoti nomācoši pārlidojuma laikā no Маskatas uz Аbu-Dabi. Viņa mēģināja atslābināties un iedomāties kaut ko jauku. „Redzētā aina lika viņai aizlidot, es pilnībā atdevos iespaidiem.

Mana apziņa vērsās pie zvaigznēm, atvērās pretim kosmosam, es sapratu, kad tur ir saprātīga, attīstīta un gudra dzīve. Ar visu savu būtību es izjutu kosmosu, precīzāk, pilnībā saplūdu ar to. Es vairāk neizjutu savu ķermeni un vairāk nedzirdēju sēdošo pasažieru čalošanu. Kaut gan es pilnībā negulēju, bet, kā arī iepriekš es sapratu to kad es lidoju lidmašīnā.

Manu apziņu ieskāva uzsūcoša, nomierinoša tumsa ultramarīna krāsā. Lejā ieraudzīju mazu melnu figūriņu, knapi izgaismotu, it kā gaisma kristu no lāpas. Tas izsauca manu ziņkārību, un es ne uzreiz sapratu, precīzāk, no tumsas man kāds pateica, kad tā ir mana nobijusies būtība. Tā atradās tik tālu un likās tāda sīka, bet zemes dzīvē tas bija mans Es. Jā, tā vājā, melnādainā, nervozā, novārdzinātā apziņa bija mana. Viņa to vien darīja kā grozījās, griezās atpakaļ un cēla galvu augšā, cenšoties mūs saskatīt, lai gan neko neredzēja aiz tumsas, kas izklājās virs viņas galvas. Es teicu „mūs”, tāpēc kad tik tiešām sajutu sevi ielenkumā starp vēl dažiem cilvēkiem. Es izjutu izejošu no viņiem līdzjūtību un rūpes.

— Kāpēc viņa tāda pārbijusies? — painteresējos es.

— Tāpēc kad tā izauga gara tumsonībā, — nāca atbilde no ultramarīnās tumsas. — Viņa neko nezin. „Nabadzīte”, — padomāju es. Man bija žēl to apziņu, un es izjutu pret viņu simpātiju.

Pēc tam pateicoties ķermeņa izjūtām es sapratu, kad lidmašīna piezemējās Abu-Dabi. Man negribējās pamest zvaigžņu telpu un visaptverošo ultramarīno kosmosu. „Nē, — es padomāju, — es negribu atpakaļ uz Zemi, es negribu šķirties no šīm kosmosa izjūtām”.

— Neizturieties pret Zemi nievājoši, — sadzirdēju es maigu balsi, — Zeme tak ir daļā no visa.

Un te es sapratu par bezgalīgo visumu, kad Zeme nav sliktāka par zvaigznēm, tā saistīta ir kopā ar zvaigznēm. Mēs nolaidāmies uz to kā uz vienu no kosmodromiem. Pie manīm atgriezās iepriekšējās cilvēciskās izjūtas, un atslābinājums savienojās ar brīnišķīgām izjūtām, kad par mani rūpējās mani nesenie pavadoņi».

Vēlāk Sjūzena uzrakstīs dienasgrāmatā: „Dažas reizes man bija "gaišredzības" pieredze, bet tas bija daudz sarežģītāk, nekā redzēt kaut kādus tēlus. Es it kā izgāju pagalmā aiz mūsu kotedžām un skatījos uz debesīm, izjūtot, kad tur atrodas man radniecīgie, rūpīgie cilvēki. Bet katru reizi šaubu izjūtas iemiesoja man, kad tas viss nav svarīgi, un redzētais kļūst tikai miglainas atmiņas”.

Poskritumā Sjūzena atzīstās: „Un jau desmit gadus es nevaru neuzņemt notiekošo nenopietni!”

Daudzi no mums dzīvo un nemaz nezina, kad ir vareni skolotāji. Es bieži dzirdu no visdažādākajiem cilvēkiem, kad manā mājas lapā viņi redzēja Augšāmcelto skolotāju fotogrāfijas, kas līdzinājās ciltpanētiešiem, kuri ieradās pie viņiem un runāja ar viņiem sapnī. Augšāmceltie skolotāji — mūsu vecākie brāļi. Viņi vispār neuzskata, kad ir pārāki par mums, viņi ir tādi paši kā mēs — tieši tāpat, kā jūs domājat, kad esat pārāki par jaunākajiem brāļiem: bet jūs esat vienkārši vecāki, un viss.

Jūsu rīcība

Pilnīgi iespējams, kad esat kļuvis var varenu un gudru Augšāmcelto Seju. Rīkojieties atbilstoši šim statusam, un tad jūsu gaisma skars katru pretimnākošo personu.

Meditācijas laikā vērsities pie zvaigznēm, citām planētām, galaktikām un visumiem, nesot mīlestību no Planētas Zeme.

                                                                                    turpinājums sekos