Es vēlu visiem Laimi! 

Četrpadsmitā nodaļa

NĀVE

Pēc nāves cilvēki vienmēr nokļūst Gaismas pasaulē. Ja tas nenotiek, viņi atrodas astrāla sfērās un bieži vien bailēs un dusmās ķerās pie tiem, kurus pazina uz Zemes.

Džoanna pastāstīja man, kad viņu ieskāva panika un nāves bailes. Pēc ilgām pārrunām mēs noskaidrojām, kad viņai nepatīkamās sajūtas radās pēc viņas mātes nāves desmit gadus atpakaļ. Tad es sapratu, kad Džoannas mātei neizdevās laimīgi pāriet uz citu pasauli, un viņa atkal palika piesieta pie meitas. Džoannai viņa sūtīja savas bailes un apjukumu.

Jūs vēršaties pie Eņģeļiem ar lūgumu par neatliekamo palīdzību, piesaucot viņus pārraut saikni ar mirušo sievieti. Mūsu lūgšanas, vēršanās pie Eņģeļiem un Džoannas vecmāmiņas, veda pie tā, lai meitenes māte nokļūtu Gaismas pasaulē. Visbeidzot Džoannas vecmāmiņas gars palīdzēja viņai atbrīvoties un atkal apvienoties ar seņčiem. Eņģeļi ieskāva Džoannas māti un vecmāmiņu un palīdzēja viņām virzīties uz Gaismu. Džoannas satraukums izzuda.

Atrodoties savā fiziskajā ķermenī, mēs pieņemam dzīvi ierobežotā un kā likums izkropļotā perspektīvā. Kad mēs iegūstam garīgo ķermeni, viss nostājas pavisam citā gaismā.

Pemas Pelling ģimenē nebija pieņemts izrādīt maigošanos. Viņa nevarēja atcerēties nevienu mātes skūpstu. Kā arī vairākums cilvēku, Pem uzskatīja tādu atturību, ka ne mīlestības izpausmi pret sevi.

Divdesmit sešu gadus atpakaļ viņa nopietni saslima, gulēja slimnīcā un bija pavisam slikti, kad viņu pieslēdza pie skābekļa aparāta. Pem ilgi bija bez apziņas, un ārsti prognozēja, kad viņa nepārdzīvos pat nakti.

Naktī viņas gars pameta ķermeni, un Pem redzēja savu māti, tēvu un vīru, kopā ar medmāsu ieskāva viņas gūltu. Viņa saprata, cik spēcīgi viņu mīl māte, bet nevar to izrādīt.

Pēkšņi Pem sajuta, kā Eņģelis pastūma viņu atpakaļ, pie fiziskā ķermeņa, un tad arī saka Pema izveseļoties. No šī brīža Pemas dzīve radikāli izmainijās.

Daudzi pārliecināti, tad, kad nomirst mīļš cilvēks, viņi šķiras uz visiem laikiem. Protams, tas nav tā. Bet jūsu pazīstamais ir tiešām dzīvs, bet gan pārvietojās uz citu līmeni, kuru mēs neredzam. Tieši šī iemesla dēļ mēs tos redzam sapnī, kad jūsu dvēseles saņem iespēju satikties.

Pēc Frensisas vīra nāves viņa ļoti bieži sapnī redzēja viņu mirušu. Viņa vērsās pie Eņģeļiem, un viņa viņu nosapņoja dzīvu istabas interjerā. Sapnis ļoti atgādināja īstenību.

Frensisa saprata, kad mūsu iztēlošanās par nāvi ir tikai ilūzija. Nomirstot, mēs saglabājam sevi, atbrīvojamies no fiziskā apvalka un nokļūstam spiritiskajās sfērās.

Nekad nav par vēlu piedot otram. Atdoties garīgai praksei vai vērsties pie Eņģeļiem var jebkurā laikā.

Petras māte pirms nāves, un visi radinieki savācās pie slimnieces orda. Pēkšņi vecenīte izrunāja caur saspiestiem zobiem:

— Nekad viņai nepiedošu.

— Kam tu nevari piedod, mammīt? — pajautāja Petra. — Māte atvēra acis un paskatījās uz viņu. — Piedod viņai, — no jauna vērsās pie viņas Petra.

Mirstošā sieviete noskaitīja lūgšanu Dievam un atkrita uz spilveniem. Viņa neticēja Dievam, bet pirms nāves viņas acis zaigoja, tāpēc kad viņa ieraudzīja Eņģeli. Dāma paziņoja apkārtējiem kuri bija pie viņas gūltas, kad Eņģeli sauc Marija. Bez tam, viņa pamanīja ķerubus, dejojošus apkārt gūltai.

Mana paziņa Paula pastāstīja man par sievieti, kurai saslima zirgs. Paula ieteica dāmai zirga dziedināšanai izmantot Reiki sistēmu, par cik pati viņa vairakkārt izmantoja to dziednieciskos nolūkos, pastiprinot sazināšanos ar Eņģeļiem. Dāma tad pavēstīja viņai par gadījumu no viņas dzīves, par kuru agrāk nevienam nestāstīja.

Piecos no rīta Paulas paziņa pamodināja spoža gaisma. Atverot acis, viņa ieraudzīja sev priekšā spīdošu Eņģeli, un tas viņai paziņoja, kad viņš ir viņas tēva Eņģelis. Gaismas sūtnis teica, kad viņas tēvs ir nomiris, bet mocīties ar ciešanām nevajag. Ieskauta ar gaismu, sieviete izjuta mieru un siltuma pieplūdumu.

Kad Eņģelis pazuda, viņa pamodināja vīru un pastāstīja viņam to, kas notika. Vīrs pateica, kad tās bija halucinācijas, kad nav ko izdomāt muļķības, bet vajag gulēt. Septiņos atskanēja telefona zvans: dāmai pavēstīja, kad viņas tēvs nomiris pūlkstens piecos no rīta. Vairāk dāma nevienamnekad nestāstīja par Eņģeļiem, kāmēr par tiem neieminējās Paula.

Pieminēšu vēl vienu atgadījumu, vienu no maniem mīļākajiem, kuru pastāstīja man Irēna. Par kuru brīnos ik reiz, kad es to atceros.

Irēnas ģimene pārdzīvoja smagu periodu: nomira Irēnas vīratēvs divas dienas pirms viņas bērna piedzimšanas. Vīrs devās uz bērēm, bet viņa palika slimnīcas palātā.

Pēkšņi logā parādījās spoža gaisma. Gaisma iekļuva palātā, un Irēnas priekšā nostājās Eņģeļi. Viņš teica:

— Nebaidies. Mēs nevienam nenodarīsim pāri. Mēs tikai gribam paskatīties uz mazulīti.

Gaisma sadalījās divās daļās. Irēna izjuta divu būtņu klātbūtni — pašu Eņģeli un vēl kaut ko, kurš noliecās virs gūltiņas. Pēc tam abi apvienojās vienā veselā gaišā pleķī un pazuda.

Irēna saprata, kad bērnu apraudzīt atnāca vectētiņš.

Nākošais atgadījums pa tiešo nav saistīts ar Eņģeļiem, bet parāda, ar kādu brīvību esam apveltīti pēc nāves. Rozes tēvs nomira plaušu ļaundabīgā audzēja dēļ. Rozei nebija spēka izturēt tēva pirmsnāves mokas, un viņa aizbrauca no mājām. Bet kad tēvs nomira, Rozu pārņēma vēlēšanas paprasīt tēvam piedošanu par to, kad viņa neatradās viņam blakām viņa pēdējās stundās. Roze iegāja istabā, kur gulēja mirušais tēvs.

Gaišā uzvalkā Rozes tēvs sēdēja krēslā blakām savam ķermenim. Viņš izskatījās tik dzīvs, un tāpēc Roze pieskārās viņam un noskūpstīja viņu uz atvadām. Tēvs teica:

— Šeit ir tik burvīgi. Es atrodos brīnumjaukā vietā. Te viss ir piepildīts ar prieku un nav baiļu.

Jūsu rīcība

Lūdzieties, lai Eņģeļi palīdzētu tiem, kas ir miris. Eņģeļu atbalsts atvieglos un veiks patīkamu viņu viņpasaules dzīvi.

                                                                                 turpinājums sekos