Es vēlu visiem Laimi! 

Sestā nodaļa.

FEJAS UN BĒRNI

   Bieži tiek runāts par to, ka mēs paliekam arvien jūtīgāki, un bērni nav izņēmums. Mani vienmēr pārsteidz un izbrīna, jau sākotnēji, bērniem piemītošā dziļā garīgā izpratne. Praktiski, visos savos semināros es satieku zēnus un meitenes, kas man stāsta par savām tikšanās reizēm ar elfiem un eņģeļiem.

   Šie bērni ne tikai tic fejām, bet zina, ka viņas eksistē patiesībā.

  Vēl nesen daudzi vecāki baidījās, kad viņu bērns sāka stāstīt par saviem neredzamajiem draugiem. Šodien vecāki ne tikai mierīgi izturas pret šo bērnam piešķirto garīgo dāvanu, bet arī visādi pamudina viņu. Daudzi vadā savus bērnus uz psiholoģiskās attīstības kursiem, kaut arī lielākā daļa šo zēnu un meiteņu ir tik garīgi attīstīti, ka viņiem nav nepieciešamas šādas apmācības. Viņi jau redz dvēseļu pasauli un pilnībā uzticas savām vīzijām un intuitīvajām izjūtām.

   Viens no iemesliem, kāpēc bērni redz fejas ir tas, ka pašas fejas tiem uzticas. Fejas zina, ka bērniem ir tīra sirds un piepildīti ar pašiem labākajiem nolūkiem, tāpēc viņas atklājas šo jauno būtņu priekšā.

   Mazajai Sindijai Tītsai fejas pat atstāja pierādījumus savai eksistencei.

   Emija Tītsa audzināja savus bērnus, godīgi un labvēlīgi izrunājot ar viņiem piedzīvotās vīzijas un garīgos atklājumus, neļaujot iet skeptiski noskaņoto ļautiņu pavadā. Tā rezultātā viņas meitai, Sindijai, parādījās spēcīgas gaišredzības spējas, par kurām viņa bez noslēpumiem dalās ar savu māti. Kad Sindija gāja sagatavošanas klasē, viņa pastāvīgi stāstīja par savu draudzeni Bekiju, miniatūru būtni ar brūnu ādu un purpura spārniem. Bekija dzīvoja baltas klints aliņā un veikli rāpās augšup pa klints sienu, ķeroties pie tās ar savām spēcīgajām rociņām. Vienu reizi, pēc stundām, Emija pamanīja, uz vienas no Sendijas zeķēm, mazas rokas nospiedumu. Sākumā Emija sabāra meiteni par to, ka viņa zīmē ar tinti uz sava apģērba. Bet Sendija ātri norādīja mātei uz kļūdu, pasakot: „To izdarīju nevis es, bet Bekija. Nu tu taču zini, mammu, tā, mana feja!” Sendija stāstīja, ka fejas un eņģeļi māca viņu izprast krāsas. Viņi iemācīja meitenīti turēties pa gabalu no cilvēkiem, kuru aurā dominē noteiktas krāsas: oranžs, pelēks un melns.

   Fejas palīdz bērniem justies laimīgiem un aizsargātiem.

   Fejas dara visu, kas ir viņu spēkos, lai palīdzētu bērniem. Mīlestība pret bērniem virza fejas palīdzēt, aizsargāt un palīdzēt bērniem visos viņām pieejamajos veidos. Daudzi vecāki neslēpj, cik svētīga bija viņu palīdzība bērniem, kad viņi griezās pie fejām ar lūgumu palīdzēt. Par to, piemēra, ir ar mieru liecināt īriete Kārena Gora.

   Četrus gadus vecais Kārenas dēls nekādi nevarēja pierast pie skolas. Katru dienu viņš raudāja un stundās zīmēja šausmīgus, melnus monstrus.

   Izmisumā Kārena nolēma griezties pie fejām un eņģeļiem ar lūgumu palīdzēt viņas dēlam. Un izdarīja to. Nākošajā dienā, izsēdinot dēlu pie skolas, viņa pateica viņam, ka šī diena būs daudz labāka, tāpēc, ka viņu pieskatīs eņģeļi. Viņa nepateica dēlam, ka tika lūgusi arī fejas parūpēties par viņu. Kad Kārena brauca prom no skolas, virs viņas galvas gaisā lidinājās maza, balta spalviņa, kuru ieraugot, viņu pārņēma miera sajūta.

   Kad Kārena izņēma Kodiju no skolas, viņa pajautāja, kā pagāja diena. „Brīnišķīgi, mammu,- viņš atbildēja, - šodien es neraudāju!”

   Kārena pajautāja, kas viņu šodien pieskatīja spēļu laukumā, neprecizējot, kuru tieši viņa bija domājusi: Kodija māsu, skolotāju vai eņģeļus, un bija ļoti pārsteigta, kad Kodijs pateica, ka šodien viņam kompāniju sastādījušas fejas.

   Viņas bija daudz, viņš stāstīja: fejas – puisīši, fejas – meitenītes un pat daži feju zīdaiņi. Viņas palika ar Kodiju kopā arī stundu laikā: viņš redzēja viņas uz jumta, palodzēm un uz sava skolas sola. Viena feja pat pakutināja viņam muguru.

   Kārena bija patīkami pārsteigta, jo viņa taču savam dēlam nebija neko teikusi par fejām. No tās dienas Kodija zīmējumi kļuva citādāki: melnie toņi nomainījās ar košām krāsām, un melno monstru vietā, kurus viņš tika zīmējis kā apsēsts, viņš sāka zīmēt krāsainus savas mājas attēlus, pāri kurai bija varavīksne un daudz apaļu, dzeltenu punktiņu. Tās bija fejas, uzminēja Kārena. Kodijs tāpat uzzīmēja savas fejas portretu – ar lielām, zaļām acīm un maziņām ūsiņām.

   „Tagad Kodijs redz fejas visur, - paziņo Kārena, - un bieži stāsta man, kur tieši mājās viņas atrodas. Viņš ir kļuvis mierīgāks, nomierinājies un pat sācis draudzēties ar vienaudžiem, pie tam bez manas palīdzības. Paldies, fejas, ka palīdzējāt manam dēlam!”

   Fejas palīdzēja Kodijam justies droši un daudz ko saprast. Tā rezultātā, zēna uzvedība, pirms tam, apsēsta ar baiļu sajūtām, kļuva daudz brīvāka. Tagad viņš ir nomierinājies un ar prieku spēlējas vienatnē un arī kontaktēties ar viņu ir kļuvis daudz patīkamāk.

   Jūs varat, tieši tāpat, kā to izdarīja Sjūzena Rasta, palūgt palīdzību fejām par jebkuru emocionālu vai ikdienas problēmu, kas rodas jūsu bērniem, ieskaitot fobijas.

   Fejas palīdzēja viņas dēlam Bleikam, kuram ir trīs ar pus gadu, tikt galā ar bailēm no ūdens. Kad ģimene atbrauca atpūsties pie ezera, viņš pat pēdu baidījās pamērcēt ūdenī. Bet reiz, sēžot vannā, viņš, negaidot, sāka smieties. Kad māte pajautāja, par ko viņš smejas, dēls teica : „Es tēloju, ka slīkstu.”

   Satraukusies māte pajautāja, kāpēc Bleiks tā dara, un viņš atbildēja :”Tāpēc, ka man tā lika darīt fejas”.

   Dīvaina tām fejām humora izjūta, padomāja Sjūzena, un tikai pēc tam saprata, ka tādā veidā fejas palīdz viņas dēlam pārvarēt bailes no ūdens. Kad nākošo reizi viņi atbrauca pie ezera, Bleiks no ūdens nemaz nebaidījās.

   Vakaros, kad Sjūzena ieliek dēlēnu gultiņā un mājās viss ir noklusis, ka Bleiks uzmanīgi seko līdzi ar acīm fejām un eņģeļiem, vai sarunājas ar viņiem.

   Vienu vakaru, kad Sjūzena ienāca dēla istabā, lai palasītu viņam vakara pasaciņu, viņa ieraudzīja, ka Bleiks burtiski staro no prieka un laimes. „Mammu, - smaidot teica viņš, - es māku ar rokām rādīt trikus. Man to iemācīja fejas!”

   Sjūzena izbrīnījās: kādus trikus var parādīt viņas trīs gadus vecais dēlēns? – un palūdza kaut ko parādīt. Bleiks tūlīt pat uzlika plaukstas mammai uz pieres un paturēja tās kādu laiku. Pēc tam noņēma rokas un teica : „ Būs diezgan.” Un tad Sjūzena saprata, ka fejas ir iemācījušas viņam roku uzlikšanas terapijas paņēmienu.

   Fejām patīk mācīt bērnus dažādiem zemes dzīves brīnumiem. Fejas parāda bērniem, kā gadījumā ar Bleiku, dziedināšanas metodes. Fejas – apbrīnojami pacietīgas skolotājas, padomdevējas un atbalstītājas.

   Jūs varat stāstīt fejām par visām savām rūpēm un bailēm, vai palūgt viņu palīdzību jebkurās nelaimēs. Kad jūs atverat savu sirdi fejām, viņas ne tikai klausās, bet arī jūt līdzi, pasakot priekšā vienu vai otru padomu. Viņas palīdzēs bērnu sapņiem (piemēram, par ko kļūt) realizēties.

   Neskatoties uz to, ka Gabriela Laiza Balla mācās zinātni par dvēseli, viņa nekad nebija pat iedomājusies par fejām. Tāpēc viņa bija satriekta, kad viņas priekšā nostājās feja – sieviete ar melniem matiem, augumā, apmēram, 30 cm. Mugurā viņai bija rozā kleita, bet aizmugurē skaisti, krāsaini, caurspīdīgi spārni, kuri kustējās vēl ātrāk, kā kolibri spārniņi. Feja sāka graciozi dejot, pēc tam apstājās un teica saldā, smalkā balstiņā: „Integrity”. Un tūlīt izgaisa.

   Gabriela nolēma, ka viņai tas bija tikai izlicies, tāpēc, ka viņa jutās ļoti nogurusi. Tomēr ,kaut kas iekšienē, teica viņai priekšā, ka viņa tiešām ir redzējusi īstu feju un Gabriela jautāja sev, ko gan viņai gribēja pateikt feja ar vārdu: „Integrity”.

   Drīz pēc tam, kad Gabriela bija ieradusies darbā, viņai piezvanīja vīrs un teica : „Gribi zināt jaunumus? «Integrity Casting» aģentūra ir apstiprinājusi Elizabeti lomai.” Izrādās, viņu piecus gadus vecā meita sapņo kļūt par aktrisi un saņemt „Oskara” balvu un tajā dienā aģentūra, kas strādāja aktieru piemeklēšanā, piedāvāja Elizabetei kontraktu.

   Gabriela pamanīja, ka feja parādās (vai dzirdami viņas smiekli) katru reizi, kad aģents taisās piezvanīt viņai. „Viņa parādās arī tad, - stāsta Gabriela, - kad man steidzīgi ir jāsameklē nauda. 2005. gada vasarā man vajadzēja steidzīgi samaksāt par mašīnu, un tad parādījās feja. Šajā reizē viņa bija garāka auguma – astoņgadīga bērna. Tajā pašā dienā, kad viņa parādījās, es saņēmu savā bankā, pavisam negaidīti, depozītu četru tūkstošu dolāru apmērā. Izrādās, šī nauda, ieskaitīta no iemaksu apjoma procentiem, un bija sakrājusies vairāku gadu garumā. Cik es biju laimīga un pateicīga mazajai fejai par brīnumu, kuru viņa priekš manis uzbūra! Tāda veida gadījumi notika katru reizi, kad es redzēju savu mazo palīdzi.”

   Viņas meita Elizabete tagad strādā modeļu biznesā: viņa strādā par modeli pie viena rietumkrasta dizainera. Un Gabriela ir ļoti pateicīga par to fejai.

   Dabiski, ka fejas palīdz pieaugušajiem, tāpat kā bērniem. Vīrieši un sievietes, kuru prāts ir atvērts un sirds ir tīra, kuri ar labestību izturas pret dabas būtnēm, var rēķināties ar feju palīdzību, vienkārši palūdzot to.