|
Septītā nodaļa.
FEJAS UN SKOLA
Kad es sāku vākt patiesus stāstus par fejām, es biju iepriecināta, bet
nepavisam ne pārsteigta, cik daudz cilvēkiem fejas ir palīdzējušas jautājumu
risināšanā, kas saistīti ar dārzu un mājdzīvniekiem un kā gan var būt savādāk,
ja daba ir īstā feju dzimtene. Kas mani tiešām pārsteidza, cik daudz reižu
fejas ir palīdzējušas skolniekiem tikt galā ar skolā uzdotiem mājas uzdevumiem.
Nekad nedomāju, ka fejas tik augstu vērtē izglītību!
Tomēr ir tikai loģiski, ja fejas palīdz mums finansiālu jautājumu
risināšanā mācību apmaksai, jo, kad runa iet par materiālām vajadzībām, viņas
ir brīnišķīgas materializētājas.
Anna Dīna bija pārsteigta, ka fejas palīdzēja viņai iegūt stipendiju,
lai viņa varētu iestāties koledžā.
Kad Anna bija maza meitene, viņa spēlējās
un runājās ar fejām savā dārzā, bet pēc tam zaudēja saikni ar viņām, paklausot
cilvēkiem, kas ieteica reiz viņai kļūt pieaugušai un pārstāt sarunāties ar
„saviem iedomātajiem draugiem”. Tomēr, kļūstot pieaugušai Annai izdevās
atjaunot savu saikni ar fejām. Viņa zināja, ka tās vienmēr ir blakus, palīdzot
realizēt viņas dzīves mērķi – kļūt par speciālistu apkārtējās vides
izmeklēšanā.
Annas draudzenes fejas, palīdzēja viņai
iegūt garantēti apmaksātu laborantes darbu, parūpējoties par to, lai viņai
pietiktu nauda, ko samaksāt par pirmo apmācību gadu koledžā. Tomēr, kas
attiecās uz otrā gada apmaksāšanu, tad šeit Anna bija pilnīgā neziņā.
Viena dziedniece – gaišreģe reiz pateica Annai: „Es redzu Tev apkārt
fejas, kuras tur rociņās kaudzi naudas. Viņas grib, lai Tu viņas palūgtu, bet
nevis tāpat vien, bet konkrētam mērķim!” Nākamajā nedēļā viņa ieraudzīja
sludinājumu, par stipendijas piešķiršanu tieši viņas apmācības programmai. Viņa
zināja, ka ir diezgan kvalificēta speciāliste, lai varētu dabūt šo stipendiju,
tomēr saprata, ka viņai būs liels daudzums konkurentu. „Un tieši turpat uz vietas,
- stāsta Anna, - es palūdzu fejas man palīdzēt iegūt šo stipendiju.”
Aizpildot anketu stipendijas pieteikumam, viņa rakstīja un dzirdēja, kā
fejas palīdzēja izvēlēties viņai pareizos vārdus un akcentus. Viņas lūdza, lai
viņa nesteidzās un uzticas tām, viņas izdarīs visu, lai Anna izietu cauri visām
procedūrām un saņemtu stipendiju. Tikko kā Anna sāka satraukties par rezultātu,
fejas tūlīt pat mierināja viņu, tāpēc viņas absolūtā uzticēšanās fejām nepalika
vājāka.
Un šī uzticēšanās fejām – draudzenēm tika atalgota: Anna saņēma šo
stipendiju! „Es bez mitas pateicos fejām, - stāsta viņa, - un devu sev vārdu,
ka vienmēr ticēšu savām elementālajām draudzenēm. Kā pateicības zīmi, es tagad
nēsāju ķēdītē, blakus sirdij, sudraba amuletu fejas veidolā. Ja man būs ļauts
pateikt lasītājiem vēl dažus vārdus, tad, lūk, tie ir: ticiet un uzticieties
šīm jaukajām būtnēm, viņas ienesīs svētību jūsu dzīvē.”
Skolas gadi
Iepriekšējā nodaļā mēs izstāstījām par Kodiju, kuram fejas palīdzēja
pierast pie skolas. Kaut arī Kodija māte lūdza palīdzību gan eņģeļiem, gan
fejām, zēns redzēja tikai fejas. Pēc tikšanās ar tām viņš kļuva priecīgs un
draudzīgs.
Šis notikums parāda vienu no iemesliem, kāpēc fejas tik labvēlīgi
ietekmē bērnus: tāpēc, ka viņi var sarunāties viens ar otru.
Fejām un bērniem ir daudz kopēja: atklāta attieksme pret dzīvi,
entuziasms, jautrība un visa brīnišķīgā uztvere. Bet fejas ir spējīgas palīdzēt
arī pieaugušajiem – tiem, kuriem piemīt šīs pašas īpašības.
Bērnībā mēs ne pārāk uztraucāmies, ja mūsu redzētais sakrita ar mūsu
iedomu tēliem. Kad mēs tās redzējām, tad uztvērām kā realitāti. Kļūstot
pieauguši mēs kļuvām pārāk uzmanīgi pret visu iedomāto, tā kā beigās mēs
liedzām sev iespēju redzēt fejas un uztvert citas gaišredzības vīzijas.
No otras puses, nav obligāti jāredz fejas, lai varētu saņemt viņu
palīdzību, pietiek ar to, lai prāts būtu atvērts, par ko pārliecinājās Rena
Šmellere.
Rena gatavojās ļoti grūtam eksāmenam skolā, kurš viņai bija jākārto
nākamajā dienā. Un iepriekšējā vakarā viņa redzēja vīziju – seju, kas bija
ieskauta ar zaļām koku lapām. Viņai radās tāda sajūta, it kā zieda gars, kas
stāvēja viņai uz galda, pēkšņi saplūda ar viņas garu. No tā Rena uztvēra daudz
noderīgas un, galvenais, sakarīgas informācijas, it kā auga gars bija viņas
skolas biedrs, izskaidrojot to, ko viņi kopā mācījušies.
Rena nokārtoja eksāmenu uz teicami. Gadu vēlāk viņai trāpījās acīs
zīmējums, ar attēlotu seju lapu ielokā, kuru viņa bija redzējusi savā vīzijā,
eksāmenu priekšvakarā. Tas bija „zaļais cilvēciņš”.
„Tā palīdzība un atbalsts, ko es no viņa saņēmu, - saka Rena, - vēl
arvien dod man liela prieka sajūtu.”
Zaļais cilvēciņš – ļoti spēcīgs, mīlošs visu dzīvo, elementālis, kas
pieskata koku garus. Šai tēmai ir veltīta nākamā nodaļa.
| 
