|
Astotā nodaļa.
DABAS GARS
Kā redzam, fejas – spēcīgas dziedinātājas, brīnumdares un skolotājas.
Visi, kas saskārušies ar fejām, sāk saprast, ka viss uz šīs planētas ir dzīvs,
ieskaitot pat tādus objektus, kuriem , kā mums liekas, nav dvēseles, piemēram,
klintis. Visa daba ir visuresošās mīlestības un gaismas gars. Dievs ir visur.
Šis gars parādās dažādās formās, ieskaitot cilvēkus, dzīvniekus, augus un
elementāļu valstību.
Koku gari
Iepriekšējā nodaļā mēs, īsumā, pieminējām koku garus. Iespējams, šis
termins skan diezgan jocīgi, bet vai jūs neesat pamanījuši sejas aprises koku
mizas rotājumos? Veci ozoli un priežu stumbri, ja tos sāk pētīt bez
aizspriedumiem, ar atvērtu apziņu, izskatās, ka novecojuši džentelmeņi. Šīs
sejas ir koku gara būtība.
Man patīk, kā Pīters Džeksons, „Gredzenu pavēlnieka” režisors, attēlojis
koku garus savā filmā. Enti, kā tos nosauca „Gredzenu” autors, izskatās un runā
tieši tā, kādus es (un arī citi cilvēki, kuru apziņa ir atvērta) tos redzu.
No seniem laikiem koki asociējas ar garīgumu, buršanos un dziedniecību.
Senie ķeltu druīdi ir zināmi, kā cilvēki, kas saprotas ar kokiem. Viņi smēlās
savu gudrību no ozoliem, un arī visa rūnu sistēma uz akmeņiem, kā viņi apgalvo,
balstījās uz simboliem, kas ir aizgūti no kokiem un savas ceremonijas druīdi
veica alās.
Sokrāts tāpat uzskatīja ozolus par kokiem – orākuliem, kas spēj pareģot
nākotni un atklāt svarīgu informāciju.
Pie tādiem kokiem, kas arī tiek uzskatīti par svētiem un ir daudzu dievu
simbolika, pieskaitāmi ieva, priede, olīva un lauru koks. Faktiski, tieši ievas
miza sākotnēji bija aspirīna sastāvdaļa. Jēzus onkulis, Jāzeps no Afirmafejas,
klaiņoja ar nūju rokā, kas bija izgatavota no svētā ērkšķa zara. Kad viņa nūja
nokļuva Čalisvellas, Glastoberijā Anglijā, dārzā, no tā izauga koks, kas zied
katru gadu Ziemassvētkos, un runā, ka tam piemīt dziedinošas spējas. Priedes
asociējas ar Ziemassvētkiem, bet priežu sveķi ir dabiska, sāpju mazinoša smēre.
Koku gari nozīmē dvēseli un garu, kas mīt katrā kokā, līdzīgi tam kā
jūsu ķermenī. Katram koka garam ir sava individualitāte, ar savām interesēm un
personīgo gaumi.
Kā visāda veida attiecības,
saikne ar koka garu sniedz bagātinājumu. Lai jūsu uzticēšanās būtu abpusēja,
palīdziet un aizsargājiet viens otru! Pats galvenais – koku gari palīdz mums
ciešāk nostiprināt savas saiknes ar dabu un ar lielāku cieņu attiekties pret
to.
Lora Boltone no Kolorādo vienmēr mīlēja kokus un ticēja koku gariem.
2003. gada rudenī Gleida parkā viņa sastapa vienu no viņiem, pie tam ļoti
savdabīgu.
Kad viņa ar vīru klejoja pa kalniem, Lora pēkšņi sajuta blakus kāda
spēcīgu klātbūtni. Kalna virsotnē viņi atklāja milzīgu 40 pēdu garu,
dzeltenu priedi, un Lora vienā mirklī sajuta savu saikni ar koku.
„Ne jau koka izmērs mani vilka pie tā, - stāsta viņa, - drīzāk tā bija
neticami stipra, sena enerģija, kas nāca no koka. Es pateicu vīram, ka gribu
nedaudz pasēdēt zem koka. „
Pēc tam Lora izdzīvoja procesu, ko viņa sauc par „saplūšanu ar koka
garu”. Sākumā viņa apskāva ar rokām stumbru un palūdza kokam atļauju savienot
savu garu ar viņa garu.
„Man bija zināms, - saka viņa, - ka lielākā daļa koku, parasti pieprasa,
lai viņus apmeklē vairākas reizes, pirms viņi sajutīs, ka ir gatavi šādai
saplūšanai. Bet šis gars bija ļoti īpašs, un viņš uzreiz pateica jā.”
Tā, Lora nosēdās starp divām saknēm,
piespiežoties ar muguru pie stumbra. Jo vairāk Loras gars saplūda ar koka garu,
jo vairāk viņas acu priekšā sāka parādīties vīzijas no šā koka pagātnes. Pēc
viņas vērtējuma, notikumi, kas pavērās Loras iekšējam acu skatienam notika,
apmēram, 150 gadus atpakaļ, ja spriež pēc furgoniem un cilvēku drānām, kurus
viņa redzēja.
Pēc tā, kad koks beidza dalīties ar Loru ar savām atmiņām, viņi sāka
vienkārši apmainīties ar enerģijām. „Tas ir ļoti atdzīvinošs process, - saka
Lora, - un, cik man zināms, lielākā daļa koku pacentīsies atjaunot jūsu spēkus
un izdziedinās jūs, ja jūs esat noguruši vai ievainoti.”
No tās dienas Lora regulāri apciemo savu draugu – koku. Vienā no šādiem
apciemojumiem viņas acu priekšā parādījās liels daudzums vīziju, kurās figurēja
priežu čiekuri. Viņa redzēja kā savāc šos čiekurus un atnes mājās; tāpēc, ejot
prom viņa pacēla no zemes vienu no tiem. Un tomēr viņu neatstāja sajūta, ka
koks it kā par viņu pasmejas, un viņa prātoja pie sevis, ko gan tas varētu
nozīmēt.
Dažas dienas vēlāk Loras draudzene pajautāja, vai viņa nezina, kur var
dabūt lielu daudzumu priežu čiekuru: tie viņai bija vajadzīgi dāvanu rotāšanai
uz svētkiem. Tieši šajā brīdī Lora saprata vīziju jēgu, ko viņas draugs – koks
bija tai sūtījis. Un viņa, naivā dvēsele, paņēma tikai vienu čiekuru! Nebija
nekas pārsteidzošs, ka koks smējās!
Nākošajā dienā, ierodoties pie koka, ka viņš ir jautrā noskaņojumā. Lora
savāca 50 kg čiekuru, pateicās kokam par viņa dāsnajām veltēm un vēl līdz šai
dienai cenšas apciemot savu draugu, cik iespējams bieži.
Savā grāmatā „Dievietes un eņģeļi” es attēloju gadījumu, kad Brisbenē,
Austrālijā banjans(gumijkoks) ļoti palīdzēja man, jo es biju ļoti pārgurusi no
starptautiskās turnejas, kas saistīta ar manu grāmatu reklāmu. Reiz, kad es
pastaigājos pa Brisbenes botānisko dārzu, es jutos pilnībā iztukšota un fiziski
sabrukusi, kas nebija pārāk pārsteidzoši: es tikko pabeidzu saspringtu
braukāšanu pa vairākām pilsētām, kas sevī ietvēra aviopārlidošanu un neskaitāmus,
vēlus vakara seminārus.
Negaidīti es sajutu, ka mani velk pie viena banjana. Likās, ka šajā kokā
nav nekā īpaša – tajā ziņā, ka tas nebija liels, ne arī krāšņāks par citiem
banjaniem, un tomēr es jutu, ka man ir vēlme piespiesties pie tā.
Pēc tam es izdzirdēju, lai arī ļoti vāju, bet jūtamu aicinājumu, kas nāca
no koka. Tas aicināja mani piespiesties ar muguru pie viņa stumbra. Es
piespiedos – un tūlīt pat sajutu, kā tas izvelk no mana ķermeņa nogurumu un
saaukstēšanos. Mīlestība, kas nāca no koka šī procesa laikā, bija neaprakstāma.
Kad tas beidzās un es piecēlos, tad sajutu sevi pilnībā atjaunotu un pavisam
veselu. Es pateicos kokam par viņa mīlestību un dziedināšanu.
Dabas gari
Kā ir gars un dvēsele
katram kokam, tā tie ir arī katram augam. Iekšā katram krūmam un ziediņam var
saskatīt viņu sejas. Viens no iemesliem, kāpēc fejas ir tik prasmīgas
dārznieces, slēpjas tajā, ka viņas atzīst augu garus un izturas ar cieņu pret viņiem.
Jūs arī variet izveidot personīgas attiecības ar augiem no sava dārza,
patstāvīgi runājoties ar tiem, domās vai skaļi. Augi dzird jūs un ar pateicību
uzņem katru labu vārdu, kurus jūs sūtat viņiem, vai tie būtu patiesi
komplimenti, vai maigas rūpes.
Ja jūs pajautāsiet augiem: „Kas jums ir vajadzīgs”?, tie jums atbildēs. Un
lai arī kā jūs uztversiet šo atbildi – sirds apvidū, sajūtās, domās vai
vīzijās, ticiet tās patiesībai. Iespējams, augi palūgs jūs viņus aizsargāt no
tiešiem saules stariem vai no jūsu suņa, kurš pārāk aizrautīgi rakājas pa zemi
pie to saknēm. Varbūt, ka palūgs tos biežāk apliet un mēslot. Kā ar intuīciju
apveltīts dārzkopis, jūs vienmēr strādājat sadarbībā ar fejām.
Kristāli un akmeņi
Kristāli pastiprina
enerģiju. Lūk, kāpēc kristālus, īpaši kvarca, izmanto rokas pulksteņos, datoros
un citās ierīcēs – tie ievērojami pastiprina to efektivitāti. Tā kā nav nekas
pārsteidzošs, ka kristāli, akmeņi un citi minerāli ir enerģijas krātuves.
Akmeņos, tāpat kā marmora un granīta plāksnēs, līnijās var redzēt sejas: tie ir
gari un dvēseles, dzīvojošas minerālu valstībā.
Lai savienotos ar zemes gariem, vajadzīga sirds, kas pilna ar līdzjūtību
un atvērta apziņa. Ļaudis, kas neatzīst dabas spēku esamību, visbiežāk ir starp
tiem, kas dara pāri apkārtējai videi un nogalina dzīvniekus. Viņi negrib
saprast, ka dabas gars – tas ir tāds pats gars, kāds mīt katrā cilvēkā. Jūsu
attiecības ar elementālo valstību var nest sevī dziļas, personīgas saites.
Baudiet šo maģiju un, ja jūtiet nepieciešamību, dalieties ar to ar citiem
indivīdiem, kas ir jūtīgi un pilni līdzjūtības.
|
