Es vēlu visiem Laimi! 

Ziemas aukstumā un pavasara slapjdraņķī bieži nepieciešams aktivizēt organisma aizsargspējas. Tad lietā tiek likti gan dažādi vitamīni un citas aptiekā iegādājamas lietas, gan arī šis tas mājā atrodams. Un no šiem mājas līdzekļiem vieni no efektīvākajiem ir sīpoli un ķiploki.

Tā ir iegājies, ka tie tomēr tiek ierindoti garšaugu klāstā, bez kuru klātbūtnes daudzi ēdieni nemaz nav iedomājami. Taču tie ir arī vērtīgi ārstniecības augi, līdz ar to, arī lietoti par garšvielām, spēj dot lielu labumu organismam vispār.

                         Dārza sīpols                       

Visbiežāk kultivē dārza sīpolu, kam veidojas liels, sulīgs, apaļš, iegarens vai saplacināts sīpols ar sausām segzvīņām un sulīgām, baltām vai violetām iekšējām zvīņlapām. Dārzos audzē arī citus sīpolus – ķiploku, puravu...

Dārza sīpols tiek izmantots divējādi –vasarā (arī ziemā ūdensburciņā vai puķupodā audzēts) lapu jeb loku ieguvei, bet rudenī ievāc tā pazemes orgānus – sīpolus, kas ir ziemas pārtikas un ārstniecības līdzeklis. Sīpola lapas ir bagātas ar askorbīnskābi (25-90 mg%), ar B grupas vitamīniem, E un PP vitamīnu, karotīnu, organiskajām skābēm, ēterisko eļļu, makroelementiem un mikroelementiem. Tieši sīpola lapas var dot jūtamu labumu pavasara hipovitaminožu mazināšanai (70 g lociņu nodrošina askorbīnskābes diennakts devu), kā arī elpceļu slimību ārstēšanai un aterosklerozes profilaksei.

Sīpola sulīgās zvīņlapas savukārt ir bagātas ar cukuriem, B1 un PP vitamīnu, askorbīnskābi (te gan tās ir apmēram divreiz mazāk nekā lapās), karotīnu, fermentiem, ēterisko eļļu. Ēteriskā eļļa kairina gļotādu un izraisa acu asarošanu. Sīpola aktīvās vielas paaugstina kuņģa un zarnu trakta tonusu un sekrēciju, tām ir baktericīdas īpašības.

Ar sīpola sulu vai sarīvētām zvīņlapām (sīpola putriņu) dezinficē brūces, čūlas, apdegumus, tā veicinot to dzīšanu.

Uz sausas pannas apceptu sīpolu pa nakti piesaitē iekaisušam ienadzim, ar sīpola sulu ieberzējot, var mazināt ādas niezi, likvidēt vasaras raibumus.

Bites vai lapsenes koduma vietai pielikts pārgriezts sīpols mazina sāpes un tūkumu.

Sīpola sula labi palīdz tikt galā ar iesnām, tikai cilvēki bieži rīkojas nepareizi – pilina degunā sīpola sulu, kas vēl vairāk kairina jau tā iekaisušo gļotādu, vai pat bāž degunā sīpola zvīņlapas gabaliņu.

Dezinficējošā darbība ir gaistošajai ēteriskajai eļļai, tādēļ vislabāk rīkoties ir šādi: 2 ēdamkarotes sarīvēta sīpola (vai ķiploka) ieliek tīrā, sausā traukā – glāzē, krūzītē, vertikālā burciņā. Traukam uzmauc papīra konusu (piltuvi), kam galā izgriež nelielu caurumu. Trauku ar sarīvēto sīpolu ieliek siltā ūdenī un 10-15 minūtes caur nāsīm ieelpo sīpola ēterisko eļļu, kas izdalās pa konusa atveri. Šādi rīkojas 3-4 reizes dienā, un jau pēc pāris dienām pašsajūta uzlabosies.

Sīpola sula, samaisīta ar medu (vienādās daļās), uzlabo redzi, palīdz mazināt klepu.

Ieilguša bronhīta, garā klepus ārstēšanai gatavo maisījumu pēc senas receptes: 1/2 kg sasmalcinātu sīpolu, 50 g medus un 400 g cukura vāra 3 stundas 1 litrā ūdens uz mazas uguns. Veidojas sīrups, ko izkāš, atdzesē un lieto pa ēdamkarotei 4-6 reizes dienā. Gripas epidēmijas laikā (arī profilaksei) var lietot sīpolu pienu –sarīvē vidēji lielu sīpolu, aplej ar 1/2 litru uzvārīta piena (nevārīt!) un atstāj siltā vietā uz 20-30 minūtēm. Vienu glāzi šī piena izdzer vakarā, otru –no rīta (uzsildīt!).

Sīpola sula paaugstina dzimumpotenci, sekmē spermas veidošanos (ne jau velti Senajā Grieķijā sīpolus dāvāja jaunlaulātajiem!).

Ar sīpola sulu var stiprināt matu saknes – reizi vai divreiz nedēļā ierīvē galvas ādā 2-3 ēdamkarotes sīpola sulas, galvu apsien ar lakatu un ļauj sulai iedarboties 1,5-2 stundas, tad matus izmazgā. Izrādās, ka arī sīpola sausās zvīņlapas ir noderīgas – to novārījums dziedē brūces, stiprina matu saknes, novērš blaugznu veidošanos. Mazgājot matus sīpolu sauso zvīņlapu novārījumā, mati kļūst spēcīgāki, iegūst zeltaini brūnu nokrāsu.

Ķiploki

Ķiploki, tāpat kā sīpoli, pārsvarā tiek lietoti par garšvielu dažādiem ēdieniem, marinādēm, konservējot gurķus, tomātus, dažādus dārzeņus, sēnes. Daļai cilvēku ķiploku specifiskā smarža šķiet pilnīgi nepanesama. Taču, salīdzinot ar sīpoliem, ķiploku ārstnieciskā darbība ir spēcīgāka, ķiploki vairāk tiek lietoti ārstnieciskiem nolūkiem.

Bez tam ķiploka sastāvdaļas stimulē gremošanas sistēmas darbību un žults sekrēciju, tonizē elpceļu gļotādu, stimulē sirdsdarbību, paplašina sirds asinsvadus, samazina holesterīna līmeni asinīs.

Ķiploka preparāti paaugstina organisma aizsargspējas pret infekcijas slimībām. Ķiploka daiviņas var pasargāt pārtikas produktus –miltus, putraimus no kaitēkļu ieviešanās tajos.

Ķiplokus lieto svaigā veidā 2-3 daiviņas dienā. Lai mazinātu nepatīkamo smaržu (kaut gan citiem tāpat patīk!) un arī iespējamo kairinošo darbību uz kuņģa gļotādu, daiviņas sīki sasmalcina un sajauc ar kādu skābpiena produktu – biezpienu, kefīru.

No ķiploka gatavo arī tinktūru un eļļu. Tinktūras gatavošanai izmanto 70 vai 40 grādīgu spirtu (degvīnu). 1/2 litra traukā iepilda sīki sakapātus vai samaltus ķiplokus (apmēram 1/3 tilpums), aplej ar spirtu, tur tumšā vietā divas nedēļas, trauka saturu katru dienu saskalojot. Tad izkāš un iegūto tinktūru lieto pa 5 pilieniem tējkarotē ūdens vai piena trīs reizes dienā pirms ēšanas. Šī tinktūra pazemina arteriālo asinsspiedienu, attīra asinsvadu sieniņas no holesterīna, novērš galvas smadzeņu asinsvadu spazmas.

Kurss ilgst 2-3 mēnešus, tad seko viena mēneša pārtraukums, un kursu atkārto vēlreiz. Šī eļļa novērš smadzeņu asinsvadu spazmas, aizdusu, mazina sklerozi.

Bet, tāpat kā sīpolus, arī ķiplokus nedrīkst lietot cilvēki ar gremošanas orgānu – kuņģa, zarnu, aknu, aizkuņģa dziedzera saslimšanām. Arī veselam cilvēkam, lietojot ilgāku laiku lielākās devās, ķiploka aktīvās vielas var radīt nieru iekaisumu. Kā mēdz sacīt –visu ar mēru...