Māra - Mīla - Tautas medicīna <!--if(Dziedniecība, latviskā vide)-->- Dziedniecība, latviskā vide<!--endif--> - Rakstu katalogs - Reiki seansi

  Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Viss par un ap Ho oponopono [23]
Interesanti raksti [79]
Cilvēka organisms un tā funkcijas [12]
Tautas medicīna [44]
Sarunas par svaru [24]
Audzēts Latvijā [38]
Baltu mantojums - Dainas, zīmes [69]
Ārstniecības augi [81]
Dziednieki [20]
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Dziedniecība, latviskā vide » Tautas medicīna

Māra - Mīla

MĀRA – MĪLA


Senlaiku vīrieša dzīvē mīla daudz telpas neaizņēma, kurpretim sievietei mīla bija dzīves galvenais saturs. Tāpēc dievieti Māru visvairāk godināja un pielūdza - sievietes, jo Māra rūpējās par grūtniecēm, dzemdētājām, mātēm un vispārīgi par sievietes un vīrieša mīlu.

Māras kulta pēdas sastopam visā pasaulē, Māras, kults piekopts ļoti plaši, bet ja senā literatūra par šo kultu stāsta visai maz, tad tikai jau tāpēc, ka vīriešiem Māras pakalpojumus un labvēlību maz vajadzēja.

Ko sievietes no Māras lūdza, to vīriešiem neklājās ne dzirdēt nedz zināt, to visu viņas - aiz saprotamas kautrības - noklusēja. Literāti senlaikos bija vienīgi vīrieši un ko viņi nedzirdēja un nezināja, to arī neuzrakstīja.
Jāteic atklāti, ka senlaikos literāti pret dāmām nebija visai pieklājīgi. Ēģiptes, Ķīnas un šumeru rakstītāji uzzīmēja sievietes dzimumorgānu un lasīja to "sieviete”; sievietes apzīmējumam rakstos citas zīmes nebija. Pie toreizējā "bilžu” raksta, kur no priekšmeta uzzīmēja tikai kādu tipisku daļu, tāda literātu nepieklājība bija vēl attaisnojama, bet bija taču tautas, kur pret sievieti tīši izturējās nepieklājīgi. Piemēram, ebreju Bībelē sievietei trūkst pat pieklājīga nosaukuma.

1.Mozus grāmatā, 1.nodaļas 27. pants latviski tulkots šādi: ,,...un Dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja, pēc sava ģīmja viņš tos rādīja, radīja tos - vīrieti un sievieti.” Ebreju oriģināls teic ko citu: ,,...radīja tos zakar un kabah.” Ebreju zakar ir kuilis; ebreju kabah ir sieviešu dzimuma orgāns. Un tas lai būtu radīts Dieva ģīmī?

Kad semīti pārņēma šumēru reliģiju, tur katram dievam bija sava sieva, bet semīti tās dievu sievas pamazām likvidēja, atstādami tikai vīriešu dievus. Seniem semītiem bija arī sava mīlas dieviete Militta, bet tā nozuda drīz vien, senā literatūrā par to runāts pārāk maz.

Tātad sievietēm bija nopietns iemesls piekopt Māras kultu slepeni, vīriešiem nedzirdot. Lai nu gan sirmā senatnē vīriešu un sieviešu dzimuma attiecības bija stipri vienkāršas, tomēr bija taču savas tikumu parašas, savi nerakstīti likumi un visādi "tabu”, kas turēja ļaudis pieklājības robežās, tie prata arī kautrēties un vispirms, protams, kautrējās sievietes.

Tāpēc intīmais Māras - Mīlas kults senā literatūrā parādās visai reti un strupā veidā, nesalīdzināmi retāk par Laimas - Juma kultu, kurā slēpjama nebija nekā. Šeit iemesls, kāpēc mūsu zinātnieki tic, ka Māras kults esot radies šepat, nesen un pati Māra esot patapināta no katoļu svētās Marijas.

Grāmatā "Latvieši”, universitātes mitologs par Māru raksta: ,,...Ja Māras vārds būtu kāds mantojums no indieši pirmvalodas, tad līdzīgs vārds mums būtu jāmeklē vispirms senprūšu un leišu valodā, bet šādu salīdzinājumu šeit trūkst... Pierādījuši vārda vecumu baltu valodās, mēs varētu tālākas līdzības meklēt senindiešu, grieķu, latīņu, bet arī šai laukā nekas nav izdarīts. Ir gan pievilkts budistu velns Māra, bet tas jau stāv tuvāk latviešu mērim, kamēr "mīļa Māra” ir pavisam kas cits... Šādi salīdzinājumi nepārliecina ne valodnieku, nedz mitologu...”

Rakstītājs - mitologs tagad ir gan jau aizsaulē, ārpus visiem strīdiem, bet viņa vārdi palikuši grāmatā, kura no apgrozības izņemta nav, tiek pārdota joprojām, ir pat tulkota vācu valodā un sniegta ārzemniekiem, lai tie iepazītos ar latviešu kultūru. Mitologam bija lekciju klausītāji, mitologa domas turpina dzīvot joprojām, maldi iet plašumā, skardami tautas godu. Tāpēc lai man atļauts aizrādīt uz mitologa uzskatu maldīgumu.

„... Vispirms būtu jāmeklē leišu un senprūšu valodā...” Šie zinātnieka vārdi izriet no pārliecības, ka latvieši ir tikai bijušie leiši, bez savas patstāvīgas senatnes; šo pārliecību turpina kultivēt universitāte un visas Latvijas skolas. Ka tā ir maldīga, to jau paskaidroju savā grāmatiņā ,,Latviskā Indijas Rigveda".

Kāpēc gan mums jāmeklē pie leišiem, ja ar viņiem mums kopēju dievu nav? Iepriekšējās nodaļās bija redzams, cik plašs pie sentautām bijis mūsu Juma kults, tomēr leišiem Juma kulta nemaz nav; nav viņiem arī mūsu Māras, kaut gan pie sentautām tāda bijusi vai visur.

„... varētu tālākas līdzības meklēt senindiešu, grieķu, latīņu valodās, bet arī šai laukā nekas nav izdarīts...” Šķiet, tur meklēt būtu vispirms pašu oficiālo mitologu pienākums, to taču prasa mitologa amats. Bet ko tad latvietis meklēs pie latīņiem un grieķiem, ja tie par latviešiem jaunāki? Latviešu valoda vienā otrā vietā ir pat vecāka par seno Indijas valodu. Jāteic atklāti, ka mūsu mitologi Māras kultu ārpus Latvijas meklēt nav gribējuši un arī nav spējuši, sentautu valodas neprazdami.

"...ir gan pievilkts budistu velns Māra, bet tas Jau stāv tuvāk latviešu mērim, kamēr ,,mīļā Māra” ir pavisam kas cits...” Indijas budistu valodā mēris ir maras, bet Maira, Māras ir mīlas dieviete, mīlas dievs. Tātad starpība. Un ja ieskatāmies pašu budistu literatūrā, tad redzam, ka budisti Māru nav vis uzskatījuši par kādu tur mitologu velnu, gan par - mīlas dievieti.

Tiesa, budisti Māru uzskata par savu pretinieku, jo budisma pamatmācība noliedz seksuālo mīlu, noliedz cilvēkam saistīt savu sirdi pie kaut kā dzīva vai nedzīva. Mārā budists saredz apvienotus visus pasaulīgās dzīves vilinājumus un kārdinājumus, bet tāpēc vien taču nevar Māru pielīdzināt kristīgajo velnam vai nāves dievam.

Budistu naids pret Māru tikai pierāda, cik populārs Indijā bijis mīlas dievs Māra, - no viņa baidās, no viņa vairas. No vāja vai nepopulāra dieva Buda nebūtu savus ticīgos brīdinājis. Budistu reliģijas pamatus skaidro viņu grāmata Dharma - Pāda (dharma - tas, kas piederas, tikumīgs; pāda - pēdas, ceļš. Tā tad "Piederīgas pēdas”, Tikumīgs ceļš).

"... Vairies no patīkamā un nepatīkamā; šķirties no patīkamā ir sāpes, nepatīkamā klātbūtne ir pretīga. Nepiesien savu sirdi ne pie kā, jo zaudējums vienmēr sāpina. Tikai tas ir brīvs, kurš nemīl un neienīst. No priekiem ceļas skumjas, no priekiem rodas bailes, kas vairas no priekiem, tas nepazīst skumjas nedz bailes. No kaislībām ceļas skumjas, no kaislībām nāk bailes; kas kaislībām izvairās, tam nav skumju, nedz baiļu...”

Pie tādiem uzskatiem jebkura mīla ir traucējoša, tāpēc mīlas dievs Māra tiek sludināts par budista naidnieku: "...Kas dzenas pēc lepnības, nevalda par savām jūtām, ir gļēvs un nesātīgs, to Māra pieveic, kā vējā vārgu koku. Kas nemeklē dzīves priekus, valda pār jūtām, ir sātīgs un taisnīgs, tas stāv pret Māru, kā klints pret vētru. Kās klejojošas domas savalda, tas izbēg Māras vilinājumiem. Kas savu miesu - augumu uzskata ka ūdens burbuli, kā gaisa fatamorganu, tas Māras bultai nolauzīs puķu asmini, tas izvairīsies Juma skatieniem...”

Šeit Māru jau pielīdzina grieķu Erosam vai romiešu Amoram, kuri šauda mīlas bultas. Indijas literatūrā tiek minētas mīlas dieva Māras 5 bultas (tās dēvē par mārganām).

"Ja kāds karā uzvarētu tūkstošu tūkstošus, tad pārāks tomēr būtu tas, kurš uzvar pats sevi. Sevi uzvarēt ir labāk, nekā slēgt važās visu pasauli: - ne dievs, nedz pusdievs, ne Māra nedz Brahma var uzvarēt to, kurš uzvar pats sevi un ir vienmēr nosvērts ...”

Salīdzināt Māru ar kristīgajo velnu, tā gan kļūda liela. Kristīgajo velnam ir tieksmes uz visādiem ļaunumiem, mocīt, vārīt darvas katlos, cepināt uz iesma, kurpretīm Budistu minētais Māra cilvēkus vilina tikai uz priekiem, uz mīlu, uz baudu. Budistu Mārai esot trīs daiļas meitas: Ilga, Kāre, Nemiers, un tās esot kārdinājušas pašu Budu, - ne jau uz kādu ļaunu, bet uz mīlu un baudu.

Budistu Pali literatūrā vārds Māra bieži tiek lietots kā nosaukums cilvēka dzīvei zemes virsū. Kad Budu jautāja, kas ir Māra, viņš atteica: ,,Māra ir miesa, Māra ir jūtas, Māra ir uztvere, Māra ir samaņa.”

Tātad Māra šeit būtu nosaukums cilvēka tieksmēm, kas viņus saista pie dzīves, kas dzīvi vairo un turpina. Tas ir dziļš jēdziens, gudri saprasts. Mārā apvienots dzīvības noslēpums, dzīves lielā mīkla.

Cilvēka dzīvības noslēpuma glabātāja un dzīvības turpinātāja ir sieviete, viņa laikam gan bija tā, kas Māras kultu uzsāka un turpināja. Askēti vīrieši izdomāja dvēseles nemirstību, miesas augšāmcelšanos, bet sievietes sirds tam nepiekrita un neticēja, instinktīvi viņa zināja, ka viņa ir dzīvības turpinātāja, pārnesdama dzīvības liesmiņu no viena uz otru. Atdalīdama no sevis daļu savos bērnos, viņa neļāva izdzist mistiskai dzīvības uguntiņai, pati nobeidzās, bet bērnos pārnestā daļa turpināja dzīvot joprojām. Tur ir īstā nemirstība.

Apzinīgi vai neapzinīgi dievietē Mārā ļaudis godināja dzīvības principu un nemirstības dziļo noslēpumu. Vajaga gudru ļaužu, kas Māras nozīmi pareizi saprastu; gudra tā tauta, kas Māras kultu nav aizmirsusi līdz šai dienai.

Runājot par budistu literatūras Māru, nedrīkstam aizmirst, ka budisms par Rigvedām 1500 gadus jaunāks. Tik ilgā laikā ir pārvērtušies visi Indijas dievi, arī Māra varēja pārvērsties, bramīni to jau atvietoja ar mīlas dievu Kāma, bija arī citi mīlas dievi, kaut gan šur tur literatūrā uzpeld vēl Māras vārds. Māra vairs nav mīlas dieviete, bet gan mīlas dievs, jo Indijas karstajā klimatā tas labāk saskan ar lingam (falla) kultu, kur svars pārlikts uz vīrieša dzimumu, kā senāk tas bija ar vērša godināšanu (kad vēršiem un vīriešiem bija viens un tas pats nosaukums).

Indijā, un vispār Āzijā, skaņa r tiek brīvi apmainīta pret skaņu l, mīl un mir, ir viens un tas pats, mūsu Māra varēja būt arī Mīla. Ja mūsu tautdziesmās ir ,,mira Māra”, tad tur ir sirmās senatnes atmiņas.

Arheologi senatnes pierādījumus meklē izrakteņos, vēsturnieki rakstītos arhīvos, bet valodas vēsturniekam pietiek ar senvalodu vārdiem. Bez vajadzības ļaudis nevienu vārdu neradīja, bez vajadzības to neuzglabāja, un ja pie svešām tautām kur atrodam latvisku vārdu - līdzīgā izrunā un nozīmē, tad mums tiesības ticēt, ka tas rados ar mūsējo. Tā arī ar mūsu Māras kultu - ja Māras vārds ir ticis lietots pie sveštautām līdzīgā nozīmē, tad mums tiesības apgalvot, ka mūsu Māra nav patapināta no katoļu Marijas, bet ir iznesta no sirmās senatnes.

Senā Ēģiptē, kā to varam lasīt hieroglifos, mir ir mīlēt, vēlēties, tiekties; mīla, tieksmes, kāre; mirriu = mīlētāji, draugi; mirāt = mīļākā; miruti = mīļots; miri-lat = ļaužmīlis, (miri = mīlētājs, lat = ļaudis); Mari -tav = mīlas dieviete, vai mīlas dievs; Marti = pirmatnējie dievi un dievietes; Marifi = pievārds dievam Osirisam un citiem; Mari, Marr, Marua = daudzu dievu pievārds; mar, mir = ceremoniālas laivas, ar kurām izbrauca pa Nīlas upi, lai nodotos tur zināmām orģijām mīlai; amar, amir = mīlēt (romiešu Amors = mīlas dievs).

Āzijā visai bieži bērna nosaukumu (bar, bara) apmaina pret mara. Tā vien šķiet, šis nosaukums būs sakarā ar Māru, jo tā taču bija bērnu devēja. Mūsu mazlietotais vārds marga, merga = meitene gan laikam būs nācis no somu puses, jo vēl pie Japānas un Sahalīnas ainiem meroko, miraka ir meitene, sieviete. Leiši vārdu merģa gan lieto, bet viņiem nav mūsu vārda " bērns”.

Pie seniem šumeriem amar ir bērns, pie seniem bābeliešiem ķīļrakstā maru = bērns, meitene; muru = kumeļš; marhita = sieva, piegulētaja; martu = meita.

Pie senjapāņiem un Klusā okeāna salās mara, merai ir membrum virilis, tā tad šeit ir drošs norādījums uz Māras, kā mīlas kultu. Hibrīdu salas Efetu mare = vīriets; mara = vaislas spējīgs; moli, mauri = dzīvība; mile = mīļš. Mālāju salās merojan = sāpes pie dzemdēšanas; mar - pata = mīlas mīlas dievs.

Tamilu (veca dravīdu tauta, vecāka par Indijas ārijiem) matru - vu mīlēšanās, kopošanās; majal = mīla, kaislības; mulai = sievietes krūtis (krievu moloko = piens); maru = laulības ceremonija; marrukūvam = vecmāte, palīdze pie dzemdībām; marutittu = mīlas zāles.

Pie arābiem mara = māte; mārī = jaunava; mārika = sievas māte; Mārija = vārds ēģiptietei, no kuras Muhamedam bija slavenais dēls Ibrahims; malīh = mīļš. Peršu meil = mīlēt, vēlēties.

Un ja iesim pie mazajām ziemeļu tautiņām, tad atradīsim pie votjakiem mil = patika, tieksmes, kāre; lapu miel = mīlīgs; mordvinu mäl, mel = patika; somu mieli = kāre, jūtas, tieksmes, sirds; maire = mīļš, patīkams; marsian = līgava.

Armēņiem ,,pagānu” laikos bija Aoko - Mair = ,,zelta māte”, ko viņi pielūdza kā dievieti. Mair = māte, dzemdētāja; marmna-dzin = no mātes dzimis; mairud = mātes, grūtniecības stāvoklis.

Pat "klasiskajā” Eiropā ir latīņu maritare = laulāties, precēt; marita = sieva. Pie grieķiem Moira bija likteņa lēmēja un vai tāda nav arī mūsu tautdziesmu Māra? Angļu marriage = laulības; marry = precēt, laulāt; mare = ķēve, četrkājaino mātīte.

Rigvedas un arī vēlākā Indijas literatūra Māra ir noteikti mīlas dieviete, mīlas dievs: Māra = mīlas dievs, fiziska mīla, kaislība; māra - vat = mīlas pilns, iemīlējies; mārijas = uz mīlas dievu attiecīgs; mārgati = bildināt meitu; māru = mīla, laulāts draugs; ku - māra = maza meitene, skuķe.

Mums ir uzglabājies vārds "aiz-maršīgs”, pie senindiem maršati bija aizmirst, bet s-marati bija atcerēties un s - mara bija mīla, atcere. Tas ir diezgan asprātīgi, ko mīl, tas gribot negribot jāatceras, to nevar aizmirst.
smara = atcere, mīla, atmiņa, seksuāla mīla: Smara = mīlas dievs; smara -pīditas = mīlas spaidīts, mīlas mocīts; smara - sardžitas = mīlas sasirdzis, iemīlējies; smaira - vatī = iemīlējusies sieviete.

Indijas "melnā grāmatā” Atharvavedā (tur ir visvairāk tikai lāsti un burvības) priesteris palīdz pieburt meitai puisi: "...Šis ir neatvairāmo Apsarasu mīlas būrums. Sūtiet, dievības, šo būrumu turp! Lai viņš deg mīlā (smara) pret mani. Lūdzu, lai viņi mani atceras, lai par mani domā, mīlēdams. Dievības, sūtiet būrumu turp! Lai viņs deg mīlā pret mani. Lai viņš par mani domā, lai es par viņu nedomāju nekad, nekad! Dievības, sūtiet būrumu turp! Dariet viņu traku! Maruti, dariet viņu traku! Dariet viņu traku, dariet traku! Dar viņu traku, Agnis, dari traku! Lai viņš deg mīlā pret mani.”

Mūsu, ziemeļnieku, apstākļos tāda lūgšana šķiet pārāk dedzīga, bet Indijas svelmainā klimatā laikam der lieti. Kā redzams, viss tur grozās ap atmiņu, mīlu, un Atharvavedas valodā tur dominē vārds smara. Salikteņus ap vārdu smara = mīla varētu pievest daudz, bet tie ir pārāk intīmi. Pietiks jau ar augšējiem, lai varētu saprast, ka sirmā senatnē latviešu tautdziesmu Māra ir bijusi mīlas dieviete visplašākā nozīmē.

Katoļu svētā Marija, no kuras teic latviešu Māru atvasinātu, pati ir savu vārdu caur semītiem dabūjusi no senās Ēģiptes, kur tas bija saistīts ar mīlu un Māru.

 

Voldemārs Leitis

Kategorija: Tautas medicīna | Pievienoja: Saulite (01.09.2012) | Autors: Voldemārs Leitis
Skatījumu skaits: 1357 | Reitings: 5.0/1
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2259
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 4
Viesi: 4
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2016 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz