Vairāk
pazīstam svārsta tuvāko radinieci – rīkstīti, rāmītis. Par rīkstniecību
dzirdējuši gandrīz visi, bet vai visi zina, ka Rietumeiropas uzplaukums
sākās pateicoties dabas bagātību ieguvei, kuras XV – XVII gs. atrada ar
rīkstītes un svārsta palīdzību?
Paracelss, Nostradamuss, Gēte, Mesmers, Lomanosovs, Jekaterina
II – kas šos cilvēkus vieno? Jā, viņi visi pētīja svārsta fenomenu un
izmantoja šo ezotērisko līdzekli informācijas iegūšanai.
Svārsta vēsture ir aizraujoša un ... sena. Pirmie zīmējumi uz klintīm,
kuros redzams cilvēks ar rīkstīti rokās, datējas ar VIII gs. p.m.ē! Par
šo vēsturi daudz rakstīts O. Krasavina grāmatā: „Svārsts un rāmis –
veselības instrumenti”. M., 1999.
Rokām nepietiks pirkstu, lai uzskaitītu visas svārsta „profesijas”.
Arī mūsdienās to skaits aug. Tā, ja agrāk ar svārstu vai rīkstīti
(rāmīti) rokās meklēja ūdeni, -visos laikos un sekmīgi,- tad šodien
meklē arī nogrimušus kuģus un zivju pulcēšanās vietas. Meklē cilvēkus
šahtu nogruvumos, pēc zemestrīcēm un sniega lavīnām, meklē – un atrod!
Bet derīgo izrakteņu iegulas šajā dīvainajā veidā atklāj arī mūsdienās. Ne mazums to atklājis arī, piemēram, biolokācijas pionieris ģeoloģijas – mineraloģijas zinātņu doktors N. N. Sočevanovs.
Bet slavenais ekstrasenss Urijs Hellers (vai atceraties, kā pirms 10
gadiem viņš pa TV laboja pulksteņus?) savu pirmo miljonu dolāru
nopelnīja mazā augstumā lidojot virs Brazīlijas necaurejamiem džungļiem
ar svārstiņu rokās. Viņš meklēja naftu un atrada – un ļoti pieklājīgu
daudzumu.
Nu bet palīdzība ikdienā… Kur iekritusi atslēga? Kāpēc es (vai kāds
cits) nevar gulēt? Vai šis pārtikas produkts kvalitatīvs? Kurš uztura
līdzeklis man patlaban visieteicamākais? Vai ir vērts ievērot diētu, un,
ja ir, tad kādu? Kāds ir īstais slimības cēlonis? Kāds optimālākais
ārstēšanas veids? Cik ārstniecības līdzekļa nepieciešams (ārstniecības
augu, uzlējuma), lai pilnīgi atveseļotos? Kādu vitamīnu pašlaik trūkst?
Cilvēks, kurš labi iemācījies strādāt ar svārstu, pareizi un ātri
atbildēs uz visiem šiem jautājumiem. Viņš varēs pārbaudīt imūnsistēmas
stāvokli un, ja nepieciešams, atrast optimālo tās aktivizēšanas veidu,
atklās enerģētiskos caurumus slima cilvēka aurā (vai blokus tās kanālos)
un izvēlēsies novēršanas metodes, ne tikai norādīs, kādas snaudošas
(slēptas vai lēnas) infekcijas un kādos orgānos slēpjas, bet varbūt
atradīs arī to likvidācijas veidu, atradīs dzīvoklī ģeopatogēnās zonas.
Kas tik vēl nav iespējams… .
Tā nevar būt, teiks lasītājs un viņš kļūdīsies: daudzi dziednieki
lielāko daļu informācijas par pacientiem saņem tieši ar svārsta
palīdzību.
Kas attiecas uz jautājumu – kāpēc svārsts šūpojas, autoram pietrūka
dažu gadu pētniecības darba, lai nonāktu pie kaut kāda secinājuma vai
piekristu jau pastāvošajām teorijām, kas tomēr viņam netraucē bieži
izmantot šo noslēpumaino instrumentu savā dzīvē.
Zinātkāram cilvēkam var ieteikt nesen izdotās grāmatas:
Антон Штангл. Маятник: Oт болезни к здоровью, Спб.,Питер Пресс, 1997;
A.Штангл. Тайны маятника, Спб., Питер Паблишинг, 1997;
Л. Г. Пучко. Многомерная медицина. Система самодиагностики человека, . М., 1999.
Ja divas vācu zinātnieka, svārsta fenomena pētnieka A. Štangla grāmatas
uzrakstītas populārā valodā un adresētas visiem, kurus šī tēma interesē,
tad lieliskā L. G. Pučko monogrāfija (tās pirmais izdevums iznāca
1996.g.), kuru augstu novērtējuši daudzi dziednieki un ārsti, vairāk
domāta cilvēkiem ar zinātnisku domāšanas veidu, kaut arī uzrakstīta
labā, skaidrā valodā. Interesanti, ka Štangls jautājumam par
biolokācijas raksturu veltījis apmēram 30 lpp., bet Pučko – dažas
rindkopas grāmatas sākumā un beigās.
Mēģinot saprast, ar ko mēs sazināmies ar svārsta palīdzību, arī A.
Svijašs savā pēdējā brošūrā: „Kā no smalkās pasaules saņemt informāciju”
(1999) izdara secinājumu par šī jautājuma principiālo nozīmi. Bet ārsti
Levinsoni (tēvs un dēls) mēģina pierādīt, ka svārsta kustībām ir tikai
viens cēlonis: ideomotoriskais akts (skat. Ju. Levinsons, M. Levinsons.
Dziedniecība: ceļi un iespējas. M. 1998. 125 lpp.)…
Lai pārliecinātos par svārsta fenomena realitāti, pietiks, ja sākumā
paņemsiet jebkuru pogu vai gredzenu. Ja esat noskaņoti nopietni – vēl
labāk! Un tā – labākie m a t e r i ā l i svārstiņam: misiņš, varš,
alumīnijs, dzelzs, bronza, dzintars, ziloņkauls, kalnu kristāls, pērle,
sudrabs, titāns, plastmasa, koks.
Vienīgo ierobežojumu izvirza biolokācijas meistars T. A. Meškova:
dažiem metāliem piemīt spēja uzņemt informāciju. Tāpēc svārsts, kurš
izgatavots, piemēram, no dzelzs, periodiski jāattīra.
Svārsta labākā f o r m a: konuss vai gredzens ar asu galu, - tad tas
labāk „lasīs” tabulas. Svārsta optimālais s v a r s: 10 – 18 grami.
Optimālais diega garuma 10 – 18 cm (atkarībā no elkoņa garuma un svārsta
svara). Diegu labāk izvēlēties nesintētisku, dubultu un iesiet vairākus
mezglus, lai samazinātu griešanos ap asi.
Piezīme: Aleksandrs Prugalovs „Svārsts – neuzminēta mīkla”.
Vairāk
pazīstam svārsta tuvāko radinieci – rīkstīti, rāmītis. Par rīkstniecību
dzirdējuši gandrīz visi, bet vai visi zina, ka Rietumeiropas uzplaukums
sākās pateicoties dabas bagātību ieguvei, kuras XV – XVII gs. atrada ar
rīkstītes un svārsta palīdzību?