Senlatviešu rakstības pēdas var meklēt Lielvārdes jostas rakstos, mezglu rakstībā.
ORNAMENTA raksti.
Tā , ka uzskatīja, ka ornamentam ir maģiska nozīme, tad spēkā bija
princips, ka maģisko rituālu kodu un nozīmi nedrīkst izpaust nevienam
citam, tad tas zaudē nozīmi un spēku. Ornamentā tādēļ ir daudz rakstu ,
lai izņemot lietotāju ,neviens nesaprastu maģisko kodu nozīmi.
Mezglu raksts, kur ar mezglu un krāsainu diegu palīdzību iekodēts
raksts- ziņas , satītus glabāja kamolos. Tā pierakstīja arī dziesmu
ritmus. Veidoja kalendārus. Mezglu rakstus pazinuši un lietojuši arī
inki.
. Kas tad ir rožu kronis kristiešiem-skaitāmās krelles.
Izrakstīju goda kreklu
Trejādiemi rakstiņiem,
Saulītēm, zvaigznītēm.
Ozoliņa zīlītēm.
Ornamenti, kuri sagrupēti noteiktā secībā, var tikt uzskatīti par sava
veida rakstību. Ornamentiem un senajām baltu zīmēm bija ne tikai
maģiskas aizsardzības funkcijas, kas sakārtoja un harmonizēja apkārtējo
vidi, palīdzēja virzīt noteiktus procesus īstajā laikā un vietā. Bija
zīmes dziedināšanai.
Liela nozīme bija ornamenta savstarpējam izvietojumam, secībai,
atrašanās vietai. Tam bija nepieciešamas dziļas un pamatīgas zināšanas.
Šādas zināšanas bija galvenokārt priesteru kārtas cilvēkiem un tika
nodotas no paaudzes uz paaudzi, pārņēmējam tās sākot apgūt jau bērnībā.
Jādomā, ka baltu svētvietas veidojot, pamatā ir ornaments un
zīmes-veidojot dabā, saliekot akmens krāvumus un līnijas, simboliski tos
iesaistot apkārtējā vidē, kur pati daba bija parūpējusies par
piemērotību šādu vietu izveidei. Par to aizvien vairāk var
pārliecināties Pokaiņos. Ir tikai jautājums, kā to visu pareizi
atkodēt-atšifrēt.
Katrai raksta zīmei ir sava nozīme, tāpat akmens salikumiem.
Zīmes, pazīmes –ļoti seni vārdi, kas ietver daudz plašākus jēdzienus, nekā mēs domājam.
Senlatviešu rakstu zīmes ir mūsu sentēvu mantojuma daļa, kas liecina
par mūsu senču piekopto bagātīgo kulta dzīvi, par rūpēm , ko veltīja
savai sadzīves un garīgās dzīves sakārtošanai. Tas viss saistīts ar
zīmi- ornamentu. Zīmi kā simbolu, zīmi kā ornamenta elementu, zīmi kā
informācijas nesēju un enerģijas izteiksmes veidu. Ornaments-cilvēces
garīgās dzīves atspulgs un izziņas objekts.
ETIMOLOĢIJA-omare- latīniski –rotāt.
Katrai rakstītajai zīmei bija savs idejisks segums- vai tā bija
akmenī , kokā iecirsta, prievītē ieausta.- to saprast varēja arī citi.
Tiem, kas lasīja , nebija iespējams sajaukt ziņas, ko sniedz Zalktis,
Jumis vai Ugunskrusts. Neticami liekas, ka no pilskalna uz pilskalnu
sūtot sūtni ar mutvārdu ziņu, līdzi netika dota arī kāda, uz tāss vai
audekla burtnieku rakstīta slepena ziņa.- maģiska zīme, ko.( Romiešu
vēsturnieks Tacits mūsu ēras sākumā raksta. Ka ģermāņu priesteri,
zīlējuši ar * burtu kokiem*- sprunguļi ar dažādām zīmēm sabērti zemē
kaudzē un tad uz labu laimi ņemti un skaidroti).
Sava rakstu zīme bija arī katram virsaitim, kāda- to mēs nezinām. Par
to liecina atrastās īpašuma zīmes, ar kurām katra dzimta apzīmēja savus
bišu kokus, tīklus u.c. īpašumu. Dzimtas zīmi mantojumā saņēma vecākais
dēls, pārējie veidoja savu zīmi, saglabājot pirmrakstu. Īpašuma zīmes
bija raksts ar noteiktu informāciju, ko prata izlasīt visā apkārtnē,
pazina arī tālumnieki.
Pavisam citu informāciju sniedza slepenās zīmes un raksti, kuri
saglabājušies par burvjiem un raganām- agrāk tie galvenokārt bija
dziednieki. Prof. K. Straubergs grāmatā * Latviešu buramie vārdi*
raksta- šīs zīmes ir tajā pašā tehnikā, kā pazīstamās īpašuma zīmes.
Ziņas sniedzi A. Bīlenšteins( 1830-1919) , ka atsevišķā grupā ir raganu
sapulču vietu zīmes, burvju ceļu apzīmējumi un kādu buršanas vietu
raksti. Tad zīmes ēku aizsargāšanai, uguns, bluķu, lietuvēnu zīmes.
Akmeņos iekaltas raganu sapulces vietu zīmes. Šāds ideogrāfiskais raksts
bija arī seneģiptiešiem,šumeriem u.c., šodien Ķīnā un Japānā. Cilvēki
var runāt dažādās valodās, bet jūtu un bioloģiskā dzīve tomēr ir
identiska. Attēlojot koku vai sauli, nesaskatīs zīmējumā čūsku vai
ūdeni.
Daudzu tautu ideogrāfiskais- zīmju raksts- ar laiku pārvērtās fonogrāfiskā rakstā. Baltu ciltīm vēsture šo laiku nepiešķīra.
LATVIEŠU ORNAMENTA- RAKSTU zīmju pamatelementi un to nozīme.
Latvju zīmju pirmeti veidojušies, agro metālu laikmetā, pirms vairāk
nekā 3000 gadiem, kad Austrumbaltijas novados uzplauka baltu cilšu
kultūra ar savdabīgām auglības kulta un dabas reliģijas tradīcijām.
Īpaša nozīme ornamentikā to elementu vai zīmju simbolika- to pirmatnējā
jēga.
Latviešu ornamentikas zīmes var iedalīt 3 lielās grupās:
Dieva zīmes (dievestības)-Dieva, Māras, Laimas zīmes
Ar debess parādībām-Saules, Mēness, zvaigznes, Pērkona
Ar gadskārtām saistītas zīmes-Jumis, Ūsiņš, Mārtiņš, Jānis, Zemes māte.
KRUSTA zīme.
Viens no vecākajiem rakstu elementiem, blakus citām rakstu zīmēm,
atrodams gandrīz visu tautu senvēstures izrakumos, tam visu tautu
kultūrās piedēvēta, sarga, svētības un laimes nesēja nozīme.
Senie latvieši krustu lietojuši kā maģisku zīmi pret visu ļauno, no
vienkāršā taisnā un slīpā krusta, izveidojušies daudzie krusta atveidi.
Krusts bija ne vien seno tautu mākslas objekts, tam bija liela nozīme cilvēces lielākās daļas reliģiskajā dzīvē.
Krusta zīme senajiem baltiem un latviešu mitoloģijā.
+ ir kopā savienojusies vertikālā un horizontālā līnija, kas dod
dzīvības pamatu. Kosmosa simbols, pasaules centrs un tāpēc vieta, kur
notiek sasaiste starp debesīm un zemi-Kosmiskā ass, augstāko sakrālo
vērtību simbols. Krusts bieži ir cilvēka vai dievības modelis- cilvēks
ar izplestām rokām, kas spēj uz bezgalīgu un harmonisku attīstību.
Vienlaikus krusts ir arī garīgā aspekta simbols- gara tiekšanos,
pacelšanos uz augšu. Krusts ir arī vīrišķā un sievišķā savienojums.
Vertikālā līnija simbolizē vīrišķo principu- enerģiju, enerģijas kanāls,
kas savieno debesis un zemi caur garu uz augšu. Vertikālā līnija
atgādina Saules starus , ko uztveram kā garīgo enerģiju nākošu no dzīves
virsotnes, simbolizējot enerģijas virzību starp Zemi un Visumu.
- Horizontālā līnija- sievišķais princips, horizonts, zemes virsmas
zīme, cilvēku attīstības zīme to savstarpējā saskarsmē. Šī līnija attēlo
Zemes sastapšanos ar Debesīm, ko mēs uztveram kā horizontu.
Baltiem, senajiem grieķiem, persiešiem, indiešiem krusts ir arī
saulgriežu un ekvinokcijas simbols. Taisnais krusts savienojumā ar
slīpo-mūsu senčiem zelta-krustu, attēlo Saules kustību gada garumā.
Krusts- ieslēgts aplī- zemes simbols
Cilvēkam ir 4 domu izpausmes veidi-fiziskā, dzīvības, emocionālā un
garīgā daba, katra atbilst kādai no stihijām jeb pirmelementiem, kas
simboliski izpaužas krusta zīmē..
Ir 3 dažādas krusta formas:
1) taisnais un slīpais simetriskie krusti, katrs stars ir vienāda garuma- senbaltiem.
2) TAU jeb TAV līdzīgs mūsdienu burtam T,domājams cēlies no druīdiem,
kas , nozāģējot dažu pēdu augstumā ozolu un tā augšējo daļu uzlika pāri
apakšējai, tā radās figūra dieva HU simbols. Senie ēģiptieši šādu krustu
lietoja valdnieku iesvētībās,
- Amerikas indiāņi ietetovēja uz ādas. Pastāv arī uzskats, ka simbola
pamatā ir vērša vai auna galva ar ragiem. TAU krustu mēdz saukt par
*veseri*- tā formas dēļ.
Otra krusta forma- to galā rotā aplis vai ovāls. Senatnē dēvēts
par dzīvības krustu- pazīstams visā Centrālamerikā- ļoti izplatīts maiju
Palenkē .Babiloniešiem ūdens dievības simbols, skandināviem- debesu un
nemirstības simbols.
3) romiešu vai grieķu krusts- gan nāves, gan dzīvības simbols- pārņēmusi arī kristietība.
DIEVA zīme. DEBESU zīme.
Parasti trijstūris vai kāsis ar virsotni uz augšu. Šo zīmi novietojot
vertikāli plaknē, smaile norāda uz debesīm. Plaši pazīstams Dieva zīmes
veids ir trijstūris ar vienu aplīti – Dieva aci, vai trim aplīšiem
virsotnē. Apzīmē debesu jumu, vīrišķo spēku, gaismu tiekšanos uz augšu.
Arī debess velves atveidojums ar Sauli galā. Zīme atrasta jau bronzas
laikmeta rotās.
Latviešu mitoloģijā par vecāko gaismas kulta dievību, uzskata debesis.
Debesis ir vieta, kur uzturas galvenais valdošais spēks Dievs.
Valodnieki uzskata, ka sākotnēji vārds * Dievs* nozīmējis to pašu, ko
*debesis*.Visvienkāršākajā veidā šī zīme parādās kā vienādsānu
trijstūris ar 90 gr. leņķī, augša, kas izskatās līdzīgs jumtam un
simbolizē debesis kā pasaules jumtu. Līdzīgi šai zīmei mūsu senči
veidoja māju jumtus, tādējādi dzīvojot zem Dieva zīmes.
Šai zīmei ir ļoti liela simboliska jēga, tā piesaista dievišķos un radošos spēkus
Par Dieva zīmi tiek uzskatīta arī zīme līdzīga pakavam, atvērums uz
leju- saukta par pakaviņu, arī U veida zīmi .Zīme, izveidota no akmeņiem
vai zemes veidojumā kā simbols sastopama svētvietās- Pokaņos. Domājams,
ka šāds veidojums saistās ar auglības rituāliem, kā zemes uz debesu
spēka simbolisks savienojums. U raksta zīme bieži izmantota seno zemgaļu
celainēs, jostās, kopā ar citām zīmēm. Rakstos zīmes atvērums var būt
dažādos virzienos, norādot uz kustību, mainīgumu, cikliskumu.
PĒRKONA_UGUNSKRUSTS- SVASTIKA.
Sanskritā * svasti*-laime. Svastika- laimes, enerģijas Saules un uguns zīme.
Viens no vecākajiem rakstiem, sastopams daudzu tautu ornamentikā.
Ugunskrusts veidojies no diviem krustotiem zibeņiem. Lietots kā ļaunuma
atbaidītājs u pasargātājs no nevēlamām dabas parādībām Ļoti iecienīta
zīme bronzas laikmetā. Mūsu rotājumos sastopamas ap 300 dažādas
variācijas, sākot ar bronzas gredzenu rotāšanu līdz daudz variācijās-
sagšās.
Latviešu mitoloģijā- simbolizē, gaismu, uguni, dzīvību. Arī senās baltu
dievības Pērkona simbols. Arī Laimas krusts- piesaista laimi. Zīmei
dažādi grafiskie attēlojumi- labiskais, kreiliskais; ar ierotītiem
galiem
Balti to uzskatījuši par Saules zīmi, kas simbolizē Saules kustību,
enerģiju, tās vīrišķo spēku. Viena no zīmēm, kas diezgan daudz saskatāma
Pokaņu akmens krāvumu akmeņos, it sevišķi noteiktos laikos, kad tos
apspīd saules stari. Svētvietu zīme- kā aizsardzības zīme.
Uguns krusts raksturīgs raksts seno zemgaļu jostās, apaudos,
kombinācijā ar citām zīmēm, sevišķi ar rombiņu. Vīriešu kreklu malu
rotājums. Ticis iegriezts bērnu gultiņu galos, ieausts jostās, ar kurām
satina bērnus.
MĀRAS zīmes. Māras raksts.
Kā Dievs senlatvieša uztverē ir Debesu jeb gara simbols , tā Māra simbolizē matēriju jeb Zemi.
Mitoloģijā–Māra ir auglības spēku valdniece, kurai pieder zemes un
ūdeņi. Māras zīmei ir daudz variantu- zemes, jūras un upes attēlota kā
horizontāla līnija vai līklocis.
Māra ir materiālās pasaules dievība, auglības devēja, sieviešu aizstāve.
Un arī zemes un pazemes valstības pārvaldniece. Latviešu mitoloģijā
nozīmīga vieta ir dievībām- Mātēm, tad Māra pārzina šis daudzās Mātes.
Māras zīme parasti tiek attēlota kā vienādmalu trijstūris, kāsis,
pusloks, ar virsotni uz leju. Attēlojot šo zīmi horizontālā plaknē, tās
malas raugās uz ZR un ZA , tie ir virzieni, kur Saule lec un riet
vasaras Saulgriežos, Jāņu rītā un vakarā. Zīmei piemīt liela
simboliska jēga un pretējs spēks Dieva trijstūrim, tādēļ tos apvienojot,
iegūst līdzsvaru un saskaņu. Abas šīs zīmes savienojot, veidojas
rombiņš- plaši lietots raksts, kopā ar citām zīmēm veidojot
daudznozīmīgu simboliku. Abas šis zīmes , uzvelkot vienu pāri otrai,
iegūst sešstūra zvaigzni- sauktu arī par lietuvēna krustu, kam piemīt
spēcīga aizsardzība pret ļauno. Māras zīmes piešķir pamatīgumu drošību,
saistību ar zemes un dabas spēkiem.
Daudzie Māras veidi parādās Māras zīmēs- tās ir vairāk nekā
citiem-Māras trijstūris, Māras ūdeņi, Māras krusts jeb krustu krusts.
Māras līklocis ir viens no ģeometriskā raksta pamatelementiem, tas lietots jau paleolītā.
MĀRAS krusts jeb KRUSTUKRUSTS.
Mitoloģija- Māras krusts, uguns krusts.
Maģiska zīme, ko iecirta kultakmeņos, ieauda sagšās. Uguns sargātāja
zīme, saistīta ar dievieti Māru. Zīmi, kam pamatā ir slīpai krusts mēdz
saukt par sakrustotiem zobeniem. Šo zīmi uzvilka maizes klaipam un
vakaros pelnu kopiņai, kurā ierušinātas kvēlojoša ogles. Tādēļ zīme
saukta par uguns krustu. Tā kā Māra tika uzskatīta par saimniecības un
dzīvnieku pasaules sargātāju, ar Māras krustu tika sargāta materiālā
labklājība- Mājas un Maize-, tādēļ Māras krusts bija sevišķi nozīmīga
simbolika.
Māras zīmes sastopamas gan akmens, gan bronzas, gan vēlākos laikmetos.
LAIMAS zīme-skuja.
Mitoloģijā lietota senajā dvēseļu kultā, kur tā simbolizēja spalvu un
putnu. Mirušo dvēseles putna veidā aizlaidās uz debesīm. Ļoti sena zīme,
pirms 3000 gadiem sastopama uz akmens cirvjiem un traukiem. Atvasināta
no skujas. Slotiņas raksts it kā attēlo slieksni, kur Laima mājo, skuja
mūžam zaļa. Slotiņa it kā aizslauka nevēlamo, aizsargā.
JUMIS.
Zemes un tās auglības simbols. Grafiski attēlo kā 2 kopā saauguša
vārpas vai dubult V veida zīmē. Divžubura vārpa – dzīvības sākums un
noslēpums, kā 2 kāšu krustojums. Jumis – sena druvu auglības dievība
latviešu mitoloģijā. Vārda *Jumis* izcelsme rodama senajā sanskrita
valodā- tā nozīme ir dvīnis- auglības, pārpilnības, laimes un veiksmes
simbols. Svētības un laimes nesējs. Mitoloģijā- arī Pērkona simbols, ko
norāda zīmes veids- it kā sakrustoti cirvji, Kā ornamenta zīme nereti
tiek saukta arī par zirdziņu. Zīmei dažāds grafiskais atveidojums-bieži
ieausta, jostās prievītēs, celainēs, iegrieza kokā, rotāja jumtus.
Ar Jumi saistīti dažādi labības pļaujas un ražas rituāli.Jumi, kā 2
kopā saaugušas vārpas tika glabātas istabās, meitu pūra lādes dibenā.
Jostu, kurā ieausts Jumis, parasti nēsāja saimnieks. Jumja zīme
atrasta uz ļoti seniem priekšmetiem jau neolītā, arī uz svētakmeņiem.
SAULES zīmes.
Dažādu tautu senajās ticībās debesu spīdekļiem ir piedēvēta dažāda
jēga. Latviešu tautas folklorā u mitoloģijā centrālais- galvenais
spīdeklis ir SAULE.
Saule ir mūžīgās kustības un dzīvības simbols. Citu zīmju vidū Saules
zīmes ir uz augstākas pakāpes- tā ir visa redzētāja un zinātāja.
Latvijas teritorijā Saules simboli -apļa veidā- sastopami uz kaula un
raga priekšmetiem vēlajā neolītā. Rombs, jeb četrstūrainā Saule
sastopama jau uz mezolīta keramikas.
Saules zīmes apzīmējumi ir visi apaļi priekšmeti ( lode, ola, zīle),
kuru ritēšana apzīmē Saules kustību debesu velvē. Visvienkāršākajā veidā
Saules zīme ir aplis. Visiem atvasinātajiem rakstiem- Saules simboliem-
uzsvērta ir vidusdaļa. Saules raksts ir ģeometrisks un stingri
simetrisks. Saules zīmes atvasinājumu ir daudz, bet visbiežāk-kuplināts
daudzstūris-8 stūru rozete ,arī četrstūrainās Saules zīmes. Saules
motīvs tautas mākslā ir sastopams uz visdažādākajiem priekšmetiem, ar
novadu atšķirībām.
Bieži Saules zīme vienā rakstā atkārtojas vairākas reizes, apzīmējot maģiskos auglības un uguns- siltuma- rituālus.
Visvairāk Saules zīme tiek lietota sieviešu rotās, it sevišķi meitu
pūra mantās. Paši svarīgākie raksti goda tērpos, kāzās obligāti arī
līgavainim.
Saule kustības atveidojums zīmēs, akmens salikumos ir neiztrūkstoša
baltu svētvietu sastāvdaļa, jo visas rituālās norises galvenokārt
saistītas ar Sauli, Saules cikliem-gadskārtu maiņām, auglības rituāliem.
Saules zīmes ir pamatā svētvietas izveidojumam, Saules *tempļiem*.
Latviešu folklorā sastopama gan Saules māte, gan Saules meitas. Saule –visu māmiņa un sildītāja.
BALTU- SENLATVIEŠU MITOLOĢIJĀ SAULEI īpaša vieta , tāpat Saules zīmei- rakstam.
Kur man bija prātu ņemti,
Kur gudraju padomiņu?
Dieviņš man prātu deva,
Laimiņ gudru padomiņu.
Latviešu dainu pētniece V. Vīķe- Freiberga - tautas dziesmas apdzied
trejādas Saules: fizisko silto Sauli, kosmoloģisko Sauli un mitoloģisko
Sauli. Tāpat varētu iedalīt ari Saules zīmes- ornamentu, atkarībā no
lietas , kur tas izmantots.
Es rakstīju tos rakstiņus,
Ko saulīte rakstījusi;
Te krustiņis, tur krustiņis,
Vidū balta atslēdziņa.
Avots: http://www.viss.lv/?k=163125 |
