"Varbūt ne tik daudz skatīsimies uz to, kas pats duras acīs, bet
labus darbus Darot,
labas domas Domājot un
labus vārdus Runājot
nomazgāsim katrs pats savu un visas Latvijas kopīgo seju !"
Spēka vārdi
Mīļi lūdziet Latvju Dievu, Māru, Laimu, sauciet visas Latvju Mātes palīgā. Sauciet Guni, Vēju, Zemi, Ūdeni. Augšā celsim seno, viedo – to, kas lādes dibenā. Mūsu Zemē Krēslas laiki, Gaisma jāsauc palīgā ! Sauciet, ļaudis, sauciet dzimtas, nu ir laiks kalnā kāpt!
Krēsla apņem kalna galus, krēsla ieklīst ielejā... Dedziet sveci, dedziet Guni, sāciet visi kalnā kāpt! Sargiet liesmu, sargiet Gaismu, sargiet savu Dvēselīti. Lūdziet pašu mīļo Laimu, lai nāk viņa palīgā. Pati Laima meklē Gaismu pašā lādes dibenā, Saņem Gaismas atslēdziņu nu abām rociņām. Nu atslēdzas gaismas durvis dziļos Sirds kambaros, atmirdz Gaisma debesīs un dziļos ūdeņos!
Nu Tev spēks, nu Tev Vara, nu tu droši kalnā kāp, Līdzi vedot savus ļaudis, sāciet Sauli godināt ! Simtiem zvaigžņu debesīs, simtiem atmirdz pazemē. Simtiem dzirkstis kalnā kāpj, uguni sāk kurināt. Velc tu kalna galā krustu, kur būs Sauli godināt.
Sauc nu pašu Pērkontēvu, Lai sāk bungas rībināt, tumsas varu klīdināt. Visi iekšā aplī stājiet, Gaismas vārdu daudziniet! Piesit kāju- padzen tumsu, pacel roku – Sauli sauc. Pērkons sper ozolā, nobirst melnu zīļu lietus. Sper, Pērkon, vēlvienreiz, lai ozolam zelta ziedi. Pērkons sper, ducina, ozols saknes kustina, Iešūpo zemes dzīles, Saule iespīd pazemē. Zem ozola saknītēm vara kalta pūra lāde.
Katra kalna viducī – nogrimusi Gaismaspils. Sauciet Gaismu, tīru, baltu, lai plūst Gaisma virszemē. Sauciet gaismu, sauciet Gaismu, lai sāk sirdis gavilēt, lai atver mīļā Māra mūsu zemes Noslēpumu, lai ceļas Gaismaspilis, lai tiek Gaisma virszemē.
Sper, Pērkon, trešoreizi, salauz tumsas zieģelīšus, lai varēju es lasīt, ko vēstīja Viedi raksti. Nu sasprāga gabalos visi tumsas zieģelīši, Nu varēju senus ruļļus es vaļā ritināt.
Pirms lasīju senus ruļlus, vēl darbiņš padarāms. Saucu visus latvju ļaudis pulciņā sanākam, Latvju Dievus piesaucam, garamantas svētījam, Dieviņš kūra uguntiņu pašā kalna galiņā. Tai nu vajag cauri iet svešas ādas nometot. Ej caur Guni, nostu met svešu ļaužu krustus, Lai aiziet svešā vara aiz zemītes robežām. Caur Uguni, caur Ūdeni, caur Zemīti, caur Vējiem. Lai tie visi melnumiņi sadeg zilos uguņos. Svešas ādas zemē krīt, sadeg gaiši liesmojam - Brīva top tava sirds, tava paša dvēselīte.
Gaismu saucam, Gaisma nāca, nu ir Gaisma ozolā, Nu ozola zelta zari sudrabā vizuļoja. Nu lidoja putnu bari ozolā padziedāt. Apvelc baltu lina kreklu, sīku zīmju izrakstītu, Lai katrā rakstiņā tie birst pašā sirsniņā, Pagriež saules atslēdziņu. Nu veras Gaismas vārti. Nu Gaismiņas saslēdzas, kas tevī, kas zemē, kas plašās debesīs.
(No Sarmītes – Zintnieks 2013.7.)
| 
