Es vēlu visiem Laimi! 

Iekārtojies pēc iespējas ērtāk, ja vēlies aizver acis, atceries par sazemējumu.

• Palūdz meditācijā būt kopā ar tevi Visaugstākajam Kosmiskajam Radītājam;
• Saviem Gaismas un Mīlestības Skolotājiem un Sargeņģeļiem;
• Visiem Gaismas un Mīlestības spēkiem;
• Latvijas zemes egregoram, Latvju Senču egregoram, Latvju Dainu egregoram, Mīļo Māru, Mīļo Laimu, Saules Māti, Zemes Māti, Dabas māti, Jūras māti, Saules vedēju Ūsiņu;
• Četras: zemes, ūdens, gaisa un uguns stihijas un šo stihiju garus, tās vietas egregoram, kurā atrodies un visām citām latvju senču dievībām, kurām ir harmoniski piedalīties šajā meditācijā.
  

Ej Dieviņi tu pa priekšu,
Es tavās pēdiņās.
Nelaid mani to celiņu,
Kur aizgāja ļauna diena.

Lai bij vārdi, kam bij vārdi,
Man pašam bij stipri vārdi.
Lai bij vara, kam bij vara,
Man pašam bij stipra vara.

Liku bēdu zem akmeņa,
Sper ar kāju ūdenī.
Sper ar kāju ūdenī,
Pāri gāju dziedādams

.Mietu dūru avotā,
Ūdentiņu noturēju.
Avotā guni kūru,
Caur akmeni dūmi kūp.
Caur Mēnesi diegu vēru,
Tur zied zelta purenīši.

No akmeņa lūku plēšu,
No ūdeņa rakstu, rakstu.
Nevar rakstu izlasīt,
Saka rakstu rakstītāja.
Kas mācēja, tam bij viegli,
Kas nemāka, tam bij grūti.
Es lasīju tās zīmītes,
Ko Saulīte atsūtīja.
Še krustiņš, te krustiņš,
Vidū balta atslēdziņa.

Visi meži guņiem pilni,
Visi ceļi atslēgām.
Visam gribu cauri iet,
Ar Dieviņa palīdzību.
Visam varu cauri iet,
Ar Dieviņa palīdzību.

Uguntiņa dzirkstelīte
Saujiņā glabājama.
Kad palaida vējiņā,
Dažu labu raudināja.

Deviņkārtu jostu liku
Apkārt dižu ozoliņu.
Cirta čūska, dzēla bite,
Ne lapiņa nedrebēja.
Trīskārt Laima jostu joza,
Apkārt manu augumiņu
Būra mani, lādē mani,
I ne nieka nevarēja.
Dieviņš taisa zelta sētu
Ap to manu augumiņu.

Aust gaismiņa, lec Saulīte,
Tas pirmais gaišumiņš.
Labrītiņ, Dievs palīdz,
Tā pirmā valodiņa,
Es piedzimu bez naudiņas,
Bez gudrā padomiņa.
Dieviņš man naudu deva,
Laima gudru padomiņu.

Dieviņš deva, Dieviņš deva,
Dievs rokā neiedeva.
Dievs rokā neiedeva,
Ja es pati nedarīju.
Dod, Dieviņ otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.

Dod, Dieviņ man pie rokas
Savu baltu eņģelīti.
Dedziet skalu, pūtiet guni,
Laidiet Dievu istabā.
Klusat jauni, klusat veci,
Dievs ienāca istabā.
Dievs ienāca istabā
Pašā Jāņu vakarā.

Es apsedzu sav galdiņu,
Ar balto paladziņu.
Apsedz, Dieviņ manu sētu
Ar sudraba mētelīti.
Visapkārt vaska sveces,
Vidū klāts liepas galds.
Dieviņš sveces dedzināja,
Laimīt galdu apklājuse.

Darba māte, Laimes māte,
Abas vienu ceļu iet.
Darba māte darbus dala,
Laimes māte samaksāja.

Pamazām es dzīvoju,
Pamazām Dievs palīdz.
Pamazām bite nesa,
Pa vienam ziediņam.

Augsti dzied cīrulītis,
Pār visiem putniņiem.
Dievam gudrs padomiņš,
Pār šo visu pasaulīti.

Ai, dzīvīte, ai, dzīvīte,
Pie dzīvītes vajadzēja,
Vieglu roku, vieglu kāju,
Laba, gudra padomiņa.
Māmiņai klausīdama
Gudru ņēmu padomiņu.
Cik darbiņu padarīju,
Tik dziesmiņu nodziedāju.
Paldies saku Dieviņam,
Kad darbiņš padarīts.
Citu jaunu uzsākdami,
Lūgsim Dievu palīgā.

Visi manim labi ļaudis,
Kad es pate laba biju.
Visi mani naidenieki,
Kad es naida cēlājiņa.

Paldies saku Dieviņam,
Par gudro padomiņu.
Ne sunīti kājām spert,
Ne guntiņas pagalīti.

Dieviņš man ceļu rāda,
Māra jūdz kumeliņu.
Ne kājiņas slapjas tapa,
Ne slīdēja kumeliņis.

Lēni, lēni Dieviņš nāca
No kalniņa lejiņā.
Netraucēja ievai ziedus,
Ne arāja kumeliņu.

Kam tie kalni, kam tās lejas,
Kam tie dižie ozoliņi.
Dievam kalni, Mārai lejas,
Bitēm diži ozoliņi.

Es nesīšu sausu malku,
Es sakuršu uguntiņu.
Es sakuršu uguntiņu
No deviņi žagariņi.
Sildās Dievs, Sildās Māra,
Mana mūža licējiņi.
Sildās mans augumiņš,
Sildās mana dvēselīte.
Lai sildās tie ļautiņi,
Kas man laba nevēlēja.

Dedzi, dedzi uguntiņa,
Tu nezini, ko tev došu.
Es tev došu ziediņam
Trejdeviņas dzirkstelītes.
Trejdeviņas dzirkstelītes
Pret saulīti uzlēkušas.
Lai sadega nelaimīte,
Kā uguņu dzirkstelīte.

Dedzi, dedzi uguntiņa,
Tu nezini, ko tev došu.
Es tev došu ziediņam
Tīravota ūdentiņu.
Dedzi, dedzi uguntiņa,
Tu nezini, ko tev došu.
Es tev došu ziediņam
Bišu medus gabaliņu.
Dedzi, dedzi uguntiņa,
Tu nezini, ko tev došu.
Es tev došu ziediņam
Rudzu maizes gabaliņu.
Es sakūru uguntiņu
No deviņi žagariņi.
Es atnācu uguntiņas
Ar basām kājiņām.

Pie Dieviņa gari galdi,
Tur sēž pati mīļā Māra.
Tur sēž pati mīļā Māra
Villainītes rakstīdama.
Izrakstīja, saskaitīja,
Nodod Dieva rociņās.

Nu Dieviņi tava vaļa
Nu tavās rociņās.
Nu tavā rociņās
Mana balta dvēselīte,
Mana balta dvēselīte,
Pašas Laimas atslēdziņa.
Tu, Māriņa, viegla sieva,
Dod man savu vieglumiņu.
Tu, Dieviņi, bagāts vīrs,
Dod man savu bagātību.
Ai, Saulīte, tu bij balta,
Dod man savu baltumiņu.
Ai, Laimiņa, tu vesela,
Dod man savu veselību.
Lai pēdiņas vieglas, vieglas
Māras zemi staigājot.
Lai Dieviņš ceļu rāda
Tumšajā naksniņā.
Lai Dieviņš ceļu rāda,
Mīļā Laima pavadīja.

Esmu, esmu. Kas es esmu?
Esi, esi. Kas tu esi?
Dieviņš zina, Laima zina,
Kas bijām, kas būsim.
Dod, Dieviņ, kalnā kāpt,
Ne no kalna lejiņā.
Dod, Dieviņ, otram dot,
Ne no otra mīļi lūgt.

Domās pasaki paldies Visaugstākajam Kosmiskajam Radītājam, visiem piesauktajiem Gaismas un Mīlestības spēkiem, visām senču dievībām, stihijām un stihiju gariem. Lēnām atver acis un atgriezes šeit un tagad.
Paldies.