Rasu vāca dziedniecības vajadzībām no
astronomiskām Lieldienām, kad diena un nakts ir vienāda garuma, līdz
Līgo vakaram, kad ir gada īsākā nakts. Pēcāk rasai vairs nav tā spēka.
Pļāvēji, sākot pļaut pirms Sauleslēkta, pirmo vālu nopļaujot, rasu kopā
ar tikko pļautas zāles sulu no izkapts ielēja traukā un izdzēra. Tas
ir arī vienkāršākais veids, kā vāc rasu.
Rasu vāc ar linu audumu, uztverot no
zāles. Šim nolūkam ņēma smalku linu audumu un, velkot to pa mitro,
rasaino zāli, savāca tajā rasu. Pēcāk rasu no auduma izspieda virs
nemetāliska trauka. Par cik man vienmēr ir bijis vajadzīgs neliels
daudzums rasas, es to esmu vācis ar vienkāršāku, bet darbietilpīgāku
paņēmienu – pārlejot no raspodiņu lapām tieši krūzītē. Ir dzirdēts, ka
īpaša rasa esot vākta šādā veidā – no āža raga darinātā traukā un tikai
no raspodiņu lapām.
avots: grāmata "Zintnieku senie rituāli" Māris Pelēkais
| 
