Es vēlu visiem Laimi! 

PĒRKONS

Pērkons kā dabas parādība seno latviešu pasaules priekšstatos uztverts visai pretrunīgi. Par bailēm no pērkona

un cenšanos izvairīties no posta, ko tas var nodarīt, liecina daudzās maģiskās formulas, izdarības, lūgšanas. Par Pēr­ko­nu (Dieviņš, Pērkontēvs, Vecais tēvs, Vecais kalējs, Debesu kalējs) sauc arī vienu no senlatviešu dievībām. Baltu valo­dās pērkona apzīmēšanai ir kopīga celma vārds. Latviešu folklorā visbiežāk lietotais vārds ir Debesu kalējs (rūcējs, graudējs).

Nav īsti zināms, kā senie latvieši iztēlojušies Pēr­ko­na veidolu, jo nav saglabājies neviens uzskatāms attēls, arī folklorā tā apraksti ir samērā atturīgi (ja nu vienīgi pasakās, taču šajā žanrā noteicošā bijusi fantāzija, tāpēc šiem aprakstiem nav lielas nozīmes).

Stipri pieticīgas ziņas ir ziņas arī par Pērkona atri­būtiem. Droši var runāt par zirgu – tas ir tipisks visām latviešu debesu dievībām. Pērkona goda pienākums jāt pieguļā. Taču visbiežāk Pērkona zirgi pieminēti, ja ir runa par precībām:

Saule jāja precībās,

Saule gāja vedējos.

Šķiet, Pērkona zirgam ir arī kāda īpaša loma – tas saistīts ar priekšstatu, ka Pērkons sper kokos un akmeņos:

Tautu dēla pagalmā

Pieci velni zem akmeņa;

Man Pērkoņa kumeliņi

Visus piecus saspārdīja.

Daži teksti satur ziņas par Pērkona zirgu ārējo izskatu: tie ir melni, no svina un labi baroti. Taču ne vienmēr ar Pērkona zirgiem apzīmēti negaisa mākoņi. Ir arī teikts, ka "Pērkons jāja ar zibeni” un "brauca pa jūriņu”

laivā (tas tāpēc, ka negaiss visbiežāk nāk no jūras puses).

Pērkona lode ir viņa cīņas ierocis. Ar to saistās arī ticējums: "Kur Pērkons iespēris, tur jāmeklē Pērkona lode.” Šī lode spējot darīt brīnumus, tāpēc ar to saistās daudzi maģiski rituāli. Visticamāk, ka ar lodi domāti mazi, apaļi akmeņi, kuri atrodami pēc Pērkona spēriena. Lode – tas ir zemē nomests Pērkona ierocis, kas atradējam dod jaunas spējas.

Visai skaidri iezīmēts priekšstats par Pērkona ģimeni. Minēta arī viņa sieva Pērkoņmāte:

Pērkonīši pieci brāļi,

Ko tā jūsu māte dara?

Mūsu māte sietus pina,

Smalki sieti jāsijā.

Pērkona tēvam un mātei ir arī meitas – tiesa, tikai vienā dainā teikts, ka tās ir trīs. Dēli – no trīs līdz deviņi, taču

tie visi sadalīti pa trim, un tiem visiem piešķirtas trīs funkcijas: trīs sper, trīs rūc, trīs zibina.

Pērkonam ir svarīga loma Saules mītā par debesu precībām. Pērkona kareivīgajā lomā ietilpst jodus vajāt un ar saviem zibeņiem saspert. Pērkons valda arī pār dziedē­jošiem un veselību sargājošiem spēkiem. Vīriešu senkapu izrakumos atrasti mazi cirvjveidīgi dzintara piekariņi, kuri varētu būt talismani pret ievainojumiem kaujās.

Pašā Pērkona būtībā ir apvienojušās ļoti sarežģītas un pretrunīgas iezīmes. Vienā gadījumā zemnieki Pē­rkonu

sauc palīgā kā auglības veicinātāju, kas briedina labību. Turpretim citā, piemēram, runājot par nežēlīgajiem kun­giem, lūdz tādu kungu "iespert pašā elles dibenā”­ – tātad kā ļaunuma radītāju. Bet, kad

Pērkons kala debesīs,

Ogles bira Daugavā:

Dieva dēlam piešus kala,

Saules meitai gredzentiņ’ –

tad cilvēki tās centās salasīt, paklājot villaini, priekšautu vai segu. Tad ogles pārvērtās par sudraba vai zelta

naudu – katrā ziņā tām bija pozitīva nozīme.

            Pērkons ticējumos izmantots arī laika paredzē­ša­nai. Ja agri pavasarī uznāk Pērkons, tad būs ražīga vasara. Ja Pērkons ierūc kailos mežos, tad būs slikta raža.

Pērkons bijis latviešu centrālā dievība auglības kul­tos. Pērkona kulta vietas bijušas brīvā dabā – biezos me­­žos, pakalnos, birzīs ar ozolu vai akmeni centrā. Pie­lūgšana saistīta ar upuriem – jaunu melnu vērsi, melnu āzi un

melnu gaili. Upura mielasts tika rīkots sausuma laikā kā Pērkona piesaukšanas rituāls, kurā piedalījās vairākas tuvākās apkārtnes saimes. Kausā ielietais alus 3 reizes tika nests ap ugunskuru, pēc tam ieliets ugunī, lūdzot Pērkonu, lai tas dod lietu.

Pērkona zīme ir ugunskrusts. Tas ir viens no vis­se­nākajiem ornamentiem, ko daudzas tautas pazinušas jau kopš aizvēs­tu­ris­kiem lai­kiem. Se­najā In­dijā uguns­krusts bija lai­mes simbols. No sanskrita ievie­sies arī uguns­krusta sino­nīms – svas­tika. Hinduismā svas­tika aso­ciējas ar Sauli vai ar cil­vēka dzī­ves kruscelēm. Sasto­pams gan labiskais, gan krei­liskais uguns­krusts. Baltu tautas ugunskrustu, ko sauc arī par Pērkona, zaru vai kāškrustu, parasti attēlo slīpā krusta veidā – tāpat kā auseklīša zīmi – jo tad tas simbolizē Saules ritējumu. Ugunskrusts ir ideogrāfiskais pirmveids tel­pas un kustības izpratnei. Krusteniskie zari horizontālo pasauli iedala čet­rās daļās, bet zaru galu atliekums norāda debess spīdekļu kustības virzienu. Ja ugunskrustu atveido kā taisnu krustu, tad tā zari pasaules telpā iezīmē galvenās debespuses: ziemeļus – dienvidus un rītus – vakarus.

Latviešu folkrorā Pērkons nostādīts ļoti tuvu Die­vam. Tas norāda, ka latviešu zemnieks, atkarībā no si­tuācijas un dabas norisēm, palīdzību lūdzis no dažādām dievībām – tātad sencilvēkiem bijis ļoti ciešs dzīves kon­takts ar tām. Un tas lielā mērā noteica visu viņu dzīvi.

Cilvēce dažādos veidos meklējusi ceļu pie Dieva, mēģinājusi rast atbildes uz mūžības jautājumiem, mēģinot izprast to, kas stāv pāri cilvēka prāta saprašanas spējām, lai spētu pacelties pāri savam ikdienišķajam apziņas līmenim, lai labāk sadzīvotu kā ar sevi, tā ar pasauli. Visi kulti un rituāli palīdz meklēt šīs atbildes, atzīt, kopt un cienīt to dievišķo dzirksteli, ko katrs ietver savas dvēseles kodolā, piln­veidoties tā, lai individuālā apziņa sevi atklāj kā Vi­su­ma kopības neatņemamu sastāvdaļu.

Ilze Piliņa un Ilma Pļava ("Zintnieks”, 1999–6)