Es vēlu visiem Laimi! 

Pētījumi rāda, ka Dievs sākumā nozīmējis debesi, debess gaismu, nevielisko principu, Māra turpretī - vielisko, bet Laima - Dieva laidumu, likumu.

Ar Dievu kā nemateriālo pasaules principu, Māru kā matēriju un Laimu kā cēlonības personificējumu latvieši bijuši sakaros vismaz četros veidos: lūdzot, daudzinot, zintējot un ziedojot. Visām šīm teurģiskām darbībām, kas dažkārt varējušas izvērsties diezgan svinīgās izdarībās (ceremonijās un kultā), bijis pamatos ieskats, ka cilvēka garīgie spēki zināmos apstākļos var iejaukties Dieva un pasaules uzbūves mehānismā un var virzīt viņa norisi vēlamā virzienā. Latvietis pats sevi turējis par burvi, un to atzinuši arī citi.

Tas apstāklis, ka zintēšanai, ziedojumiem vai citiem teurģiskiem līdzekļiem bijušas zināmas ierastas vai zīmīgas vietas, paviršu vērotāju prātā iztulkots par akmeņu, koku un ūdeņu pielūgšanu. Ja latvietis dziedāja par sauli, mēnesi un zvaigznēm, tad to iedaudzināja par debesu spīdekļu pielūdzēju. Kad viņš labi apgājās ar Zemes Mātei svētītiem dzīvniekiem - zalkti, krupi u. c., tad kristīgie mācītāji viņu padarīja par dzīvnieku dievinātāju. Tā sākās nevalodas, kas ar laiku sagandēja pasaules acīs latviešu dievestību līdz nejēdzībai.

Katrai reliģiskai sistēmai pievienojas vēl ieskati par dvēseles dzīvi. Latvieši ticējuši, ka cilvēks ir trīskārtīgs, t. i., ka viņam ir augums, velis un dvēsele, pie kam velis un dvēsele turpina pastāvēt arī pēc nāves. Dvēsele, cilvēkam mirstot, nonāk pie Dieva, bet velis paliek sakaros ar Māru - Zemes Māti - Veļu Māti.

Pie reliģijas ārējiem veidiem, kā zināms, mēdz pieskaitīt arī svinīgās ierašas, kas parasti pavada godus un gadskārtas svētkus, tāpat arī teiksmas un teikas, kurās iztēlotas nebijušas lietas. Arī Dainu reliģijai netrūkst šādu sastāvdaļu, jo godību un svētku dziesmu ir tūkstošiem.

Visi minētie dainu reliģijas kodola elementi ir tik seni, ka ne vien viņu vārdus, bet arī saturu atrodam citās āriešu tautu senreliģijās, piem., indiešu, grieķu, romiešu, slāvu un ģermāņu. Visām šīm sentautām ir kopīgs vārds Dievam: ind. "dēva", grieķ. "theos", rom. "diespiter", slāv. "djāvol", ģerm. "tiu". Tas norāda, ka mūsu vārds Dievs nav kristīgos laikos valodā ienests vārds. Arī Māras vārds un veidols saglabājušies Indijas tāmuļu reliģijā apbrīnojami līdzīgi mūsējiem. [ Richard Frölich. Tamulische Volksreligion. - Leipzig, 1915. Šai tamuļu mātišķai dievībai Mari svētītas ir čūskas, un attēlojumos tā ir kopā ar čūskām.] Ar sagrozītu un aptumšotu nozīmi vecais vārds dzirdams arī slāvu valodā kā Morana, Marcāna [Tā kā Mārai priekškristīgos laikos svinēts piektvakars, tad dažos krievu apvidos tā dēvēta arī par Pjatenka un Pjatņica (S. Maksimovs. Naše dvuverie. - "NOV", 1885, nr. 21).] un ģerm. "Maar" [E. Mosk. Ģerm. Mvthol., 38. lpp.]. Ir pierādīts, ka, arī ar citiem nosaukumiem apdēvētu, āriešu pirmtauta godājusi kādu zemes, auglības un sievietības dievību, kas arī ārpus āriešiern bijusi pazīstama kā Izīda, Astarte, Kibele [Prof. Art. Drews. Marien-Mithus.]. Mūsu trijas Laimas grieķi pazīst kā trīs parces, rom. - "tria fata", ģermāņi kā trīs nornes - Urdri, Verdandi un Skuldi.

Salīdzinot mūsu dainu dievestību ar pārējo āriešu sentautu reliģiskiem pieminekļiem, nākas atzīt, ka mēs esam uzglabājuši āriešu pirmtautas reliģiju, tāpat kā valodu, vispirmatnējākā un pilnīgākā veidā. Šo parādību mēdz izskaidrot ar to, ka mēs līdz ar savām radu tautām dzīvojam, senā āriešu pirmdzimtenē, no kurienes ap otro gadu tūkstoti priekš Kristus izceļojušas uz visām debesu pusēm citas āriskās ciltis un tautas. [E. Brastiņš. Latvija, viņas dzīve un kultūra. Sk. nodaļu "Āriešu jeb indoeiropiešu pirmtauta", 35. lpp.] Vairāk tūkstoš gadus dzīvojot šķirti no savas dzimtenes un citu tautu vidū, aizgājušo tautu senā reliģija pārveidojusies un sajaukusies ar citām. Vistīrākā veidā tai bijis iespējams saglabāties savā dzimtenē - baltu tautu apdzīvotos apvidos.

Tātad mēs, latvieši, varam saukt par savu to dievestību, kuras visvēlākās liecības saglabājušās latvju dainās. Šī dainu reliģija visus kristīgos laikus palikusi kristietības neietekmēta, atskaitot tikai dažus kristīgās ticības vārdus, kas ienākuši valodā un līdz ar to iekļuvuši arī dainās.

Mūsu dievestība ir pieredzējusi tos pašus laikmetus, ko pārdzīvojusi mūsu tauta. Pirmo no tiem mēs varam dēvēt par āriešu sentautas laikmetu no apm. 10000. līdz 2000. g. pr. Kristus. Šai laikā Eiropā, šļūdoņa atbrīvotā zemē, attīstās jauna tauta ar augstu akmens kultūru. Nodibinās arī īpaša dievestība, tāpat kā garīgā un vieliskā kultūra. Tā ir āriešu pirmtauta, kas toreiz ietvēra sevī arī tagadējos latviešus, protams, it kā pumpurā.

Ap otro gadu tūkstoti šai pirmtautai iesākās izceļošana un sadalīšanās, kas turpinās kādus 500 gadus. Uz austrumiem dodas senindi un senpersi, uz dienvidiem izceļo trāķiešu, sengrieķu un vēlāko romnieku ciltis. Uz rietumiem virzās gaili un ģermāņi. Pirmdzimtenei vistuvāk paliek senslāvi, bet vecajās āriešu mājās turpina dzīvot tie paši ārieši, tikai tagad tos sauc jau par aistiem vai neiriem. [Prof. P. Šmits. Ievads baltu filoloģijā. - R,, 1936.]

Aistu laikmetu, kas pastāvējis līdz pat Kristus laiku sākumam, raksturo bronzas kultūra, kuras centrs atrodas Prūsijā. Šim laikmetam beidzoties un dzelzs laikmetam sākoties, aistu sentauta ir sazarojusi daudzās ciltīs, kuras sastāda četras galvenās, aistu valodu grupas. kas pazīstamas zem kopvārdiem prūši, jātvingi, leiši un latvieši.

Šajā otrajā, t. i., aistu jeb senbaltu, laikmetā prūšiem, leišiem un mums latviešiem, bijušas kopīgas visas tās pašas dievestības sastāvdaļas, kas agrāk. Par citām āriešu tautām to vairs nevar teikt. Dievu tāpat sauc leiši Dievas un prūši Daivas. Laima tai pašā vārdā saukta arī pie leišiem un prūšiem. Dieva Māti jeb Māru pie aistiem min 79, g, Tacits. [Tacitus. Germania, 45, lpp.] Aistu sentautas reliģija tikai sīkumos varbūt atšķīrusies no agrākās āriešu pirmtautas dievestības.

Trešajā posmā, t. i., tajā, kad baltu tautas jau sadalījušās leišos, prūšos, latviešos u. c. tautās un ciltīs, senraksti piemin tos pašus dievestības pamatgabalus, ko daudz pilnīgākā veidā pauž nule savāktās dainas.

Tādā kārtā var droši teikt, ka mūsu dievestības kodols ir āriešu pirmtautas radīts, aistu jeb baltu uzturēts un latviešu saglabāts.

Tai laikā, kad sākās baltu tautu piegriešana kristīgai ticībai, prūši, leiši, kurši un latgaļi vēl atradās dziļā savstarpēja kultūras, valodas un asins radniecībā. Arī reliģiskie ieskati bija tik vienādi savā starpā un reizē tik atšķirīgi no apkārt esošām tautām - slāviem, ģermāņiem un ugrosomiem, ka mēs šo baltu tautu piekopto dievestību varam dēvēt par savu. Par savu to varam turēt pēc būtības, pēc izplatības un vēlākiem likteņiem.

Mūsu dievestība savā kodolā, veidā un likteņos ir kaut kas gluži neparasts pasaulē. Savā kodolā tā satur vislielākās dievestīgās atziņas neizplūdušā un nesabojātā veidā. Gars, Matērija un Cēlonība (kauzalitāte) te izteikti simbolos un greznā dzejas valodā, kas tomēr nav aizēnojusi pašu pamatjēgu. Tai pašā laikā senāriešu reliģiskie galvenumi indos, irāņos, slāvos, grieķos un ģermāņos pārveidojušies dažreiz pat līdz nepazīšanai. Kad kristīgā ticība sastapās ar grieķu, romiešu, slāvu un ģermāņu tautu reliģijām, tās bija jau tik tālu zaudējušas savu pirmatnējo jēgu un satvaru, ka kristīgā ticība varēja bez pūlēm tās aizvietot. Grieķu un romiešu daudzdievībā kristietība ierodas kā gaidīta, ilgi meklēta, gnostiķu minēta reforma. Tāpēc šīs tautas to uzņem aktīvi, dodamas atkal tālāk slāviem un ģermāņiem. Pēdējie uzņem kristietību sakumā pasīvi, neizrādot ne sevišķu pieķeršanās prieku, nedz arī karodami tai pretī. Reliģiskā vienaldzība pret savu dievestību te radusies tamdēļ, ka senā ticība šais tautās bija jau izkurtējusi vientiesīgā māņticībā.

Vienīgi balti kristīgas ticības uzmākšanos uzņem naidīgi. Kristīgā ticība šais apgabalos vēl bija nevajadzīga, jo pilnos ziedo senā skaidrībā un augstumā stāvēja no āriešu pirmtautas un aistu sentautas mantotā dievestība, kas no pirmā acu uzmetiena bija daudz skaidrāka un gudrāka nekā mistiskā mācība par nokauto pravieti un cilvēku pestītāju.

Taisni šī baltu tautu aktīvā nostāšanās pretī kristietībai dara visas baltu tautas par reliģiskiem brāļiem, par kuriem mēs, latvieši, varam teikt: mūsu dievestības tūkstošgadīgās aizstāvēšanas brāļi.

tautām bijis tik liels, ka poļiem, krieviem, gotiem un somu tautām Baltija bija kultūras un reliģijas centrs. No šejienes izveda uz visām pusēm ieročus, rotaslietas un paraugus. [Ljubor Niderle. Bit i kuļtura drevņih slavjan. - Praha, 1924.] Brēmenes Ādams (11. gs.), kas pazina baltu zemes, liecina, ka Prūsijas virspilsēta Iedāņi, pie Vislas grīvas, bijusi tai laikā vislielākā un iedzīvotājiem bagātākā pilsēta, kas visā Eiropā ievērojama ar savu bagātību. Dainas arī atceras šos laikus, daudzkārt pieminēdamas Prūšu zemi un Danskavu.

Kā īpatns, sevī noslēdzies kultūras centrs stāv nekustīgi un mierīgi baltu sentauta pārējo sentautu vidū. Tā atgaiņājas pret ārējiem uzbrukumiem, izturas miermīlīgi pret svešiniekiem, bet paliek atturīga, pašpieticīga un lepna iepretī citām tautām.

Balti netaisa vēsturi, ja par vēsturi dēvē pārmaiņas, kas notiek kādā parādībā.

Tie negrozīti un neatlaidīgi glabā savas reiz nodibinātās garīgās un materiālās tradīcijas un sargā savu reiz iedzīvoto zemi. Valoda, ierašas, reliģija negrozītas tiek pārmantotas no paaudzes uz paaudzi un turētas godā. Vēsturē tās tiek ierautas ne savas vainas dēļ. Bet, kad tas bija noticis, tās parādās vēsturē nesalīdzināmi cildenas un varonīgas visās likstās.

Baltu miermīlīgās un kulturāli līdzsvarotās tautas top drīz vien vēsturiskas aprakstīšanas priekšmets, kad tām uzduras kristīgas ticības kūdītas citas apkārtējās tautas. Kristīgās idejas vārda uzbrūk visa Eiropa, bet āriskās dievestības vārdā aizstāvas balti. Var teikt, ka iesākās divu reliģisku ideju tūkstošgadīga cīņa.