Sabiedrībai iepzīstoties ar mūsu seno dievestību un tās
atjaunojumu – dievturību, dažreiz pārrunās atskan jautājums par
dievturu lūgšanu. Vai dievtuŗiem ir tāda lūgšana kā kristīgās ticības
"Mūsu tēvs debesīs...?” Šāds jautājums nepārsteidz, jo dievturības
salīdzināšana ar kristietību ir notikusi jau no pašām pirmajām dienām,
kad Ernests Brastiņš atjaunoja latviešu seno dievestību un nosauca to
par dievturību. Un ne tikai salīdzināšana, bet ir arī atskanējušas
balsis par kristietības un dievturības apvienošanu. Galvenām kārtām
tās ir nākušas no kristīgo mācītāju puses, kas, nepazīdami latviešu
seno dievestību, bet var būt pat gribēdami to pakļaut kristietībai, kā
tas jau noticis gadsimteņiem ilgi, turpināja pāvesta Gregorija I
601. gada ieteikumu: kristietības ieviešanu visās Eiropas tautās
izdarīt ar kristīgās ticības rituālu piejaukšanu tautas paražām.
Taču tāda apvienošanās nekad nav bijusi un nebūs iespējama, jo mūsu
pieeja Dievam un tā, kas parādās kristietībā, ir pilnīgi pretēja.
Tāpat arī mūsu garīgās vērtības, dievestīgās norises, dziesmas,
lūgšanas, rituāli ir atšķirīgi. Atbildi uz jautājumu par lūgšanu un kā tā izpaužas dievestīgās
norisēs, var dot tikai pilnīga iepazīšanās ar mūsu senās dievstības
saturu un spēja saskatīt starpību starp kristietību un latviešu seno
dievestību un tās atjaunojumu – dievturību.
Kristietība, izaugdama no senās jūdu ticības, kur Jahve ir "bargs un dusmīgs”, kas visu nosaka ar "tev būs” un "tev nebūs” pavēlēm, nostāda cilvēku valdītāja lomā, jo Jahve ir teicis: "Augļojaties
un vairojaties! Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār
zivīm jūrā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa
zemi.” (Mozus 1,28).
Latviešu senā dievestība, turpretim, redz cilvēku kā
daļu no Dieva radītās pasaules, kas cenšas dzīvot saskaņā ar visu
pārējo Dieva laisto radību, un kam Dievs ir devis spējas šo dievišķo
saskaņu uzturēt. Tur neredzam valdītāja un padoto attiecības. Tieši
otrādi, daina saka: "Oši, kļavi, ozoliņi, tie ir mani bāleliņi” vai "Zīlīte, žubīte, tā mana māsiņa”. Cilvēka un Dieva attiecības latviešu senajā dievestībā ir
izveidojušās tuvas, mīļas, savstarpējas cieņas pilnas. Dievtuŗiem
nepietiek ar aklu un uzspiestu ticību, bet viņi atskārst Dievu, t.i.,
viņi Dievu apzinās, izprot, sajūt savā dvēselē un dzīves vidē, tur
nevajaga starpnieku palīdzību.
Tāpēc arī dievadziesmās redzam ļoti intīmas attiecības starp Dievu un
cilvēku. Tur katrs gadījums, notikums, vieta vai vajadzība izteikta
ļoti personīgā veidā.
Es Dieviņu pieminēju i rītā, vakarā.
Še ceļos, še guļos zem Dieviņa kājiņām. 33666.
Citur jaunavas apņemšanās dzīvot dievāju dzīvi ir izteikta šādi:
Ar Dievu, ar Tēvu nu gribu dzīvot,
Gribu savu vainagu pa godam valkāt. 6533.
Ievērojot, ka dainas ir sacerētas ļoti senā pagātnē, dabīgi, ka arī
to izteiksmes veids atspoguļo seno laiku lietas, vietas, notikumus,
norises, kas tagad modernos laikos, varbūt nav vairs pazīstami vai nav
ikdienas lietošanā. Taču tas apstāklis nevar kavēt dainu
izmantošanu šisdienas sadzīvē, jo garīgās vērtības, kas tur parādās,
ir pārlaicīgas. Tās ir devušas garīgu stiprinājmu neskaitāmām
paaudzēm cauri gadu simtiem un tūkstošiem, un to vērtība nav
mazinājusies arī tagad, modernajā pasaulē. Mainījušies ir dzīves
apstākļi, sadzīves vide, bet garīgās vērtības dzīvo laikam līdz.
Dievadziesmas, kas aptvērušas ikkatru dzīves norisi
senatnē, dod svarīgu norādījumu šīs dienas latviskās dievestības
kopējiem: latviskās dievestības īstais kodols ir cilvēka un Dieva
tuvība, kas paliek nemainīga, laikam un apstākļiem mainoties.
Sabiedrībā tagad ir izveidojusies paraža sarīkojumus, sanāksmes vai
citus sabiedriskus pasākumus sākt ar svētbrīdi. Kristīgā sabiedrībā
to parasti vada attiecīgās kristīgās baznīcas mācītājs ar uzrunu,
kādu Bībeles pantu un lūgšanu. Dievturu izdarības šādā sabiedriskā
sanāksmē atšķiras no kristīgo rituāla, jo dievturi nesūta lūgšanas
Dievam tālos augstumos, bet aicina Dievu savā vidū, sākdami savu
svētbrīdi ar Dieva aicināšanu un sagaidīšanu. Šīs norises pamatā ir
daina:
Klusiet, jauni, klusiet, veci, Dievs ienāca istabā,
Dievs ienāca istabā, sēdās galda galiņā. 97,231.
Vai arī,
Klusiet, jauni, klusiet,veci, Dievs atnāca šai vietā,
Dievs atnāca šai vietā, stājas mūsu pulciņā.
Tam seko klusuma brīdis, kad katram iespējams izjust Dieva klātbūtni.
Katra svētbrīža neiztrūkstoša daļa ir sveču iededzināšana, radot
svētsvinīgu noskaņu un parādot Dievam godu. Sveces aizdedzina, dziedot
vai skandējot šādas dainas:
Lūgšana ir dievestības pamatā. Tikai tas ir dievestīgs, pie kuŗa
griežas ar lūgšanām. Latviešu dievestībā ar lūgšanām griežas pie Dieva,
Dieva materiālās izpausmes – Māras un Dieva lemšanas izpausmes –
Laimes. Šajās lūgšanās redzama sevišķa mīlestība un tuvība ar Dievu,
kas latviešu valodā izpaužas uzrunājot viņu pamazinamā izteiksmē:
"Dod, Dieviņ...” citur "mīļš Dieviņš...”
No Dieva izlūgdamies padomu, palīdzību, aizsardzību, veselību, cilvēks apzinās Dievu kā augstāko padomu un atzīst viņa varenību
Dod, Dieviņ, man padomu, man nevaid devējiņa:
Mans padoma devējiņš guļ zem zaļu velēniņu. 4981.
Ja, Dieviņ, mantu dodi, dodi gudru padomiņu:
Manta vien maz der lieti, ja nav gudra padomiņa. 17678.
Palīdz man tu, Dieviņ, maza bērna paglabāt
No guntiņas, no ūdeņa, no dūmojas istabiņas. 3027.
Dod, Dieviņ, veselību rociņām, kājiņām,
Aptecēt dēlu māti, kā ir savu māmuliņu. 23145.
Šķir, Dieviņ, manu ceļu, ārdi manu valodiņu,
Es iestāju ar tautām gaŗajās valodās. 17845.
Tais, Dieviņ, dzelžu sētu apkārt manu dzīvošanu:
Burvis būra, skauģis skauda, nevēloņa nevēlēja. 9143.
Dievpalīga lūgšana un citam vēlēšana ir viena no latviešu senās
dievestības raksturīgākām īpašībām, kas parāda cilvēka un Dieva ciešo
sadarbību, cilvēka cenšanos pēc Dieva tuvuma.
Dievam devu labu rītu, Dievam labu vakariņu:
Dievpalīgu i gribēju, kur iedamis, tecēdamis. 3031.
Sākot jaunu darbu vai pasākumu allaž izlūdzamies Dieva palīgu un, to beidzot, pateicamies Dievam.
Nāc, Dieviņ, pats palīdzi, grūta darba padzīvāt,
Tev, Dieviņ, spēks, varīte, tev gudrais padomiņš. 6933.
Paldies saku Dieviņam, tas darbiņš nodzīvots;
Dieviņ, līdzi rociņām citu darbu padzīvot. 6935.
Latviešu dievestība un dievturība māca, ka cilvēks, cenzdamies iegūt
Dieva padomu un palīdzību, ar to kļūdams dievājāks un pilnīgāks, var
piepildīt vislielākās ieceres un sasniegt vistālākos mērķus. Lūgšanā
tas izpaužas šādi:
Dod, Dieviņ, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā;
Dod, Dieviņ, otram dot, ne no otra mīļi lūgt. 1448.
Pirms mielasta izlūdzamies Dieva svētību.
Met, Dieviņ, zelta krustu par šo visu istabiņu,
Kas nav ēdis lai paēda, kad nav dzēris, lai padzēra. 19350’.
Un pēc mielasta, pateikdamies par Dieva devumu, sakām ‘paldies’.
Paēduši, padzēruši, pateicam Dieviņam:
I Dievam pa prātam mūsu jauka valodiņa. 1480.
Māra, būdama Dieva materiālā izpausme un īpašība, pavada cilvēku šīs
saules ikdienas gaitās. Dieva un Māras palīdzību izlūdzas cilvēks,
no rīta celdamies:
Šorīt agri celdamies, trīs vārdiņus vien sacīju:
Dievis Tēvs, mīļa Māra, nāc manim palīgā. 23072’.
Aicinādami Māru savā vidū un izlūdzoties no viņas labumus, mēs uzrunājam Māru kā svētu Māru, mīļu Māru, Māriņu, Māršaviņu.
Māra ir Dieva materiālā izpausme un auguma devēja. Māru lūdz vīrs un
sieva, sagaidot ģimenē jaunu dzīvību, pēc tam pateikdamies viņai par
palīdzību.
Nāc, Māriņ, kad es lūdzu, nāc basām kājiņām.
Aus’ tu kājas, būsi ilgi, grūt’ manai līgavai. 1099(6).
Paldies saku mīļai Mārai, paldies saku Dieviņam,
Nu ir mana līgaviņa istabā atnākuse. 1142.
Māru aicina krustabās un viņu lūdz dot bērnam tikumu.
Nāc, Māriņa, pati dzert maza bērna krustabās;
Tu pirmāja atnesēja, tu pirmāja šūpotāja. 1444.
Kur steidzies, mīļa Māra? Gaidi mani, parunāsim.
Man Dieviņš pādi deva, dod pādei tikumiņu. 1555.
Māra līdzdalība mārtošanā izpaužas, nosēdinot līdzināmo līgavu sievas krēslā.
Netīšām es iegāju mīļas Māras istabā,
Mīļa Māra man pacēla sievas krēslu atsēsties.
Nesēdēšu, mīļa Māra, man nav sievas padomiņa,
Sēd, meitiņa, būsi sieva, došu sievas padomiņu. 17889(5.)
Miršanas reizē Māras darbība saprasta daudzpusīga. Bedībās, mirušā
cilvēka velim nonākot pie Māras – Veļu mātes un augumu nododot Mārai –
Zemes mātei, izskan palicēju lūgšana:
Ai Māriņa, ai Māriņa, dod man kapa atslēdziņu,
Lai es varu kapu slēgt, glabāt savu māmuliņu. 514.
Vai lūdzama, Veļu māte, dod man kapa atslēdziņu,
Lai es varu kapu slēgt priekš tās savas māmulītes. 29519.
Laimei veltītas lūgšanas saistās galvenām kārtām ar mūža likšanu.
Lūdzu Dievu, lūdzu Laimes, abi divi mīļi lūdzu:
No Dieviņa veselības, no Laimiņas laba mūža. 25753.
Liec, Laimiņa, man mūžiņu ieviņā, liepiņā:
Kā liepai man izaugt, kā ievai noziedēt. 1199’.
Ei Laimiņ, licējiņ, liec mūžiņu domādama:
Ja liec labu, tad liec ilgu, ja nelabu, tad neilgu. 1211’.
Veiksmi un labu izdošanos vēlēdamies, lūdzam Laimi palīgā.
Ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās;
Nelaid mani to celiņu, kur aizgāja Ļauna diena. 9180.
Lasot un iepazīstoties ar mūsu dievestīgām dainām, mēs
katram gadījumam un vajadzībai atradīsim piemērotus vārdus, ar kuŗiem
varam griezties pie Dieva, Māras, Laimes ar savām lūgšanām, saņemt
viņu padomu, palīdzību un labvēlību un par to izteikt pateicību.
Kopdami savu no senčiem mantoto dievestību un uzturēdamitās garīgās
vērtības, ievērosim individuālo pieeju Dievam. Mācīsim bērniem un
uzsvērsim ģimenes sadzīvē visiem ikdienas ar lūgumu un pateicību
uzrunāt Dievu, Māru, Laimi, no rīta ceļoties un vakarā gulēt ejot,
ēdamreizēs, darbu sākot un beidzot, darbiniekiem vēlēt "Dievspalīdz”
un šķiroties pateikt "Ar Dievu”.
