Marģers Grīns. Lūgšana (Dainu pielietojums ikdienā) - Baltu mantojums - Dainas, zīmes <!--if(Dziedniecība, latviskā vide)-->- Dziedniecība, latviskā vide<!--endif--> - Rakstu katalogs - Reiki seansi

  Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Viss par un ap Ho oponopono [23]
Interesanti raksti [79]
Cilvēka organisms un tā funkcijas [12]
Tautas medicīna [44]
Sarunas par svaru [24]
Audzēts Latvijā [38]
Baltu mantojums - Dainas, zīmes [69]
Ārstniecības augi [81]
Dziednieki [20]
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Dziedniecība, latviskā vide » Baltu mantojums - Dainas, zīmes

Marģers Grīns. Lūgšana (Dainu pielietojums ikdienā)
Sabiedrībai iepzīstoties ar mūsu seno dievestību un tās atjaunojumu – dievturību, dažreiz pārrunās atskan jautājums par dievturu lūgšanu.  Vai dievtuŗiem ir tāda lūgšana kā kristīgās ticības "Mūsu tēvs debesīs...?”  Šāds jautājums nepārsteidz, jo dievturības salīdzināšana ar kristietību ir notikusi jau no pašām pirmajām dienām, kad Ernests Brastiņš atjaunoja latviešu seno dievestību un nosauca to par dievturību.  Un ne tikai salīdzināšana, bet ir arī atskanējušas balsis par kristietības un dievturības apvienošanu.   Galvenām kārtām tās ir nākušas no kristīgo mācītāju puses, kas, nepazīdami latviešu seno dievestību, bet var būt pat gribēdami to pakļaut kristietībai, kā tas jau noticis gadsimteņiem ilgi, turpināja pāvesta Gregorija I  601. gada ieteikumu:  kristietības ieviešanu visās Eiropas tautās izdarīt ar  kristīgās ticības rituālu piejaukšanu tautas paražām.  Taču tāda   apvienošanās nekad nav bijusi un nebūs iespējama, jo mūsu pieeja Dievam un tā, kas parādās kristietībā, ir pilnīgi pretēja.  Tāpat arī mūsu garīgās vērtības, dievestīgās norises, dziesmas, lūgšanas, rituāli ir atšķirīgi.
Atbildi uz jautājumu par lūgšanu un kā tā izpaužas dievestīgās norisēs, var dot tikai pilnīga iepazīšanās ar mūsu senās dievstības saturu un spēja saskatīt starpību starp kristietību un latviešu seno dievestību un tās atjaunojumu – dievturību.
Kristietība, izaugdama no senās jūdu ticības, kur Jahve ir "bargs un dusmīgs”, kas visu nosaka ar "tev būs” un "tev nebūs” pavēlēm, nostāda cilvēku valdītāja lomā, jo Jahve ir teicis:  "Augļojaties un vairojaties!  Piepildiet zemi un pakļaujiet sev to un valdiet pār zivīm jūrā un putniem gaisā un visiem dzīvniekiem, kas rāpo pa zemi.”  (Mozus 1,28).
Latviešu senā dievestība, turpretim, redz cilvēku kā daļu no Dieva radītās pasaules, kas cenšas dzīvot saskaņā ar visu pārējo Dieva laisto radību, un kam Dievs ir devis spējas šo dievišķo saskaņu uzturēt.  Tur neredzam valdītāja un padoto attiecības.  Tieši otrādi, daina saka:  "Oši, kļavi, ozoliņi, tie ir mani bāleliņi”  vai "Zīlīte, žubīte, tā mana māsiņa”.
Cilvēka un Dieva attiecības latviešu senajā dievestībā ir izveidojušās tuvas, mīļas, savstarpējas cieņas pilnas.  Dievtuŗiem nepietiek ar aklu un uzspiestu ticību, bet viņi atskārst Dievu, t.i., viņi Dievu apzinās, izprot, sajūt savā dvēselē un dzīves vidē, tur nevajaga starpnieku palīdzību.
Tāpēc arī dievadziesmās redzam ļoti intīmas attiecības starp Dievu un cilvēku.  Tur katrs gadījums, notikums, vieta vai vajadzība izteikta ļoti personīgā veidā.

Es Dieviņu pieminēju i rītā, vakarā.
Še ceļos, še guļos zem Dieviņa kājiņām.   33666.

Citur jaunavas apņemšanās dzīvot dievāju dzīvi ir izteikta šādi:

Ar Dievu, ar Tēvu nu gribu dzīvot,
Gribu savu vainagu pa godam valkāt.  6533.

Ievērojot, ka dainas ir sacerētas ļoti senā pagātnē, dabīgi, ka arī to izteiksmes veids atspoguļo seno laiku lietas, vietas, notikumus, norises, kas tagad modernos laikos, varbūt nav vairs pazīstami vai nav ikdienas lietošanā.  Taču tas apstāklis nevar kavēt dainu izmantošanu šisdienas sadzīvē, jo garīgās vērtības, kas tur parādās, ir pārlaicīgas.  Tās ir devušas garīgu stiprinājmu neskaitāmām paaudzēm cauri gadu simtiem un tūkstošiem, un to vērtība nav mazinājusies arī tagad, modernajā pasaulē.  Mainījušies ir dzīves apstākļi, sadzīves vide, bet garīgās vērtības dzīvo laikam līdz.

Dievadziesmas, kas aptvērušas ikkatru dzīves norisi senatnē, dod svarīgu norādījumu šīs dienas latviskās dievestības kopējiem:  latviskās dievestības īstais kodols ir cilvēka un Dieva tuvība, kas paliek nemainīga, laikam un apstākļiem mainoties.

Sabiedrībā tagad ir izveidojusies paraža sarīkojumus, sanāksmes vai citus sabiedriskus pasākumus sākt ar svētbrīdi.  Kristīgā sabiedrībā to parasti vada attiecīgās kristīgās baznīcas mācītājs ar uzrunu, kādu Bībeles pantu un lūgšanu.  Dievturu izdarības šādā sabiedriskā sanāksmē atšķiras no kristīgo rituāla, jo dievturi nesūta lūgšanas Dievam tālos augstumos, bet aicina Dievu savā vidū, sākdami savu svētbrīdi ar Dieva aicināšanu un sagaidīšanu.  Šīs norises pamatā ir daina:

Klusiet, jauni, klusiet, veci, Dievs ienāca istabā,
Dievs ienāca istabā, sēdās galda galiņā.     97,231.

Vai arī,

Klusiet, jauni, klusiet,veci, Dievs atnāca šai vietā,
Dievs atnāca šai vietā, stājas mūsu pulciņā.

Tam seko klusuma brīdis, kad katram iespējams izjust Dieva klātbūtni.

Katra svētbrīža neiztrūkstoša daļa ir sveču iededzināšana, radot svētsvinīgu noskaņu un parādot Dievam godu.  Sveces aizdedzina, dziedot vai skandējot šādas dainas:

Lauziet skalu, pūtiet guni, laidiet Dievu istabā!
Dieviņš stāv aiz vārtiem, nosvīdušu kumeliņu.  33275.

Tumsā sēžu vakarā, dzirdu Dievu atbraucot,
Laužu skalu, dedzu guni, laižu Dievu istabā.   370,101.

Lūgšana ir dievestības pamatā.  Tikai tas ir dievestīgs, pie kuŗa griežas ar lūgšanām.  Latviešu dievestībā ar lūgšanām griežas pie Dieva, Dieva materiālās izpausmes – Māras un Dieva lemšanas izpausmes – Laimes.  Šajās lūgšanās redzama sevišķa mīlestība un tuvība ar Dievu, kas latviešu valodā izpaužas uzrunājot viņu pamazinamā izteiksmē:  "Dod, Dieviņ...” citur "mīļš Dieviņš...”

No Dieva izlūgdamies padomu, palīdzību, aizsardzību, veselību, cilvēks apzinās Dievu kā augstāko padomu un atzīst viņa varenību

Dod, Dieviņ, man padomu, man nevaid devējiņa:
Mans padoma devējiņš guļ zem zaļu velēniņu.   4981.

Ja, Dieviņ, mantu dodi, dodi gudru padomiņu:
Manta vien maz der lieti, ja nav gudra padomiņa.  17678.

Palīdz man tu, Dieviņ, maza bērna paglabāt
No guntiņas, no ūdeņa, no dūmojas istabiņas.   3027.

Dod, Dieviņ, veselību rociņām, kājiņām,
Aptecēt dēlu māti, kā ir savu māmuliņu.   23145.

Šķir, Dieviņ, manu ceļu, ārdi manu valodiņu,
Es iestāju ar tautām gaŗajās valodās.  17845.

Tais, Dieviņ, dzelžu sētu apkārt manu dzīvošanu:
Burvis būra, skauģis skauda, nevēloņa nevēlēja.   9143.

Dievpalīga lūgšana un citam vēlēšana ir viena no latviešu senās dievestības raksturīgākām īpašībām, kas parāda cilvēka un Dieva ciešo sadarbību, cilvēka cenšanos pēc Dieva tuvuma.

Dievam devu labu rītu, Dievam labu vakariņu:
Dievpalīgu i gribēju, kur iedamis, tecēdamis.   3031.

Sākot jaunu darbu vai pasākumu allaž izlūdzamies Dieva palīgu un, to beidzot, pateicamies Dievam.


Nāc, Dieviņ, pats palīdzi, grūta darba padzīvāt,
Tev, Dieviņ, spēks, varīte, tev gudrais padomiņš.   6933.

Paldies saku Dieviņam, tas darbiņš nodzīvots;
Dieviņ, līdzi rociņām citu darbu padzīvot.   6935.

Latviešu dievestība un dievturība māca, ka cilvēks, cenzdamies iegūt Dieva padomu un palīdzību, ar to kļūdams dievājāks un pilnīgāks, var piepildīt vislielākās ieceres un sasniegt vistālākos mērķus.  Lūgšanā tas izpaužas šādi:

Dod, Dieviņ, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā;
Dod, Dieviņ, otram dot, ne no otra mīļi lūgt.   1448.

Pirms mielasta izlūdzamies Dieva svētību.


Met, Dieviņ, zelta krustu par šo visu istabiņu,
Kas nav ēdis lai paēda, kad nav dzēris, lai padzēra.  19350’.

Un pēc mielasta, pateikdamies par Dieva devumu, sakām ‘paldies’.


Paēduši, padzēruši, pateicam Dieviņam:
I Dievam pa prātam mūsu jauka valodiņa.  1480.

Māra, būdama Dieva materiālā izpausme un īpašība, pavada cilvēku šīs saules ikdienas gaitās.  Dieva un Māras palīdzību izlūdzas cilvēks, no rīta celdamies:


Šorīt agri celdamies, trīs vārdiņus vien sacīju:
Dievis Tēvs, mīļa Māra, nāc manim palīgā.  23072’.

Aicinādami Māru savā vidū un izlūdzoties no viņas labumus, mēs uzrunājam Māru kā svētu Māru, mīļu Māru, Māriņu, Māršaviņu.

Svēt’ Māra staigāja gar istabiņu.
Lūgšus lūdzu: svēta Māra, nāc manā istabā.   54860.

Māra ir Dieva materiālā izpausme un auguma devēja.  Māru lūdz vīrs un sieva, sagaidot ģimenē jaunu dzīvību, pēc tam pateikdamies viņai par palīdzību.

Nāc, Māriņ, kad es lūdzu, nāc basām kājiņām.
Aus’ tu kājas, būsi ilgi, grūt’ manai līgavai.  1099(6).

Paldies saku mīļai Mārai, paldies saku Dieviņam,
Nu ir mana līgaviņa istabā atnākuse.   1142.

Māru aicina krustabās un viņu lūdz dot bērnam tikumu.


Nāc, Māriņa, pati dzert maza bērna krustabās;
Tu pirmāja atnesēja, tu pirmāja šūpotāja.  1444.

Kur steidzies, mīļa Māra? Gaidi mani, parunāsim.
Man Dieviņš pādi deva, dod pādei tikumiņu.   1555.

Māra līdzdalība mārtošanā izpaužas, nosēdinot līdzināmo līgavu sievas krēslā.

Netīšām es iegāju mīļas Māras istabā,
Mīļa Māra man pacēla sievas krēslu atsēsties.
Nesēdēšu, mīļa Māra, man nav sievas padomiņa,
Sēd, meitiņa, būsi sieva, došu sievas padomiņu.  17889(5.)

Miršanas reizē Māras darbība saprasta daudzpusīga.  Bedībās, mirušā cilvēka velim nonākot pie Māras – Veļu mātes  un augumu nododot Mārai – Zemes mātei, izskan palicēju lūgšana:

Ai Māriņa, ai Māriņa, dod man kapa atslēdziņu,
Lai es varu kapu slēgt, glabāt savu māmuliņu.  514.

Vai lūdzama, Veļu māte, dod man kapa atslēdziņu,
Lai es varu kapu slēgt priekš tās savas māmulītes.  29519.

Laimei veltītas lūgšanas saistās galvenām kārtām ar mūža likšanu.


Lūdzu Dievu, lūdzu Laimes, abi divi mīļi lūdzu:
No Dieviņa veselības, no Laimiņas laba mūža.  25753.

Liec, Laimiņa, man mūžiņu ieviņā, liepiņā:
Kā liepai man izaugt, kā ievai noziedēt.   1199’.

Ei Laimiņ, licējiņ, liec mūžiņu domādama:
Ja liec labu, tad liec ilgu, ja nelabu, tad neilgu.  1211’.

Veiksmi un labu izdošanos vēlēdamies, lūdzam Laimi palīgā.

Ej, Laimiņa, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās;
Nelaid mani to celiņu, kur aizgāja Ļauna diena.  9180.

Lasot un iepazīstoties ar mūsu dievestīgām dainām, mēs katram gadījumam un vajadzībai atradīsim piemērotus vārdus, ar kuŗiem varam griezties pie Dieva, Māras, Laimes ar savām lūgšanām, saņemt viņu padomu, palīdzību un labvēlību un par to izteikt pateicību.  Kopdami savu no senčiem mantoto dievestību un uzturēdamitās garīgās vērtības, ievērosim individuālo pieeju Dievam.  Mācīsim bērniem un uzsvērsim ģimenes sadzīvē visiem ikdienas ar lūgumu un pateicību uzrunāt Dievu, Māru, Laimi, no rīta ceļoties un vakarā gulēt ejot, ēdamreizēs, darbu sākot un beidzot, darbiniekiem vēlēt "Dievspalīdz” un šķiroties pateikt "Ar Dievu”.


Avots - http://www.dievturi.org/Lugsana.htm



Kategorija: Baltu mantojums - Dainas, zīmes | Pievienoja: Saulite (11.12.2013)
Skatījumu skaits: 1130 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2259
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 3
Viesi: 3
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2016 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz