Latviešu rakstniecības vēsture - Baltu mantojums - Dainas, zīmes <!--if(Dziedniecība, latviskā vide)-->- Dziedniecība, latviskā vide<!--endif--> - Rakstu katalogs - Reiki seansi

  Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Viss par un ap Ho oponopono [23]
Interesanti raksti [79]
Cilvēka organisms un tā funkcijas [12]
Tautas medicīna [44]
Sarunas par svaru [24]
Audzēts Latvijā [38]
Baltu mantojums - Dainas, zīmes [69]
Ārstniecības augi [81]
Dziednieki [20]
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Dziedniecība, latviskā vide » Baltu mantojums - Dainas, zīmes

Latviešu rakstniecības vēsture

Latviešu rakstniecības vēsture

Buramie vārdi atšķiras no visiem citiem burtniecības darbiem ar to, ka tie ir atsevišķu cilvēku noslēpts piederums un netiek atklātībā lietoti. Tie tad nav uzlūkojami par tautas gara darbiem tādā pat nozīmē kā pārējās burtniecības nozares: tie nav radušies un atklāti celti priekšā tautas vidū, no sacerētāja tieši pārejot tautā, klausītājos; tie nav tautas garā, vairāk tautas locekļos pārbaudīti un izveidoti, līdz tie kļūst par tautas īpatnības izteicējiem. Ar tautu viņas visnopietnākajos brīžos kopā saauguši arī tie, un tautas gars darbojas arī tanīs. Tos apskatot, ņemams vērā viņu lietojums, viņu vecuma pakāpes, viņu saturs un veids.

1) LIETOJUMS. Buramiem vārdiem ir sevišķi lietotāji un sevišķi lietojuma gadījumi.

a) Buramo vārdu lietotāji ir izredzēti cilvēki, kas spēj izdarīt lietas, ko citi nevar. Viņiem klausa noslēpumaini spēki un gari, ar kuriem viņiem cieši sakari, ievērojot zināmus noteikumus. Viņus dēvē par burvjiem un raganām. Ja šiem nosaukumiem turpmāk vienīgi jauna nozīme, tad tāda tā varētu būt nodibinājusies zem kristīgās ticības iesaida. Tautas senatnē viņi varēja būt noslēpumu glabātāji, brīnumu darītāji, pret ko citi izturējās ar godbijību un pie kā griezās ārkārtējos gadījumos. Ir saprotams, ka kristīgās ticības sludinātājiem nevarēja būt ienīstamāku pretinieku kā šie tautā par brīnumdariem uzlūkotie senākās ticības apliecinātāji, kas visniknākā kārtā liekami novārtā, pret ko lietojami visstingrākie līdzekļi, kas sadedzināmi uz sārta. Burvji un raganas zaudēja turpmāk arī tautas acīs nozīmi kā laba nesēji, bet par noslēpumainu, nepārvaramu, bīstamu spēku apbalvotiem tos uzlūkoja vienumēr arī pretēju uzskatu apliecinātāji. Šie tad nu bija buramo vārdu īpašnieki un lietotāji.

Burvji un raganas izlieto jaunā nolūkā buramus vārdus, un arī citi griežas pie viņiem, ja grib kādam kaut ko ļaunu nodarīt. Citādi no viņiem pašiem jāsargās un jālieto buramie vārdi un citi līdzekļi, lai viņus darītu par nekaitīgiem. To raganas, spīganas jeb laumas izmanto citu govis, slauc tās, noņem krējumu, samaitā pienu. Ir tad sevišķi piena, kreima un sviesta vārdi, ar ko nodrošināt lopkopības ieguvumus un aizsargāties pret raganām.

Buramo vārdu lietotājus, kas ar tiem dziedina slimības, nogriež ļaunu, atnes labu, mēdz saukt par labdariem vai arī par vārdotājiem, pūšļotājiem, svētajiem. Par savu palīdzību labdaris ņem kādu dāvanu, ziedu ne tik daudz atmaksas dēļ, kā ar to nolūku, lai palīdzības saņēmējs neaiznestu projām no mājas svētību un burvības spēku. Ja labdaris zieda nedabū, tad viņš izsargās no ļaunajām sekām ar piepūšamiem vārdiem, ar tiem atņemdams palīdzības meklētājam piešķirto labumu vai pārvērzdams to par ļaunumu.

Savus burvības vārdus viņu īpašnieks tura no visiem noslēptus. Ja kāds tos dabū zināt, tad tie zaudē savu spēku. Kad burvības spēku īpašnieks mana, ka tuvojas nāve, viņš cenšas tos atdot citam, kādam tam cilvēkam. Uz to cenšas īpaši tie, kam sakars ar kādiem ļauniem gariem: burvji, raganas. Ja viņi nedabū savu slepeno mākslu atdot citiem, tad viņi mirst briesmīgās mokās.

b) Buramo vārdu lietojuma gadījumi ir visnopietnākie dzīvē. Kur cilvēkam pietrūkst padoma, kur viņš nezina, kā līdzēties, tur viņš gaida glābiņa no noslēpumainām varām.

Lielāka daļa buramo vārdu attiecas uz dažādām s l i m ī b ā m. Pūšļotāji, vārdotāji bija agrāk laucinieku ārsti, pie kā tie griezās visās kaitēs. Vārdotājs šādos gadījumos mēdza paņemt trauku ar ūdeni, degvīnu vai citu slimniekam nodomātu šķidrumu, nogāja savrup un to apvārdoja, turēdams kreisajā rokā trauku un labajā kādu kauliņu vai nazi, ar ko vilka, zināmus vārdus runājot, pār šķidrumu trīsreiz krustu. Vārdošana varēja notikt arī citādā veidā, dažreiz slimo vietu appūšot vai apspļaudot. - Ir buramie vārdi pret visādām slimībām: krūšu sāpēm, kāsu, spiedēju, pakrūti, caureju, sarkano guļu, galvas sāpēm, zobu, ausu, acu sāpēm, pampumu, tūsku, augoņiem, asins sērgu, drudzi, krampjiem. Visvairāk pūšamo vārdu ir pret r o z i. Tautā valdīja ticība, ka tikai vārdotāji un ne mācīti ārsti šo slimību var izdziedināt. Tautā pazīst trejdeviņas rozes. Šie buramie vārdi ar to interesanti, ka tanīs lieto rozes vārdu gan zināmās puķes, gan slimības nosaukuma nozīmē: iznāk pievilcīga rotaļa ar rozēm. Daudzos no tiem ir leģendiski vilcieni par Jēzu Kristu. Piem.:

Jēzus gāja pa vienu aramu tīrumu un nesa rozes savās rokās: pirmā nozuda, otra sadega, trešā aizgāja, - tai ceturtai nebūs pieķerties ne pie kāda cilvēka smadzenēm, stilba, rokas, kājas, galvas, krūtīm jeb pie citiem locekļiem. Tā visām rozēm: baltai, sarkanai, melnai, zilai, zaļai, dzeltenai; tā ūdens, čūskas, kaulu, lapu rozēm, un kā viņas arī nesauktu, - būs noiet un neatgriezties.

Vēl ir daudz vārdu pret zirgu slimībām: vīvelēm un liesu.

Liela nozīme priekš cilvēka veselības ir sevišķai miesas daļai cilvēkā, m ā t e i, ko domājās kā cietu miesas gabalu dūres lielumā netālu no mugurkaula. Ja māte iziet no savas vietas vai top nemierīga, tad cilvēks saslimst. Ir tad mātes vārdi viņas apmierināšanai, noguldīšanai:

Memmiņa, mīļā zelta memmiņa, sēdies zelta krēsliņā - mīksta kā liepiņa, salda kā medutiņš - asins vidū, jūrā dzelzu stabs. Ciets mans vidutiņš kā dzelzs.

Burvis  u z l ū k o  s l i m ī b u  p a r  d z ī v u  b ū t i, pār kuru viņš ieguvis varu ar saviem vārdiem. Viņš var tai pavēlēt, to iznīcināt, tai norādīt vietu, kurp lai iet. Viņš saka uz rozi: Izdilsti kā vecs mēness, sakalsti kā purva niedre, izdēdi kā vecs mironis, kā linu pīslis, kā dūmi gaisā, kā migla un kā rīta rasa vējā. Viņš pavēl slimībai no cilvēka aiziet, palaikam nosakot, uz kurieni. Sarkanai guļai norāda: kādā vējā nākusi, tādā lai aiziet. Trakumam pavēl, lai tas skrej ārā; ja tas neklausīs, sauks Pērkonu, kas viņu gremdēs zemē deviņas asis. Trejdeviņi Pērkoni sper pampumu apakš akmens. Roze pazūd dziļā purvu ellē, kur neviens neiet iekšā. Uz drudzi saka: Izej, tu gļēvais drudzi, pie lielas upes tilta, paskaties lejas pusē: upē tur piecas sarkanas jumpravas danco uz ledus gabaliem, - tur tu skaties, tur paliec. Slimību daudzkārt noraida uz jūru. Uz trumu saka: Mūc uz jūru, rocies jūras smiltīs, - tur tava vieta, tur tu guli. Katras tautas buramos vārdos mēdz būt savas noraidāmās vietas saskaņā ar viņas apkārtējo dabu: Alpu iedzīvotājiem tās ir augstākās kalnu galotnes, somiem neapdzīvotie, neaprobežojamie klajumi, Laplandes nepārejamie tīreļi, latviešiem purvi un jūra.

Burvības vārdi vērsti ne vien pret slimībām, bet arī p r e t c i t i e m ļ a u n u m i e m. Kā tādi minami: viesulis, pērkons, vilki, peles un žurkas, kukaiņi, mēris, skauģi, lietuvēns. Plaša ir z a l k š u u n č ū s k u v ā r d u nodaļa. Šo kustoni še nosauc dažādi: par brūti, par mazu mazu vīriņu, kūli, kūlainīti, negoda tēvu, godīgu lielmāti, bezzobi, gan arī tiešā vārdā. Piem.: Kūlaš, kūlaš! Kur tu teci? Tev pieder meži, mums Māras zemīte. Tev būs kaunēties no cilvēka pakrēsla, no lopa pakrēšļa bīties! Cik pie debesīm zvaigžņu un jūrā smilkšu, tik daudz tev grēku.

Vēsturiska nozīme k u n g u u n t i e s a s v ā r d i e m. Tos runāja, pie kunga vai tiesas ejot, lai kunga prāts ir mīksts kā vilna, kā slotas lapa, kā liepu lapa, lai sakrīt kunga dusmas kā upē ledus, lai ienaidnieks paliek tiesas priekšā mēms kā akmens. Tad tāds piemērs:

Kad vecos laikos divi tiesājās, tad bija zināma dziesmiņa, kuru trauca katrs ātrāk nodziedāt; kam tas izdevās, tas pārspēja:

Es piedzimu dzelža bērns no tērauda māmuliņas;

Es apģērbu dzelža svīti, tēraudiņa kažociņu.

Es aizgāju uz tīreli ar ziemeli spēlēties, 

Lieli kungi, mazi kungi pa malām noglūnēja;

Es izdzinu velna māti pa mazām durvtiņām.

Lai nocietinātos pret pērienu, lietoja šādus vārdus:

Ai jūs, manas mīļās miesas, pārvēršaties pakulās:

Lai tur sita, lai tur dūra kā pakulu kodaļā.

Ar zināmiem vārdiem apturēja uguni, piesēja zagli, noturēja zirgu. Ne tikai gadījumos, kad kas ļauns novēršams, dažreiz arī, l a i k a u t k o l a b u i e g ū t u, lietoja burvības vārdus. Bija zināmi vārdojumi, lai dabūtu vīru, lai iedotos bites, avis, govis, lai lopam būtu daudz pircēju, lai stabule maucas, lai sadabūtu medījumu, lai sējums izdodas, lai saulīte spīd. Pēdējā gadījumā lietojamie burvības vārdi šādi:

Atspīd, saulīte! Atspīd, saulīte! Velc baltu kreklu mugurā, met melnu kreklu jūriņā, - gan jūras meitas izvelēs ar sudraba vālītēm.

2) VECUMA PAKĀPES. Latviešu buramo vārdu krājējs un sakopotājs Fr. Brīvzemnieks pastāsta, ka viņam par šādiem vārdiem nākuši rokā izvilkumi no Bībeles un kristīgu lūgumi; dažus tādus vārdiskus aizņēmumus no dziesmu grāmatas un psalmiem viņš nemaz nav uzņēmis savā krājumā. No otras puses, viņš liecina, ka tauta vecākos, no kristīgām grāmatām nepārņemtos pūšamos vārdus cienī vairāk, vērtē augstāk. Ievērojot buramo jeb pūšamo vārdu sevišķo nozīmi, šāda pretēja nostāšanās pret tiem saprotama. Ja no svarīgos, nopietnos gadījumos lietojamiem vārdiem sagaida brīnišķīgus panākumus, tad tiem jābūt neparastiem, ārkārtējiem, noslēpumainiem. Par tādiem nevar uzskatīt visiem pieejamus, pazīstamās grāmatās atrodamus, visur lietotus lūgumus. Bet pie tam šiem vārdiem jāatbalstās uz stipru, nešaubāmu ticību par viņu brīnumspēku pašā viņu lietotājā, un ticību, ka viņam palīdzēs, prasa arī no tā, pie kā tos lieto. Šāda ticība var būt ne tikai uz būtēm un lietām, kuras tura par patiesām. Ja par tām sāk šaubīties, zūd ticība uz tām un viņu spēku; līdz ar to arī vārdi, kur tās piesauktas, zaudē savu nozīmi. Kristīgas mācības iespaids ar laiku satricināja latviešiem ticību uz viņu senējiem dieviem. Tiklīdz tas bija noticis, nevarēja tos vairs piesaukt gadījumos, kur gaidīja palīdzību no viņiem. Arvienu vairāk noslēpumaina spēka iemantoja kristīgā mācībā minētās būtes (Jēzus, Marija u. c.) . Redzams tad uzglabātajos latviešu buramos vārdos, ka tie atbalstās uz ticību kristīgā mācībām minētām būtēm, sevišķi tanī viņu veidā, kāds tas atrodams katoļu baznīcā. Klāt še nāk elementi no latviešu agrākās ticības. Dažos buramos vārdos šie pēdējie ir noteicoši. Turpretim citos pilnīgi pārejam kristīgas ticības pasaulē. Še pēc vecuma pakāpēm atzīmējas senie, vēlākie un jaunākie burvības vārdi.

a) Seno latviešu buramo vārdu starpā sastopami daži, kas uzejami daudz tautās un ļoti tālā senatnē. Pie tiem pieder līmējuma jeb griežamie vārdi: Pantiņš pie pantiņa, kauliņš pie kauliņa, dzīsliņa pie dzīsliņas bu, bu, bu, bu. Līdzīgi vārdi atrodami pie šumeriešiem (ap 2500 gadus priekš Kristus), pie senindiešiem (vairāk simtu gadu pr. Kr.), pie senvāciem.

Minētie burvības vārdi pieder pie visvecākiem vācu rakstu pieminekļiem, pie tā saucamiem Merzeburgas burvības pantiem (Merseburger Zauberspruche). Tie uzrakstīti desmitā gadu simteni pēc Kristus un ir vienīgie senvācu dzejas paraugi, kuros nav nomanāms kristīgās ticības iespaids. Līmējumu vārdu ievadā minētas ģermāņu dievības. Balders un Vodans jāj pa mežu. Baldera kumeļš izmežģī kāju. To apvārdo Frija, Vodans u. c.: Kauls pie kaula, asinis pie asins, loceklis pie locekļa, it kā tie būtu salīmēti. Raksturīgi, ka no pieciem Brīvzemnieka krājumā uzzīmētiem šo burvības vārdu latviskiem variantiem tikai vienam parastais kristīgais piegalinājums (Dievs Tēvs utt.).

Senie latviešu buramie vārdi pazīstami īpaši no tautas dziesmām tuvās domu pasaules un izteiksmes. Brīvzemnieks atrod: jo vairāk kādam buramam vārdam kristīga piemaisījuma, jo tas nesakarīgāks, neskaidrāks, nesaprotamāks. Senās dievības arī še reti sastopamas, un, kur tās minētas, tur tās palaikam stāv vai nu kopā ar kristīgiem jēdzieniem, vai ar citiem norādījumiem uz kristīgas ticības laikiem. Vispār sakāms, ka latviešu tagad pieejamos burvības vārdos nav daudz tādu, kas savā tagadējā veidā būtu uzlūkojami par tiešiem pārņēmumiem no senējiem pagānu laikiem. Kādos retos minētas senās latviešu dievības, tomēr blakām atzīmēti vēlāku laiku apstākļi. Kādi piena vārdi beidzas šādi: «Nu Dēkla, Laima sēd kaktā, kupā mans pieniņš, kreimiņš kupata kupā. Dzen, Pērkona lode, zibenē tos ļaunos garus no maniem lopiem nost! Iekš tā vārda...» Še senākās dievības Dēkla, Laima, Pērkons. Bet, neievērojot pēdējos vārdus, lielum lielās daļas buramo vārdu noslēgumu ar trīsvienības piesaukumu, šie vārdi sākas: «Nāk mans pieniņš no Liepājas... no Jelgavas... no Rīgas...» Tātad minētās vietas, kādas senie latvieši nepazina. Kādi naktspamašu vārdi sākas: «Jodu māte, Jodu tēvs brauca baznīcā lieliem ratiem, melniem zirgiem...» Jods, senais latviešu dievs, brauc baznīcā, kas nodomāta kristīgiem dievkalpojumiem. Zalkša vārdi: «Zil' Māriņ', Dēkl', Laimīt, nāc mājā!» ir, bez šaubām, veci, kā uz to norāda arī tautas dziesmu ritums, bet arī še ir blakām pagānu dievībām kristīgā Māriņa.

Skaidrāki no senākiem laikiem varētu būt uzglabājušies daži vārdi, kuros nav minētas nekādas dievības. Še, veco dievību nozīmei zūdot, nebija nekāda iemesla kaut ko grozīt tāpēc, ka šo dievību še nemaz nebija: dzeja savu vērtību nezaudēja un neprasīja pēc citas izteiksmes. Pie tādiem pieder čūsku vārdi:

Es nociršu melnu tārpu ar zaļaju zobentiņ;

Es uzkāpu kalniņā zobentiņu balināt.

Tādi pat daži uguns vārdi:

Kuries, mana uguntiņa, ledus kalnu starpiņā!

Div' akmeņus apkārt liku, divi ledus gabaliņus.

Neaun kājiņas, necel spārniņus.

Dzisa, dzisa, dega, dega akmens jūras dibenā

Salmu jumts, mālu miņa.

Veca bāba kalnā kāpa, oša pīpi pīpēdama;

Melni kraukļi ogles dzēsa, vārpa plēšas kustināja.

b) Vēlākie buramie vārdi uzrāda skaidras katoļu ticības iezīmes, vietām ar nekristīgu jēdzienu piejaukumiem. Kad latviešu vidū jau luteriskā ticība bija iesakņojusies, viņi tomēr ir turpmāk uzticēja katoļu ticībai vairāk spējas brīnumu darīt nekā luteriskajai ticībai un griezās nereti pie katoļu mācītājiem, lai caur tiem atriebtos par kādiem apvainojumiem vai zaudējumiem. Ar katoļu uzskatiem tad arī paliek saskaņā lielum lielā daļa burvības vārdu.

Daži jaukti burvības vārdi jau atzīmēti. Še minami īpaši tie, kuros kristīgie jēdzieni pārsvarā. Raksturīgi sekošie piena vārdi:

Mīļā Māra, mīļā Māra! Govu Laima, govu Laima! Nāc no Rīgas uz Ventspili, no Ventspiles uz Vāczemi, no Vāczemes atpakaļ, pāri pār jūru. Sudraba vālītes papriekšu, mīļā Māra pakaļ iet, slaucene uz rokas. Balts sunītis ar dzeltenu galviņu un dzeltenām kājiņām ietek laidarā; vistiņa tek laidarā ar deviņiem cālīšiem. Mīļā Māra pakaļ iet - deviņas slaucenes, deviņas upītes, deviņas strautiņas, deviņas ieteciņas iekš laidara - piens kā akna, sviests kā māli. Svēts Jānis, svēts Pēteris saslēdz jaunām raganām rokas un aizslēdz acis, lai neredz tā kristīta cilvēka lopiņu.

Daudzkārt piesauc Mariju, Māru, Māriņu, vietām kopā ar Laimu, bet vairāk savrup, pieliekot klāt «svētā», «mīļā». Dažās vietās tā dēvēta par Dieva māti, tā dzemdēšanas vārdos: Mīļā Māriņa, nāc palīgā, tu zelta Dieva māte... Vai dzirkstes vārdos: Tā svētā Māra, Dieva māte, pavēl, ka akmens nosūnojis, novervelējies paliek iekš vietas... Vārdi pret vēja bultu sākas: Glorija, Marija, kas tu par asins jūru, un pa deviņām jūrām cauri gājuse! Marijas vārds še lietots citādi, katoliskāki nekā tautas dziesmās.

Vairāk zalkšu jeb čūsku vārdos minēta Māras zeme: Tev pieder purvi meži, mums tā Māras zeme. Kāds šo vārdu variants ir: Tev pieder puri, meži, man tā platā tēvuzeme. Māras zeme tātad Latvija.

Nereti parādas buramie vārdi attēlojuma veidā no Jēzus dzīves. Tās ir mazas leģendas. Šis sacerējumu veids še uzejams skaidrāks nekā citur latviešu burtniecībā. Ir tādi čūsku vārdi:

Čūska kodusi, mūsu Kungs Kristus runājis: Čūska, tev būs mierā stāvēt kā tas ūdens iekš Jordanes. Čūskas un odzes, paliekat iekš meža!

Kad Jēzus strīdējās ar tiem jūdiem, tad Marija sacīja: Noņem viņiem no galvas to spēku! Jēzus atbildēja un sacīja: Es negribu, lai paliek.

c) Jaunākie buramie vārdi maz atšķiras no kristīgiem dievlūgumiem. Neskaidrības tīšu pielaistas, lai vārdi būtu noslēpumaināki. Senie dievi netiek minēti; dabas dievības tikušas par dabas spēkiem, kas stāv Dieva vadīšanā. Pie latviešu burtniecības tie tikai tanī ziņā pieskaitāmi, ka tos lieto blakām vārdiem, kas tautā glabājušies un veidojušies. Blakām dažiem seniem un veciem uguns vārdiem uzejami arī šādi:

Ak Kungs, kas tu varēji tos trīs dzisināt, kas ceplī sēdēja, tad tu vari to uguns liesmu izdzēst: apžēlojies, ak Kungs, par tiem ļaudīm. Āmen, āmen, āmen! Tu pērkonu gaisā pats stādījis un tu viņam ceļu spriedis, kur viņam jāiet. Augstās debess svētais Dievs, sargi un glāb visus cilvēkus! Āmen, āmen, āmen!

Starp rožu vārdiem uzejami (Zin. kom. XII kr.) izvilkumi no Rokas grāmatas (Agendas) luterāņu mācītājiem (no kristību formulāra):

... nem to krusta zīmi pie tavas pieres un pie tavas krūts

± ± par zīmi, ka tu caur to krustā sisto Kristu esi atpestīts...

3) SATURS UN VEIDS. Buramie vārdi ir pēc sava satura un veida nosaistīti ar savu nolūku: viņus lietojot, jāņem vērā sasniedzamais mērķis un līdzekļi, kā to sasniegt.

Par s a s n i e d z a m o m ē r ķ i mēdz būt - novērst kādu kaiti vai iegūt kādu labumu. Vārdotāji tad nu nevar paturēt acīs neko citu kā tikai līdzēt cilvēkam, kas pie viņiem griežas. Še nevar skatīties uz daiļumu, fantāzijas ierosinājumu, noskaņotu vārdu izlasi. Nav arī neviena, kas sacītos vārdus klausās. Ir tad pilnīgi izslēgts nodoms darīt uz otru kādu iespaidu, ko ievēro dziesmu dziedātāji un pasaku teicēji. Jāgādā un jārūpējas vienīgi par to, kā lai sasniegtu cerētos panākumus.

Kādi l ī d z e k ļ i uz to lietojami, tas vārdotājam jāzina. Tomēr viņa patvaļīgā izvēlē tie nestāv: viņš tos gatavus saņēmis un tādi viņam tie jālieto. Arī pats viņu sacerētājs stipri saistīts savā saceres procesā. Viņam jāuzmin un nešaubīgi uz to jālūkojas, kā lai izaicinātu un pielabinātu tos spēkus, no kā palīdzība gaidāma. Tie mēdz būt noslēpumaini; tādi pat tad arī lietojamie izaicināmie līdzekļi.

Pie buramo vārdu satura un formas tad nu nav pieliekama tā mēraukla, kas pie citiem burtniecības darbiem. Bez aprādītajiem iemesliem jāmin vēl arī tas, ka šie vārdi pieder atsevišķiem cilvēkiem, kuri tos uzglabā kā lielu noslēpumu. Viņi nedrīkst tanīs arī nekā grozīt; ja to dara, tie var zaudēt savu burvības spēku.

N o s l ē p u m a i n ī b a,  n e s a pr o t a m ī b a  še tad nu viena no galvenajām pazīmēm. Tā iet reizēm tik tālu, ka lieto vietām pilnīgi svešus, nesaprotamus, noslēpumaini skanošus vārdus. Tā, piem., ir drudža vārdi: a b r a   k a  d a b r a, kurus uzrakstot atlaiž katrā turpmākā rindā no labās puses vienu burtu nost, līdz vienpadsmitā rindā paliek tikai burts a. Šos vārdus jau ap 200. g. pēc Kristus kāds romiešu rakstnieks (Quintus Serenus Samonicus) ieteic pret drudzi. Ļoti veca un tālu izplatīta ir arī tā sauktā Satora formula. Brīvzemnieka krājumā tā atzīmēta kā līdzeklis pret trakumu; citur tā lietota pret apdedzinājumiem un ievainojumiem. Šī formula tā sastādīta, ka, to visādi lasot - no kreisās, no labās puses, no augšas, no apakšas, - iznāk tie paši vārdi:

SATOR
AREPO
TENET
OPERA
ROTAS

Līdzīga sekoša formula (arī pret trakumu) :

AMOR
MILO
OLIM
ROMA

Šīs formulas pastāv vienīgi no svešiem vārdiem. Citām burvībām ir stipri svešu vārdu piemaisījumi. Kādi vārdi pret galvas sāpēm tā sākas:

Tās atslēgas Zālamans atsauca un apzvērēja tev caur tiem svētiem vārdiem; apzvērēja tev ar visiem gariem un svētākajiem vārdiem: Panru, Tev, Mathron. Es apzvēru tev caur Jēzu Kristu, Elgiar, Ceiriam, Amobu, Bnev, Mathon, Joinis, Zena o Evis, Teiam, Main, Abens, Zondoin...

Starp čūsku vārdiem uzejami šādi:

Es gāju pa vienu dambi, satika mani viena Ardirr, viena čūska...

Ja buramos vārdos arī nav pilnīgi nesaprotamu vārdu, tad kaut kas noslēpumains tur vienumēr: apraksta kādu savādu notikumu, norāda uz kādu darbību, min dažādus priekšmetus neparastā sakarā, piesauc kādus garus vai dievus utt. Tur nostāsti par Jēzu (sevišķi rožu vārdos), kas top par leģendām; tur Māra, Dieva māte, kas ar Jēzu runā, kas citā reizē brauc pa Daugavu vai pa jūru ar zelta karīti; tur trīs jumpravas, kas iet pa sētsvidu; tur sātans, kam pieder purvi un meži; tur balta vista melnu cekulu, kas ieskrien zaļā mežā, paliek pie sausa koka; tur rakstīts kaķis, rakstīts zaķis, rakstīts Māras ūdentiņš; tur trejdeviņi avoti, trejdeviņi jūras krasti.

Viss buramos vārdos sacītais iekārtots tā, lai tam būtu neatvairāms i e d v e s m a s spēks. Lai to pavairotu, sastopami bieži atkārtojumi. Tie attiecas uz dažiem atsevišķiem vārdiem (Dur, dur, dur, nodur), uz dažiem teicieniem, uz visu pantu. Tā koduma vārdiem piemetināts, ka tie jāskaita deviņas reizes un katru reizi skaitot jāmet krusts.

Katru buramo vārdu pantu mēdz nobeigt ar parastajiem kristīgo dievlūgumu noslēgumiem: vai ar āmen, vienreizēju vai vairākkārtēju, vai ar: Iekš tā vārda Dieva tā Tēva, tā Dēla un tā sv. Gara. Tas ir viens no pierādījumiem, ka tagad mums pazīstamie latviešu buramie vārdi pārgājuši kristīgas ticības apjomā un šī lielā mērā nosaka viņu izlasi un veidu. No senējiem elementiem varēja uzglabāties tie, kas nestāvēja asā pretrunā pret kristīgiem jēdzieniem.

Buramo vārdu v a l o d a tad palaikam nav nekāda īpatnīgi latviska. Tiešie pārņēmumi no dievvārdu grāmatām uzrāda tās pašas nelatviskās formas, kādas tur, tā pieminētajos noslēguma vārdos: Iekš tā vārda Dieva tā Tēva... Šo grāmatu nelatviskais iespaids nomanāms arī citur. Kādi pret galvas sāpēm sacīti vārdi sākas: Tās atslēgas Zālamana es atslēdzu un apzvērēju tev... Kādi rožu vārdi ir šādi: Augstu ir tās debesis, sarkans tas vērsis, gaužām auksta tā miroņa roka. Es vārdoju un runāju pret rozi un auksto brantu...

Tīra un īpatnīga valoda uzglabājusies dažos senējos vārdos, īpaši tanīs, kur tautas dziesmu pantmērs tos izsargājis puslīdz nepārgrozītu. Tomēr arī še nereti uzejami bojājumi. Ņemsim paraugam vārdus, kā karā nevar nošaut:

Dzelzim dzimu, dzelzim augu, dzelzim savas kājas āvu.

Manas miesas, mani kauli, tinatiesi pakulās.

Nelienat neviena lode(?), ne tērauda zobentiņš.

Dievu dotu ciri cirtu pelēkai akmenī;

No akmeņa taukus ņēmu - smērē savu augumiņ.

Dzelzu pirti kurināju tēraudiņa skaidiņām,

Dzelzu slotu sutināju,

Lai pērāsi tas puisītis, kam tērauda kažocīts.

Man kažoka nav,

Man kažoka nav,

Man kažoka nav.

Buramos vārdos parādās arī r a k s t s tādā lomā kā nekur citur latviešu burtniecībā. Dažos gadījumos tas tieši pieder pie līdzekļiem, ar ko sasniegt buršanas jeb vārdošanas mērķi. Trakam sunim jāiedod ar sviestmaizi zināmi uz papīra uzrakstīti vārdi; kad kādam tek no deguna vai kādas brūces asinis, tad zināmi burti jāuzraksta uz papīra un jāapsien ap vainu; dažus rožu vārdus raksta ar sarkanu krītu uz zila papīra un liek rozei virsū. Šie raksti gan visi ir vai nu atsevišķi burti un skaitļi, vai nelatviski, sveši vārdi. Še raksts vēl ir latvietim kaut kas noslēpumains, burvīgs.

Vēlāk tautā uzejamas arī r a k s t ī t a s b u r v ī b u g r ā m a t a s. Tāpēc ka burvības vārdi paturami galvā vienam vienīgam, kas nevar atbalstīties uz citu atmiņu, rakstu šo izlieto agrāk nekā citos gara darbos. Rakstītos buramos vārdus turēja tāpat noslēptus kā nerakstītos. Ja kāds tos dabūju lasīt, varēja celties šaubas par viņu spēku. Rakstīto burvības vārdu īpašnieks atdeva mirdams cieši glabāto grāmatu kādam no saviem vistuvākajiem cilvēkiem, kam viņš bija iepriekš iemācījis rakstu lasīt. Par spēcīgākiem tomēr turēja vienīgi atmiņā glabātos vārdus.

Še pieskaitāmas arī grāmatas, kas tieši rakstītas un kā tādas izplatītas tautā. Tās ir s v ē t ā s g r ā m a t a s. Arī tās izsargā un izglābj no ļaunumiem un piešķir labumus. Pie viņu lietošanas noteikumiem pieder taisni tas, ka tās māju no mājas nesamas, vienam no otra norakstāmas un lāsti izsacīti pret tiem, kas grāmatu nevienam nerāda un nedod. Viss saturs ņemts no kristīgām tradīcijām, kam nav nekāda sakara ar latviešu senējiem ticējumiem. Še sastopama latviešiem agrāk sveša pasaule, kas sākusi laist saknes latviešu garā. Esam uz robežas starp burtniecību un grāmatniecību, starp tradicionāli latvisko un kristīgo pasauli.

Svētās grāmatas ir dažādas. Tomēr dažādības izskaidrojamas (kā to uzrāda Dr. J. Alksnis, Zin. kom. XII Rakstu krājumā) pa lielai dajai ar sabojājumiem, grāmatas vairākkārt citu no citas norakstot. Tās salīdzinot, nomanāms, ka tām par pamatu viens pirmteksts.

Svētā grāmata jeb Gendija vispirms uzrāda nelaimīgās dienas gadā. To pavisam 42-45. No tām, visnelaimīgākās 7: 3. marts (kad Pestītājs pārdots), 1. aprīlis (Jūda piedzimis), 1. augusts, 17. augusts, 15. septembris, 30, septembris, 1. decembris. - Grāmatā minēti šādi priekšraksti un tikumiski prasījumi: stingri vēlīt svētdienu, iet baznīcā, lūgt Dievu, negriezt matus, nekulties ar lepnību, nabagiem dot maizi, nezvērēt pie Dieva vārda, nekrāt zeltu un sudrabu, nedzīties pēc miesas kārībām, otru nenokaut ne rokām, ne darbiem, godāt tēvu un māti, nedot viltīgu liecību. Ja to neievēros, nāks sods. «Es iešu ar savu kungu no vienas pilsētas uz otru, un tad meita celsies pret māti, brālis pret brāli, māsa pret māsu un viena pilsēta pret otru.» - kas grāmatu noraksta, dod norakstīt un izplata, tam tiks piedoti visi grēki. Kam grāmata mājās vai kas to pie sevis nēsā, tam pērkona laikā nenotiks nekas jauns, tas izglābsies no ūdens un uguns, tam nevar kaitēt nekādi pielādēti rīki; grāmata sargā no zagļiem un slepkavām, un ar to var pārspēt visas grūtības. Grāmatā uzzīmēti arī vārdi, ar ko asus ieročus darīt nekaitīgus, ar ko apturēt no deguna tekošas asinis. - Dažās grāmatās sacīts par 12 Izraēļa ciltīm, kādu jaunumu tās darījušas Jēzum un kādu sodu par to saņem.

Grāmata, pēc viena uzzīmējuma, sūtīta ar eņģeli Miķeli no debesīm pagāniem iekš Ostai jeb Olsteines treju ķēniņu dienā 1702. g. un iespiesta 1704. g. zelta burtiem. Miķeļa baznīcā (iekš Ostai) tā lidinājās kā balodis un no daža, kas pēc tās sniedzās, tā sargājās, bet pie daža tā spiedās klāt un atvērās vajā. Tur lasāms: Jums būs ticēt, ka es šo grāmatu ar savu dievišķu roku esmu rakstījis. - Pēc cita uzzīmējuma, grāmata atrasta 185. g. uz Pestītāja kapa. Kad ķeizars Kārlis ieņēmis franču zemi, tad viņam tā dāvināta, un, kad viņš tur nonācis, tad viņš to licis zelta burtiem iespiest. Grāmatas vārdi nostādīti blakus tēvreizei un Kristus ciešanas un miršanas stāstiem. Kas tos tura, klausa un skaita, tas nemirs sliktā nāvē.

Literatūra. Buramo vārdu krājumi: Treilanda-Brīvzemnieka, 1881 (717 buramie vārdi ar norādījumiem par burvībām): Dr. J. Alksnis, Materialien zur lett. Volksmedizin (Separatabdruck aus: Historische Studien aus dem Pharmokol. Inst. d. Univ. Dorpat), Halle 1894.; R. L. P. Zinību komisijas Rakstu krājums XII, Jelg. 1898; Dr. J. Alkšņa sastādīti Tautas medicīniski materiāli, starp tiem buramie vārdi, svētās grāmatas jeb Gendijas iespiedums; Jelg. Latv. b. Rakstniecības nodaļas Rakstu krājums II, Jelgavā, 1893 (daži pūšamie vārdi). - Par burv. vārdiem: Nik. Busch, Heilsegen in den Ostseeprovinzen, Rig. Zeitung 1910; Brummer, Ueber die Verbannungsorte der finnischen Zauberlieder, Helsingfers, 1909 (ievēroti arī citu tautu, starp tiem latviešu, burvības vārdi).



Avots: http://www.liis.lv/latval/Valoda/Teksts/2nodalja/Citati/11.htm
Kategorija: Baltu mantojums - Dainas, zīmes | Pievienoja: Saulite (26.10.2011) | Autors: Teodors Zeiferts
Skatījumu skaits: 769 | Reitings: 5.0/1
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2258
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2016 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz