Vairākus gadus šis it kā vienkāršais priekšmets nogulēja Tukuma muzeja skatlogā kā necila vīriešu bronzas rotas lieta. Nogulēja līdz brīdim, kad to ieraudzīja zinātniece un arhitekte Ināra Heinrihsone (Žurnāls «Zvaigžņotā debess 2008. vasara»). Pamatojoties uz Marģera un Māras Grīnu paustajām atziņām («Latviešu gads, gadskārta un godi») un latviešu tautas Dainu zināšanām, tiek apgalvots, ka šis priekšmets kalpojis kā kalendārs - perfokarte. Šo faktu palīdz atrisināt arī I. Heinrihsones zināšanas arhitektūrā.

12. gadsimts ir laiks, kad Latvijā ienāk vācu krustneši. Tiek iznīcināts "pagānisms". Zūd gadsimtiem krātās zināšanas. Tā nav pirmā reize cilvēces vēsturē, kad līdz ar valdnieku un garīgās kārtas cilvēku iznīcināšanu iet bojā zinības, kas deva pamatu seno valstu sekmīgai darbībai. Latvijas teritorija - tirdzniecības ceļu krustceles - kariem tika pakļauta nepārtraukti.
Piemērs tam ir senie Maiji. Par vareno Maiju valsti cilvēce uzzināja salīdzinoši nesen. Kā attīstīta civilizācija tā izzuda 100 gadus pirms konkistadoru ienākšanas Amerikas kontinentā. Maiji kā tauta palika ar savām teiksmām, bet bez zināšanām un pašnoteikšanās tiesībām. Viņu piktogrammas sāka atšifrēt tikai pavisam nesen. Tikai tad civilizētā pasaule saprata, cik precīzs ir bijis Maiju laika skaitīšanas kalendārs.
Ar latviešiem ir noticis tas pats. Iznīcinot baltos tēvus (druīdus? krīvus?) un vadoņus, pazaudētas zināšanas. Tajā skaitā arī saziņas līdzeklis-rakstība. Pēc jaunākiem atdzinumiem civilizācijas nav attīstījušās no centra uz perifēriju (Babilonija, Ēģipte, Indija, Grieķija, Aleksandrija, Roma, Bizantija, Vakareiropa...) Vismaz tuvākās „Tautu staigāšanas" laikā nē. Pēc ledus laikmeta atkāpšanās, kas noticis pirms 10 000 gadiem, Latvijas teritoriju apdzīvoja senās somugru ciltis. Apmēram pirms pieciem tūkstošiem gadu no Sibīrijas siltajām stepēm, gar Kaspijas un Melno jūru, sāka virzīties milzīgas āriešu masas, kas gadu tūkstošu laikā kā protobalti pirms 300 000 gadu ienāk un asimilējas Latvijas teritorijā. Pēc valodnieku domām, vairāki šo masu atzari veido ģermāņu, ķeltu, senitāļu, grieķu, hetu un indo-irāņu valodu grupas.
Baltijas mežu masīvi lopkopju ciltij liek pāriet uz mednieku - zemkopju dzīves veidu. Šeit ir ļoti svarīgi laikus iesēt un novākt ražu. Jūras braukšanas māksla spiež ceļotājus, zvejniekus apzināt debesu puses. Tirdzniecība nosaka, ka jāapzinās laiks.
Pēc I. Heinrihsones domām, perfokarte - kalendārs, kas veidota uz saules kalendāra bāzes, liek apzināt debesu puses - dienvidus, ziemeļus, vakarus un rītus. Vadoties no Baltijas klimata, tiek noteikti arī gada laiki - vasara, rudens, ziema, pavasaris. Gada laikus jeb mēnešus, kas sastāv no 45 dienām, ievada noteiktas dienas. Pašas svarīgākās ir Saules stāvokļa nozīmīgākās dienas - Lieldienas, Jāņu diena, Miķeļa diena un Ziemassvētku diena. Mēnešus nosaka arī raksturīgās dabas parādības dabā, un latviešiem rodas stingri noteikti dabas periodi - sējas laiks, siena laiks, rudens (mežu) laiks, veļu laiks, ledus laiks, ziemas laiks, sērsnu laiks, pavasara laiks. Lai atvieglotu laika rituma skaitīšanu un balstoties uz dabas parādībām un dzīves cikliskumu laiki - mēneši tiek sadalīti deviņdienu savaitēs - nedēļās, kuru ritumu atvieglo pēc skaitīšanas cikliskuma noteiktās zīmīgās dienas - Pētera diena, Pelnu diena, Māras diena, Mārtiņa diena, Meteņu diena un Ūsiņa diena. Šīs dienas uz bronzas "perfokartes" tika iezīmētas ar attiecīga lieluma 16 caurumiņiem. Svarīgākās saulgriežu - Lieldienu, Jāņu, Miķeļu, Ziemassvētku - dienas ir iezīmētas ar puslokiem. Saules ceļu veido uz bronzas piekariņa veidots nosacīts aplis, kas pie Ziemassvētku lielā robiņa veido pārrāvumu, lai aplī varētu "ienākt" Saule. Griežot apli pret sauli, tas neķeras, bet pa saulei tas "ķeras".
Lai skaitīšana notiktu pareizi, astoņas reizes nācās mainīt skaitīšanas virzienu.
Acīmredzot šis sarežģītais kalendārs bija veidots uz zemes kā stacionārs veidojums speciālās svētnīcās un pilīs. Bronzas piekariņš kalpoja laika noteikšanai tirgoņiem, svētceļniekiem, sūtņiem un laika večiem kā atšķirības un goda zīme.
Var rasties jautājums, kā mūsu senči tika galā ar tik sarežģītu ierīci? Atbildi mums sniedz seno vēdu raksti. Tur tempļos (svētnīcās) mācekļu galvenais uzdevums bija no galvas iemācīties, burtiski iekalt galvā visas zināšanas, ko teica skolotājs. Vēl tagad senās grāmatas Bhagavat-Gīta sastāv no šlokām - īsām rindkopām - atziņām. Latviešu šlokas ir mūsu Dainas. Sarežģītās piktogrammas jeb ornamentus varēja nolasīt tikai mācīts cilvēks, kas zināja no galvas attiecīgās Dainas. Šeit mēs rodam atbildi, kāpēc latviešiem bija tik svarīgi audeklā vēlāk, arī uz papīra saglabāt ornamentus jeb ideogrammas. Vēl vairāk - caur gadu tūkstošiem tika glabātas Dainas kā mūsu tautas esības garants.
Raugoties uz Ināras Henrihsones rakstā attēlotās perfokartes zīmējuma un oriģināla fotogrāfiju, mani urdīja doma, ka kaut ko līdzīgu jau esmu redzējis.
Un tad es sapratu. Šie zīmējumi man atgādina seno Maiju piktogrammas elementus. No tā droši varam secināt, ka Tukuma pils torņa muzejā guļ atbilde ne tikai par seno laika skaitīšanu, bet arī par latviešu seno rakstību.

P.S. Arhitekte I.Heinrihsone 13.aprīlī uzstāsies LNK un LDS kopīgi rīkotajā "Dzīvesziņas skolā".

Avots:ntz.lv