Kas ir Dievturība? - Baltu mantojums - Dainas, zīmes <!--if(Dziedniecība, latviskā vide)-->- Dziedniecība, latviskā vide<!--endif--> - Rakstu katalogs - Reiki seansi

  Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Viss par un ap Ho oponopono [23]
Interesanti raksti [79]
Cilvēka organisms un tā funkcijas [12]
Tautas medicīna [44]
Sarunas par svaru [24]
Audzēts Latvijā [38]
Baltu mantojums - Dainas, zīmes [69]
Ārstniecības augi [81]
Dziednieki [20]
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Dziedniecība, latviskā vide » Baltu mantojums - Dainas, zīmes

Kas ir Dievturība?

 

Kas ir Rāmava

Rāmava ir remdēšanās vieta jeb svēta vieta.

 

         Kur jūs mani ramēsit,                                                                Dziesmiņā, sauītē
         Sirdestī nomirušu?                                                                     Bāreīšu ramavīte:
         Ramēs rožu dārziņā                                                                   Dziesmiņās remdējās,
         Apakš rožu lapiņām.                                                                  Saulītē kaltējās.

 

Rāmavas parasti ir meži ap dievainžm vietžm, kuros ramēja mirušos vai aīì sapulcējās svinīgos laikos. Svētie meži un svētās birzis bija ļoti daudz, kur bija arī svētie koki – īpaši ozoli, akmeņi un strauti. Robežas tika stingri apsargātas. Katrs mēģinājums šajā teritorijā pamedīt vai nocirst koku, salasīt sēnes vai ogas bija lemts neveiksmei. Šeit mierīgi ganījās dzīvnieki un neviens nepostīja putnu ligzdas – Rāma vieta, kur valdīja pirmatnējs miers un harmonija. Rāmava ir bijusi, sākot no Alūksnes līdz Munameģim, kas skaitījās svēts mežs, kur gāja, lai uzzinātu nākotni un tiktos ar dvēselēm, gan tām, kas bijušas, gan tām, kas būs. Mežu klusumā priesterim atklājās nākotne un viņš pavēstīja ļaudīm Dieva gribu. Priesteris arī dziedināja slimos, brīdināja par nelaimēm un atbalstīja ļaudis grūtos brīžos.

Latvijā pazīstami vairāki desmiti vietu vārdi, kas attiecas uz Rāmavām: Ramuļēni, Ramuļi, Ramenes, Rimstavas u.tml., kas liecina, ka Latvija bija viena liela svētvieta. Senlatvija bija bagāta ar savām reliģisko svētku ramuvītēm, kuras pastāvēja visur, vienalga, vai tās bija iemiesotas īpašās birzīs vai arī dzīvoja tikai kā acumirklīga masu psihozes sajūta svētkos un īpašās svētku dienās.

Rāmava ir Šambala latvim. Tā ir vieta, kur dvēsele gūst mierinājumu.

Tā ir uz mūsu zemes vai domās, bet tikai ne pazemē. Kas ir pazemē?

Arī tur ir Rāmava, bet tumšiem spēkiem.

Kas ir dižvadonis jeb priesteris

Dižvadonis jeb priesteris ir latvju ticības sludinātājs.

Dižvadonis ir tas pats  priesteris, bet tautas iecelts par nopelniem,

kas nav mērāmi, sverami vai demokrātiskās vēlēšanās iegūstami.

Dižvadonis ir goda nosaukums, ko tauta piešķir vislabākajam, visviedākajam – tam, kurš prot novadīt visus rituālus, kas saistīti ar cilvēka mūža godiem un gadskārtām. Tam un tikai tam ir noteicošā loma un galavārds visos tautai svarīgos jautājumos.

Latvju dainas piemin bramaņus, kas bija viena no priesteru kārtām, bet katrai no kārtām bija savs plašs darbības lauks, jo bija jāpārvalda liela teritorija un liels ļaužu pulks. Neskumsti, tauta, ja tavu Dieva godinātāju sauc par dižvadoni šodien, rīt viņš sauksies priesteris, bet Esības telpā nav laika izpratnes. Rīt būs tad, kad tev pašam pietiks spēka pacelt galvu.

Notici pats sev – tu to vari!


Liecības par to, ka latviešiem ir bijuši priesteri, sastopam daudzos vēstures un zinātnes izpētes darbos.

Dr. phil.K. Polis raksta: Bez tam stipra senlatviski noskaņota priesteru kārta stāvēja nomodā par senču tikumiem.” Citviet:  „Dievkalpojumus vadīja priesteri. Ziedojumus izdarīja īpaši priesteri.” *

Latviešu Dievturības atjaunotājs un Latvijas Dievturu Sadraudzes pirmais dižvadonis – priesteris bija  Brastiņu Ernests dzimis 11892. gadā  sērsnu mēneša 19. dienā (19.martā) Lielstraupes „Lapaiņos” Dikļu barona fon Volfa muižas kalēja ģimenē.

Ernests Brastiņš latviešu gara darbinieku vidū ir nozīmīgs kā vēsturnieks, kā gleznotājs un dzejnieks, sabiedrisks darbinieks, kā latviešu nacionālās reliģijas atjaunotājs un tātad dižvadonis jeb priesteris.

Svarīga loma Brastiņa dzīvē bijusi mācībām. Jau puika būdams viņš aizrāvās ar pilskalnu pētīšanu. Brastiņš skolojās Valmierā, pēc tam viņš beidzis Štiglica mākslas skolu Pēterpilì (1911. – 1916.), kuru beigusi lielākā daļa mūsu vecākās paaudzes mākslinieku. Pirmā pasaules kara laikā Brastiņš beidza arī imperatora Pāvila karaskolu Pēterpilī un pēc tam cīnījās kā virsnieks Latvijas armijā.

Pēc Latvijas atbrīvošanas Brastiņš kļuva Kara muzeja pārzinis. Kara muzeja un vēlāk Izgīìtības ministrijas ekspedīcija viņa vadībā četrās vasarās uzmērīja divsimts astoņdesmit divus toreiz zināmos senlatviešu pilskalnus. Šo savu veikumu Brastiņš ietvēra četrās grāmatas „Latvijas pilskalni”. Vēlāk Brastiņš strādāja Rīgas pilsētas tehnikumā par zīmēšanas un mākslas vēstures skolotāju un lasīja lekcijas Kaucmindes mājturības institūtā.

Brastiņa darbība bijusi ļoti vispusīga, rosīga un panākumu bagāta. Apmēram divos gadu desmitos viņš sarakstījis ap divdesmit grāmatu, no kurām pazīstamākās bija „Mūsu dievestības tūkstošgadīga apkarošana” un „Latviskās Latvijas labad”.Tai pašā laikā viņš veicis zinātniskus pētījumus, mācījis jaunatni, gleznojis, instruējis māksliniekus, publicējis daudz rakstu presē un pats vadījis laikrakstus, bijis tehniskais redaktors. Viņš vadīja arī „Senatnes pētītāju biedrību” un „Neatkarīgo mākslinieku vienību”, nodibinājis Latvijas Dievturu Sadraudzi un atjaunojis latviskā kulta pildìšanu. Brastiņš uzgleznoja ap sešdesmit gleznas par mitaloģiskām tēmām, pētīja latvju ornamentus, atjaunoja latviešu tautastērpus, dziesmas un dejas. Priekšpusdienas viņš pavadīja, zinātniskās iestādēs studēdams materiālus, pēcpusdienās mājās viņš pieņēma savus apmeklētājus, vakarā strādāja skolā. No šī darba spraiguma viņu izrāva boļševiku okupācijas vara Baigajā gadā.

Brastiņš bija viens no pirmajiem latviešiem, ko apcietināja – 1940.gada 6.jūlijā. Pēc gada verdzināšanas pa cietumiem viņu deportēja uz Gulaga nāves nometni un 1942. gada 28. janvārī – nošāva. Pie varas nākot, komunisti apsūdzēja viņu nacionālismā, kā arī sadarbībā ar aizliegto Pērkoņkrusta organizāciju. Apcietināja arī viņa vecāko dēlu Austrumu – Rīgas pilsētas 1.  ģimnāzijas  audzēkni. Brastiņu Ernesta darbi bija pirmie minētie  iznīcināmās literatūras sarakstos. Acīmredzot VIŅI, labāk par pašmāju bāleliņiem, saprata Brastiņa nozīmi tautas garīgajā atdzimšanā.   

Latviešu nacionālās reliģijas atjaunošanas darbā apvienojās visi Brastiņa centieni. Viņam bija drosme iet tālāk par teorētiskām atziņām vien. Viņam bija drosme ievadīt pilnīgi jaunu sabiedrisku kustību, atjaunot latviskā kulta pildīšanu. 1926. gada 26. jūlijā Brastiņš reģistrēja LDS – viņš panāca Dievturu apvienošanos valsts oficiāli atzītā Latvijas Dievturu Sadraudzē. Protams, viņam bija sekotāji, un Dievturība sāka attīstīties. Dievturos iestājās daudzi dzejnieki, rakstnieki, zinātnieki, mūziķi un mākslinieki, tādi kā Jēkabs Bīne, Ansis Cīrulis, Niklāvs Strunke, Kārlis Sūniņš, Jēkabs Strazdinš, K.Brežģis, A.Goba, J.Norvilis, A.Salaks, J. Medenis, V.Cedriņš, E.Raisters un daudzi citi.

Latviešu reliģijas atjaunošana ir neapstrīdams notikums. Latvju reliģijas piekritēju skaits gadu desmitos vairs neiet mazumā, bet gan vairumā, un tās ietekme latviešu gara dzīvē kļūs arvien lielāka un lielāka. Kamēr zemeslodes plašumā sasauksies Dievturi, tik ilgi nezudìs latviešu dievestība, latviešu valoda, latviešu dziesma un latviskais daiļums.

Brastiņu Ernests teicis: „No svešām laipām, no laipām, par kurām nav zināms, kurp viņas mūs ved, jūtīgākie ļaudis, lūk, grib jau nokāpt. Tie gatavi mīt atkal tēvu dubļus, kamēr atradīs paši savu bāliņu pamestās laipas.” **

______________________________________________________________________

* Dr.phil. K. Polis. Dievs un dvēsele kā reliģiozs priekšstats aizkristietisko latviešu tradīcijās, 29.,107. lpp.

** Brastiņu Ernests. Latviskās Latvijas labad , 9. lpp.

 

 

Ko Dievturība dod mums, latviešiem

Dievturība dod latviešiem latviskas dzīvošanas gudrību un īstenu pasaules izpratni.

 

           Kas nu cels mūs rītos,                                                              Visi ļaudis brīnījās
        Kas dos gudru padomiņu?                                                         Par to manu tikumiņu.
        Celsimies paši agri,                                                                  Ko jūs, ļaudis, brīnaties,
        Dievs dos gudru padomiņu.                                                       Dieviņš mani audzināja.

 

Dievturība ir vadītāja latviskai dzīvošanai. Bez tautas domu un darbu vienotas vadības nav iespējama pareiza garīga, saimnieciska un valsts dzīve. Dievturība dod latviešu tautai taisnāko ceļu uz patiesību un dievājību. Dievturība māca mīlēt Tēvzemi un savu tautu. Dievturība dod latviešiem tā saukto VALSTS RELIĢIJU, kas būtu jāatbalsta valstij un varai un kas savukārt stiprinātu valsti un tautu.

Brastiņu Ernests: „Reliģija, patiesi, ir tā saite, kas saista ļaudis par tautu un tautu par valsti. Atņemot tautai un valstij šo saiti, dzīvais ķermenis sairst, tauta pārvēršas par „masu”, ar kuru var rīkoties kā patīk. Taču, lai reliģija patiesi būtu tautu vienojoša saite, tad tai jābūt nacionālai reliģijai.” *

Visas reliģijas zin, ka Dievs ir pasaules pirmiemesls, tomēr Dieva un pasaules tâlāka izpratne ir dažāda, bet tā pasaules skatīšana un Dieva turēšana, ko kāda tauta pati raīìjusi un ilgā laika periodā izkopusi, ir tautai tā vislabākā. Viss tas īpatnējais, ko tauta raīìjusi sev – valoda, māksla, apģērbi, paražas, tikumi, – ir tas labākais, kas tautai pieder un der, un centrālā ass, ap ko viss vēršas un veidojas, ir tautas Dieva un Esības telpas izpratne vai īsāk - RELIĢIJA, kas mūsu gadījumā ir Dievturība. Kā kāda tauta atskārst Dievu, tādi rodas tās tikumi, bet kādi tikumi, tāda kultūra. Lūk, kāpēc mums jāatsakās no visa svešā, ar varu uztieptā un atjaunotai senlatviešu reliģijai ir atkal jātop par vienojošu domu, kurai padotos visas citas, lai dzīves savrupās straumes saplūstu kopējos latviskos krastos.

Varam secināt, – tautas dzīvotspējai un izaugsmei var kalpot tikai un vienīgi tautas pašas radīta un veidota reliģija, kas mūsu gadījumā ir latviskā dainu filozofija un garīgais ceļš.

Dievs man deva, Dievs man deva, Dievs rokā neiedeva.”

Un to latvietis ir zinājis sen un tāpēc pa graudiņam ir krājis visas atklāsmes,

lai nodotu tās no paaudzes paaudzē.

Gudrība ir lielā vērtībā bijusi vienmēr un būs vienmēr, bet gudrs savu Dieva padomu līdzi nes no paaudzes paaudzē un nekaisa kā pelavas vējā.

Nevar dzīvot latvisku dzīvi pēc nelatviskas pārliecības!

______________________________________________

*  Brastiņu Ernests. Latviskas Latvijas labad, 26. lpp.

 

Ko Dievturība var dot citām tautām

Dievturība var dot cilvēcei jaunu atkāsmi, kas reizē dos iespēju cilvēkiem dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi jau Šajā saulē.

 

Šauru metu audekliņu,                                                         Vecs ozols, kuplas lapas,
Platu audu audeklā:                                                             Šmaugas auga atvasītes:
Maz runāju, daudz izteicu                                                     Veci vīri, gudri vārdi,

              Tautām labu padomiņu.                                                        Tie jauc kunga padomiņu.

 

Pravietiski šodien skan Brastiņu Ernesta teiktais, ka jau tagad paredzams, ka šis Dievturīgais pasaules uzskats tik augstu pacelsies pie mūsu Dieva debesīm, ka to saredzēs arī no visas cilvēces apvāršņiem. Mūsu atjaunotā Dievturība var rosināt citām tautām  atjaunot savas sapostītās senās reliģijas, ielūkojoties latviešu tautas dzīvesziņā un kultā. Saites, kas kādreiz vienoja Eiropas tautas,  var tikt atjaunotas caur gaišu un patiesi priecīgu reliģiju, kas dos iespēju cilvēkiem dzīvot cilvēku cienīgu dzīvi jau Šajā saulē.

 

Latviešu tauta brīnumainā kārtā uzglabājusi veselu to, ko Dievs reiz atklājis tās viedajiem. Dievs vēlējis mūsu tautai uzglabāt savu reliģiju līdz brīdim, kad svešajām ticībām reiz pienāks gals, – ne tāpēc, ka tās izbeigsies, bet tāpēc, ka pati tauta, paceļot pūrlādes vāku, izbrīnā ieraudzīs tādu bagātību, ka dabiskā ceļā sāks ņemt no saviem krājumiem visu, kas garam nepieciešams.

 

Dievturība ietvērusi  sevī arī visjaunākās tautas atziņas, tā kuplinādama senos gudrību pūrus. Tajā ietilpst viss labākais, kas nāk no aizlaikiem un daļēji arī citu pirmtautu radīts - pastāvējis no pašas senatnes līdz mūsu dienām. Dievturība nerunā pretī zinātnei, bet gan aicina pētīt likteņus un dabu. Vecajam gudrību celmam tā aug jaunas atvases. Atliek pacelt pūrlādes vāku un būt čakliem pašiem, un mācīt bērnus savus būt čakliem, savas tautas gudrību izzināt – savas tautas ticības atjaunotnē.

 

 

Neviens nav gudrs tapis, tikai savu pārcilājot, bet gan savu labi zinot un citu gudrības pārcilājot, cilvēka gars liels aug un sev, savai tautai un visām tautām spēj atklāt domu lidojumam citus apvāršņus.

 

Dainas ir no tiesas būvētas uz cerības, ticības un mīlestības gaišā pamata.

Nav tām līdzīgas visā plašajā pasaulē,un, jāsaka, tikai aklajam tas nav redzams, ka skaistāka doma par Dievu un arī par visu Dieva pasauli

nav ieraugāma nevienā citā pasaules reliģijas pūrlādē.

 

Atvērsim dvēseles vārtus, lai Dievs tur gunskuru kur!

Avots: http://www.marasloks.lv/public/?id=147&..
Kategorija: Baltu mantojums - Dainas, zīmes | Pievienoja: Saulite (22.05.2013)
Skatījumu skaits: 570 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2258
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2016 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz