Kas ir Dievturība? - Baltu mantojums - Dainas, zīmes <!--if(Dziedniecība, latviskā vide)-->- Dziedniecība, latviskā vide<!--endif--> - Rakstu katalogs - Reiki seansi

  Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Viss par un ap Ho oponopono [23]
Interesanti raksti [79]
Cilvēka organisms un tā funkcijas [12]
Tautas medicīna [44]
Sarunas par svaru [24]
Audzēts Latvijā [38]
Baltu mantojums - Dainas, zīmes [69]
Ārstniecības augi [81]
Dziednieki [20]
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Dziedniecība, latviskā vide » Baltu mantojums - Dainas, zīmes

Kas ir Dievturība?

Kas ir baznīca

Baznīca ir Dievam un Mārai svētīta vieta.

 

Vecais tēvs, sirmu bārdu,                                                     Ak tu manu baznīciņu,
Nelaiž bērnu baznīcā.                                                           Tavu skaistu cekuliņu!
Ejiet, bērni, pielūdziet,                                                          Trīs dieniņas puru bridu,
Ielaidīs baznīcā.                                                                   Cekulā vērdamies.

 

Mūsu senčiem baznīca bija vai nu kokiem apdēstītas vietas, vai arī gluži neaizskartas un neaiztiekamas vietas mājokļu tuvumā. Parasti katras mājas dārzā bijusi šāda svētvieta, par kurām runā vēl iepriekšējo gadsimtu senraksti.

Baznīcas tiek daudzinātas kā Māras baznīcas, un daudzināti veci baznīcu kalni. Ir zināms, ka ap avotiem, lai tie neizžūtu vai neaizbirtu, audzētas birzes un celtas nojumes, kuras vēlāk ieņem Māras baznīcu un svētbiržu vietu. Daudzie baznīcu un PASEJU kalni mūsu zemē pa lielākai tiesai cēlušies jau priekškristus laikos.

Kristiešu baznīcas tika celtas vietās, kur savulaik atradās mūsu senču tempļi un svētās birzis.

 

Kas ir daudzinājums

Latviešu dievestības - Dievturības kopšana vislabāk izpaužas daudzinājumā, daudzinot Dievu, Māru, Laimi un latviešu dievestības garīgās vērtības ar daiļām dziesmām, svētsvinību un vārda spēku.

 

         Aust gaismiņa, lec saulīte,                                                        Dievam devu labu rītu,
         Tas pirmais gaišumiņš;                                                            Dievam labu vakariņu,
         Labrītiņ! Dievs palīdz!                                                              Dievpalīgu i gribēju,
         Tā pirmā valodiņa.                                                                  Kur iedamis, tecēdamis.

 

Cilvēks daudzinot gūst dievestīgu dvēseles pārdzīvojumu, ar to stiprinot savas dzīves garīgos pamatus un gūstot garīgu spēku dzīves likstu pārvarēšanai. Daudzinādami tikumus, kuros izpaužas mūsu dievestības garīgās vērtības, mēs cenšamies saskaņot savu stāju, izturēšanos un darbību ar tikumisku un dievāju dzīvošanu.

Daudzinādami Dievu – jūtam Dieva padomu, dievpalīgu, un cilvēks kļūst garīgi stiprāks.

Daudzinādami Māru – jūtam Tās gādību un tuvumu savā ikdienas dzīvē, tas palīdz mums darīt labus darbus Šai saulē, lai tie mūs pavadītu arī Viņsaulē un Aizsaulē.

Daudzinādami Laimi ­– mēs cenšamies dzīvot Tās likto mūžu ar Dieva padomu.

Dievu daudzināt var cilvēks vienatnē, kā arì lielākā pulkā, bet tad šo norisi kārto cilvēks, ko sauc par VĪKŠĒJU. Latviešiem ir jau senas tradīcijas daudzināšanas rita kārtošanā, kam mēs daudz neveltīsim laiku, bet tikai īsi jāsaka, ka tur parasti ir koklētāji, dziedātāji, mūzikas priekšnesumi un centrālā loma ir dižrunai, ko var teikt gan vìkšējs, gan kāds aicināts svētrunas teicējs. Ja vajadzīgs, var noturēt krustabas vai jaunatnes ievešanu pieaugušo kārtā.

Ieskatam pāris tautas dziesmas, kas piederas pie Dieva dziesmām un kuras parasti tiek iekļautas daudzināšanas rituālos:

Dedziet skalu, kuriet guni, laidiet Dievu istabā,
Dieviņš stāv aiz vārtiem, nosvīdušu kumeliņu.

Dziesmas laikā aizdedz sveces.

            Klusiet, jauni, klusiet, veci, Dievs ienāca istabā,
            Dievs ienāca istabā, stājas mūsu pulciņā.

Augstāk dzied cīrulītis par visiem putniņiem,
Augstāks Dieva padomiņš, par šo visu pasaulīti.

Šorīt agri celdamies, trīs vārdiņus vien sacīju,
Dievs,i Laime, mīļa Māra, nāc manim palīgā.

Nesabiju biedējamis, ne tumsā traucējamis,
Dievs bij man ceļa draugs, Laime ceļa rādītāja.

  (Vīkšējs aicina Dievu istabā. Visi pieceļas un klusi dzied.)

Dievs, dod mūsu Tēvu zemei, ziedu laikus piedzīvot;
Ziedu laikus piedzīvot, Saules mūžu nodzīvot.

Dievs, dod Dieva turētājiem no Dieviņa labredzēti;
No Dieviņa labredzēti, no Laimiņas labu mūžu.

Dod, Dieviņ, kalnā kāpt, ne no kalna lejiņā.
Dod, Dieviņ, otram dot, ne no otra mīļi lūgt.

Parasti daudzinājumu nobeidz ar dziesmu:

Ar Dieviņu sanācām, ar Dieviņu šķiramies;
Ar Dieviņu lai palika šī dziesmotā istabiņa.

Šķiramies mēs, ļautiņi, gana laba dzīvojuši:
Tu ar Dievu, es ar Dievu, mēs ar Dievu labi ļaudis.

Ej, Dieviņ, tu pa priekšu, es tavās pēdiņās,
Nelaid mani to celiņu, kur aizgāja ļauna diena.

 

Kas ir vīcēji jeb vīkšēji

Vīcēji jeb vīkšēji ir godu un svinību vadītāji.

 

          Ģērbjata, vīksata                                                                    Žagatiņa, lēkātāja,
          Pādīti manu,                                                                          Tā dancīša vilcējiņa;
          Liek cauņu cepuri,                                                                  Cielaviņai vieglas meitas,
          Pelēkus svārkus!                                                                    Tās dancìša uzvedējas
.

Latviešiem par svinīgo darbību sācēju un vadītāju varējis būt katrs, kam tas pēc sabiedriskā stāvokļa pienākas vai ko izraudzīja ļaudis.

Ģimenes svinīgo paražu vīcējs jeb vīkšējs varējis būt ģimenes galva vai arī tās vecākais vīrietis. Valstī augstākie vīcēja pienākumi piederējuši lielkungam, piemēram, Zemgales lielkungam Viesturam, bet senākos laikos tas bija priesteru pienākums. Ir zināms, ka bija priesteri, kas pārzināja dievkalpojumus, un tālāk sekoja dažādi zemāki priesteri, kuru pienākumos ietilpa rūpes par ugunskuriem, mirušajiem. Bija priesteri  kas ievadīja kopdzīvē un svētīja jaunlaulātos, dziednieki. Hierarhijas pašā apakšā stāvēja dažādi gaišreģi, pravietotāji un burtoni – lozētāji, kuri paredzēja likteni pēc vēja stipruma, putnu lidojuma, mākoņu virzības un naksnīgajām debesīm. Bija arī tādi priesteri – gados vecāki cilvēki, kuri bija apguvuši slepeno zinību mācību un nodeva savas zināšanas mantojumā, un tomēr, pirmām kārtām, viņi bija dziednieki un zīmju tulki. Iespējams, ka visas šīs priesteru kārtas bija pienesums latvju tautas dzīvesziņā, bet šodien grūti nosijāt graudus no pelavām, un to arī mēs nedarīsim. Latvju Dainas piemin BRAMAŅUS (Sajāja bramaņi augstajā kalnā, Sakāra zobenus svētajā kokā). Bramaņi   bija priesteru kārta, kas lēma un kārtoja savas zemes aizsardzību kā arī, iespēju robežās, ar sadzīvi saistītos jautājumus.

Zināms pirmā krīva, pirmā prūšu Virspriestera vārds – Brutens. Viņš esot bijis prūšu pirmā  valdnieka Videvuta dvīņubrālis. Abi bija kultūrvaroņi, kas bija tikuši līdz Romai un atgriezušies nodibināja Prūsijā svētvietu Romovi. No turienes centās garīgi ietekmēt visas apkārt esošās tautas un - ko nespēja ar labu – to centās izdarīt ar varu. Tas, ka mūsu dainas nesatur atmiņas par krīvu jeb krīvu krīvu, ir liecība tam, ka Romas ideja – iedzīvināt Māras zemē savus likumus un tikumus nav tautā guvusi atbalstu. Par krīvu un tā tikumiem raksta arī  Blaumanis savā lugā „Dzīvais ūdens”, kur krīva tēls ir alkatīga, nežēlīga un netaisna cilvēka tēls.

 

Vīcēji jeb vīkšēji ir ļoti seni latvju vārdi, kuri nozīmē – kārtotājs un kārtības uzturētājs.  Vīkšēt var visu – gan savu dzīvi, gan kopējo, bet šie vārdi bija likti tiem ļaudīm, kas kārtoja kopējās lietas. Un tas bija liels gods būt vīkšējam savā dzimtā.

 

Kas ir draudze

Draudze ir vienprātīgo pulks.

 

Par Dievturu draudzēm tagad sauc Dievturu apvienības, kas ietilpst Latvijas Dievturu Sadraudzē.

Vārds DRAUDZE  ir īsts un labs latviešu vārds, ko aizguvusi kristīgā ticība savas baznīcas vajadzībām. Tomēr tādēļ vien Dievturiem nav iemesla no šī vārda atteikties, tāpat kā no vārda PRIESTERIS. Senatnē mums nebija vajadzīgas nekādas īpašas Dievturu draudzes, jo katrs latvietis dzīvoja pēc sava Dieva padoma neviena netraucēts, īsāk – piekopa savu dzīvesveidu. Tagad, kad šis dzīvesveids ir izjaukts, mēs esam spiesti pielāgoties tām prasībām, ko mūsu tautai ir atnesis laikmets.




Avots: http://www.marasloks.lv/public/?id=147&..
Kategorija: Baltu mantojums - Dainas, zīmes | Pievienoja: Saulite (22.05.2013)
Skatījumu skaits: 350 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2259
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 3
Viesi: 3
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2016 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz