Kas ir Dievturība? - Baltu mantojums - Dainas, zīmes <!--if(Dziedniecība, latviskā vide)-->- Dziedniecība, latviskā vide<!--endif--> - Rakstu katalogs - Reiki seansi

  Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Viss par un ap Ho oponopono [23]
Interesanti raksti [79]
Cilvēka organisms un tā funkcijas [12]
Tautas medicīna [44]
Sarunas par svaru [24]
Audzēts Latvijā [38]
Baltu mantojums - Dainas, zīmes [69]
Ārstniecības augi [81]
Dziednieki [20]
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Dziedniecība, latviskā vide » Baltu mantojums - Dainas, zīmes

Kas ir Dievturība?
Kādas ir greznākās teiksmas dainās
Dainu svētteiksmām ir trejādi puduri: par Dievu, Laimi un Māru; par Sauli un debesu spīdekļiem; par gadskārtām.

 

 

              Opačā, mīļš Dieviņš,                                                               Augsti dzied cīrulītis
           Tu augšam, es zemē,                                                            Par visiem putniņiem;
           Tu augšam debesīs,                                                              Augsta Dieva valdīšana
           Es zemē skaidienā.                                                                Par visiem kundziņiem.

 

Pirmajā pudurī minētās dievības jeb Dieva dažādās izpausmes – Dievu, Laimi, Māru –   latvietis ne vien grezni daudzinājis, bet arī nopietni pielūdzis, jo tās varējušas virzīt viņa dzīvi, bet  pārējos vienmēr godā turēja un visur daudzināja.

 

Dievam dainu pūrā ir veltītas aptuveni  9000 pamatdziesmas no tām Laimei 1000 un Mārai 350 pamatdziesmas. Visos  puduros ietverto teiksmu maģiskais raksturs visskaidrāk izpaužas saulgriežu svinībās, ģimenes godos un  gadalaiku svinībās. Tikai jāzin, ka latvietis nekad nav Sauli pielūdzis kā pirmā pudurī minēto Dievu  vai kā citādi jaucis lietu kārtību. Skatoties senču kalendārā (2., 3. pielikums), varam ievērot, ka taisns krusts sadala apli, veidojot saulgriežu svinamos laikus - ziemas, pavasara, vasaras un rudens saulgriežus, kuri ir stacionāri nemainīgi un mūžīgi. Tajos tiek godināta Saule, bet Dievs, Laime, Māra tiek aicināti ciemos kā goda viesi. Citādi ir ar četriem laikiem  - pavasari, vasaru, rudeni un ziemu, kurus attiecīgi ievada Metenis, Ūsiņš, Māra un  Mārtiņš jeb Mārteņš. Tie ievada cilvēka aktīvos dzīves un darbošanās laikus, un te godos galvenais ir Dievs. Savienojot attiecīgos laikus kalendārā ar taisnām līnijām – veidojas  „Zelta krusts”, kas ir Dieva krusts – dzīvības krusts. Tas simbolizē mūžīgo ritumu, dzīvību, darbību un nāk sakarā ar cilvēka mūža ritējumu uz Māras zemes.

 

Tautas dziesmas prasa godbijību, līdzjūtību, labvēlību arī visai radībai, pat zaļai zālītei un tai pašā laikā tās paceļas pāri zemes lietām. Greznām dziesmām ir sakars ne tikai ar kultu, bet arī ar darbu, rotaļu un deju.

 

Mūsu tautai ir Saules ceļš ejams un Saules dziesmas dziedamas

tur ir skaistums, un tur ir doma. Kas tautai traucē plaukt un ziedēt, tas malā jānoliek un par to nav jādzied savas dziesmas.

 

Visas teiksmas ir greznas, bet trīs puduri izcēlās ar Lielo domu,

ko Esības telpa nes sevī un uzticējusi nest tālāk  Jums

 caur greznām dziesmām uz nākotni.

 

Ko māca latviskā Dieva ziņa jeb Dievturība

Latviskā Dieva ziņa māca, kā mūžs jādzīvo, lai nesariebtu sev un Dievam.

 

         Kad es būtu zinājusi,                                                                 Dzīvo labi šai saulē,
         Kā dzīvot šai saulē:                                                                   Viņas saules bīdamies:
         Netīt spļu vakarā,                                                                      Šī saulīte visiem laba,
         Nedegt skalu abu galu.                                                              Viņa - laba mūžiņam.

 

Dievturība ir tautas jūtu, domu un ticējumu darinājums, kas nes sevī Lielo domu par cilvēka esmes un Esības telpas kopsakaru. Dievturìba glabā sensenu gudrību par Dievu – Augstāko padomu, Laimi – Mūža licēju, Mūža Māti un Māru – Zemes Māti, Veļu Māti. Dievs, Laime un Māra mūslaikos ir saucami par GARU, LIKTENI un MATĒRIJU – tās ir trīs mūžīgas, neizdibināmas un nenoliedzamas esmes.  Ar šīm dievībām ir cieši saistīta pasaule un cilvēka dzīvošana šajā un viņā pasaules daļā.Visi šie trīs principi ir vienas un tās pašas būtības dažādas izpausmes.

 

Dievturība māca svarīgu mācību, ka šajā pasaulē tiek  darināts viņpasaules cilvēks, ka še tiek likti pamati nākamai dzīvei un tas viss notiek ne bez Dieva klātbūtnes – bez Dieva nav arī tautas. Latviešiem izdevies Dieva ideju ietvert tik gaišos tēlos un tik greznos vārdos, kas liecina, ka esam lielas un īpatnējas reliģijas mantinieki.

 

Dievturība māca, kā jādzīvo, lai nesariebtu sev un Dievam.

Dievturība uztur dzīvu tautas garu un liek tai iet gaismas ceļus, tumsu neņemot  par līdzgaitnieci nevienā ceļa posmā. Visu, ko māca Dievturība, visu to māca jums arī Dievs, jo katras tautas Dievs ir tās domu izauklēts.

 

Kas ir Dievturības piederumi

Dievturības piederumi ir dievainas lietas, vietas, zīmes un iestādījumi.

 

Dievaina, dievaina                                                                Apdzisa man guntiņa
Tautiņu sēta:                                                                       Dievājā stundītē;
Kur kāju spēru,                                                                    Ne tā mana guņa dzisa,
Tur zieda vajag.                                                                   Dzisa ļaužu valodiņas.

 

Dievainības jēdziens ir ļoti tuvs svētuma jēdzienam, tikai plašāks. Dievaini ir visi ierīkojumi un iestādījumi, kas nodomāti Dieva turēšanai, kā Dievnami, baznīcas, Rāmavas, svētzìmes, vīcēji, draudzes un citi ārējie piederumi, kas vajadzīgi tās kultam. Bez šādiem kulta iestādījumiem un kulta piederumiem neviena reliģija nevar dzīvē parādīties, nevar tapt  par posumu jeb kultūras pamatu. Katram latvietim, atsevišķi  ņemot, dievainas jeb svētas ir bērzu un ozolu birzis, atsevišķi koki, akmeņi, avoti, ezeri, senču atdusas vietas, pie kurām tiek likts zieds jeb ziedojums Dievam.Tā, piemēram, ābeli uzlūko par Dieva un mātes koku, bet ābeļu dārzu dēvē par Dieva dārzu. Egli, priedi, paegli uzlūko par dzīvības kokiem.

Roberts Mūks: „Bet kas tad ir t.s. pagānisms, resp., elkdievība, ko parasti asociē ar mītos sastopamo daudzdievību vai politeismu? Reliģiju vēsturnieki visumā ir pārliecināti, ka seno ebreju elkdievības izpratne bija aplama.. Pagāni nekad nav pielūguši kokus, klintis, akmeņus kā burtiskas – taustāmas un mērījamas – lietas. Viņu pielūgsmes objekti ir caurspīdīgi – līdzīgi logam, ko redz un kam tanī pašā laikā redz cauri. Objekts ir materiāls starpnieks (medijs), kuram pateicoties, percepcija ir apvienota ar atklāsmi. (Līdzīga situācija atrodama dzejā.) Amerikāņu indiāņi izskaidro šo pielūgsmes aktu šādi: „Viss, kas kustas, šad tad šur tur apstājas. Putns savā lidojumā apstājas kādā vietā, lai taisītu ligzdu, citā vietā, lai atpūstos. Cilvēks savā gaitā apstājas, kad viņš to grib. Tāpat arī Dievs ir apstājies. Saule, kas ir tik gaiša un skaista, ir vieta, kurā viņš apstājies. Viņš ir apstājies kokos, dzīvniekos. Indiānis domā par šīm lietām un sūta lūgšanas, lai tās aizsniegtu vietu, kurā Dievs ir apstājies . . cilvēks „piedalās” šādās dievības apmešanās vietās. Piedalīšanās (participācija) ir „nojauta, ka aiz fenomeniem un to otrā pusē atrodas kaut kas tāds, kas dalās ar cilvēku kopējā dabā”. Senie jūdi šo „kaut ko tādu”nevarēja atzīt un uzsāka pret to karagājienu, kas turpinājās agrīnajā kristietībā un vēlāk kļuva par vienu no iemesliem, kura dēļ noraidīja grieķu un romiešu pagānismu.” *.

 

Dievturības piederumi ir viss, kas nepieciešams Dieva turēšanai,

un viss, kas nepieciešams Dieva daudzināšanai.

 

Piebilde: Pats vārds pagāns ir cēlies no latīņu paganus, kas nozīmē „laucinieks. Šodien šis vārds norāda uz dabu virzītām reliģijām. Pagāni – šo reliģiju adepti jeb piederīgie.

____________________________________________________________

* Roberts Mūks. Latvju velis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā”, 24. un 25. lpp.

 

Kāda ir latviešu Dievturības zīme

Dievturības svētzīme ir krustukrusts jeb Māras krusts. 

 

            – Meteni, Meteni,                                                                   Krustu krustām puķes auga
             Kur likt plāceni?                                                                    Mīļas Māras dārziņā.
            – Klētī, plauktā,                                                                      Kura meita godu tura,
             Krustiņš virsū.                                                                       Tai pin puķu vainadziņu.

Latvieši lietojuši dažādus krusta zīmes veidus. No šiem Dievtuība izraudzījusies biežāk lietoto un vairāk daudzināto krustukrustu, ko sauc arī par Māras krustu vai Māras svētzīmi.

Krustukrusts ir taisnleņķa krustojums, kam visi četri gali vēlreiz pārkrustoti (1.pielikums). Kamēr cilvēks dzīvo Šajā saulē un viņš ir saistīts ar Māras materiālo daļu, tikmēr Māras zīme ir kā šīs dzīvošanas galvenais simbols un Dievturība ir ļaužu pamats  dzīvošanai pasaulē. Māra ir gādniece no dzimšanas līdz aiziešanai Tai saulē. Bet Dievs visu cilvēka mūžu – gan Šai saulē, gan arī Tajā Saulē.

Svarīgi saprast, ka statiskais Māras krusts Dievturiem būtu jāmaina pret ritā ielikto Māras krustu, kas sasauktos ar Dieva ZELTA KRUSTU un nozīmētu kustību, dzīvību, ritu ... Tas nozīmētu Dievturības attīstību un cerošanos - iešanu kuplumā, kamēr statiskais Māras krusts ir Zemes Mātes mūžības simbols (1. pielikums).  Ar šo zīmi  – krustukrustu – ticis apzīmēts maizes klaips pirms ielaišanas krāsnī.

 

Kas ir Dievnams

Dievnams ir Dievam svētīta vieta.

 

              Kuplis auga ozoliņš                                                                Pārjāja brālītis
          Dieva nama galiņā:                                                                No Dieva nama
          Sper Pērkons, rīb zemīte,                                                        Ar tautu meitiņu
          Ne lapiņa nedrebēja.                                                              Saderināts.

Senie  Dievnami bijuši kļavām un ozoliem apstādītas ēnainas vietas, sauktas arī par Dieva paēnām, svētām paēnām, piem., „ . .  ietin baltā palagā, ienes svētā paēnā”. Dainās paēna saukta arī par PASEJU. Ar citiem piedēkļiem tas skan kā PASIENA, PASENĪCA, kas vēlāk izrunāts kā BAZNĪCA. Vēlāk šais vietās tiek uzceltas ēkas.

Nebūtu kļūda, ja mēs teiktu, ka Dievnams ir nams, kurā ir ienācis Dievs. Agrāk katra lauku sēta bija Dieva jeb Dieva sēta un tur viss ritēja saskaņā ar latviskām trdīcijām. Katrs nama saimnieks bija priesteris savai dzimtai. Katrs darbs tika iesākts, Dievu piesaucot, un nobeigts ar pateicību Dievam. Dievs bija lauku sētas draugs un goda viesis kā priekos, tā bēdās.

Mūsu dienās par Dievnamu sauksim ēku, kas uzcelta Dieva daudzināšanas sanāksmēm.

Valodnieks profesors Blesse par dievnama nosaukumu un nozìmi raksta tā: Šis ir vecs izteiciens, un te laikam uzglabājusies vārda pirmatnējā nozīme, kurš sanskrita namah - noliekšanās, godināšana, senīru nem - debess un nemed – svētnīca, seno gallu nemĒtou, NEMETODURUM – svētnīca, svēta, Dievam veltīta birzs, latīniski NEMUS – birzs, mežs.”

 

Dievnams ir nams vai svēta birzs, vai svēts akmens, vai svēts ozols,

kur tauta grib savu Dievu daudzināt. Nav jāceļ lieli tempļi, lai runātu ar Dievu,tā ir lieka greznība, kas kalpo, lai mulsinātu cilvēku prātus.

 



Avots: http://www.marasloks.lv/public/?id=147&..
Kategorija: Baltu mantojums - Dainas, zīmes | Pievienoja: Saulite (22.05.2013)
Skatījumu skaits: 408 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2259
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 3
Viesi: 3
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2016 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz