Kas ir Dievturība? - Baltu mantojums - Dainas, zīmes <!--if(Dziedniecība, latviskā vide)-->- Dziedniecība, latviskā vide<!--endif--> - Rakstu katalogs - Reiki seansi

  Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Viss par un ap Ho oponopono [23]
Interesanti raksti [79]
Cilvēka organisms un tā funkcijas [12]
Tautas medicīna [44]
Sarunas par svaru [24]
Audzēts Latvijā [38]
Baltu mantojums - Dainas, zīmes [69]
Ārstniecības augi [81]
Dziednieki [20]
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Dziedniecība, latviskā vide » Baltu mantojums - Dainas, zīmes

Kas ir Dievturība?

Kur cēlušās tautas dziesmu gudrības

Latviešu garamantas ir mantotas no aizvēstures  – no letu senčiem.

 

         Ņemiet, jauni, padomiņu                                                   Veci vīri nomiruši,

        No veciem ļautiņiem:                                                       Padomiņu pametuši.

        Vecajiem ļautiņiem`i                                                       Jauni vīri salasīj`ši,

        Dieviņš devis padomiņu.                                                   Padomiņu gribēdami.

 

Tautas dziesmas jeb dainas nav tikai Krišjāņa Barona savāktās vārsmas no klaušu laikiem, bet tās ir mantojuma nesējas no aizvēsturiskiem laikiem un, proti, Antons Rupainis – zinātnieks ar pasaules vārdu darbā „ARCHEOLINGVISTIKA – pētījums par senvalodu izcelsmi un tautu radniecību. Dainu loma senajās valodās”, pierāda, ka dainas nākušas vismaz no aiz četriem leduslaikmetiem – 60 000. gadiem. Grūti ar domu aptvert un ar prātu noticēt, bet sirds saka priekšā, ka tā tas varētu būt un liecības arī ir – Lielvārdes josta, raksti un zīmes u.c. Patiesībai būs jāspēj paraudzīties acīs – latvju tautas dziesmas ir senākais vēstījums no aizlaikiem.Tās, protams, sevī ir uzsūkušas arī jaunākās vēsmas un tomēr. . .

 

Dievs, Māra, Laime ir vienota Visuma jēgas un satura izpausme tēlos,

kas ietver sevī Dievu – debesu gaismu, Māru – Zemes  Māti visās tās izpausmēs un Laimi –  cēloņu un seku likuma izteicēju.

 

Ar skumjām ir jāatzīst, ka daļēji esam pazaudējuši izpratni par dainu dziļāko jēgu.

Zaudējot izpratni par dainām, tauta zaudējusi milzīgas garīgās vērtības. Priesteru kārtai zūdot, ir zudusi arī dainu īstenā jēga. Maz ir to cilvēku, kas izprot to patieso nozīmi, bet ar laiku, atgūstot zaudētās zināšanas, tauta spēs pacelties savos gara augstumos un atjaunos savu izpostīto dzīvesveidu un dzīvesziņu, kas jāveic garīgi un fiziski piepūloties.

Mūsu tauta nekad nav veidojusi slēgtas jeb slepenas organizācijas, lai zināšanas saglabātu šauram IZREDZĒTO lokam, bet pārējos nostādot nezinīšu jeb PROFĀNU lomā. Tā ir garīgi liela cilvēka nostāja.Tautas dziesmas bija un ir piejamas katram, bet to dziļākā jēga atklājas tiem, kas ir „kalnā kāpēji” un dara to ar visu savu sirds degsmi, tā cenšoties saniegt Dieva padomu, bet, galvenais,  patiesību, kura atklājas tikai un vienīgi viedajiem – lielas dvēseles cilvēkiem. Dainas nes sevī gan pasaules radīšanas mistēriju, gan tautas misijas apjēgumu, bet atslēga paslēpta tautas pašas sirdsapziņas labirintos. Atjaunojot savu dievestību un tās kultu, būs atvērti vārti uz tiem Esības telpas plašumiem un zināšanu avotiem, kas šobrīd ir slēgti, jo liels pulks, kas sevi dēvē par latviešiem, ir svešu dievu un varu iespaidā. Atbrīvojoties no garīgās verdzības, mēs būsim liela tauta citu tautu vidū.

Atgriezīsimies pie senākiem laikiem. Un tā, zemi, no Urālu jeb Ripeju kalniem līdz Elbai un tālāk līdz Atlantijas okeānam, ilgstoši, iespējams, vairākus starpleduslaikmetus, apdzīvoja lhiperboreji (Hiperborejs – Lielais  ziemeļvējš), kas ir minēti grieķu un citu tautu mītos, kā arī vēsturnieku liecībās. Hiperboreji bija izcili viedie, bet valsts sabrukuma iemesls bija kārtējais leduslaikmets, kad viņi bija spiesti izklīst pasaulē. Šajā laikā baltādainie cilvēki parādījās arī Eirāzijā un cauri biezajiem mežiem devās uz dienvidiem, kur ieviesa jaunus dzīves morālos principus. Protams, leduslaikmetam beidzoties, viņi atgriezās savā tēvu tēvu zemē – tie bija letu sentēvi – atlanti, gara milži – Prometeji un Ausekļi, kas no tiesas spēja turēt uz pleciem pasauli. Sengrieķu mīti stāsta par Hiperboreju – valsti ziemeļvēja viņā pusē. Tā bija mākslas dieva Apollona dzimtene, kur viņš bieži brauca viesoties. Īsi varētu teikt, ka Hiperboreju zeme bija Dievu šūpulis, ko apliecina arī daudzi  rakstiskie avoti.

Ivars Vīks: „ . . trīs dievības - Lēto, Apollons, Artemīda – ir ļoti senas . . Tās sākums meklējams mūsu – letu  zemē. Diodors stāsta, ka Lēto dzimusi hiperboreju zemē . . Sengrieķu mīti vēsta par Lēto ceļojumu uz jau minēto Dēlas salu. Tur uz peldošās Asterijas (Zvaigžņu) salas viņa dzemdēja gaišmatainos dvīņus – Apollonu un Artemīdu . . Artemīda, Apollons un viņa dēls Asklēpijs bija kultūrvaroņi, gara gaismas nesēji, kuri ievadīja lielu pagriezienu Hellādas vēsturē . . jo grieķu mīti un vēsturnieki daudzas reizes apliecina, ka galvenās zināšanas viņi saņēma no ziemeļu zemes Ēridānas jeb Hiperboreju zemes.” * 

Jāpiemin, ka mūsu zemē  ilgstoši bija uzturējušies ĶELTI. Ķelti bija  baltu tā saucamie „kaujas cirvji’’– kaujas vienība, kas varonīgi pretojās Romas vergturu impērijas tieksmēm  iekarot visas āriešu zemes un paverdzināt to iedzīvotājus. Brīvību mīlošiem ļaudīm nebija pieņemama   Romas vergturu sabiedrības morāle, bet jo īpaši attieksme pret sievieti. Šo tautu viena no raksturīgākajām īpašībām bija līdztiesība starp vīrieti un sievieti, ko saglabājusi līdz šai dienai latviešu  Dievturība (līdzināšana – kur kopdzīvi vīrietis ar sievieti uzsāk kā līdzīgs ar līdzīgu). Par ķeltiem ir zināms, ka to sastāvā bija vismaz deviņas tautas – tās bija: senīri, ģēļi (pikti), kimri jeb velsieši, bretaņi, sensakši, paleo – grieķi, dako – rumāņi, galli u.c. Vēsturnieki to varētu dēvēt par ķeltu laiku uz Latvijas zemes. Daudz liecības par šo tautu eksistenci saglabājušās vietvārdos – toponīmos un hidronīmos plašā teritorijā no Urāliem Līdz Atlantijas okeānam un, protams, arī Latvijā. Ir vieglāk nosaukt vietas, kur nav bijuši ķelti, nekā otrādi. Viss to laiku periods bija savstarpējās ietekmēšanās laikmets. Toreiz tautas vienoja arī senais kults, ko vadīja ķeltu druīdi. Druīdiskais reliģiskais kults nešķiroja pēc etniskās piederības. Druīdismā bija trīs kārtas: pirmā kārta bija zintnieki – zaļos   tērpos; otrā kārta bardi – zilos tērpos: trešā priesteri – baltos tērpos. Bardiem divdesmit gados bija jāiemācās 20 000 dziesmas, un tikai tad viņi bija tiesīgi iet dziesmodami, nesot tautā gan Dieva iedibinātos likumus, gan tikumus. Te varētu nojaust tautas dziesmu izcilo jēgu un nozīmi visām tām tautā, kas bez letiem dzīvoja šajā Māras zemē. Antons Rupainis apgalvo, ka tautas dziesmas bija arī valodas gramatikas veidotājas. Vārdi, kas bija gari (salikteņi) un neiekļāvās ritmā, bija jāatmet kā nederīgi.Tā latvietim viss notika vienkārši un skaisti, jo, kā zināms, skaistums slēpjas vienkāršībā.

 

No pirmtautām vēlāk izcēlās daudzas Eiropas tautas. Tās ir dažādos veidos jaukušās – mijās un maisījās, karoja un mīlējās, un šeit, uz mūsu Latvijas zemes, bija tāds virpulis, ka grūti pat vārdos izteikt. Laikam ritot, savukārt sadalījās jaunās tautās, starp kurām dažas iznīkušas, bet daudzas dzīvo vēl joprojām. Tā sanāk, ka bija uz šīs zemes viss, par ko stāsta pasakas, teikas, dainas - sākot ar sakšu karļiem, beidzot ar krievu kņaziem. Taisnība viena, ka Dievam visas tautas ir labas un tīkamas, un muļķīgi būtu domāt, ka tauta, kas sevi šodien dēvē par IZREDZĒTO, no tiesas tāda ir. Šodien šis jautājums ir jānoliek malā, bet RĪT būs skaidrs katram, kura tauta no tiesas Dieva izredzēta, bet kura iekļuvusi izredzēto skaitā ar viltu un vardarbību.

 

Mēs esam savas – letu kultūras nesēji un arī citu pirmtautu kultūru pēcnācēji dzīves izpratnē un Dievturībā. Nenoliedzami, ka esam ietekmējušies arī no ķeltu druīdisma, kas ilgstoši bija visas Eiropas dominējošais spēks, bet, atšķirībā no ķeltiem un tautām, kas šodien sevi dēvē par BALTIEM (lietuvieši), kuriem Dievs ir – PĒRKONS, mūsu – latviešu Dievs, nemainīgi ir – DIEVS DEBESU GAISMA, bet Pērkons ir tikai Dieva rīks. Latvietis ir bijis uzticīgs savai dievestībai, cauri daudziem gadu tūkstošiem, iznesdams savu gaismas Dievu līdz mūsdienām, neskatoties uz kariem, plūdiem, krustnešu vardarbību un iekarotāju cinismu. Latvieši kā tauta izgājusi cauri ilgiem un nežēlīgiem vēstures periodiem, un šobrīd varam tikai nojaust, kas ir mūsu pirmsenči, bet būsim lepni, ka bija spēks pastāvēt un iznest valodu un Dievu cauri gadu tūkstošiem. Dainas ir jaukākā un dārgākā manta, kas pieder latviešiem un ar kuru krāšņumu un neparastumu mēs labprāt izejam plašajā pasaulē.

 

No Dieva ir tautas laistas, un sākums būtu labs – tautas izveidojušās,

tagad būtu jāveido garīgā virsbūve – tikai jāsaprot,

ka caur nacionālo, ne kiču, jo tas ir NEKAS!

 

Latvietim šodien ir tikai jāsaprot, ka tautas dziesmas ir vienīgā LIKUMU GRĀMATA, kas viņam ir saistoša no tiesas, jo tik sena un vieda tauta savā pūrlādē krājusi graudus, ne sēnalas, un tas tad arī jāpasaka tiem, saviem tautiešiem, kuri mankurtisma pārņemti, svešu stāda augstāk par savējo. Tikai tad katrs atsevišķi un visi kopā nebūsim bāreņos, kad atsauksim savu Dievu mājās – Latvijā, un mīļi palūgsim piedošanu par nevērību, kas izpaužas arī kā nevērība pret senču garīgo kultūras mantojumu vispār.

No visu  āriešu pirmtautu  Dieva redzējuma mūsu tauta ir saglabājusi sev derīgāko un dzīvotspējīgo un, galvenais, to, lai cilvēks jūtas labi uz zemes šodien – laikā, ko viņam Dievs devis dzīvi  nodzīvot.

 

Tautas dziesmu gudrības ir sens tautas mantojums, kuram ir ne tikai pagātne, bet tās ir arī nākotnes izjūtu un dzīves jēgas nesējas.

Elpa aizraujas par to domājot, jo līdzi mums ar šo sapratni par Dievu un Dieva laisto pasaules kārtību  ies visa pasaule, tikai nevis ar zobenu un krustu piespiesta, bet gan labprātīgi un uz mūžu.

_____________________________________________________________

 * Ivars Vīks. Mūsu dižā senatne,121 –124. lpp.

 

Kā dainās izteikta Dievturība

Dievturība dainās izteikta greznā jeb dzejiskā valodā.

 

Labāk grezni padziedāju                                                     Jo man sūri, jo man grūti,
Nekā niekus daudzrunāju:                                                    Jo es grezni padziedāju;
Dievam tika greznas dziesmas,                                             Dievam tika greznas dziesmas,
ļaudīm nieka valodiņas.                                                        Skauģim gaužas asariņas.
 

Vissenākais kādu atziņu veids vienmēr ir bijis greznais jeb dzejiskais. Latviešu pasaules uzskats dainās ir ietverts greznā mākslas darbā. Kad tautas senāk runājušas par dievišķām lietām, tad tās vienmēr lietojušas grezno dziesmu valodu un atmetušas ikdienišķo. Greznā valoda, kā zināms, lieto daiļas līdzības, teiksmainus dzīvinājumus, cilvēkojumus (personificējumus) un dzejiskus tēlojumus.

Tikai daudz vēlāk radās prātnieciskā un pēdīgi zinātniskā izteiksme. Zinātne ir jaunākais cilvēka prāta sasniegums, bet dzeja – vissenākā sirdslieta. Dzejiskais, prātnieciskais un zinātniskais domu izpausmes veids ir vienlīdz vērtīgs, ja viens papildina otru. Dieva dainas, kas ir dzejā izteiktas īìdzības un tēlojumi par Dievu un cilvēkiem un viņu savstarpējām attiecībām, ir radušās, Dieva atskārsmei attīstoties un izveidojoties latviešu senču sabiedrībā. Dainas ir vecākā tautas māksla, kur palīgā ņemta iztēle, kas prātam nesasniedzamo ietērpusi teiksmainā stāstījumā. Cilvēks izteica Dievu ar sev saprotamiem līdzekļiem, bet uz augstāka, cēlāka, dievājāka līmeņa.

Roberts Mūks raksta: „Un, atceroties Dainu jēgpilnumu, ir pat lieki piebilst: latviešu tautas dziesmās forma nav šķirama no satura, tās spoguļo kosmiskās radīšanas aktu tautas dzejdara dvēselē. Ne velti tautas dziesmas sauktas par Dieva dziesmām. Tajās atklājas senču „dievestīgā dzīvošana”. .Bet šādu dzīvošanu sevišķi neizdalīja, jo nebija tādas vajadzības. Latvietis par Dievu nevis runā, diskutē, bet dzied, jo Viņu var izteikt tikai tēlu valodā.” *

 

Raksturīgi latviešu dievestībā ir tas, ka Dievs sagaida, lai cilvēks dara savu daļu, aicinot Dievu savā vidū – sētā, istabā, svinībās. Dieva dainās redzams, ka Dievs, tāpat kā cilvēks, darbojas lauku apstākļos, bet viņa sēta daudz greznāka. Nav tāda darba mājās, sētā un laukā, kur nebūtu redzama Dieva klātbūtne un līdzdaīìba. Dievs nekad neuzspiež cilvēkam savu klātbūtni vai nedraud ar nepatikšanām, bet gan sagaida, lai cilvēks atver Tam savu sirdi un prātu un bez kāda ārēja spiediena aicina Dievu palīgā.

__________________________________________

* Roberts Mūks. Ceļā uz Rietumu nirvānu – caur Latviju , 105. lpp.                 

 

Kategorija: Baltu mantojums - Dainas, zīmes | Pievienoja: Saulite (22.05.2013) W
Skatījumu skaits: 354 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2258
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 3
Viesi: 3
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2016 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz