Es vēlu visiem Laimi! 

Dievturība ir – savs vārds sava Dieva turēšanai. Par Dievturību dēvējama latviešu reliģija.

Es Dieviņu pieminēju                                                            Aust gaismiņa, lec saulīte,
I rītā, vakarā;                                                                      Tas pirmais gaišumiņš.
Še ceļos, še guļos                                                                Labrītiņ, Dievs palīdz!
Zem Dieviņa kājiņām.                                                          Tā pirmā valodiņa.

Dieva turēšana – šis nosaukums sastopams dainās un ir atvasināts no plaši lietotā vārda

TURĒT: godu turēt, labu prātu turēt.

Dieva atskārsme –  ir Dieva apzināšana, saprašana, sajušana, kas izpaužas Dieva turēšanā - domāšanā uz Dievu, dzīvošanās ar Dievu, cenšanās sasniegt dievišķu pilnību savā dzīvē un darbā, nevis akla ticēšana, ir izveidojusi Dieva un cilvēku attiecības. Tātad Dievturība ir cilvēka personības tapšana jeb PAŠA tapšana, kas visnotaļ saistās ar Dieva padomu.

Roberts Mūks raksta: „ PATS kā apzinātās psihes sintēze ir jaunais smaguma centrs, kas izsaka indivīda augstāko pakāpi (sasniegumu). Un reizē pārsniedz indivīdu. Par to var runāt tikai paradoksāli, jo tā ir dzīvinoša pieredze, kurā apvienojas ārēja un iekšēja realitāte. Tas ir mūsu mērķis un vienlaicīgi avots, no kura mēs nākam. Reliģiskā valodā individuāciju var dēvēt par cilvēka individualitātes dievišķu realizāciju. Var arī teikt, ka tas ir dievišķais, kas manifestējas cilvēkā.’’ Citviet: „PAŠU var īstenot, tikai sekojot mūsu aicinājumam. Katrs, kam ir aicinājums, dzird iekšēja cilvēka balsi: viņš ir aicināts.’’ *

Latvietis parāda veselīgu pašapziņu, gādību un savstarpēju sadarbību ar Dievu. Latviešu dievestībā cilvēka un Dieva attiecības ir izveidojušās tiešas, bez starpniekiem. Katrs cilvēks ir tiešā saskarē ar Dievu, jo viņš to atskārst, sajūt, apzinās kā daļu no sevis un savas vides. Ar šo veselīgo pašapziņu cilvēks atzīst Dievu par augstāko Padomu un varenību, bet tomēr pats sevi nenoniecina.Tāpēc arī latviešu dievestībā nav pieņemta ceļos krišana.

Mēs zinām, ka brīnums ir tas, kas rada dvēselē izbrīnu un aizgrābtību. Brīnums ir tas, ko nespējam izskaidrot, kas šķietami pretējs mums zināmiem dabas likumiem. Un, visbeidzot, par brīnumu mums jāatzìst tas aizdabīgais, aizpasaulīgais Padoms, kas var pats tieši iejaukties cēloņos un norisēs. Šādu brīnumu atzīst visas reliģijas un arī latviešu Dievturība. Tāpēc varam teikt, ka izbrīns ir latvju Dievturības viens no cēloņiem, un to uzturēt ir katra pienākums. Izbrīnam līdzās iet pasaules izziņa, kas ir ar Dieva padomu saistīta, – ko mūsu senči ir krājuši atziņu pūrā un ietvēruši dainās. Mūsu pienākums ir šo pūru kuplināt un atstāt nākamajām paaudzēm. Zinātne tikai no pusizglītotiem prātiem aizdzen izbrīnu un ziņkārību.Tie parasti saka: „ Nekāda brīnuma nav, viss ir dabīgi. Matērija sastāv no molekulām, molekulas – no atomiem, atomi – no elektroniem. Daba ir organisko un neorganisko vielu sajaukums. Viss ļoti vienkārši.’’ Tiešām, viduvējiem prātiem viss šķiet ļoti vienkārši. Tā runā civilizācijas apmātie un nogurdinātie ļaudis, kuri aizmirsuši brīnīties un domā, ka visu zin. Bet  „kā mežā sauc, tā atsaucas”, saka paruna. Izbrīnam zūdot, nāk pragmatiska izturēšanās pret visu pasauli un norisēm tajā un viss, kas bija brīnumains, kļūst parasts. Un parasts ir parasts – tas nav ne brīnums, ne saudzējams. Un nu mēs esam tur, kur esam. . .

Visas mitoloģiskās personas var iedalīt trīs puduros pēc savas nozīmes

un vietas senajā reliģijā:

·         dievības – Dievs, Māra, Laime;

·         gadskārtu personifikācijas –  Metenis, Ūsiņš, Jumis, Mārteņš u.c.;

·         debesu parādības – Saule, Mēness, Auseklis, Austra, Pērkons, Dievadēli,

      Saulesmeitas u.tml.

Dieva turēšana, svētrūpes vai kulta darbības izpaužas četrās jomās:

·         lūgšanā;

·         daudzināšanā;

·         ziedošanā;

·         zintēšanā.

Šajās darbībās cilvēks sajūt sevī dvēseles pārdzìvojumu, kas viņu tuvina Dievam, tajā pašā laikā likdams apzināties cilvēka vietu un stāvokli Dieva laistajā pasaulē. Latvietis lūdz Dievu visās Tā izpausmes un darbības jomās. Tas ir, ne tikai Dievu kā augstāko garīgo jēdzienu un Padomu, bet arī Dieva materiālo īpašību un izpausmi Māru un Dieva lēmēja īpašību un izpausmi Laimi. Latvieši savā dievestībā nepielūdz un neceļ dievišķos augstumos nevienu citu teiksmu tēlu, simbolu vai jēdzienu.

Lūgšana –  ir darbība, ar ko cilvēks tuvojas Dievam. Lūgšana – pielūgšanas nozīmē – ir dievestības pazīme.Tikai tas, ko pielūdz, ir dievestīgs. Dieva lūgšana izpaužas: lūgšanā pēc Dieva padoma; lūgšanā pēc Dieva palīga; lūgšanā pēc Dieva aizsardzības; lūgšanā pēc veselības; lūgšanā pēc labuma dzīvē, mājā, laukā. Parasti šādās lūgšanâs redzam uzrunu:    „Dod, Dieviņ. . .’’ Latviešu dievestībā pastāv uzskats, ka Dieva padoms ir lielākais labums, ko cilvēks var iegūt. Pēc Dieva lūgšanas un saņemtās palīdzības vai devuma Dievam pienākas pateicība.

Daudzināšana – ir Dieva godāšana, bieža pieminēšana vārdos,darbos, greznās dziesmās.    „Ar Dievu sāc, ar Dievu beidz,’’ saka paruna. Bieža Dieva daudzināšana vienmēr atgādina cilvēkam augstākās garīgās vērtības - ideālus, pēc kā censties. Latvieši izsenis uzskata, ka to, ko daudzina, to arī piedaudzina. Bieža Dieva daudzināšana ir cenšanās sasniegt visu labo, gudro, spēcīgo.Tā palīdz cilvēkam dzīvot dievāju dzīvi.

Ziedošana – ir dāvāšana, ar ko pastiprina lūgšanu, pateicību vai goda došanu Dievam, izmantojot ziedus, bet reizēm  dodot dzīparus, prievītes vai citu sīku lietu. Ziedošana jeb zieda došana ir dainās sastopamais apzīmējums, ko nevajag sajaukt ar upurēšanu. Dievam ir ziedi, joTam pienākas saņemt skaistāko, ko cilvēks var dot. Ziedojumu var izdarīt arī ar uguns kuršanu, sadedzinot malku, sausus ziedus.

Latviešiem dievestībā ziedošanas norise stipri atšķiras no citu reliģiju upurēšanas. Upurēšana saistās ar asiņu izliešanu, bet latviešu dievestībā neprasa asiņu ziedu. Dainās nav nekādu norādìjumu, ka senie latvieši būtu nonāvējuši dzīvu radību upurēšanas nolūkam. Latviešu svinībās un svētkos, kur daudzināti teiksmu tēli, kautais dzīvnieks izmantots par mielasta sastāvdaļu. „Ūsiņam gaili kāvu, deviņiem nadziņiem. . .’’

Zintēšana – savā norisē izmanto līdzības jeb analoģijas likumu, kur līdzīgais veicina līdzīgā rašanos. Tā cilvēks, domādams labas domas, darīdams labus darbus - zintēdams, cer saņemt Dieva padomu, svētību un palīdzību.

Zintēšana ieņem ļoti ievērojamu vietu krustabu norisēs, kad Pādes dīdīšanā kūmas ar līdzīgām darbībām vēlas iedīdīt bērnam labas īpašības un tikumus.

Nobeidzot domu, lūkosim, ko teikuši gadsimta lielie domātāji.

Roberts Mūks: „Vārdu ,,reliģija” drīkstētu attiecināt uz dainu pasaules ticējumiem vai uz dievturību tikai ierobežoti. Tā vietā būtu adekvātāk runāt par gnosis – par viedību, dzīvesziņu, kas nebūt nav     „primitīvāka” par citās reliģijās atrodamo ezotērismu.Tas nozīmē tikai to,– kamēr mums zināmās  reliģijas balstās uz aklu ticību, tikmēr latviešu dievturība ir viedība – zināšanu kopums par Dievu un Dieva laisto pasauli, un tās likumiem.” Citviet: „ Par zīmīgu jāuzskata arī tas, ka tautasdziesmās gandrīz nekur nav atrodams vārds „ticēt” reliģiskā nozīmē. Latvietim nav bijis jātic Dievam, jo viņš to ir atskārtis, nojautis intuitīvā ceļā. Tikpat zīmīgi – šāda atskāršana parasti ietērpjas dzejas tēlos . . Dzejniekam nav jātic, jo itin viss Dieva laistajā pasaulē ir acīm redzami dzīvs un apdvēseļots.” *

Rainis: „Pastāvošie reliģiju tipi nau vēl pilnīgi; viņi dibināti uz nepareiziem principiem. . Budisms grib galīgu  altruismu: nepretoties ļaunam, atdot savu dzīvību, noliegt pat savu eksistenci. Kristība sludina arī: nepretoties ļaunam, bet pats Kristus izdzina no tempļa ļaunos ar pātagu, Pāvils arī lietoja varu, un kristīgie galu galā tika par liekuļiem, kas kā izkārtni lietoja nepretību ļaunam, bet ļaunu apkaroja ar vēl lielāku ļaunumu un ieveda savu ticību ar asinskristību. Muhamedisms neliekuļo: pretoties ļaunam, ievest labo ticību ar ļauna palīdzību. Visam pamata kļūda tā, ka neatzina labu par spēku, ticēja tikai ļaunam kā spēkam. Atzina tikai mehānisko spēku. . Nezināja, ka gars, jūtas, domas ir arī spēks, un lielākais spēks. .  Garam jātop brīvam: tas dzīves uzdevums. Tas arī reliģijas uzdevums. . Bet: cīnīties pret ļaunu ne ar ļaunu, bet ar labu; ne ar mehānismu un rupjo varu, bet ar garu; ne ar nebrīvību, dogmu, bet ar brīvību. To gribēja arī vecā reliģija. .gars ierocis un brīva griba . . Kāds reliģijas veids jaunais? Jāpieslēdzas pie vecā, uzturot kultūras sakarus un sevī radot visu kultūras vēsturi. Uzturējusi visu pirmatnību līdz šai dienai pilnā skaidrībā latviešu ticībā.” **

Brastiņu Ernests: „Tātad, noteikti runājot, jāuzmodina dainu Dievs, kurš iemiga, tautai verdzībā slīgstot, svešai reliģijai iekarojot mūsu zemi. Jāatgūst atpakaļ reliģija, kura atkal noliekama par tautas dzīves reglamentu. Neviena no  līdzšinējām reliģijām nav tautas tālāko mērķu ietvērēja un dvēseles izteicēja.” ***

Roberts Mūks: „Mūsdienu simbols ir bezpajumtnieciskums.. Cilvēki ceļo no Austrumiem uz Rietumiem, no Rietumiem uz Austrumiem meklējumos pēc jaunām un svešām reliģijām, pēc „mājām”. Tās nevar būt efektīvas zāles mūsdienu kritiskajā situācijā . . vairs nav iespējams samierināties nedz ar paternālistisku kristietību kā pasaules reliģijas rietumniecisko formu, nedz ar maternālistisko budismu kā pasaules reliģijas  austrumniecisko formu. Lai justos „kā mājās”, ir nepieciešami abi – tēvs un māte. Bet kaut kas tāds nedrīkstētu būt tikai mākslīgs kristiānisma un budisma konglomerāts . . Līdz ar to varētu īstenot domu par cilvēka, dabas un Dieva nediferencētību vai kopīgumu (kā tas ir dabas reliģijās), kā arī kopienas principu (kā tas ir etniskajās reliģijās). Cilvēks, daba un Dievs tad būtu skaidri diferencēti un tomēr harmoniski saliedēti.” ****

Ivars Vīks: ,,Latvju dainās paustā attieksme pret Dievu krasi atšķiras no patlaban valdošo reliģiju uzskatiem. Dainu latvietis nelūdz Dievam ne žēlastību, ne dāvanas. Mūsu dainās cilvēks nav pazemots, nekur nav uzsvērta Dieva visvarenība, iespēja bargi sodīt cilvēkus. Dainu latvietis lūdz Dieva Padomu, ko var iegūt ar čaklu darbu un godīgu dzīvi. Dainās nekur nemanām, ka Dievs kādam draudētu un cilvēkam tāpēc būtu jābaidās. Mūsu senči nenesa asiņainus upurus, un mūsu zemē nav atrodami vēsturnieku izdomātie upurakmeņi vai citādas upurēšanas vietas.” *****

Roberts Mūks: „Latvietis savā reliģiskajā dzīvē nekad nav bijis ieinteresēts abstrakti metafiziskos prātojumos un ar tiem saistītā impozantu filozofisku sistēmu un pasaules uzskatu celšanā. Bet jāuzsver, ka viņš nav arī iestidzis otrā galējībā, nav mēģinājis gremdēties savas iekšējās dzīves bezdibeņos, lai – līdzīgi austrumu mistiķiem – apvienotos ar tajos paslēpto dievību. .Latvietis uztver lietas aistētiskā skatījumā un pieiet tām ar bagātu fantāziju. . „poētiskā loģika”, kas paklausa nevis tradicionālās loģikas likumībām, bet plaukst un zeļ metaforu pasaulē. Tā ir dzejiskā vai mākslinieciskā loģika. . latvietis piekopj aktīvu „darba tikumu”. Viņš nekalpo jūtu, bet gribas mistikai. Senlatvieša reliģija ir reizē estētiska un ētiska. Tas ir aktīvs, pasauli apliecinošs misticisms, kas, kā vēlāk redzēsim, balstās iztēlē. . Dainu pasaule ir darbīga, saistīta ar reālo dzīvi, optimistiska.” ******

_______________________________________________________________

* Roberts Mūks. Dievs, Dieviņi un velniņi, 115. lpp un 47. lpp.

**Roberts Mūks. Latvju velis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā, 23. lpp.

**  Rainis. Kopotie raksti. – Rīga: ZINĀTNE. – 1986., 24. sēj. 667, 668.lpp.

*** Brastiņu Ernests. Latviskās Latvijas labad , 85. lpp.

****  Roberts Mūks. Dvēsele – tilts starp Rietumu un Austrumu reliģijām (lekciju kurss), 74.lpp.

***** Ivars Vīks. Mūsu dižā senatne, 495-496. lpp.

****** Roberts Mūks. Latvju velis Junga un arhetipiskās psiholoģijas skatījumā, 7. - 8. lpp.

Kas ir Dievturības gudrības pūri

Dainas jeb tautas dziesmas ir galvenais Dievturības  gudrības pūrs.

           Teic, māmiņa, tu dziesmiņas,                                 Pieci pūri man dziesmiņu
           Tu dziesmiņas daudz zināji –                                 Brāļ` ābeļu dārziņā;
           No sālītes, no maizītes,                                         Kad gribēju, tad dziedāju,
           No gudraja padomiņa.                                          Labas vien lasīdama.

Līdz šim laikam no tautas mutes uzrakstītas vairāk nekā 9 tūkstoši dainu, kas piemin vai   runā par Dievu. Šais dainās izteikts viss, ko mūsu tauta domājusi par Dievu, Laimi un Māru, par To turēšanu, par Visuma un Esības telpas galvenām likumsakarībām. Tautas dziesmās – pamatdoma par tikumiem, par svinīgām paražām un dzīvošanu vispār. Nevienai citai tautai pasaulē nav tik daudz šādu grezno dziesmu, kas apdzied Dievu un Dieva laisto pasauli. Dziesmu pūrs ir tik liels, ka vēl šodien nav pabeigta to vākšana un kārtošana. Dainas,tautas dziesmas, pasakas, teikas un citi folkloras materiāli var daudz atklāt vērīgam cilvēkam no viņa tautas vissenākās pagātnes. Parunās dzīvo tautas tikumi un nerakstītie Dieva likumi.

Latviešu pirmie Dievturi bija Ernests Brastiņš un Jēkabs Bīne.  

Visus lielos darbus viņi veica ar savu gara spēku, un tas ir galvenais šo cilvēku nopelns, ka Dievturība ir dzīva šodien un dzīvos arī nākotnē.

Tā ir inteliģences galvenā pazīme, kad cilvēks redz un saprot tautas dvēseli.