Ieklausīsimies Dainā:
Visi ļaudis tā sacīja: Kas dos lietu no nelietas? Dievs dos lietu no nelietas, Paliks lieta nelietā.
Urdošais prāts ir gatavs
uzdot jautājumus – kas tad tā ir par lietu, kas tad tā īsti ir par
nelietu un kas tad tā ir par nelietu, ka pārvēršas lietā? Iespējams,
izklausās nesakarīgi. Tomēr mēģināsim izmantot šo Dainu kā punktu
Esamības auduma rakstā, ejot no tā vispirms dziļumā, pēc tam arī
plašumā. Raugoties
vispārīgi, mēs varam noprast, ka „lieta” ir kaut kas labs, noderīgs,
vērtīgs, kamēr „nelieta” ir kaut kas nederīgs, mazvērtīgs, varbūt pat
traucējošs. Ieklausoties dziļāk tekstā, mēs varam nonākt pie
secinājuma, ka ar „nelietu” ir saprastas grūtās un nepatīkamās dzīves
situācijas. Tādas mēs katrs esam piedzīvojuši un izdzīvojuši ne vienu
reizi vien, tās sagādā nepatīkamus pārdzīvojumus, rada nepatīkamas
emocijas. Tomēr ar laiku mēs saprotam, ka, izdzīvotas, tās mūsos ir
atstājušas kaut ko ļoti vērtīgu. Tās mūs ir iemācījušas paraudzīties uz
pasauli ar citām acīm, tās mūs ir iemācījušas attiekties pret notiekošo
citādāk. Šī iegūtā pieredze tad nu arī ir šī vērtīgā „lieta”, kas
izaugusi no traucējošās un nepatīkamās „nelietas”. Pat ja mēs šīs
cēloņsakarības neapzināmies (jeb- kā Dainā teikts „Divi dienas mežā
gāju / It ne nieka neredzēju’” – kur atrašanās „mežā” simbolizē
neapzināšanās stadiju), tās „Dievs dod” un tās vienkārši notiek. Tas ir
Esamības likums, saskaņā ar kuru viss tiecas pēc pilnveides. „Nelietas”
izriet un rodas no šīs un iepriekšējo dzīvju atstātajām
„nepabeigtībām” – piedzīvotajiem notikumiem, attiecībām, kas mūsu
informatīvajā ķermenī atstājuši attiecīgus nospiedumus. Nospiedumi rada
vibrācijas, kuras „sakuļ” no Esamības smalkā izejmateriāla tādas
situācijas, kas rada iespējas „nepabeigtībām” tapt noslēgtām. Vai tās
patiesi top noslēgtas – tas atkarīgs no mūsu iekšējās gatavības un
attieksmes konkrētajā situācijā. Viennozīmīgā aksioma - no savām
„nepabeigtībām” mēs nekur nevaram aizbēgt. Var jau mēģināt nolīst kalnu
alā vai klosterī un ar lozungu „es tagad būšu garīgs” padzīvot
vientuļnieka dzīvi, taču „nepabeigtības” jau nekur tālab nepazūd. Tās
joprojām mīt mūsos un gaida savu iznācienu. Atliksim uz brīdi malā „nelietas” un ikdienas ķezas. Ar
ko mums asociējas jēdziens „alķīmija”? Droši vien varētu tikt
nosauktas dažādas atbildes, taču viena no visbiežāk sastopamajām
noteikti būs šāda – mazvērtīgu metālu pārveidošana zeltā. Respektīvi,
mums ir kaut kas nevērtīgs, nevajadzīgs, kas tiek pārveidots par kaut
ko vērtīgu un vajadzīgu. Vai saskatāt paralēles ar „nelietām” un
„lietām”? Būtībā cilvēka garīgais ceļš ir īsts alķīmisks process. Savilksim līdzības. Abos
gadījumos mēs runājam par kaut ko netveramu, metafizisku, reizēm
prātam nepieņemamu, abos gadījumos mēs no nevērtīgā nonākam pie
vērtīgā. Tā būtu pirmā kopsakarība, taču nebūt ne vienīgā. Alķīmiskā
procesā viena no pamatdarbībām cita starpā ir vielas karsēšana.
Karsēšanas rezultātā vielā notiek dažādi pārveides procesi, kuri spēj
atstāt kvalitatīvu iespaidu uz vielas struktūru. Grūtas un emociju
piesātinātas ikdienas situācijas, kuras seko viena otrai, neļaujot
atvilkt elpu, mēs nereti dēvējam par „pirti”. Tieši šādā kontekstā
Dainās pirts jēdziens ir sastopams jo plaši. Atcerēsimies kaut vai:
„Dieva dēli pirti taisa/ Tur Saulīte pērties gāja/ Ar savām meitiņām
...” Saules meitas ir cilvēku dvēseles, kas šajā nosacītajā pirtī (lasi
– caur ciešanām) iziet attīrīšanās procesu. Savukārt reālajā pirtī
attīrīšanās procesā liela loma ir tieši karsēšanai. Secinājums,
kas izriet no šīm pirmajām divām kopsakarībām – mūsu sadzīve, mūsu
ikdienas notikumi patiesībā ir ļoti nepieciešami. Tie gādā izejvielas
pārveidošanai. Ja nebūtu ikdienas situāciju, mēs apstātos savā
attīstībā. Ne velti Dainā jau aprakstītajā pirtī „Dieva dēli garu meta /
Zābakos stāvēdami”. Zābakos tiek staigāts pa zemi. Tātad „pirts” ir
šeit, uz zemes. Šeit sadzīvē. Šeit darbā un ikdienā. Šeit situācijās,
kas, lai arī nereti ir nepatīkamas, patiesībā ir svētas. Šeit, nevis
kaut kur alās, klosteros, uz kurieni dodas garīguma meklētāji un līdz ar
to bēg no alķīmiskā procesa, tādējādi bēgot arī no paša garīgā ceļa.
Paradokss? Varbūt. Arī paradoksi pieder Esamības daudzšķautņainībai. Alķīmijā
goda vietā celts tā saucamais Filozofu Akmens. Kas ieguvis šo akmeni,
tas spēj jebkuru vielu pārveidot zeltā, tas iegūst nemirstību.
Padomāsim, ko šis akmens simbolizē. Ar
brīdi, kad cilvēks sevī atklāj patiesību, ka visu ciešanu pamatā ir
tikai cilvēka paša attieksme pret notikumiem, ka viss laicīgais ir
caurausts ar pārlaicīgo, ka notikumi ir tikai laicīgu formu rotaļa,
kuras pamatā ir Mūžība, cilvēks pārstāj ciest. Viņš joprojām var
piedalīties formu izrādē, bet jau kā sevi apzinošs aktieris. Ar šo
brīdi Filozofu Akmens ir nonācis cilvēka rokās, jo ir apzinātība par
to, ka visu, arī nepatīkamo notikumu (lasi - „mazvērtīgo” materiālu)
pamatā ir Esamības pārlaicīgā gudrība (lasi - „zelts”). Līdz ar to arī
atnāk sevis kā no Mūžības neatrautas daļas apzināšanās un sapratne par
nāvi kā ilūziju. Jā, var apgalvot, ka ir iegūta nemirstība. Kur šis
Akmens ir meklējams? Protams, pašā cilvēkā. Ne velti iepriekš
aprakstītā patiesība ir jāatrod tieši sevī. To nevar iegūt no ārpuses. Dažādās
tradīcijās Filozofu Akmeni dēvē dažādi. Viens no variantiem ir
teiksmainais Grāla Kauss. Niansēs var būt atšķirības, taču būtība ir
tieši tā pati. Un, protams, tas ir tas pats Dieva Dēls, kas kā dievišķa dzirksts mīt katrā no mums: „Un
šī ir tā liecība, ka Dievs mums ir devis mūžīgu dzīvību, un šī dzīvība
ir Viņa Dēlā. Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav
dzīvības” (Jāņa 1. vēstule, 5). Atklāt
sevī Dieva Dēlu nozīmē sastapties ar sevi kā jau minēto, no Mūžības
neatrauto daļu. Līdz ar to alķīmiskais process ir pabeigts. Rezumējot
visu iepriekšminēto, atgriezīsimies pie cilvēka garīgā, alķīmiskā
pārveides ceļojuma ar jau šeit vairākkārt citēto Dainu. Divi dienas mežā gāju, It ne nieka neredzēju. Cilvēka
neapzinātās dzīves fāze, alķīmiskās karsēšanas fāze, atrašanās „mežā”
(lasi – racionālā prāta maldos) un „neredzēšana”, ka ikdienas mainīgo
formu rotaļas caurauž kas dižs un Mūžīgs. „Divi dienas” alegoriski
nozīmē to, ka periods var ilgt daudzus mūžus. Šajā fāzē vēl varam
ietilpināt arī cilvēka garīgo meklējumu procesa sākumposmu, kad rodas
kopsakarību nojausma, bet vēl nav pienācis „ieraudzīšanas” brīdis. Kad es gāju trešo dienu, Ieraug’ zelta ozoliņu. Apskaidrības
brīdis, „ieraudzīšanas” brīdis. „Zelta ozoliņš” šeit ir Dievišķās
gudrības, Esamības ritu kārtības simbols. Zelts Dainās parasti attiecas
uz Dievišķo gudrību, Dievišķo plūsmu; ozols – uz gara pasauli, kas ir
pirmavots visam. Šajā brīdī notiek Filozofu akmens atrašana, Grāla
kausa atrašana, sastapšanās ar Dieva Dēlu, Saules Meitas precības ar
Dieva Dēlu. Bet tas vēl nav viss! Pie tā zelta ozoliņa Sudrabiņa upe tek. Sudrabs
ir cilvēka zināšanu simbols. Kā zināms, sudrabs ir mazvērtīgāks kā
zelts – cilvēka zināšanas piekāpjas Dievišķās gudrības priekšā. Šīs
Dainas rindas simbolizē, ka iepriekš „ieraudzīto” cilvēks ir spējis
paņemt savu zināšanu pasaulē, tas nu ir cilvēka rīcībā un var tikt
ienests ikdienas dzīvē. Tagad cilvēks ir ieguvis Filozofu Akmeni savā
rīcībā! Būtiski ir, ka upe „tek” – šīs zināšanas nav statiskas, tās
atrodas plūsmā – tā ir ZINĀŠANA! Cilvēkam ir jāatrodas šajā plūsmā,
jābūt zināšanā, ja viņš vēlas iegūto Filozofu Akmeni saglabāt. Šis ir
brīdis, kad „Dēls ir Tēvā un Tēvs ir Dēlā”. Turpmākās Dainu rindas
apraksta iegūto zināšanu. Tās upītes maliņā Dieva Dēli pirti taisa. Cilvēks
no zināšanas upes „maliņā” iznes sapratni par visu pastāvošo kārtību.
Par pirti kā karsēšanās un attīrīšanās vietu jau tika minēts. Tur Saulīte pērties gāja Ar savām meitiņām. Saules
Meitas kā dvēseles simbols mītiskajās Dainās sastopamas itin bieži.
Dieva Dēlu pirti dvēseles izmanto, lai pilnveidotos, uzkrātu pieredzi,
iegūtu „lietu no nelietas” un saplūstu vienotībā ar Dieva Dēliem. Dieva Dēli garu meta, Zābakos stāvēdami. Pieredze
iegūstama tikai atrodoties šeit uz zemes, uz kuras, zābakos stāvot,
Dieva Dēli, jeb Esamība „met garu”, jeb rada dzīves situācijas, kas
„pirtī” liek dvēselei attīrīties. Tas notiek neatkarīgi, vai cilvēks to
apzinās, vai vēl atrodas nosacītajā maldu „mežā”. Nobeigumā
vēlos pateikt, ka šis raksts tapa referenduma dienā. Lai paliek uz
juridisko institūciju sirdsapziņas absurdums par šāda referenduma
pieļaušanu. Ar šo rakstu es vēlos dziļā cieņā un pateicībā noliekt
galvu gan latviešu valodas, gan mūsu senču vieduma priekšā. Iekodētā
veidā Dainas glabā dižas vērtības, un tās ir mūsu saknes.
Ģirts Ančevskis, Liepājā
Avots: http://gaismasvirziens.blogspot.com/2012/05/dainu-gariga-alkimija.html | 
