Caur sidraba birzi gāju,
Ne zariņa nenolauzu;
Būt’ zariņu nolauzusi,
Tad staigātu sudrabota.
Šī ir viena no vispopulārākajām un biežāk skandētajām Dainām. Tās
skaidrojums, izejot no apgalvojuma „Ne zariņa nenolauzu”, visbiežāk tiek
sasaistīts ar latviešiem kā dabas mīlētāju tautu.
Tomēr šajā skaidrojumā it kā labi padarītais darbs – nenolauztais
zariņš – neiet kopā ar pēdējās divās rindās pausto it kā
nepiepildītību, it kā līdz galam kaut ko nesasniegtu, jo teicējai taču
neizdotas staigāt (lasi – tapt!) sudrabotai.
Tātad varbūt šeit ir stāsts par kaut ko pilnīgi citu?
Simboli latviešu Dainās ir bagāti un daudzslāņaini. Sastopoties ar
ikvienu simbolu, mēs, protams, varam runāt par kaut ko konkrētu, tajā
pašā laikā paturot prātā, ka zem mūsu skaidrojuma iespējamas vēl citas
interpretācijas iespējas, kuras reizēm nemaz nevar ar vārdiem „piesiet”
kaut kam viennozīmīgam. „Piesienot” simbolu kaut kam konkrētam, mēs
riskējam ierobežot tā īsteno vēsti, kura var sakņoties vairākos
aspektos.
Arī šajā gadījumā mēģināsim būt uzmanīgi un nepiesauksim ļoti
konkrētas lietas, tādējādi saglabājot telpu Netveramajam. Tajā pašā
laikā mēģināsim nodot konkrēto vēsti, ko, iespējams, šī Daina nes.
„Sidraba birzs” ir simbols īpašam apziņas stāvoklim, kurā nonākusi
teicēja. Droši vien šis apziņas stāvoklis sevī ietver dziļu sapratni par
lietu vienojošajām kopsakarībām - ne velti parasti balti – melno
bērzu (kā „labu” un „sliktu” notikumu simbolizētāju dzīvē) birzs ir
ieguvusi vienojošu cēlmetāla (lasi – dievišķuma) - sudraba krāsu.
Iespējams, te ir runa par apziņas stāvokli, kas tuvs apskaidrībai.
Taču teicējai nav izdevies „nolauzt zariņu”, t.i., paņemt šo apziņas
stāvokli sev līdzi ikdienā. Ja tas būtu izdevies, teicēja „staigātu
sudrabota” – dziļas sapratnes un Zināšanas pavadītu nepārtrauktu apziņas
stāvokli viņa būtu ienesusi savā ikdienā.
Man nav tiesību un pamatojuma apgalvot, ka kādā brīdī minētās Dainas
teksts ticis ļaunprātīgi pamainīts, lai grautu latviešu Dievatziņas
spēku un mazinātu tautas pašapziņu. Iespējams, teicēja vienkārši
pastāsta gadījumu, kad eh! - bija tuvu, bet nesanāca. Tomēr šīs Dainas
popularitāte mudina domāt, ka tās skandēšana programmē vai vismaz
atspoguļo vispārīgā latvieša mentalitāti – biju tuvu kaut kam labam, bet
nē, ko nu es, taču - ja būtu, nu, tad gan būtu …
Bet NAV!!! Šis NAV paliek kā sausais atlikums no visām „ja būtu”
peripetijām un ar NAV galvās un rokās mēs turpinām dzīvot. Secinājums -
ir pēdējais laiks mainīt „ja būtu” pret to, kas patiešām IR.
Dabas un cilvēka ritu pētniece Sarmīte Krišmane piedāvā savu versiju:
Caur sidraba birzi gāju,
Nu nolauzu sudrab’ zaru;
Nu nolauzu sudrab’ zaru,
Nu staigāju sudrabota.
Var skeptiski raudzīties uz auru lasošajām datorprogrammām, tomēr uz
cilvēka starojuma izmaiņām tās reaģē un savu ieskatu sniedz.
Ar šādu datorprogrammu tika eksperimentēts, kas notiek ar auru, ja
tiek skandēts Dainas tradicionālais variants un jaunizveidotais.
Starpība cilvēka starojumā ir nepārprotama un viennozīmīgi par labu
jaunizveidotajam Dainas tekstam.
Bet lai nu būtu – liksim mierā auras un auru lasošās datorprogrammas.
Mēs esam šeit uz zemes, lai kaut ko iemācītos. Mēs esam „aizmirsuši”,
kas savā būtībā esam un kāda dzirksts mūsos mīt. Šī dzirksts apriori
nosaka, ka cilvēkam ir jāstaigā „sudrabotam”. Cilvēkam tikai jāatver
acis, jāierauga „sudraba birzs” un jānolauž zariņš. Cilvēkam ir jādzīvo
ar IR! rokās. Par to ir viss Lielais Stāsts, Lielais Ceļš un Lielā
Mistērija. Nav svarīgi, kādos vārdos, kādos simbolos to ietērpušas
dažādu tautu Dievatziņas un dažādi Skolotāji.
Attiecībā uz priekšvēlēšanu paziņojumiem par Bībeles [obligāto]
mācīšanu skolās, jo, sak’, sabiedrība pazaudējusi morāli ētiskās
vērtības – ir lieliska un latviešiem daudz dabiskāka alternatīva.
Dainas! Dainas ietver visas nepieciešamās morālās un ētiskās vērtības,
lai jaunais cilvēks izaugtu par Cilvēku. Vajag tikai attiecīgi tās
sakārtot un pasniegt.
Iespējams šeit meklējamas zināšanas selekcijas zinātnē ,ja nolauž zariņu ,iesprauž zariņu ,tad zariņš apsakņojas un aug krūms ( kā ar upeņu krūmiem piemēram,kā variants) . Otrs variants , ka nolaužot bērza zariņu tas izdala sulu pavasarī ,sulu tecēšanas laikā . Daina pamāca ,kā tikt pie bērza sudraba asarām ,sulas . Par krūmājiem saka ,ka tie ir Zemes aura ,un tā izskatās agrā pavasarī ,ka virs pūpolu krūmāiem ,kārkliem viz aura
Trešais variants varēu būt saistīts ar mūsu senču āriešu tālo dzīves vietu Persijā ,Pasargadas ( pasargāta ) ( Пасаргада) , pils birzīm - , висячие сады Пасаргады Юдревней Персии .
Pieļauju ,ka dainas ir daudz senākas ,kā mēdzam iedomāties ,jo visa tā lielā garīgā filozofija attiecināma uz Zaroostriešu Dieva filozofijas laiku Persijā -ļauna nedarīšanu ne augam ,ne dzīvniekam.
Tas karaļa Kīra I cilts zars ,kurs nonācis Latgalē ( karaļa Mindauga Aglonā ,Rjūtika dzimta) , atnesis līdzi tautasdziesmas , un zilo krāsu Varakļanu novada tautastērpā . Tādi vitvārdi kā Smerdupīte ,mājas Smerdeļi ,Kombuļi ,liecina par saistību ar Kīra I dēlu cilti - Smerdi ,Kombi.
Kīra I ( Persijas karaļa) cilts bērni iespējams ir Kir-šteins ( kīra akmens ,cilindrs) , Kir-sons ,Kirilovs , kaut arī uzvārdi līdz nepazīšanai ģermanizēti. mindaugadzimta@gmail.com
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji. [ Reģistrācija | Ieeja ]
