Mīliet visu, jo viss tūlīt pāriet - Interesanti raksti <!--if(Dziedniecība, latviskā vide)-->- Dziedniecība, latviskā vide<!--endif--> - Rakstu katalogs - Reiki seansi

  Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Viss par un ap Ho oponopono [23]
Interesanti raksti [79]
Cilvēka organisms un tā funkcijas [12]
Tautas medicīna [44]
Sarunas par svaru [24]
Audzēts Latvijā [38]
Baltu mantojums - Dainas, zīmes [69]
Ārstniecības augi [81]
Dziednieki [20]
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Dziedniecība, latviskā vide » Interesanti raksti

Mīliet visu, jo viss tūlīt pāriet

Mīliet visu, jo viss tūlīt pāries! (Speciāli HAPPY NATION)

Par dzīves un nāves noslēpumiem spriežam kopā ar Pēteri Kļavu – bērnu ārstu reanimatologu, filozofu un zinātnieku.

Katrs no mums kaut reizi ir aizdomājies par esības lielāko mīklu: vai mūsu dzīve beidzas līdz ar fiziskā ķermeņa nāvi. Un, vai tā ir taisnība, ka dvēsele ir nemirstīga? Vai eksistē ”cita saule”? Pēteris Kļava meklē un atrod atbildes uz šiem jautājumiem.

Katras savas dežūras laikā Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimācijas nodaļā Pēteris Kļava saglabā dzīvību tiem bērniem, kurus var noturēt šajā pasaulē, un pavada viņsaulē tos, kam vairs nav iespējams palīdzēt. No vienas puses, viņš ir mazliet Dievs, bet no otras – bezpalīdzīgs vērotājs. Strādājot tādu darbu, ārsti kļūst vai nu par ciniķiem, vai vienaldzīgajiem, vai arī filozofiem. Citādi nav iespējams katru dienu mēģināt atbildēt uz jautājumu ”Vai es izdarīju visu, lai šis bērns dzīvotu?” un ”Kāpēc cilvēkiem tik daudz jācieš?” Pēteris Kļava ir izvēlējies filozofijas ceļu. Kopš 1985. gada viņš nopietni pievērsies dzīves un nāves jautājumu pētīšanai un labprāt dalās ar mums savās zināšanās.

Mūsu saruna notiek biroja telpās Rēriha ielā. Es ievēroju, ka Pētera Kļavas acis un skatiens ir kā bērnam jeb, precīzāk, – kā cilvēkam, kurš dzīvē ir daudz redzējis, taču nav tajā vīlies un vēl arvien tic brīnumiem. Un tad es atcerējos izcilā amerikāņu rakstnieka Dž. D. Selindžera romānu "Uz kraujas rudzu laukā”. Tā galvenais varonis ir pusaudzis, kurš sapņo par to, ka, izaudzis liels, strādās par cilvēku, kas stāv kraujas malā un ķer rudzu laukā spēlējošos bērnus, lai neviens no viņiem nenokristu lejā. Un man ienāca prātā doma: ”Jauneklis ir izaudzis, un viņa sapnis ir īstenojies.” Kā jau katrs īstenots sapnis, arī šis atšķiras no ideāla: izrādās, ne visus un ne vienmēr izdodas glābt.

Pēteris Kļava ir dzimis 1964. gada 20. jūlijā. Pabeidzis Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultāti un ieguvis anesteziologa reanimatologa specialitāti. Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus strādā par ārstu reanimatologu Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Kopš 1985. gada pēta globālus jautājumus, kas saistīti ar dzīves–nāves fenomenu, ārpusķermeņa pieredzi un cilvēka attīstību. 2001. gadā bija Dalailamas vizītes Latvijā galvenais iniciators un organizētājs. Vairākus gadus vadījis televīzijas sarunu raidījumu "Šeit un tagad". Dibinājis biedrību Reanimare, kas meklē atbildes uz mūžseno jautājumu: kā padarīt dzīvi harmonisku. Lasa lekcijas, vada seminārus.

– Pēteri, varbūt uzreiz ķersimies pie globāliem jautājumiem – kas ir nāve? Kāpēc tā mūs biedē?

– Cilvēkus biedē neziņa un notikušā neatgriezeniskums. Es strādāju bērnu reanimācijā, redzu mirstam simtiem bērnu. Un esmu ievērojis, ka vecāki, kuri zaudē savu bērnu, ļoti reti uzdod sev jautājumu ”Kas ir nāve?”. Viņi domā tikai par to, ka ”vairs nekad”, cieš, rīko bēres, iet uz kapiem un gadiem ilgi skatās uz fotogrāfijām. Zaudējuma bēdas ir milzīgas. Taču tiem, kas uzdod sev jautājumu ”Kas ir nāve?”, un meklē uz to atbildi, ciešanas mazinās, jo cilvēks sāk saprast: nāves nav. Ir pāreja citā eksistences formā, saplūšana ar to balto gaismu, kuru redzējis katrs, kas piedzīvojis klīnisko nāvi.

Daudzi gudrie to zina. Kad Cīrihē nomira Einšteina draugs, zinātnieks savā dienasgrāmatā ierakstīja: ”Mums, fiziķiem, nāve neko nenozīmē. Tu aizgāji pirmais, es tev sekošu. Pagātne, tagadne un nākotne ir uzmācīga ilūzija.” To reizēm intuitīvi jūt bērni. Astoņgadīga meitenīte, kuru es ārstēju... nav svarīgi, no kā... tad, lūk, viņa neilgi pirms savas aiziešanas teica saviem vecākiem pārsteidzošus vārdus: ”Mamma un tēti, jums jāsaprot, jūs tikai nebaidieties, bet mūsu nav! Kad Dievs domā pats par sevi, mēs parādāmies viņa prātā.” Šī meitene un Einšteins runāja par vienu un to pašu: mūsu materiālā eksistence šajā pasaulē ir liela ilūzija, bet nāve – pāreja.

Uz jautājumu ”Kas ir nāve?” ir vairāku līmeņu atbildes. Tik sarežģītas zināšanas jāskaidro tā, lai cilvēki ar dažādu attīstības pakāpi saprastu viņiem pieejamo informācijas daļu un lai šī sapratne sniegtu viņiem mierinājumu. Pirmais līmenis – cilvēks piedzīvojis zaudējumu, atbilstoši savas reliģijas likumiem atzinis, ka mirušais nonācis paradīzē vai ellē, ātri apracis vai sadedzinājis aizgājēju, noskaitījis lūgšanas, ticis vaļā no atmiņām un sācis taisīt jaunus bērnus. Tas ir normāls process, kas nodrošina iedzīvotāju skaitu, cilvēku biomasu. Starp citu, jēdzienā ”biomasa” nav nekā slikta – no tās rodas viss labais un vērtīgais. Reliģiskais institūts ir vērtīgs, jo tiem, kas palikuši dzīvi, palīdz pārdzīvot zaudējumu, bet tiem, kas aizgājuši, – veikt pāreju.

Augstākā attīstības līmenī, kad galva nav aizņemta ar nepārtrauktām ciešanām vai neapstrīdamiem reliģiskiem uzskatiem, kad tajā ir pietiekami daudz vietas, lai uztvertu jauno, cilvēks apzinās, ka nāve ir vienkārši atbrīvošanās no miesas un pāreja citā dimensijā. Turklāt var būt vairākas šādas dimensijas un tās nav ne paradīze, ne elle.

Un vēl bez parastās gudrības ir arī augstākais viedums – izredzētajiem.

– Tad pievērsīsimies gudrībai! Augstāko viedumu varbūt šoreiz neaplūkosim, bet parunāsim par nāvi mazliet dziļāk nekā parasti. Pašreiz vērojama interesanta parādība, kuras liecinieki mēs esam: jautājumu ”Vai eksistē dzīve pēc nāves?” apcer mūsdienu zinātne. Turpretī reliģija, kas it kā nodarbojas ar garīgiem meklējumiem, pamatīgi atpaliek. Vai tas nav dīvaini?

– Tā nu ir sanācis, ka pašlaik fiziķi teorētiķi ir tuvāk šo jautājumu izpratnei, nekā garīgie darbinieki. Arvien mazāk vietas paliek filozofijai, un rodas arvien vairāk zinātnisko pētījumu. Tikai 4 % iedzīvotāju piemīt ģenētiska nosliece uz garīgumu, tikai 16 % – uz biznesu un sistemātisku darbu. Taču bez iedzimtām nosliecēm mūsos ir ielikta arī tieksme pēc daudzpakāpju attīstības dažādos virzienos. Mūsdienu rietumu sabiedrība ar mākslas, kino, teātra izrāžu, interneta starpniecību mūs pakāpeniski attīsta, padarot garīgākus un strādīgākus. Tāpēc rietumu cilvēks ir uzņēmīgāks un izglītotāks nekā indietis vai tibetietis. Viņš ir gatavs uzsūkt zināšanas, to skaitā arī garīgās. Viņš ir radījis zinātni. Tāpēc jau Dalailama tā tiecas uz Rietumiem. ASV Dalailama ik gadu tiekas ar pirmrindas zinātniekiem: uzaicina kādus septiņdesmit, astoņdesmit zinātniekus – neirofiziologus, ģenētiķus, kvantu fiziķus, matemātiķus – un brīvas diskusijas veidā apspriežas ar viņiem par to, kas ir apziņa, dzīve un kas atrodas aiz tās robežām.

Nāves Baltā gaisma, kuru mēs visi agrāk vai vēlāk ieraudzīsim, ir Visuma reliktā enerģija, kas eksistējusi pirms visa cita. Šis jēdziens ir kopīgs kvantu fizikai un visām reliģiskajām mācībām, to skaitā kristietībai. Gan zinātnieki, gan garīgie līderi vienā balsī apgalvo: gaisma ir visa pamats, tā ir tīra enerģija, kura kaut kādā veidā ir pārvērtusies par materiālo pasauli. Tā ir visur, arī mūsos.

Es nekad nesaku mirstošiem bērniem, ka viņi nomirs. Un nekad nevienu nemānu, solot šīs dzīves turpināšanos. Es cenšos ļoti īsi atklāt bērnam patiesību: ”Nāves nav. Tu aizej no sava ķermeņa un pārej citā stāvoklī.” Un bērns saņem no manis apstiprinājumu savām izjūtām, ka viņš eksistēs arī turpmāk, tikai citādāk.”

– Daži neirofiziologi apgalvo, ka cilvēku smadzenes nav apziņas avots. Tās darbojoties kā uztvērējs. Ko jūs domājat par šo teoriju?

– Profesors Stjuarts Hamerofs, Arizonas Universitātes anesteziologs un psihiatrs, un viņa Oksfordas kolēģis Rodžers Penrouzs radījuši apziņas kvantu teoriju. Viņi uzskata, ka cilvēku smadzenes ir kvantu dators, bet apziņa – tā programmnodrošinājums, kas nāk no ārpuses, no Visuma, savukārt dvēsele ir informācija, kas uzkrāta kvantu līmenī. Līdzīgs viedoklis tika pausts jau sen, taču šiem pētniekiem ir izdevies rast tam zinātnisku pamatojumu: apziņas jeb informācijas nesēji ir miljardiem smadzeņu nervu šūnās izvietoto olbaltumvielu mikrocaurulīšu (microtubules), kurām līdz šim tika atvēlēta vien necila armatūras un šūnu iekšējo transporta kanālu loma. Kvantu informācija tajos uzkrājas un nevar tikt iznīcināta pat pēc ķermeņa bojāejas. Kad ķermenis iet bojā, šī informācija saplūst ar Visumu. Un eksistē bezgalīgi. Profesors Stjuarts Hamerofs šo informāciju sauc par ”dvēseli”.

– Iznāk, ka cilvēks ir biorobots ar ārēju enerģijas avotu. Un kā tad ar apgalvojumu, ka Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības.

– Es šeit nesaskatu pretrunu: apziņas dzirksts viņā ir no Dieva. Lai cilvēks varētu kļūt līdzīgs Dievam, viņam jāiepazīst sevi, un to var izdarīt, mīlot, kalpojot un cienot citus cilvēkus. Šo ideju ir grūti iegalvot tiem, kas pār mums valda, kā arī miljardiem citu cilvēku, kuri dzīvo līdzīgi zivīm, neapzināti kopojoties, un tāpēc katru dienu 40 000 bērnu mirst no bada. Būtu labi, ja šo tautas masu varētu vest pie prāta, pacelt augstākā attīstības līmenī. Attīstības process ir lēns un sarežģīts, tomēr tas ir iespējams!

Zināšanas par nāvi maina mūsu dzīvesveidu. Bet mēs šīs zināšanas atgrūžam. Viduslaikos Eiropā aizliegtais temats bija sekss, toties nemitīgi tika runāts par nāvi. Mūsdienās visi runā par seksu un par aizliegto tematu kļuvusi nāve. Sabiedrībā atliek vien izrunāt šo vārdu, un visi paziņas novērš no tevis skatienu un aizbēg, it kā, ja viņi šo vārdu neizrunās, tad dzīvos uz Zemes mūžīgi.

Iedomājieties: cilvēks nevar nomirt pavisam. Nāves brīdī zūd tikai viņa materiālā izpausme. Mēs zaudējam fizisko ķermeni, bet tas, kas mēs esam, – personība – paliek. Mūsu enerģētiskā būtība, kas uztver visas parādības un reaģē uz tām, turpina dzīvot un nav ierobežota ne telpā, ne laikā. Tā ceļo pa citām pasaulēm un saplūst ar Dievu.

”Vienpadsmitajā klasē es redzēju sapni: sieviete atnesa man melnu grāmatu, kurā ”viss ir uzrakstīts”. Pēc dažiem gadiem šis sapnis piepildījās. Es studēju medicīnas institūtā, un kāda sieviete man piedāvāja nopirkt melnu grāmatu, kurā ”viss ir uzrakstīts”. Grāmata saucās Bhagavadgīta – indiešu Bībele par realitāti. Grāmata maksāja trīsdesmit piecus rubļus, bet mana stipendija tolaik bija četrdesmit rubļu. Tomēr es vienalga to nopirku un naktīs lasīju kopmītņu istabiņā zem segas, jo baidījos, ka man šo ”reliģisko literatūru” atņems.”

– Kādi notikumi mudināja jūs uz pārdomām par nāvi un tās izzināšanu?

– Dzīvē mēdz gadīties tādi notikumi, kurus nav iespējams aizmirst, bet par kuriem ir neērti stāstīt. Šādi gadījumi parasti notiek ar ārstiem, lidotājiem, kosmonautiem: ”Redzēju neizskaidrojamas lietas, taču nevienam par to neteikšu, citādi vēl nosauks par jukušu vai narkomānu, nepielaidīs pie darba, dežūrām, lidojumiem.”

Pirms vairāk nekā divdesmit gadiem, kad es tikko biju sācis strādāt par reanimatologu, Daugavpilī kādā dzīvoklī bija sprādzis gāzes balons. Māte uzreiz bija gājusi bojā, bet dēlam bija 90 % ķermeņa apdegumu. Zēnu atveda uz reanimāciju. Izglābt cilvēku, kuram ir tik plaši apdegumi, pat mūsdienās nav iespējams. Zēna dzīvība nebija glābjama. Es gāju pa gaiteni un grasījos ieiet pie viņa palātā – pirmajā pa labi. Pirms manis tur iegāja māsiņa ar gariem, izlaistiem matiem, ģērbusies baltā halātā. Es nodomāju: ”Interesanti, kas tā par jaunu māsiņu, kas šodien dežurē?” Pēc piecām sekundēm arī es iegāji palātā. Taču tajā, izņemot pacientu, neviena cita nebija. Bet es taču skaidri biju redzējis palātā ieejam jaunu sievieti tādā dīvainā, garā un brīvi krītošā halātā! Pēkšņi monitors sāka rādīt strauju slimā zēna stāvokļa pasliktināšanos: viņa sirds pukstēja arvien lēnāk un lēnāk. Es uzsāku reanimēšanu, taču zēns nomira. Un man nav nekāda cita skaidrojuma notikušajam, kā vien tas, ka zēna māte bija atnākusi, lai palīdzētu viņam iziet no ķermeņa.

Bija vēl viens gadījums, kas ilgi man nedeva miera. Trīsgadīga meitenīte nomira pēc ļoti sarežģītas sirds operācijas. Un pat pēc vairākām dienām māsiņas un sanitāres tukšajā palātā dzirdēja meitenītes raudāšanu. Pat tie, kas nejauši nokļuva palātā un neko nezināja par notikušo, arī dzirdēja, kā meitenīte sauc mammu. Mazulīte nespēja veikt pāreju, jo viņu nelaida vaļā no šīs pasaules un noturēja nāves vietā tuvinieku, galvenokārt mammas, ciešanas un vaimanas.

Visiem būtu jāzina, ka cilvēka nāve ir ilgs un sarežģīts process nevis acumirklīgs akts: bija cilvēks – bums, un viņa vairs nav, viņš ir anihilējies! Mēs visi saprotam, ka embrijs mātes miesās jāaudzina, jālolo, lai viņam būt iespēja klausīties labu mūziku, siltus vārdus, dziesmas. Un tad viņš piedzims vesels un būs labs cilvēks. Mirstoša dvēsele arī jālolo, tai jāvelta rūpes un uzmanība, taču bez puņķiem un skaļām vaimanām. Jo šai dvēselei priekšā ir garš ceļš un atdzimšana citā ķermenī.

– Tātad nevajag ļauties neapturamām bēdām, vaimanāt ”kam tu mani esi pametusi” un lūgt šo tuvinieka dvēseli neaiziet?

– Nē, nevajag, jo citādi tā tiešām var palikt. Un būs lemta ciešanām. Nelaimīgo un neizglītoto tuvinieku kliedzieni brīdī, kad dvēsele pārceļas garīgajā dimensijā, traucē šo procesu. Pārejas process ir svētlaimīgs, tam jānotiek klusumā, gaišās, cēlsirdīgās skumjās. Citādi aizgājējs var palikt par spoku un klīst zemes dzīvē, pieķeroties savai mājai vai radiem.

Lūgšanas, vēršanās pēc palīdzības pie tā, kurš prot pāriet no fiziskā ķermeņa garīgajā, – pie jebkuras reliģijas Dieva – ir labākā palīdzība mirstošajam. Lūgšanām jābūt līdz pat četrdesmit dienu ilgām, kamēr norisinās ēteriskās miesas sašķelšanās, kurā mitusi dvēsele šajā, zemes dzīvē, un dvēsele pilnībā pāriet citā dimensijā.

– Jūs ar tādu mīlestību un pašatdevi rūpējaties par svešiem bērniem! Vai jums pašam ir bērni?

– Esmu divpadsmit gadus precējies un audzinu divus bērnus, zēnu un meiteni, – tie ir manas sievas bērni no pirmās laulības, un viņi man ir ļoti svarīgi.

– Labs veids, kā tikt pie minimālas atbildības par bērniem, gūstot no tiem maksimāli daudz prieka.

– Vienpadsmit gadu vecumā es nesapratu, kā var mīlēt vienu sievieti visu mūžu. Bet ja nu otrā vai trešā izrādītos labāka? Skolā četrus gadus pēc kārtas mums bija trīspadsmit krievu valodas un literatūra stundu mēnesī. Es aizgūtnēm lasīju krievu klasiķu darbus, kuros nav atrodami mīlas stāsti ar laimīgām beigām. Lepnais un vientuļais Pečorins no Ļermontova romāna "Mūsu laika varonis" bija mans virtuālais fantoms, ar kuru es domās sarunājos. Es ļoti agri sajutu, ka nevaru būt laimīgs parastā ģimeniskā līmenī. Un tajā pašā laikā es vienmēr esmu ļoti labi sapraties ar bērniem. Pedagoģe Ilze Arhipova, kura manā skolā mācīja krievu valodu un literatūru, ieteica man kļūt par bērnu ārstu. Es biju kategoriski pret. Par ārstu – jā, bet tikai pieaugušajiem! Stājos Vispārējās ārstniecības fakultātē, taču man pietrūka pus punkta, un mani uzņēma pediatrijā, un par to es liktenim esmu no sirds pateicīgs.

Daudzus gadus strādādams reanimācijā, esmu sapratis, ka ir ļoti viegli radīt bērnus un tādējādi apmierināt savu egoismu. Radi tādu mazulīti, paauklē, noskūpsti, noglāsti... Bet ko vēl tu viņam vari dot? Es redzu šos nodzērušos deģenerātus, kuri, protams, arī ir dievišķi radījumi, taču vairojas kā zivis dīķī, un viņu bērni pēc tam cieš un mirst. Es saprotu, ka kāds varbūt ir audzis šausmīgos apstākļos un kļuvis par ģēniju vai svēto, kāds cits kopš bērnības dzīvojis milzīgā trūkumā un kļuvis par Deva avatāru. Es saprotu, ka materiāli psiholoģiskais komforts bērna audzināšanā ne vienmēr ir svarīgākais. Taču man ir sava, personiska attieksme pret ciešanām. Un es nekādā gadījumā nevēlos tām pakļaut cilvēkus.

Katrs pats izvēlas savu atbildības mērauklu. Un es esmu izvēlējies atbildību par pieņemtiem bērniem un saviem pacientiem.

Īpašie Happy Nation jautājumi

– Kurš ir svarīgākais cilvēks jūsu dzīvē?

– (Ilgi klusē.) Ja jau man par to ilgi jādomā, – tātad man tāda nav.

– Jūsu mīļākā filma?

– Tās ir visas filmas ar Ņikuļina piedalīšanos. Kāpēc Ņikuļins? Tāpēc, ka sarežģītais, pārpasaulīgais Tarkovskis vai ”Matrix”, protams, ir kolosāli! Bet man tā visa ir pietiekami daudz manā dzīvē un darbā. Turpretī, kad skatos Ņikuļinu, saprotu, kā esības pārpasaulīgā gudrība pārtop par ģeniālu vienkāršību. Man tā ir atklāsme. Kādā no pēdējām intervijām Ņikuļinam jautāja: ”Kas ir laime?” Un viņš atbild: ”Tas ir ļoti vienkārši. No rīta es pieceļos. Mēs ar sievu dzeram kafiju. Brokastojam. Un es dodos uz darbu uz cirku.” Ilga pauze, un visa Krievija pamirts, pieplakusi televizoru ekrāniem, – un kas tālāk. Pēc pauzes Ņikuļins turpina: ”Pēc tam es strādāju cirkā. Vakarā atgriežos mājās. Mēs ar sievu ēdam vakariņas. Dzeram tēju. Un es eju gulēt.” Punkts. Viss tiek uztverts kopumā, tā, kā tas ir, bez naida, bez nožēlas. Un ikdienas pelēkumā kļūst redzama Visuma pilnība. Ņikuļins ļauj notikt visam daiļajam – bez nervozēšanas, bez histērijas, bez sabrukuma. Viņš prot pasmieties, viņš mums rāda dziļu esības prieku. Kā Dieva Bērniņš – tāds ir viņa tēls.

– Kāda ir jūsu dzīves jēga?

– Dzīvei nav jēgas. Kāda jēga ir sapnim? Kur ir tie cilvēki, kuri dzīvojuši pirms mums? Viņu nav un nekad nav bijis! Mēs atnākam no tukšuma un tukšumā atgriezīsimies. Nekam nav jēgas, pat daiļradei. Pati esība stāv pāri visam, pāri Mocartam un Baham. Vienkārši ir jādzīvo. Un jādara tas, ko proti. Jāiepazīst pašam sevi. Ļoti interesanti ir cilvēku stāsti par ārpusķermeņa pieredzi. Viņi apmeklē citas pasaules, stāsta par to, cik tur ir labi, – daudz labāk nekā te. Un liekas: cik aizraujoši, liekas, ka tās, citas dimensijas var apmierināt arī tevi. Vajadzētu tās apmeklēt. Apmeklē – man ir bijuši tādi mirkļi, un pienāk laiks, kad tu saproti, ka arī tās citas diženās pasaules nespēj apmierināt tavas prasības. Un tu nonāc pie secinājuma, ka ir vienkārši jādzīvo, jādara, ko vari, un viss lai ir tā, kā ir.

– Ko jums nozīmē laime?

– Laime ir īss zibsnis, kad prāts ir mierīgs, bet garīgais intelekts izjūt mūžīgā spēka klātbūtni, kuram mirdzot atsaucas tava iekšējā gaisma. Iekšējā un ārējā harmonija. Un tu saproti, ka šādā mierpilna prieka stāvoklī vajadzētu atrasties vienmēr. Kas mums traucē? Protams, mūsu mūžīgi rosīgais prāts.

Vēl man laime ir tad, kad slims bērns lūdz ūdeni un es ar karotīti viņu padzirdu un remdēju viņa slāpes. Laime ir tad, kad redzu gudrus, inteliģentus un labsirdīgus vecākus, kuri mīl savu bērnu.

– Vai jums ir svarīgi, lai citi cilvēki jūs mīlētu?

– Man ir svarīgāk mīlēt pašam. Mīlestība ir tad, ja jums ir kopīgas intereses, jums viens un tas pats ļoti patīk vai nepatīk. Uz šādiem pamatiem veidojas pieņemama ģimenes dzīve. Bet vispār, katrs aizmieg un mirst vientulībā. Tāpat kā Dievs ir viens, tā arī tu esi viens. Ja kādam izdodas savā vientulībā integrēt otru cilvēku, – tas ir lieliski.

– Vai vientulība ir nelaime?

Jautājums ir – kāpēc tu esi viens. Daudzi pilnību sasnieguši cilvēki, piemēram Mahariši, iesaka cilvēkiem ģimenes dzīvi. Jēzus Kristus bija Tibetā un teica vīriešiem: ”Labākais klosteris tev ir tava ģimene. Tā ir lieliska kalpošanas skola, jo, darot labu citam cilvēkam, tu dari labu Dievam.” Man pašam patīk mazgāt traukus, gludināt kreklus. Es izmantoju šos mirkļus, lai praktizētu koncentrēto apzināšanos

– Ja jūs būtu visvarens, ko jūs mainītu mūsu dzīvē?

– Es pajautātu Dievam: ”Skaidrs, ka viss ir ilūzija, bet, mīļo Dieviņ, kāpēc Tev vajadzēja radīt ilūziju, kurā bērni un pieaugušie cieš, mirst badā, un tas ir izjūtams fiziskajā līmenī? Radi citu sapni apziņai! Šajā Tavā murgā mums ir slikti. Kāda velna pēc tas mums un Tev ir vajadzīgs?”

Zinātnieki, to skaitā astrofiziķis Stīvens Hokings, uzskata, ka Dievs nav radījis Visumu. Varbūt arī nav radījis. Varbūt to radījuši kritušie eņģeļi un citi nemākulīgie Dieva mācekļi, lai realizētu savus kompleksus. Viņi iemet Dieva radītās dvēseles materiālajās pasaulēs, kuras paši radījuši. Un pēc tam vēro, kas no tā ir sanācis, un rāda saviem draugiem. Svēto skolotāju – Jēzus, Budas – uzdevums ir šīs Dieva dzirkstis vilkt ārā no svešām pasaulēm un atdot Dievam.

Buda ir teicis, ka radīšana ir Dievu tumsonība. Ko viņš ar to domājis? Ļevs Tolstojs sarakstījis ”Karu un mieru”. Viņam bija interesanti rakstīt. Mums – interesanti lasīt. Bet ,ja iedomājamies, ka viņa grāmatu varoņi dzīvo rakstnieka radītajā pasaulē, kur mirst karā, dzemdībās, viņus nomoka slimības? Arī viņi kurnētu un pārmestu radītājam: ”Kāpēc tu neizdomāji labestīgu grāmatu ar labām beigām?”

Ja es būtu Visvarenais, tad izdarītu tā, lai pasaulē nebūtu sāpju un fizisku ciešanu. Bet ar morālām problēmām, kā ”mīl – nemīl”, cilvēks gan jau tiks galā pats.

Gaļina Zaiceva speciāli Happy Nation

 

Ko palasīt

Apgāda "Lietusdārzs" izdoto Sogjala Rinpočes "Tibetas dzīvo un mirušo grāmata". No angļu valodas tulkojusi Dace Vanaga.

Grāmatas autors centies savienot senās Tibetas mācības ar mūsdienu zinātnes pētījumiem par cilvēka miršanas procesu, nāvi un Visuma uzbūves pamatprincipiem. Rietumu lasītājam grāmata skaidro cilvēka dzīves un nāves nozīmi un attīstības procesus.

Augstu novērtējumu Sogjala Rinpočes darbam devis Viņa Svētība Dalailama, kurš teicis: "Nāve un miršana ir Tibetas budisma un modernās zinātnes saskares punkts. Es uzskatu, ka abām šīm jomām būtu lielā mērā jāsadarbojas, lai ļaudis sasniegtu dziļāku izpratnes līmeni un gūtu lielāku praktisko labumu. Sogjals Rinpoče ir sevišķi piemērots, lai sekmētu šo sadarbību; dzimis un uzaudzis Tibetā saskaņā ar tās tradīcijām, viņš ir saņēmis mācības no vairākiem ievērojamiem lamām. Šī grāmata lasītājiem ne vien sniedz teorētisku skaidrojumu par nāvi un miršanu, bet arī piedāvā praktiskus paņēmienus, kā to izprast un sagatavot sevi un citus mierīgam un piepildītam ceļam."

 

Maikls Talbots "Hologrāfiskais Visums"

Visai materiālajai pasaulei, sākot ar sniegpārslām un elektroniem un beidzot ar baobabiem un krītošām zvaigznēm, nav savas realitātes, un tā ir esamības dziļāko līmeņu projekcija. Visums – un to apliecina vairāki nopietni pētījumi – ir gigantiska hologramma, kurā pat visniecīgākā attēla daļa satur informāciju par kopējo esības ainu un kurā viss, gan mazs, gan liels, ir savstarpēji saistīts un savstarpēji atkarīgs.



Avots: http://lv.happynation.info/103-schaste/razum-dusha-i-telo/764-m-liet-visu-jo-viss-t-l-t-p-ries.html
Kategorija: Interesanti raksti | Pievienoja: Saulite (24.02.2013)
Skatījumu skaits: 1408 | Reitings: 5.0/1
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2259
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 4
Viesi: 4
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2016 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz