Izveseļošanās process caur izvēles emocionālo pašvirzību visos
ķermeņa orgānos ir vienāds, jo darbība norit caur asinsriti. Asins
apgādes princips kājai vai rokai vai citam kam ir apmēram vienāds.
Dziedināšana ir cieši saistīta ar visa ķermeņa darbības atjaunošanu
kopumā. Tā ir savstarpējo attiecību normalizēšana ar iekšējo un ārējo
pasauli, ar visām dzīves sfērām. Zem dziedināšanas saprotam visu
noviržu un sāpošo vietu sarakstu.
Cilvēks ir radīts kā visbrīnišķīgākais dārgakmens ar centrālo
vadības sistēmu galvas smadzenēs. Viena, šī dimanta slīpējamā šķautne
ir attiecību sakārtošana sevī, cita ar sevi, cita ar līdzcilvēkiem, otra
– veselības spēku uzturēšana un atguve, lai tā zaigotu un turpinātu
starot, trešā...., tāpēc apgūsim mākslu uzvarēt.
Pirmais svarīgākais uzdevums ir iepazīt, atklāt un izpaust
to diženo spēku, kuru visa RADĪTĀJS ir ielicis mūsos pie radīšanas. Ar
šo spēku varam visas savas kaites samalt miltos, jo viss ir paša
rokās. Apgūstot to, esam sevi sagatavojuši jaunam dzīves posmam. Ja
mērķtiecīgi izpildīsim veicamos vingrinājumus, kuri ir apjaušami no
ārpuses, tad tas savukārt izraisīs rezonansi iekšpusē un dziedināšana
notiks veiksmīgi.
Secība ir vienkārša = stāja – emociju noskaņojums – rezultāts. Un
tā sākam ar stāju = pleci augšā, krūtis uz priekšu, skatiens ar zodu
uz augšu.... Emocionālais noskaņojums = smaids sejā līdz ausīm un pat
metru aiz tām, atceramies jaunību, kad spriņģojām un ķermenis bija tik
paklausīgs.... Vēl kāpinām emocijas atceroties pirmo skūpstu, skaistāko
randiņu, mazuļa pirmo smaidu, pirmos solīšus pretim izstieptām
rociņām.... 90% veltam stājai un emocijām un tikai 10% pārējām norisēm.
Pacēluši emociju toņkārtu vajadzīgā līmenī varam virzīties tālāk.
Tagad uztveram sevi kā laimīgu, pa dzīvi drasējošu cilvēku ar
jauna ērzeļa drastīgumu vai jaunas ķēvītes ugunīgumu. Un vispār, ja
jūtam sevi vecākus par 18, tad bēdīgi, bet, ja Jūs jūtaties tāpat kā Es
tikai 18, tad varam turpināt. Stāja, atbilstoši tam = vai stāvam, sēžam
vai guļam, sejā muļķīgs smaids, jo tas ir lieliski, tā vajag un sākam
pielāgot iekšējo noskaņojumu ārējai maskai, apzināti izraisot sevī
prieku. Par ko priecājamies?
Par to, ka slimība atkāpjas, jo griba iedarbina emocijas, bet
emocijas spiež ķermenim pieņemt izveseļošanās vai vienaldzības un
sagrāves rezonansi.
Ko sēsim, to pļausim!
Izmetam no galvas visas muļķības, ka esam vecmāmiņa, zinātnieks
vai pārgudrais, kas sēž uz poda un cīnās ar aizcietējumu.... Svētīgi
radīt bezrūpīgu, gaisīgu vai pat vieglprātīgu noskaņojumu, kura sejā
staro piecgadīga bērna prieks un, stāvot pie Ziemassvētku eglītes, esam
nepacietīgās gaidās saņemt dāvaniņu, jo tad līksme pāršalks visu
augumiņu. Noskatām garā sevi no matu cekula līdz papēžiem, redzot
ķermeni, kurā valda labpatika un prieks, modinot sevī pateicības jūtas
par sasniegto emociju kāpinājumu.
Tagad hormonālā sistēma izmet no savām noliktavām „neaizskaramās
rezerves” un notiek ķermeņa pielāgošanās esošai videi, vēlamās
distances veikšanai. Virzība sākumā norit lēnām un spēki tērēti
pamazām, bet ķermenī turpinās vispārējā mobilizācija, jo ceļas visa
„tauta” un tas notiek ar asinsrites palīdzību. Ķermenis jau ir gatavs
ilgākām un smagākām slodzēm.
Eritrocīti strādā par ziņnešiem un kurjeriem, nesdami visos
līmeņos centrālās nervu sistēmas ilgtermiņa pavēles. Ar savu izvēli
paceltais emocionālais noskaņojums ietekmē starpsmadzenes, kur atrodas
hipotalāms, kas saistīts ar emociju centru. Hipotalāms atbild par
ķermenī veicamām, automātiski virzāmām funkcijām: ēdiena pārstrāde,
elpošana, siltumu un aukstumu ķermenī, priekiem un bēdām, ēstgribu utt.
Hipotalāma rīkojumus asinsrite nogādā no smadzenēm uz visu ķermeņa
perifēriju un līdz ar to par notiekošo uzzina visas ķermeņa šūniņas.
Slimais orgāns ķermenī ir kā bezpalīdzīgs bērns, kurš ir pilnīgi
atkarīgs no visa notiekošā kopumā. Cilvēks var iet pie ārsta vai uz
aptieku un nopirkt kaut kādas zāles. Sāpes tiek nomāktas, jo tā ir
vienkāršāk. Tomēr jāapzinās, ka katra saslimusī vieta ir daļa no visa
organisma un visa ķermeņa labsajūta ir un būs atkarīga no šīs slimās
vietas.
Vai tā ir absurda vai pareiza attieksme pret slimo vietu ar tabletēm un zālēm?
Ja gribam izārstēt slimo vietu, tad jārīkojaspēc dabas likumiem:
ir jānovērš slimības iemesls un jādod veselības atgūšanai tas, kas
pietrūkst vai jāpārtrauc uzņemt to, kas lieks, lai likvidētu sāpju
izcelsmes iemeslu. Tas var būt saistīts ar neveselīga ēdiena uzņemšanu,
pārēšanos, vai jāuzņem pilnvērtīgāks ēdiens pie attiecīgās noslodzes,
to samazinot, vai palielinot tā kvalitāti. Trūkst pastaigas svaigā
gaisā, neveiksmīga norūdīšanās.... Ir jādomā par iemeslu. Viss jādara maigi un ar mīlestību, glāstiem un jūtām, ar atbildības un izpratnes mērauklu.
Iespējams cilvēks savās ikdienas gaitās no kaut kā norobežojas,
kaut kas viņu neapmierina, par kaut ko ir nobažījies, nevēlas kādam
piedot, kaut kāds mūžsens aizvainojums jau gadiem viņu grauž, nespēja
ar prieku raudzīties nākotnē. Tas viss var izraisīt dažādas slimības un
veicināt dažādu orgānu saslimšanu.
Ko var panākt cilvēks, ja viņš ir tendēts uz slikto?
Desmit labi paveiktos darbus var iznīcināt viens sliktais. Ir jāspēj
mainīt situāciju vārda tiešā nozīmē, neizklaidējot uzmanību no galvenā,
nevis nogludināt asās kontūras, lai esošais nenomāktu.
Avots: http://www.draugiem.lv/blogs/?p=9133268 |
