Fragments no Lūles Vilmas grāmatas "Piedodu sev"
Atgādināšu, ka katrā cilvēkā, kā arī dzīvē ir 49 % sliktā un 51 %
labā. Šī proporcija ir daudzus izbiedējusi un daudzus sadusmojusi - kaut
kas tāds, lūk, nav iespējams. Attiecīgi, mēs dzīvojam it kā uz naža
asmens smailes, un izbiedētie cilvēki būtu labāk gribējuši neko nezināt
par tādu briesmīgu lietu, par cik ir pieraduši slēpt galvu smiltīs.
Tā
sastāv lietas ar bailīgajiem. Ar drosmīgajiem - pavisam savādāk.
Bailīgajiem 1 % dzīves enerģijas - sīka vienība, bet drosmīgajiem -
liela. Ja mēs pastāvīgi nodarbojamies ar to, dēļ kā esam ieradušies
pasaulē - vērst ļaunu par labu - tad dzīve izvēršas gara un ražīga. Kurš
atbild uz ļaunu ar labu, kurš ir spējīgs izlabot savu slikto
noskaņojumu vai savu slikto attieksmi pret kādu jeb pret kaut ko, tas
vērš ļaunu par labu. Savu slikto viņš līdzsvaro ar labo.
Uzdošu Jums jautājumu: "Sakiet, kas ir svētais? Viņš ir labs vai slikts?"
Atbildēšu: svētais - tas ir vispirmām kārtām cilvēks, tāds pats kā Jūs. · Viņā ir 40 % sliktā un 51 % labā. · Viņš
tāpat ir piedzimis pasaulē, lai izlabotu slikto, kā visi citi. Tikai
viņš nerunā par sevi, ka viņš ir labs cilvēks, viņš saka, ka viņš ir
cilvēks. · Viņš neiedziļinās svešās kļūdās, bet meklē paša kļūdas, un, kad atrod, vērš tās par labu. · Viņš necenās pamācīt citus un neuzspiež savu mācību. Bet, ja pie viņa vēršas, viņš māca. · Viņš
netēlo labo cilvēku, kas aktīvi nodarbojas ar pasaules izlabošanu, viņš
dod skolniekam iespēju pašam izpaust savu aktivitāti. · Viņš neliek citiem cienīt un godāt sevi, bet viņu ciena un godina. Viņš nevēlas kļūt cienīgs, viņš ir cienīgs pats par sevi.
Svētais zin, ka viss labais vai ļaunais, ko viņš redz citos, ir tikai
viņa paša labais vai viņa paša sliktais. Katrā laika mirklī viņš izvelk
no sevis šos 49 % sliktā un vērš tos par labu, mācoties apgūt šo
slikto. Kad viņš pamatīgi iepazīst un apgūst šā sliktā doto mācību, viņš
iegūst sev vēl vienu dzīves gudrību un paceļas no sava attīstības
līmeņa uz nākamo pakāpienu.
Jaunajā līmenī viss atkārtojas no jauna. Viņš ņem savu slikto, t.i.,
daudz augstākas pakāpes slikto, kas pats par sevi jau ir sarežģītāks,
samezglotāks un grūtāks, un no jauna vērš to par labu. Un šis labais
darbs tāpat paaugstina viņa attīstības līmeni. Tādā veidā cilvēks visu
laiku atrodas ceļā. Svētais zin, ka pasaules ļaunums tai pašā laikā ir
arī viņa ļaunums. Vērsdams to par labu, viņš uzlabo savu paša pasauli.
Svētais nesūkstas par to, ka viņam nākas uzlabot slikto, ko
izdarījusi cilvēce. Viņš nežēlojas par to, ka glābt pasauli ir svēto
daļa. Savu pienākumu viņš uztver kā personīgo nepieciešamību un dzīves
jēgu. Šī darbība dod viņam dvēseles mieru.
Dvēseles miers - tā ir līdzsvarotība, jeb citiem vārdiem sakot,
pilnība, kuru mēs saucam par patiesu labumu un kuru meklējam. Mēs
pastāvīgi jaucam to ar ārējo, jeb iluzoro labklājību, neapzinoties to,
ka tas, kas ir ļoti labs ārēji, ir ļoti slikts iekšēji.
Svētais - tas ir tāds cilvēks, kuram ārēji ir tik pat daudz labā, cik
iekšēji. Viņā viss ir sadalīts vienmērīgi. Tā arī ir līdzsvarotība.
Svētais var jebkurā mirklī atvērt savu dvēseli un pateikt: "Skatieties, man nav ko slēpt. Es esmu tāds, kāds esmu."
Mēs pastāvīgi jaucam līdzsvarotību ar savaldību. Godprātība, audzinātība, laipnība, tiklums, u.t.t. ir savaldība. Savaldība - tā ir sliktā slēpšana sevī un ārēja tā izpušķošana, kas beigu beigās noved pie iekšēja lūzuma, jeb citiem vārdiem sakot, pie slimības.
Savaldība ir vardarbība pār sevi, naids pašam pret sevi.
Līdzsvarotība ir mīlestība pret sevi un citiem.
Kad cilvēks piedzimst šajā pasaulē, viņš piedzimst, lai
paaugstinātos, lai pienācīgi paceltos savā dzīves ceļā. Ja pacelties nav
lemts, tad cilvēks pazeminās. Taču runa nav par krišanu, kā mēs esam
pieraduši izmantot šo vārdu attiecībā pret ekonomisku krīzi. Izbijies
cilvēks nesaprot, ka tur, kur viņš uzskata sevi par pacēlušos, īstenībā
viņš ir pazemināts, bet tur, kur uzskata sevi par pazeminātu, patiesībā
viņš ir pacēlies.
Svēto var salīdzināt ar telpisku šaha dēli. Viņš izvelk no sevis pēc
kārtas melnos lauciņus, apgūst to labo, ko satur konkrētais sliktais un
ko viņš agrāk nebija sapratis, un, pateicoties tam, melnais kļūst balts.
Kurš saprot, tas mīl un tas atbrīvojas. Tas ir pa
spēkam katram, vajag tikai vēlēties. Jūs sacīsiet, ka neprotat, ka
nezināt, kā to darīt. Svētais arī nezin, kad ķeras pie kaut kā jauna,
bet viņam nav uz ko paļauties un viņš iemācās zināt - vai arī iet bojā.
Taču kā rīkojamies mēs? Mēs darbojamies pēc principa - kāpēc iet taisni, ja var apiet apkārt?
Mēs redzam slikto citā cilvēkā un nesaprotam, ka skatamies uz savu paša
atspulgu un tātad uz slikto sevī. Mēs steidzamies darīt citam labu,
neuzdodot jautājumu, vai tas ir labi viņam vai nē. Mēs organizējam
palīdzības kampaņas trūkumcietējiem, nejautājot, vai viņiem ir vajadzīga
palīdzība vispār, un vai ir vajadzīga tieši tāda palīdzība.
Paši mēs apvainojamies, ja pēkšņi mums atnāk palīdzība, kuru mēs
uzskatām par pazemojošu, jo tā nav vajadzīga, bet nemākot novilkt
paralēles, mēs turpinām uzspiest savu palīdzību citiem. Tīksminoties par
sevi, mēs aizmirstam jebkādu taktiskumu un neredzam, ka cilvēkam, kas nokļuvis nelaimē, ir nepieciešama šī nelaime, lai caur to iegūtu cieņu. Bet mēs gribam bēdu noņemt un liegt cilvēkam iespēju kļūt cienīgam.
Jo izglītotāka kļūst cilvēce, jo vairāk tā neapmierinās ar darbošanos
citu labā, bet metas izlabot otru cilvēku atkal jau nesaprotot to, ka citā cilvēkā mēs redzam tikai paši sevi.
Uzspiežot citam savus uzskatus, piespiežot viņu izmainīt savus uzskatus
un paradumus, cilvēks sastop pretestību, un izmetot lielu līkumu, nonāk
izejas punktā, atpakaļ pie sevis, pārliecinādamies par to, ka viņa
pūles bijušas veltas. Otrs cilvēks nav mainījies, vai arī ir izmainījies
uz slikto pusi. Labi, ja viņš pacentīsies izprast savu neveiksmi un
atzīs savas kļūdas.
Kā likums, labs cilvēks drīzumā atkal iznāk uz starta - jo sliktais
taču tā arī nav izlabots. Labs cilvēks nesaprot, ka ir vardarbīgs pret
otru, bet sevi soda ar jaunu karmisko parādu. Uzspiests labais ir
ļaunums un to pierāda vardarbības pieaugšana visā pasaulē, neskatoties
uz labvēļu armijas pieagumu.
Cīņa pret ļaunumu beidzas ar ļaunuma palielināšanos.
Sliktam cilvēkam viegli paskadrot, ka viņš rīkojas slikti. Bet labam,
kurš redz sevī pasaules glābēju, izskaidrot viņa kļūdu ir gandrīz
neiespējami. Lieliski, ja domubiedri kopīgi īsteno dzīvē savas
brīnišķīgās idejas. Taču skumji, ja ar to nodarbojas cilvēki, kuri dzīvo
bailēs no pasaules gala un nesaprot, ka viņu labie nodomi paliek viņu
pašu baiļu radītās sienas otrā pusē.
Pasaules izlabošanu ir jāsāk pašam no sevis.
Avots: http://www.e-mistika.lv/?txt=216 |