Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Viss par un ap Ho oponopono [23]
Interesanti raksti [81]
Cilvēka organisms un tā funkcijas [12]
Tautas medicīna [44]
Sarunas par svaru [24]
Audzēts Latvijā [38]
Baltu mantojums - Dainas, zīmes [69]
Ārstniecības augi [81]
Dziednieki [20]
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Dziedniecība, latviskā vide » Dziednieki

Viņa māca studentiem ekonomiku un dziedina sirdzējus

Viņa māca studentiem ekonomiku un dziedina sirdzējus

avots


Edīte Igaune ir dziedniece, kurai piemīt gaišredzība un gaišjūtība. Cilvēki rindā pie viņas gaida mēnesi, lai gan dziedniece pieņem desmit cilvēkus dienā. Edīte Igaune ir ekonomikas zinātņu doktore, Ekonomikas un kultūras augstskolas asociētā profesore.

„Mana kreisā roka ir raidītājs, labā – uztvērējs, acis – ekrāns. Es ļoti ātri varu noteikt, kas cilvēkam kaiš,” saka Edīte Igaune, dziedniece un ekonomikas zinātņu doktore.



Viss sākās ar vēstuli, kurā „Patiesās Dzīves” lasītāja aizrautīgi aprakstīja Edīti, kas esot jaunā Zilā kalna Marta un kuras spējas strauji progresējot. Lasītājai dziedniece pilnībā izārstējusi vairogdziedzeri, ko sākumā ārsti gribējuši operēt, pēc tam rokas vien noplātījuši – kaite pagaisusi kā nebijusi. Ja tādas tās lietas, nodomājām – jādodas pie Edītes kundzes, lai paši savām acīm redzētu, kā notiek brīnumi.

Viena roka raidītājs, otra – uztvērējs
Edītes kundze mūs sagaida nelielā, mājīgā istabā ar iekurtu kamīnu. Uz galda deg sveces, atspīdot krāsainos kristālos, kas izkārtoti uz galda, garšīgi smaržo tikko uzlieta kafija. "Dziedniecība ir mana sirdslieta, kas man dota no augšas, es to vienkārši nevaru nedarīt,” Edīte saka, meitenīgi sarkstot, atzīstoties, ka viņu pirmo reizi kāds intervējot.

Edīte Igaune dzīvo divās pasaulēs – redzamajā un neredzamajā. Materiālajā pasaulē viņa ir ekonomikas zinātņu doktore, Ekonomikas un kultūras augstskolas asociētā profesore, studentiem māca reģionālo ekonomiku, finanšu grāmatvedību, revīziju un kontroli. Citā pasaulē viņa jau trešo gadu dziedina un praktizē gaišredzību.

Kā tas viss sākās? "Krīzes sākumā, kad Veselības ministrija citu pēc citas slēdza reģionālās slimnīcas, Latgalē uz ārstniecības iestādi bija jābrauc 40 kilometru. Un tad nu es domāju, ko cilvēku labā varētu darīt. Es taču varu dziedināt! Tas bija impulss, kas pamudināja rīkoties. To, ka varu dziedināt, man pirms gadiem divdesmit pateica nu jau mūžībā aizgājusī dziedniece Lidija Sējēja no Zaļeniekiem. Viņa mācēja noteikt cilvēka biolauku. Toreiz mani dziedināšana neinteresēja, biju aizvedusi pie viņas draudzeni un joka pēc lūdzu, lai paskatās arī mani. Dziedniece novilka ar svārstiņu un sacīja: ko tu nāc pie manis, ja pati vari dziedināt! Mana kreisā roka ir raidītājs, labā – uztvērējs, acis – ekrāns. Es ļoti ātri varu noteikt, kas cilvēkam kaiš, ko daru, vai nu pieskaroties, vai palūkojoties no attāluma.”

"Kad atnāk bērni, viņi uzreiz redz, kurš kristāls viņam der. Es saku: sameklē mammai, un, ticat vai ne, viņš paņem īsto.”


"Labi,” saku. "Parādiet, kā tas notiek.” Edīte nostājas man aiz muguras un nepieskaroties lēnām tuvina delnas. "Jūsos ir satraukums, neliela problēma ar vairogdziedzeri, arī mugura nav kārtībā. Nesāp? Var arī nesāpēt, kaite ir no nepareizas sēdēšanas. Ak, kreisā kāja iesāpas? Tas būs no muguras, jo ceļgals ir pilnīgā kārtībā,” klāsta dziedniece. Viņai ir silts, pacilājošs balss tembrs, vārdi veļas kā optimisma enerģijas lādiņi. Viņa bieži smaida un iepatīkas ar sirsnību un atvērtību.

"Atnāk pie manis cilvēks ar kādu problēmu un jautā: vai tad ārsta izrakstu neskatīsieties? Saku: nevajag, es tāpat redzu. Mana uztvere ir Dieva dāvana. Tas, ko redzu vizuāli, līdzinās sonogrāfijas attēlam. Neveselu orgānu enerģētiski redzu kā krāsainu miglu, kas viļņojas un kustas. Manā uztverē visas slimības ir šķietamas – ja mēs organismam varam iedot programmu uzņemt, radīt slimību, tad varam arī iedot programmu atveseļoties. Tā saucas kvantu dziedniecība, ko esmu apguvusi, lasot dažādu alternatīvo medicīnu guru grāmatas. Bet arī katrs pacients, kurš atnāk ar kādu kaiti, ir mans skolotājs.”

Tik vienkārši kā svētdiena
Edīte redz paralēlo pasauli, sarunājas ar eņģeļiem, ko dēvē par šefiņiem, reizi dzīvē redzējusi arī Dievu. "Es esmu kanāls, caur kuru notiek dievišķā dziedināšana. Redzu eņģeļus un, ja kaut ko nezinu, pajautāju viņiem. Eņģeļi ir tādi kā mākoņi, enerģijas sablīvējumi, kas kustas. Redzu rokas, tērpus – apmetņus ar kapuci, bet sejas neredzu. Reiz, kad strādāju ar garīgi attīstītu dziednieci, vārdā Natālija, kurai ir spēcīga Dieva aizsardzība, redzēju Dievu. To var salīdzināt ar apvārsni, ko redzam tālumā kā lielu, ieliektu līniju. Tā es redzēju zeltainu miglas mākoni, no kura nāca neaprakstāma enerģija. Izjutu labestību un tik lielu mīlestību, kādas te, uz Zemes, nav, tāda nemājo nevienā cilvēkā. Redzēju zeltainu, sudrabainu tēlu, ja godīgi, nemaz nevaru aprakstīt to vārdiem, tā bija neizprotama parādība.

Tiklīdz cilvēks man piezvana, es ieraugu viņu, tad pajautāju vārdu, jo man vajadzīgs pieslēguma kanāls. Tālāk jau procesā iesaistās eņģeļi – Dieva sūtņi paralēlajās pasaulēs. Mani viņi uztver kā gaismu. To var salīdzināt ar skatu, kāds paveras, kad tumsā lidojam virs pilsētas. Visapkārt ir tumsa, un vietām kā mazi punktiņi mirdz gaisma. Tā mani redz mani palīgi – gaismas darbinieki. Mēs sazināmies domformās, un viņi mani paklausa. Tās pasaules iemītnieki ir laipni, izpalīdzīgi, brīvi un viegli, viņi nepavisam nelīdzinās mums, nospiestiem un rūpju nomāktiem. Viņi visu pieņem hi-hi-ha-ha, izdara un saka: dod vēl.”

Jautāju, kādā veidā Edīte dziedina prātu un ķermeni. "Pavisam vienkārši. Teiksim, kundze no rīta piezvana un saka, ka viņai ļoti sāp galva. Atbildu, ka paskatīšos un pēc pusstundas piezvanīšu. Es redzu, ka viņa gulējusi uz augsta spilvena, tāpēc kakla skriemeļi ir saspiesti, asinsrite traucēta. Es paplašinu asinsvadus, un viss aiziet. Zvanu un jautāju: kā tu tagad jūties? Viņa atbild: jau eju slidot. Es varu palīdzēt pavisam viegli, jo es zinu, un viss. Jūs šorīt pamodāties un zinājāt, ka ir svētdiena, vai ne? Tāpat es zinu, kā palīdzēt, visas lietas notiek pašas no sevis. Pasaule ir pilna ar brīnumiem. Vajag tikai ļauties, lai tie atnāk tavā dzīvē. Kad pirmo reizi izdzirdēju vārdu Dīpaks Čopra, man caur ķermeni izskrēja tirpas. Uzreiz sapratu, ka viņa grāmatas domātas man, tūlīt pat aizgāju uz bibliotēku un sāku tās studēt.”

Slimības ir šķietamas
Kopš Edīte sevi atceras, viņu vienmēr saistījusi daba kā neizsmeļams spēka avots, ko var baudīt lielām karotēm, ņemt vēl un vēl. Izmirkt pērkona lietū, ļauties rudens vējam, apmest kūleni koši zaļā zālienā, iebrist upē zvaigžņotā vasaras naktī, ieelpot pļavas ziedu smaržu, ļaut sniega pārslām izkust plaukstā – tāda ir Edītes prieka formula. Pēckara gados Auces novada Ukros, trīs kilometrus no Lietuvas robežas, viņa ar vecmāmiņu, kas strādājusi par vecmāti, staigājusi pa mežiem, pļavām un vākusi zāļu tējas.

Edīte saka: tagad žēl, ka neesot pierakstījusi vecmāmiņas unikālās zāļu tēju receptes. Tomēr vecmāmiņa no viņpasaules Edītei pačukst priekšā, kas jādara, atbalsta un apmīļo mazmeitu. Prasu, vai Edīte spēj sazināties arī ar mirušajiem. Jā, varot gan. Garus viņa redzējusi jau bērnībā. "Kad mācījos 4. klasē, nomira mans klasesbiedrs. Tolaik skolās koridori bija tumši. Ziemas dienā es pa to gāju, ieraudzīju mirušo klasesbiedru un sāku viņu saukt. Skolotāja par to parunājās ar manu mammu, bet viņa man neko nepārmeta, jo jau tajā laikā biju neatkarīga personība.”

Pirms nedēļām divām pie Edītes atnākusi kāda kundze un nobēdājusies stāstījusi, ka nevarot vairs izturēt – plīstot sadzīves tehnika. Sākumā dators, pēc tam ledusskapis un tā tālāk. "Ko es? Sazinos ar saviem šefiem – eņģeļiem, jo bez viņu ziņas nekas nenotiek. Jautāju, vai drīkstu un vai varēšu izsaukt šīs mājas garu. Viņi mierīgi atbild: jā. Tad es redzēju, ka manā priekšā sēž sadrūmis, salīcis cilvēciņš, kuram tad arī prasīju: vai taisnība, ka viņš demolē māju. Viņš atbildēja: jā, esmu poltergeists. Jautāju – kāpēc. Viņš klusēja. Kas notika tālāk? Pastrādāju ar to kundzi, veicu rituālu un saņēmu ziņu no eņģeļiem, ka turpmāk viss būs mierīgi. Vēlāk pats gariņš man pārliecinoši solīja, ka kundzi vairs netraucēšot, bet turpināja sēdēt manā priekšā.

Katram cilvēkam, katrai situācijai ir cits rituāls, pat sākumā nezinu, kāds tas būs, es vienmēr sazinos ar eņģeļiem, un viss notiek pēc izjūtas. Saprotiet, tā pasaule nav tāda kā šī, tur nedarbojas dzelžaina loģika un likumsakarības, tur nav formulu, gluži otrādi – lai izdotos, visam jānotiek brīvi, viegli, kā spēlējoties, bez piespiešanas. Kad beidzu strādāt ar cilvēku, viņa problēmu nepaturu prātā, manai galvai jābūt tukšai, brīvai no liekas informācijas, citādi nemaz nespētu dziedināt. Kad tas mirušā gariņš aizgāja, paskaidroju kundzei, ka viņas mājā ir kaut kādas lietas, uz kurām viņš nāk skatīties. Izrādījās, ka tie ir kausi par viņa sasniegumiem sportā. Teicu, lai novāc. Bet būtiskākais bija tas, ka kundze nebija izpildījusi aizgājēja pēdējo vēlēšanos. Dienu pirms nāves viņš bija lūdzis, lai radiniece atbrauc uz slimnīcu, bet viņa to neizdarīja.”

Desmit minūšu laikā dziedniece sakārto muguru, saliek skriemelīšus savā vietā, un velkošās sāpes kājā izzūd. Pār muguru brīžiem pārskrien vieglas, patīkamas tirpas.

Brīnumus Edīte piedzīvojusi, arī dziedinot cilvēkus. "Pirms jaunā gada man piezvanīja sieviete un raudāja: viņas vīrs, kas strādā ārzemēs, nokritis no stalažām un sasitis stakli. Redzot (jā, man uzreiz parādās acu priekšā aina), kā viņš nokritis un asiņo, es ļoti uztraucos un teicu: cik varēšu, tik palīdzēšu. Man no attāluma izdevās apturēt asiņošanu, vīrs otrā dienā atbrauca uz Latviju un devās uz slimnīcu, bet es ar viņu paralēli mediķiem strādāju divas reizes dienā. Viņš ātri un veiksmīgi atveseļojās, jau teica, ka gribot braukt atpakaļ uz ārzemēm, bet es ieteicu pagaidīt. Tad viņš atnāca un pateicās man. Viņš bija ļoti izbrīnīts, ka iespējams dziedināt no attāluma. Pirms dažām dienām es strādāju ar astoņus mēnešus vecu meitenīti, kas trīspadsmit dienas nogulēja reanimācijā, tagad viņai ir labāk.”

Jautāju, vai sazināšanās ar eņģeļiem un dziedināšana nepaņem pašas Edītes enerģiju un spēkus. Nē, gaišredzība Edītei nāk viegli, eņģeļi ir pozitīvi un draudzīgi. Edīte atzīst, ka grūtāk ir strādāt ar ļaundabīgajiem audzējiem. Tad gan Edītei nākas atpūsties, pat atgulties, jo kļūst smagi, trūkst elpas. "Audzējs ir kā valsts valstī, un tur mans darbs – noslāpēt negatīvās šūnas, pārveidojot tās par pozitīvām. Es gan izvairos slimības saukt vārdos, lai nepastiprinātu to iedarbību. Dziednieka izteiktais vārds ir ļoti stiprs, tas iedarbojas, turklāt zinu, ka slimības ir šķietamas, tikai programma, nekas vairāk.”

Mēs visi esam viens vesels
Dziedināšanas fenomenu Edīte varot izskaidrot no kvantu fizikas viedokļa, patiesībā nekādas mistikas, tikai 21. gadsimta zinātne: "Kvants (no latīņu – quantum – daudzums) ir mazākais iespējamais enerģijas daudzums. Kvantu fizika paver brīnumu pilnu pasauli, kas atrodas atoma sirdī un līdzinās maģijai, bet ir pilnīgi reāla. Tātad matērija ir cieta viela un sastāv no atomiem. Atomam ir kodols, ap kuru riņķo elektroni. Kodols sastāv no neitroniem un protoniem, kas savukārt sastāv no kvarkiem, bet tie – no piekvarkiem.

Starp tiem esošais tukšums veido matērijas lielāko daļu. Un tieši šis tukšums ir kvantu enerģijas pasaule, kas visaptverošā enerģijas audumā caurauž un saista ikvienu dzīvu un nedzīvu būtni Visumā. Mūsu domas un jūtas ir kvantu enerģija, arī dvēseli mēs varam uztvert kā kvantu ķermeni. Ir tīrā apziņa, ko dēvē arī par dievišķo sākotni, kosmisko apziņu, Visuma informācijas lauku. Tā svārstības rada nulles punktu jeb kvantu lauku, no tā rodas viļņi, tiem pārklājoties rodas subatomārās daļiņas. Savukārt no tām veidojas atomi, tālāk molekulas un visa dzīvā un nedzīvā daba.

Dziedniece iesaka: iztēlojies prieku!

Vakarā pirms gulētiešanas aizdedziet baltu sveci, uzrakstiet uz lapiņas dažas nepatīkamākās dienas problēmas un sadedziniet. Nelaimes aizies. Varat iedegt sarkanu, dzeltenu, zilu vai zaļu sveci atkarībā no noskaņojuma un domās pateikt augstākajiem spēkiem paldies par nodzīvoto dienu.

No rīta, tikko mostaties, iedomājieties dažas labas lietas, kas šodien gaidāmas. Iztēlojieties pozitīvu dienas scenāriju, nelaidiet sev klāt bailes. Programmējiet sevi veiksmei, un viss labais piepildīsies!

Kvantu tīklojums, kas ir sastopams visā matērijā, enerģētiski ir saistīts ar tīro apziņu. Ja enerģija ķermenī plūst harmoniski, cilvēks ir vesels, bet, ja harmonija tiek izjaukta, cilvēks sāk slimot. Ja harmoniju izdodas atjaunot, cilvēks sāk atveseļoties. To var panākt arī ar dažādiem vingrinājumiem, akupunktūru utt., bet tas ir ilgs process un nenāk no tīrās apziņas. Ātrāk iedarbojas kvantu dziedniecība. Kad dziednieks strādā ar nodomu un apziņu, viņa prāts ir pilnīgi brīvs no domām, koncentrējas vienīgi uz dziedināšanu un saplūst ar tīro apziņu. Dziednieka un dziedināmā būtību veido viena un tā pati viela – tīrā apziņa, līdz ar to viņi abi ir viens veselums. Šī dziedniecības metode sakņojas pārliecībā, ka ikviena būtne uz Zemes ir cieši saistīta ar citām būtnēm un ikviena doma un kustība ietekmē visu, kas elpo.”

Ja cilvēks slimo, Edīte redz čakrās caurumus un izzūdošo enerģiju. Caurumi ir jāaiztaisa, pretējā gadījumā cilvēks vārguļo, mediķu izrakstītās zāles nelīdz. "Reiz iegāju grāmatnīcā un ieraudzīju skaistu, krāsainu grāmatu par anatomiju. Nodomāju: Edīte, tev jāmācās. Pirms pirkšanas pajautāju eņģeļiem, vai man to vajag. Tie smejas: kāpēc tev vajag? Tu tāpat visu zini! Tā nu es grāmatu nenopirku, bet brīnumi tik un tā notiek.

Esmu taisījusi ciet caurumus kaulos, noņēmusi izaugumus. Vakar pie manis bija četri cilvēki no Rēzeknes. Redzu, ka kundze katram, pie kā meklē palīdzību, stāsta kaut ko citu, viņā mājo trīs dažādi cilvēki. Kad viena viņas būtība kaiti atlaiž, otra tur ciet. Eņģeļi labprāt nāk talkā dievticīgiem cilvēkiem, kas paši ir gatavi strādāt ar sevi un mainīties. Eņģeļi ir visur, un viņi ir gatavi mums palīdzēt, vajag tikai palūgt. Arī šajā telpā šobrīd ir 50–60 gaismas būtnes. Mazi bērni viņus redz. Bērniņš atnāk, pasēž man klēpī un aizmieg. Es prasu: nu, vai tagad tev pietiks enerģijas? Viņš smaida: pietiks.

Pie Edītes nāk tad, kad citur vairs nav kur iet, kad pēdējais cerību stariņš sāk dzist. Ne vienmēr, bet reizēm Edītei vārda tiešā nozīmē izdodas cilvēku izraut no nāves apskāvieniem.

Reiz kāds kungs man piezvana un saka: es nebūšu, jo iekļuvu satiksmes negadījumā. Bet redzu, ka viņam obligāti pie manis jāatnāk, jo visapkārt ir tumšs mākonis, viņš vienatnē nesavāksies, tāpēc saku: labi, nāc, kad varēsi. Es redzēju, kā notika negadījums, kā viņš griezās, slīdēja. Tas notika tāpēc, ka viņam galvā tobrīd bija kādas piecas programmas, domas lēkāja, uzmanība izkaisīta.

Vai atkal – pirms kāda laika zvana viena mamma un jautā, vai viņas desmit gadus vecajam puikam patiešām sāp vēders vai viņš tikai tēlo. Seansa laikā redzēju, ka vēders viņam sāp tāpēc, ka mamma lielāku uzmanību pievērš mazajam brālītim nekā viņam. Patiesībā vēdera sāpes ir lūgums pēc mammas mīlestības un uzmanības. Dažreiz redzu, kāpēc bērns ir stresā. Četras stundas dienā spēlē datorspēles!”

Ir jādzīvo!
Vai Edīte prot zīlēt, ieskatīties nākotnē un to mainīt? "Gadās, ka pie manis atnāk vīrs un sieva, un es ģimeni saturu kopā, novēršot faktorus, kas to grauj. Piemēram, attālinu sievas un vīra vecākus, lai tie nejaucas bērnu ģimenes dzīvē. Reiz atnāca kundze ar bērnu un sūdzējās, ka vīrs dzerot. Teicu, ka viņam pašam jānāk. Sākumā negribēja, bet, kad atnāca, pastrādājām, un viņš pārtrauca dzert, tagad pats prasās pie manis.

Reiz kāda sieviete sūdzējās par muguras sāpēm. Es redzēju, ka viņa guļ nepareizā vietā, uz āderes. Pagāja dažas dienas, bet viņai nekļuva labāk. Teicu, ka aizbraukšu, paskatīšos. Jau ejot pa kāpnēm, man šermuļi skrēja pa muguru, jutu, ka telpa spiež, sienas brūk, enerģētika ir ļoti slikta. Izrādījās, ka deviņdesmitajos gados daudzstāvu māja celta no materiāliem, kas atvesti no Baltkrievijas un saņēmuši radiāciju no Černobiļas. Mājas blokos esošās metāla stieples redzēju koši sarkanā krāsā, jo bija apstarotas. Es neko nevarēju izdarīt, tikai guļamvietu pārvietoju uz grīdas. Reizēm cilvēks pats nodomā kaut ko sliktu un ieprogrammē negatīvu notikumu gaitu. Neviens cits nav vainīgs. Negatīvas domas provocē bailes, dusmas, nenoteiktību, kas veido pamatu, uz kura attīstās slimība. Bērni slimo, ja starp vecākiem ir spriedze, nesaskaņas. Bērni ir ļoti jūtīgi, viņi redz paralēlo pasauli, atnāk te, apsēžas pie kamīna un nenovērš acis no liesmas.”

Telpā, kurā mēs sarunājamies, dvēselei ir kur patverties. Vaļējā kamīna uguns transformē visu, no kā gribas atbrīvoties, kas nomāc un traucē. Sārtas liesmu mēles kāri paķer un aprij smagas domas. Tās sprakšķot pagaist kā nebijušas, paliek maiga gaisma un siltums. Mēs visu varam mainīt... ja vien ļoti gribam. Uz galda brīnumaini kristāli – Edītes palīgi, kas izstaro vajadzīgo un atbrīvo nepareizo enerģiju. Es intuitīvi paņemu lielu, baltu kristālu. Tas ir pagājušajā vasarā no Turcijas atvestais kalnu kristāls. Neparasti spēcīgs esot.

"Vai, ņemiet taču konfektes, ņemiet vēl,” saka Edīte un piebilst, ka esot ļoti nepraktiska. Gadās, ka iznākot no veikala un ieraugot, ka nopirkusi vairākas biezpiena paciņas, bet visu pārējo aizmirsusi. Jā, arī kristālus meklēt ieteikuši eņģeļi. Mirdzošais, pelēkais akmens ir kianīts, violetais – ametists, seko dūmakainais kvarcs un turmalīns, kas pasargā no svešām enerģijām.

"Kad atnāk bērni, viņi uzreiz redz, kurš kristāls viņam der. Es saku: sameklē mammai, un, ticat vai ne, viņš paņem īsto. Dažreiz mēs darām tā: ģimene aizbrauc uz kristālu veikalu, piezvana man, un bērniņš atrod kristālu. Es saku: jā, šis ir labs, bet paņem vēl vienu. Ir labi, ja bērns, ejot uz skolu, ieliek kabatā kristāliņu. Tas noņem stresu, palīdz nomierināties. Daži saka: man patīk koks. Lieliski! Mazus koka gabaliņus var atrast izskalotus no jūras vai mežā un ielikt kabatā vai somā. Te nav likumu. Kas katram patīk, tas darbojas. Izjūtas ir galvenais rādītājs.”

Edīte nekad neizslēdz telefonu, lai gan cilvēki viņai zvana divos naktī un sešos no rīta. "Reizēm viņi mani izmanto negodprātīgi, bet tāpēc telefonu vēl nekad neesmu izslēgusi. Man pietiek ar piecām miega stundām, ceļos piecos no rīta. Tā nu iznāk, ka visu savā dzīvē esmu sasniegusi uz miega rēķina. Es arī laicīgajā dzīvē daudz ko esmu sasniegusi, bet dziedniecību nebūšu izpētījusi un izpratusi līdz mūža galam.”

Edīte pajautā eņģeļiem, vai drīkst mani dziedināt. Eņģeļi atļauj, un seanss sākas. Desmit minūšu laikā dziedniece man sakārtos muguru, saliks kauliņus, skriemelīšus savā vietā, un velkošās sāpes kājā izzudīs. Es lūkojos kamīnā, kamēr Edīte tur rokas man uz pleciem, pieskaras mugurai, saspiež galvu. Pār muguru brīžiem pārskrien vieglas, patīkamas tirpas. Varbūt no siltā gaisa strāvām, bet varbūt no eņģeļu pieskārieniem.

Pie Edītes nāk tad, kad citur vairs nav kur iet, kad pēdējais cerību stariņš sāk dzist. Ne vienmēr, bet reizēm Edītei vārda tiešā nozīmē izdodas cilvēku izraut no nāves apskāvieniem.

"Pirms kāda laika zvana kāda mazmeita un jautā, vai ir vērts nākt ar bildi, jo omīte ir uz gultas, vairs nevar paiet. Es uztaisīju seansu un piezvanīju omītei. Tā cilvēka enerģētika burtiski kliedza, ka grib dzīvot, un tas ir galvenais. Viņa bija gatava cīnīties un palikt tepat uz Zemes, pie savējiem, lai gan vairs nevarēja piecelties. Mēs strādājām rītā un vakarā, kundze gribēja mainīties. Viņa lūdza piedošanu savai meitai, pateica, ka mīl viņu, meita raudāja un sacīja, ka no mātes neko tādu nebija gaidījusi. Kundze piecēlās, sāka staigāt, gatavot pusdienas un jutās labi. Bet atnāca cita meita un lūdza palīdzēt mātei, kurai bija vēzis. Piezvanīju mātei, bet viņa man atcirta, ka tic Dievam, nevis dziedniekiem.

Runa jau nav par to, kam tu tici, bet – vai tu spēj būt elastīgs. Vēzis ir kaite, kas piemetas cilvēkiem, kurš grib sev pakļaut pasauli, kurš visu zina labāk un nesamierinās ar citu skatījumu. Pie manis ļoti bieži nāk cilvēki, kam bankas ņem nost īpašumus. Sieviete ir 40 gadu veca, viņai ir maza meita. Sieviete saka, ka aizņemsies un atdos bankai nelielu summu, pēc tam atkal kaut ko izdomās, bet es redzu tālāk uz priekšu. Es saku: tu nedrīksti iekrist depresijā, jo redzu – viņa ir uz sabrukuma robežas, skatās vienā punktā un raud. Saku – galvenais būt veselai un izaudzināt meitu! Atdod bankai to māju, noīrē istabu! Tu dzīvosi un būsi laimīga!

Cita sieviete atnāk un atkal raud kredītu dēļ, bet pārdot mašīnu, braukt ar autobusu, pārcelties uz vienkāršāku dzīvokli – nē, cilvēks nav ar mieru, jo pieradis pie komforta. Dievs cilvēkam piespēlē pārbaudījumus, kas ir mūsu skolotāji, lai redzētu, kā viņš reaģēs, vai spēs mainīties. Ja cilvēks saka nē un izvirza Dievam noteikumus „es varu dzīvot tikai mājā ar baseinu uz jumta”, tas ir smieklīgi. Ja cilvēks ir spējīgs pielāgoties jebkurai situācijai, pasaule viņam pavērs durvis, aiz kurām būs brīnumi.”

Kad dodamies prom, Edīte neliekas mierā, kamēr nepieber mums kabatas pilnas ar mandarīniem. Tie nav parasti, viņa smejas. Tie nesīs veiksmi, un, ja mēs ticēsim, tā arī būs.



Avots: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/110005/vina-maca-studentiem-ekonomiku-un-dziedina-sirdzejus
Kategorija: Dziednieki | Pievienoja: Saulite (24.02.2013)
Skatījumu skaits: 3114 | Komentāri: 5 | Reitings: 0.0/0
Komentāru kopskaits: 5
0
4 kreimene  
up

0
5 Saulite  
nevajag mainīt vārdus vai nicname, bet izteikt savus priekšlikumus, pretenzijas, tā lai ir saprotami

0
2 ledene  
Murgs."Vilks spalvu met,tikumu-ne"Cilveki apdomajieties!

0
3 Saulite  
kas pa vainu, padalies ar?

0
1 Neroli  
Ļoti pozitīvs iespaids.

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2373
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 2
Viesi: 2
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2019 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz