Viņa māca studentiem ekonomiku un dziedina sirdzējus
avots
Edīte Igaune ir dziedniece,
kurai piemīt gaišredzība un gaišjūtība. Cilvēki rindā pie viņas gaida
mēnesi, lai gan dziedniece pieņem desmit cilvēkus dienā. Edīte Igaune ir
ekonomikas zinātņu doktore, Ekonomikas un kultūras augstskolas asociētā
profesore.
„Mana
kreisā roka ir raidītājs, labā – uztvērējs, acis – ekrāns. Es ļoti ātri
varu noteikt, kas cilvēkam kaiš,” saka Edīte Igaune, dziedniece un
ekonomikas zinātņu doktore.
Viss sākās ar vēstuli, kurā „Patiesās Dzīves” lasītāja aizrautīgi
aprakstīja Edīti, kas esot jaunā Zilā kalna Marta un kuras spējas
strauji progresējot. Lasītājai dziedniece pilnībā izārstējusi
vairogdziedzeri, ko sākumā ārsti gribējuši operēt, pēc tam rokas vien
noplātījuši – kaite pagaisusi kā nebijusi. Ja tādas tās lietas,
nodomājām – jādodas pie Edītes kundzes, lai paši savām acīm redzētu, kā
notiek brīnumi.
Viena roka raidītājs, otra – uztvērējs
Edītes kundze mūs sagaida nelielā, mājīgā istabā ar iekurtu
kamīnu. Uz galda deg sveces, atspīdot krāsainos kristālos, kas izkārtoti
uz galda, garšīgi smaržo tikko uzlieta kafija. "Dziedniecība ir mana
sirdslieta, kas man dota no augšas, es to vienkārši nevaru nedarīt,”
Edīte saka, meitenīgi sarkstot, atzīstoties, ka viņu pirmo reizi kāds
intervējot.
Edīte Igaune dzīvo divās pasaulēs – redzamajā un neredzamajā.
Materiālajā pasaulē viņa ir ekonomikas zinātņu doktore, Ekonomikas un
kultūras augstskolas asociētā profesore, studentiem māca reģionālo
ekonomiku, finanšu grāmatvedību, revīziju un kontroli. Citā pasaulē viņa
jau trešo gadu dziedina un praktizē gaišredzību.
Kā tas viss sākās? "Krīzes sākumā, kad Veselības ministrija citu
pēc citas slēdza reģionālās slimnīcas, Latgalē uz ārstniecības iestādi
bija jābrauc 40 kilometru. Un tad nu es domāju, ko cilvēku labā varētu
darīt. Es taču varu dziedināt! Tas bija impulss, kas pamudināja
rīkoties. To, ka varu dziedināt, man pirms gadiem divdesmit pateica nu
jau mūžībā aizgājusī dziedniece Lidija Sējēja no Zaļeniekiem. Viņa
mācēja noteikt cilvēka biolauku. Toreiz mani dziedināšana neinteresēja,
biju aizvedusi pie viņas draudzeni un joka pēc lūdzu, lai paskatās arī
mani. Dziedniece novilka ar svārstiņu un sacīja: ko tu nāc pie manis, ja
pati vari dziedināt! Mana kreisā roka ir raidītājs, labā – uztvērējs,
acis – ekrāns. Es ļoti ātri varu noteikt, kas cilvēkam kaiš, ko daru,
vai nu pieskaroties, vai palūkojoties no attāluma.”
"Kad atnāk bērni, viņi uzreiz redz, kurš kristāls viņam der. Es saku: sameklē mammai, un, ticat vai ne, viņš paņem īsto.”
"Labi,” saku. "Parādiet, kā tas notiek.” Edīte nostājas man aiz
muguras un nepieskaroties lēnām tuvina delnas. "Jūsos ir satraukums,
neliela problēma ar vairogdziedzeri, arī mugura nav kārtībā. Nesāp? Var
arī nesāpēt, kaite ir no nepareizas sēdēšanas. Ak, kreisā kāja iesāpas?
Tas būs no muguras, jo ceļgals ir pilnīgā kārtībā,” klāsta dziedniece.
Viņai ir silts, pacilājošs balss tembrs, vārdi veļas kā optimisma
enerģijas lādiņi. Viņa bieži smaida un iepatīkas ar sirsnību un
atvērtību.
"Atnāk pie manis cilvēks ar kādu problēmu un jautā: vai tad ārsta
izrakstu neskatīsieties? Saku: nevajag, es tāpat redzu. Mana uztvere ir
Dieva dāvana. Tas, ko redzu vizuāli, līdzinās sonogrāfijas attēlam.
Neveselu orgānu enerģētiski redzu kā krāsainu miglu, kas viļņojas un
kustas. Manā uztverē visas slimības ir šķietamas – ja mēs organismam
varam iedot programmu uzņemt, radīt slimību, tad varam arī iedot
programmu atveseļoties. Tā saucas kvantu dziedniecība, ko esmu apguvusi,
lasot dažādu alternatīvo medicīnu guru grāmatas. Bet arī katrs
pacients, kurš atnāk ar kādu kaiti, ir mans skolotājs.”
Tik vienkārši kā svētdiena
Edīte redz paralēlo pasauli, sarunājas ar eņģeļiem, ko dēvē par
šefiņiem, reizi dzīvē redzējusi arī Dievu. "Es esmu kanāls, caur kuru
notiek dievišķā dziedināšana. Redzu eņģeļus un, ja kaut ko nezinu,
pajautāju viņiem. Eņģeļi ir tādi kā mākoņi, enerģijas sablīvējumi, kas
kustas. Redzu rokas, tērpus – apmetņus ar kapuci, bet sejas neredzu.
Reiz, kad strādāju ar garīgi attīstītu dziednieci, vārdā Natālija, kurai
ir spēcīga Dieva aizsardzība, redzēju Dievu. To var salīdzināt ar
apvārsni, ko redzam tālumā kā lielu, ieliektu līniju. Tā es redzēju
zeltainu miglas mākoni, no kura nāca neaprakstāma enerģija. Izjutu
labestību un tik lielu mīlestību, kādas te, uz Zemes, nav, tāda nemājo
nevienā cilvēkā. Redzēju zeltainu, sudrabainu tēlu, ja godīgi, nemaz
nevaru aprakstīt to vārdiem, tā bija neizprotama parādība.
Tiklīdz cilvēks man piezvana, es ieraugu viņu, tad pajautāju
vārdu, jo man vajadzīgs pieslēguma kanāls. Tālāk jau procesā iesaistās
eņģeļi – Dieva sūtņi paralēlajās pasaulēs. Mani viņi uztver kā gaismu.
To var salīdzināt ar skatu, kāds paveras, kad tumsā lidojam virs
pilsētas. Visapkārt ir tumsa, un vietām kā mazi punktiņi mirdz gaisma.
Tā mani redz mani palīgi – gaismas darbinieki. Mēs sazināmies domformās,
un viņi mani paklausa. Tās pasaules iemītnieki ir laipni, izpalīdzīgi,
brīvi un viegli, viņi nepavisam nelīdzinās mums, nospiestiem un rūpju
nomāktiem. Viņi visu pieņem hi-hi-ha-ha, izdara un saka: dod vēl.”
Jautāju, kādā veidā Edīte dziedina prātu un ķermeni. "Pavisam
vienkārši. Teiksim, kundze no rīta piezvana un saka, ka viņai ļoti sāp
galva. Atbildu, ka paskatīšos un pēc pusstundas piezvanīšu. Es redzu, ka
viņa gulējusi uz augsta spilvena, tāpēc kakla skriemeļi ir saspiesti,
asinsrite traucēta. Es paplašinu asinsvadus, un viss aiziet. Zvanu un
jautāju: kā tu tagad jūties? Viņa atbild: jau eju slidot. Es varu
palīdzēt pavisam viegli, jo es zinu, un viss. Jūs šorīt pamodāties un
zinājāt, ka ir svētdiena, vai ne? Tāpat es zinu, kā palīdzēt, visas
lietas notiek pašas no sevis. Pasaule ir pilna ar brīnumiem. Vajag tikai
ļauties, lai tie atnāk tavā dzīvē. Kad pirmo reizi izdzirdēju vārdu
Dīpaks Čopra, man caur ķermeni izskrēja tirpas. Uzreiz sapratu, ka viņa
grāmatas domātas man, tūlīt pat aizgāju uz bibliotēku un sāku tās
studēt.”
Slimības ir šķietamas
Kopš Edīte sevi atceras, viņu vienmēr saistījusi daba kā
neizsmeļams spēka avots, ko var baudīt lielām karotēm, ņemt vēl un vēl.
Izmirkt pērkona lietū, ļauties rudens vējam, apmest kūleni koši zaļā
zālienā, iebrist upē zvaigžņotā vasaras naktī, ieelpot pļavas ziedu
smaržu, ļaut sniega pārslām izkust plaukstā – tāda ir Edītes prieka
formula. Pēckara gados Auces novada Ukros, trīs kilometrus no Lietuvas
robežas, viņa ar vecmāmiņu, kas strādājusi par vecmāti, staigājusi pa
mežiem, pļavām un vākusi zāļu tējas.
Edīte saka: tagad žēl, ka neesot pierakstījusi vecmāmiņas unikālās
zāļu tēju receptes. Tomēr vecmāmiņa no viņpasaules Edītei pačukst
priekšā, kas jādara, atbalsta un apmīļo mazmeitu. Prasu, vai Edīte spēj
sazināties arī ar mirušajiem. Jā, varot gan. Garus viņa redzējusi jau
bērnībā. "Kad mācījos 4. klasē, nomira mans klasesbiedrs. Tolaik skolās
koridori bija tumši. Ziemas dienā es pa to gāju, ieraudzīju mirušo
klasesbiedru un sāku viņu saukt. Skolotāja par to parunājās ar manu
mammu, bet viņa man neko nepārmeta, jo jau tajā laikā biju neatkarīga
personība.”
Pirms nedēļām divām pie Edītes atnākusi kāda kundze un
nobēdājusies stāstījusi, ka nevarot vairs izturēt – plīstot sadzīves
tehnika. Sākumā dators, pēc tam ledusskapis un tā tālāk. "Ko es? Sazinos
ar saviem šefiem – eņģeļiem, jo bez viņu ziņas nekas nenotiek. Jautāju,
vai drīkstu un vai varēšu izsaukt šīs mājas garu. Viņi mierīgi atbild:
jā. Tad es redzēju, ka manā priekšā sēž sadrūmis, salīcis cilvēciņš,
kuram tad arī prasīju: vai taisnība, ka viņš demolē māju. Viņš
atbildēja: jā, esmu poltergeists. Jautāju – kāpēc. Viņš klusēja. Kas
notika tālāk? Pastrādāju ar to kundzi, veicu rituālu un saņēmu ziņu no
eņģeļiem, ka turpmāk viss būs mierīgi. Vēlāk pats gariņš man
pārliecinoši solīja, ka kundzi vairs netraucēšot, bet turpināja sēdēt
manā priekšā.
Katram cilvēkam, katrai situācijai ir cits rituāls, pat sākumā
nezinu, kāds tas būs, es vienmēr sazinos ar eņģeļiem, un viss notiek pēc
izjūtas. Saprotiet, tā pasaule nav tāda kā šī, tur nedarbojas dzelžaina
loģika un likumsakarības, tur nav formulu, gluži otrādi – lai izdotos,
visam jānotiek brīvi, viegli, kā spēlējoties, bez piespiešanas. Kad
beidzu strādāt ar cilvēku, viņa problēmu nepaturu prātā, manai galvai
jābūt tukšai, brīvai no liekas informācijas, citādi nemaz nespētu
dziedināt. Kad tas mirušā gariņš aizgāja, paskaidroju kundzei, ka viņas
mājā ir kaut kādas lietas, uz kurām viņš nāk skatīties. Izrādījās, ka
tie ir kausi par viņa sasniegumiem sportā. Teicu, lai novāc. Bet
būtiskākais bija tas, ka kundze nebija izpildījusi aizgājēja pēdējo
vēlēšanos. Dienu pirms nāves viņš bija lūdzis, lai radiniece atbrauc uz
slimnīcu, bet viņa to neizdarīja.”
Desmit minūšu laikā dziedniece sakārto
muguru, saliek skriemelīšus savā vietā, un velkošās sāpes kājā izzūd.
Pār muguru brīžiem pārskrien vieglas, patīkamas tirpas.
Brīnumus Edīte piedzīvojusi, arī dziedinot cilvēkus. "Pirms jaunā
gada man piezvanīja sieviete un raudāja: viņas vīrs, kas strādā ārzemēs,
nokritis no stalažām un sasitis stakli. Redzot (jā, man uzreiz parādās
acu priekšā aina), kā viņš nokritis un asiņo, es ļoti uztraucos un
teicu: cik varēšu, tik palīdzēšu. Man no attāluma izdevās apturēt
asiņošanu, vīrs otrā dienā atbrauca uz Latviju un devās uz slimnīcu, bet
es ar viņu paralēli mediķiem strādāju divas reizes dienā. Viņš ātri un
veiksmīgi atveseļojās, jau teica, ka gribot braukt atpakaļ uz ārzemēm,
bet es ieteicu pagaidīt. Tad viņš atnāca un pateicās man. Viņš bija ļoti
izbrīnīts, ka iespējams dziedināt no attāluma. Pirms dažām dienām es
strādāju ar astoņus mēnešus vecu meitenīti, kas trīspadsmit dienas
nogulēja reanimācijā, tagad viņai ir labāk.”
Jautāju, vai sazināšanās ar eņģeļiem un dziedināšana nepaņem pašas
Edītes enerģiju un spēkus. Nē, gaišredzība Edītei nāk viegli, eņģeļi ir
pozitīvi un draudzīgi. Edīte atzīst, ka grūtāk ir strādāt ar
ļaundabīgajiem audzējiem. Tad gan Edītei nākas atpūsties, pat atgulties,
jo kļūst smagi, trūkst elpas. "Audzējs ir kā valsts valstī, un tur mans
darbs – noslāpēt negatīvās šūnas, pārveidojot tās par pozitīvām. Es gan
izvairos slimības saukt vārdos, lai nepastiprinātu to iedarbību.
Dziednieka izteiktais vārds ir ļoti stiprs, tas iedarbojas, turklāt
zinu, ka slimības ir šķietamas, tikai programma, nekas vairāk.”
Mēs visi esam viens vesels
Dziedināšanas fenomenu Edīte varot izskaidrot no kvantu fizikas
viedokļa, patiesībā nekādas mistikas, tikai 21. gadsimta zinātne:
"Kvants (no latīņu – quantum – daudzums) ir mazākais iespējamais
enerģijas daudzums. Kvantu fizika paver brīnumu pilnu pasauli, kas
atrodas atoma sirdī un līdzinās maģijai, bet ir pilnīgi reāla. Tātad
matērija ir cieta viela un sastāv no atomiem. Atomam ir kodols, ap kuru
riņķo elektroni. Kodols sastāv no neitroniem un protoniem, kas savukārt
sastāv no kvarkiem, bet tie – no piekvarkiem.
Starp tiem esošais tukšums veido matērijas lielāko daļu. Un tieši
šis tukšums ir kvantu enerģijas pasaule, kas visaptverošā enerģijas
audumā caurauž un saista ikvienu dzīvu un nedzīvu būtni Visumā. Mūsu
domas un jūtas ir kvantu enerģija, arī dvēseli mēs varam uztvert kā
kvantu ķermeni. Ir tīrā apziņa, ko dēvē arī par dievišķo sākotni,
kosmisko apziņu, Visuma informācijas lauku. Tā svārstības rada nulles
punktu jeb kvantu lauku, no tā rodas viļņi, tiem pārklājoties rodas
subatomārās daļiņas. Savukārt no tām veidojas atomi, tālāk molekulas un
visa dzīvā un nedzīvā daba.
Dziedniece iesaka: iztēlojies prieku!
Vakarā pirms gulētiešanas aizdedziet baltu sveci, uzrakstiet
uz lapiņas dažas nepatīkamākās dienas problēmas un sadedziniet.
Nelaimes aizies. Varat iedegt sarkanu, dzeltenu, zilu vai zaļu sveci
atkarībā no noskaņojuma un domās pateikt augstākajiem spēkiem paldies
par nodzīvoto dienu.
No rīta, tikko mostaties, iedomājieties dažas labas lietas, kas
šodien gaidāmas. Iztēlojieties pozitīvu dienas scenāriju, nelaidiet sev
klāt bailes. Programmējiet sevi veiksmei, un viss labais piepildīsies!
Kvantu tīklojums, kas ir sastopams visā matērijā, enerģētiski ir
saistīts ar tīro apziņu. Ja enerģija ķermenī plūst harmoniski, cilvēks
ir vesels, bet, ja harmonija tiek izjaukta, cilvēks sāk slimot. Ja
harmoniju izdodas atjaunot, cilvēks sāk atveseļoties. To var panākt arī
ar dažādiem vingrinājumiem, akupunktūru utt., bet tas ir ilgs process un
nenāk no tīrās apziņas. Ātrāk iedarbojas kvantu dziedniecība. Kad
dziednieks strādā ar nodomu un apziņu, viņa prāts ir pilnīgi brīvs no
domām, koncentrējas vienīgi uz dziedināšanu un saplūst ar tīro apziņu.
Dziednieka un dziedināmā būtību veido viena un tā pati viela – tīrā
apziņa, līdz ar to viņi abi ir viens veselums. Šī dziedniecības metode
sakņojas pārliecībā, ka ikviena būtne uz Zemes ir cieši saistīta ar
citām būtnēm un ikviena doma un kustība ietekmē visu, kas elpo.”
Ja cilvēks slimo, Edīte redz čakrās caurumus un izzūdošo enerģiju.
Caurumi ir jāaiztaisa, pretējā gadījumā cilvēks vārguļo, mediķu
izrakstītās zāles nelīdz. "Reiz iegāju grāmatnīcā un ieraudzīju skaistu,
krāsainu grāmatu par anatomiju. Nodomāju: Edīte, tev jāmācās. Pirms
pirkšanas pajautāju eņģeļiem, vai man to vajag. Tie smejas: kāpēc tev
vajag? Tu tāpat visu zini! Tā nu es grāmatu nenopirku, bet brīnumi tik
un tā notiek.
Esmu taisījusi ciet caurumus kaulos, noņēmusi izaugumus. Vakar pie
manis bija četri cilvēki no Rēzeknes. Redzu, ka kundze katram, pie kā
meklē palīdzību, stāsta kaut ko citu, viņā mājo trīs dažādi cilvēki. Kad
viena viņas būtība kaiti atlaiž, otra tur ciet. Eņģeļi labprāt nāk
talkā dievticīgiem cilvēkiem, kas paši ir gatavi strādāt ar sevi un
mainīties. Eņģeļi ir visur, un viņi ir gatavi mums palīdzēt, vajag tikai
palūgt. Arī šajā telpā šobrīd ir 50–60 gaismas būtnes. Mazi bērni viņus
redz. Bērniņš atnāk, pasēž man klēpī un aizmieg. Es prasu: nu, vai
tagad tev pietiks enerģijas? Viņš smaida: pietiks.
Pie Edītes nāk tad, kad citur vairs nav
kur iet, kad pēdējais cerību stariņš sāk dzist. Ne vienmēr, bet reizēm
Edītei vārda tiešā nozīmē izdodas cilvēku izraut no nāves apskāvieniem.
Reiz kāds kungs man piezvana un saka: es nebūšu, jo iekļuvu
satiksmes negadījumā. Bet redzu, ka viņam obligāti pie manis jāatnāk, jo
visapkārt ir tumšs mākonis, viņš vienatnē nesavāksies, tāpēc saku:
labi, nāc, kad varēsi. Es redzēju, kā notika negadījums, kā viņš
griezās, slīdēja. Tas notika tāpēc, ka viņam galvā tobrīd bija kādas
piecas programmas, domas lēkāja, uzmanība izkaisīta.
Vai atkal – pirms kāda laika zvana viena mamma un jautā, vai viņas
desmit gadus vecajam puikam patiešām sāp vēders vai viņš tikai tēlo.
Seansa laikā redzēju, ka vēders viņam sāp tāpēc, ka mamma lielāku
uzmanību pievērš mazajam brālītim nekā viņam. Patiesībā vēdera sāpes ir
lūgums pēc mammas mīlestības un uzmanības. Dažreiz redzu, kāpēc bērns ir
stresā. Četras stundas dienā spēlē datorspēles!”
Ir jādzīvo!
Vai Edīte prot zīlēt, ieskatīties nākotnē un to mainīt? "Gadās, ka
pie manis atnāk vīrs un sieva, un es ģimeni saturu kopā, novēršot
faktorus, kas to grauj. Piemēram, attālinu sievas un vīra vecākus, lai
tie nejaucas bērnu ģimenes dzīvē. Reiz atnāca kundze ar bērnu un
sūdzējās, ka vīrs dzerot. Teicu, ka viņam pašam jānāk. Sākumā negribēja,
bet, kad atnāca, pastrādājām, un viņš pārtrauca dzert, tagad pats
prasās pie manis.
Reiz kāda sieviete sūdzējās par muguras sāpēm. Es redzēju, ka viņa
guļ nepareizā vietā, uz āderes. Pagāja dažas dienas, bet viņai nekļuva
labāk. Teicu, ka aizbraukšu, paskatīšos. Jau ejot pa kāpnēm, man šermuļi
skrēja pa muguru, jutu, ka telpa spiež, sienas brūk, enerģētika ir ļoti
slikta. Izrādījās, ka deviņdesmitajos gados daudzstāvu māja celta no
materiāliem, kas atvesti no Baltkrievijas un saņēmuši radiāciju no
Černobiļas. Mājas blokos esošās metāla stieples redzēju koši sarkanā
krāsā, jo bija apstarotas. Es neko nevarēju izdarīt, tikai guļamvietu
pārvietoju uz grīdas. Reizēm cilvēks pats nodomā kaut ko sliktu un
ieprogrammē negatīvu notikumu gaitu. Neviens cits nav vainīgs. Negatīvas
domas provocē bailes, dusmas, nenoteiktību, kas veido pamatu, uz kura
attīstās slimība. Bērni slimo, ja starp vecākiem ir spriedze,
nesaskaņas. Bērni ir ļoti jūtīgi, viņi redz paralēlo pasauli, atnāk te,
apsēžas pie kamīna un nenovērš acis no liesmas.”
Telpā, kurā mēs sarunājamies, dvēselei ir kur patverties. Vaļējā
kamīna uguns transformē visu, no kā gribas atbrīvoties, kas nomāc un
traucē. Sārtas liesmu mēles kāri paķer un aprij smagas domas. Tās
sprakšķot pagaist kā nebijušas, paliek maiga gaisma un siltums. Mēs visu
varam mainīt... ja vien ļoti gribam. Uz galda brīnumaini kristāli –
Edītes palīgi, kas izstaro vajadzīgo un atbrīvo nepareizo enerģiju. Es
intuitīvi paņemu lielu, baltu kristālu. Tas ir pagājušajā vasarā no
Turcijas atvestais kalnu kristāls. Neparasti spēcīgs esot.
"Vai, ņemiet taču konfektes, ņemiet vēl,” saka Edīte un piebilst,
ka esot ļoti nepraktiska. Gadās, ka iznākot no veikala un ieraugot, ka
nopirkusi vairākas biezpiena paciņas, bet visu pārējo aizmirsusi. Jā,
arī kristālus meklēt ieteikuši eņģeļi. Mirdzošais, pelēkais akmens ir
kianīts, violetais – ametists, seko dūmakainais kvarcs un turmalīns, kas
pasargā no svešām enerģijām.
"Kad atnāk bērni, viņi uzreiz redz, kurš kristāls viņam der. Es
saku: sameklē mammai, un, ticat vai ne, viņš paņem īsto. Dažreiz mēs
darām tā: ģimene aizbrauc uz kristālu veikalu, piezvana man, un bērniņš
atrod kristālu. Es saku: jā, šis ir labs, bet paņem vēl vienu. Ir labi,
ja bērns, ejot uz skolu, ieliek kabatā kristāliņu. Tas noņem stresu,
palīdz nomierināties. Daži saka: man patīk koks. Lieliski! Mazus koka
gabaliņus var atrast izskalotus no jūras vai mežā un ielikt kabatā vai
somā. Te nav likumu. Kas katram patīk, tas darbojas. Izjūtas ir
galvenais rādītājs.”
Edīte nekad neizslēdz telefonu, lai gan cilvēki viņai zvana divos
naktī un sešos no rīta. "Reizēm viņi mani izmanto negodprātīgi, bet
tāpēc telefonu vēl nekad neesmu izslēgusi. Man pietiek ar piecām miega
stundām, ceļos piecos no rīta. Tā nu iznāk, ka visu savā dzīvē esmu
sasniegusi uz miega rēķina. Es arī laicīgajā dzīvē daudz ko esmu
sasniegusi, bet dziedniecību nebūšu izpētījusi un izpratusi līdz mūža
galam.”
Edīte pajautā eņģeļiem, vai drīkst mani dziedināt. Eņģeļi atļauj,
un seanss sākas. Desmit minūšu laikā dziedniece man sakārtos muguru,
saliks kauliņus, skriemelīšus savā vietā, un velkošās sāpes kājā
izzudīs. Es lūkojos kamīnā, kamēr Edīte tur rokas man uz pleciem,
pieskaras mugurai, saspiež galvu. Pār muguru brīžiem pārskrien vieglas,
patīkamas tirpas. Varbūt no siltā gaisa strāvām, bet varbūt no eņģeļu
pieskārieniem.
Pie Edītes nāk tad, kad citur vairs nav kur iet, kad pēdējais
cerību stariņš sāk dzist. Ne vienmēr, bet reizēm Edītei vārda tiešā
nozīmē izdodas cilvēku izraut no nāves apskāvieniem.
"Pirms kāda laika zvana kāda mazmeita un jautā, vai ir vērts nākt
ar bildi, jo omīte ir uz gultas, vairs nevar paiet. Es uztaisīju seansu
un piezvanīju omītei. Tā cilvēka enerģētika burtiski kliedza, ka grib
dzīvot, un tas ir galvenais. Viņa bija gatava cīnīties un palikt tepat
uz Zemes, pie savējiem, lai gan vairs nevarēja piecelties. Mēs strādājām
rītā un vakarā, kundze gribēja mainīties. Viņa lūdza piedošanu savai
meitai, pateica, ka mīl viņu, meita raudāja un sacīja, ka no mātes neko
tādu nebija gaidījusi. Kundze piecēlās, sāka staigāt, gatavot pusdienas
un jutās labi. Bet atnāca cita meita un lūdza palīdzēt mātei, kurai bija
vēzis. Piezvanīju mātei, bet viņa man atcirta, ka tic Dievam, nevis
dziedniekiem.
Runa jau nav par to, kam tu tici, bet – vai tu spēj būt elastīgs.
Vēzis ir kaite, kas piemetas cilvēkiem, kurš grib sev pakļaut pasauli,
kurš visu zina labāk un nesamierinās ar citu skatījumu. Pie manis ļoti
bieži nāk cilvēki, kam bankas ņem nost īpašumus. Sieviete ir 40 gadu
veca, viņai ir maza meita. Sieviete saka, ka aizņemsies un atdos bankai
nelielu summu, pēc tam atkal kaut ko izdomās, bet es redzu tālāk uz
priekšu. Es saku: tu nedrīksti iekrist depresijā, jo redzu – viņa ir uz
sabrukuma robežas, skatās vienā punktā un raud. Saku – galvenais būt
veselai un izaudzināt meitu! Atdod bankai to māju, noīrē istabu! Tu
dzīvosi un būsi laimīga!
Cita sieviete atnāk un atkal raud kredītu dēļ, bet pārdot mašīnu,
braukt ar autobusu, pārcelties uz vienkāršāku dzīvokli – nē, cilvēks nav
ar mieru, jo pieradis pie komforta. Dievs cilvēkam piespēlē
pārbaudījumus, kas ir mūsu skolotāji, lai redzētu, kā viņš reaģēs, vai
spēs mainīties. Ja cilvēks saka nē un izvirza Dievam noteikumus „es varu
dzīvot tikai mājā ar baseinu uz jumta”, tas ir smieklīgi. Ja cilvēks ir
spējīgs pielāgoties jebkurai situācijai, pasaule viņam pavērs durvis,
aiz kurām būs brīnumi.”
Kad dodamies prom, Edīte neliekas mierā, kamēr nepieber mums
kabatas pilnas ar mandarīniem. Tie nav parasti, viņa smejas. Tie nesīs
veiksmi, un, ja mēs ticēsim, tā arī būs.
Avots: http://www.kasjauns.lv/lv/zinas/110005/vina-maca-studentiem-ekonomiku-un-dziedina-sirdzejus |