Spēks ir dabā jeb maģiskie Līgo

„Diena ir gauži par īsu,” teic Latvijā daudzu iemīļotais dziednieks Ziedonis Kārkliņš. Dziedināšana, pirts kultūra, Reiki, seno baltu zīmju enerģētiskā sistēma un plašās un daudzveidīgās augu valsts izzināšana ir tikai dažas no interesēm. Jāpaspēj ko paveikt arī 42 hektāru mazajā piemājas dārziņā, kā arī jādarbojas piecās organizācijās, kuru biedrs vai vadītājs viņš ir. Holistiskās medicīnas un naturopātijas asociācijā, Dziednieku un Pirts savienībās, Vides veselības saimē, kā arī Fizikālās medicīnas asociācijā. Izbrīvējis laiku speciāli „Mistērijai”, viņš stāsta par Līgo laika enerģētisko nozīmi, kā arī mūsu zemes īpašo spēku.Izrādās, leģendām apvītākais Līgo svētku zieds patiesībā ir papardes aura!

Ziedonis Kārkliņš: Zeme ir dzīvs organisms, un mēs esam kā mazi mikrobiņi, kas pa to rāpo. Dabas katastrofas ir atbilde uz mūsu provokācijām. Tiklīdz sākam to kutināt, zeme reaģē. Vulkāniskajos iežos atrastas arī akmens veida dzīvas būtnes, kuru uzbūvē oglekļa vietā ir silīcijs. Tas ir zinātniski pierādīts. Senais latvietis bija zinošs, jo dzīvoja saskaņā ar dabu. Esot rezonansē ar to, mēs spējam gūt ārkārtīgi daudz. Padomju laiku kļūda – uzskatīt cilvēku par dabas pavēlnieku, tās kungu. Kakla kungus vienmēr gāž.

– Runājot par Latvijas dabu, tās spēku. Pēdējā laikā no daudziem dzirdam, ka mūsu zeme ir īpaša. Interesanti, ka to saka arī nelatvieši. Vai un kādēļ, jūsuprāt, tā ir?

– Te ir vairākas versijas. Viena – Latvijā ir kolosāla augu valsts ar ļoti spēcīgu auru un bioķīmisko sastāvu. Pagājušajā gadā man bija iespēja tikties ar vienu no Bombejas izcilākajiem ajūrvēdas speciālistiem, kurš viesojās Latvijā. Tas bija cirks, kā viņš divas stundas uz vēdera līda pa manu dārzu, pētot augus. Viņš teica: „Jūsu augi spēka ziņā ir nākamie aiz Tibetas, bet jūs tos nenovērtējat, vedot šurp citus nez no kurienes.” Viņš nevarēja beigt priecāties par Lielo ālanti, sakot, ka to varētu eksportēt uz Indiju.Kādreiz tā Indijā bijusi ļoti izplatīta un plaši pielietota, taču vēlāk izzudusi. Profesors bija stāvā sajūsmā par mūsu augu dažādību un enerģētiku.

Otra versija – Baltija atrodas ideālā tumsas – gaismas, siltuma – aukstuma ritmu vietā.Te arī rodams skaidrojums, kādēļ augi ir tik spēcīgi. To spēku un unikalitāti nosaka mūsu ģeogrāfiskais novietojums. Tādēļ arī pirmās Latvijas brīvvalsts laikā audzētās sēklas bija iecienītas visā Eiropā. No kosmosa fotografētajā ģeoloģijas doktora Rišarda Griškjāņa kartē Latvijas enerģētiskās vietas redzamas kā līnijas, kas veido rakstus. Kad baltu seno zināšanu pētnieks Ivars Vīks savu svētvietu karti savienoja ar Griškjāņa, abas smuki sakrita. Mums bija tik daudz svētvietu, akmens krāvumu, kas šur tur vēl saglabājušies. Tas pats Biterīna, Zilais kalns, arī pie Dundagas ir enerģētiski spēcīga vieta. Daudz mums tādu. Ne velti 90. gadu sākumā uz šejieni atspērās vesels bars amerikāņu. Viens piramīdu pētnieks it kā lasīja lekcijas par piramīdām, bet visi uzreiz aizjoņoja uz Pokaiņiem. Vesela varza it kā televīzijas žurnālistu – līdzi. Turklāt pēc filmēšanas neizskatījās. Ko viņi tur mērīja, ko darīja?

Lai vai kā, Eiropā saglabājušās tikai divas reliktas tautas – latvieši un lietuvieši. Visas pārējās ir jaunas. Mēs šeit esam saglabājuši kultūru, kuru kristieši diemžēl lamā par pagānismu. Nav svarīgi, saucam to par latviešu dzīvesziņu vai dievturību, bet katrā ziņā – kultūru ar ļoti spēcīgu enerģētiku. Tieši tādēļ krustneši nāca mūs iznīcināt. Arī šodien templieši ir saaktivizējušies, lai nīcinātu mūsu saknes, taču prieks, ka jaunatne aizvien vairāk pievēršas dievturībai, un tas nozīmē, ka būsim spējīgi izdzīvot. Iznīkst tautas, kuras nodod savu reliģiju, bet latvietis vienmēr savā viensētā turējies pie visa, kas viņam svēts. Baznīcā iešana daudziem bija formāla.

Priekšnoteikumu, kādēļ esam unikāli, daudz, tikai jautājums, vai mācēsim sevi saglabāt, jo diemžēl Eiropai neinteresē mūs integrēt, bet gan asimilēt. Tāds monstrs kā Eiropas Savienība nemaz nevar ilgi turēties, jo nav veidots uz līdztiesīgiem noteikumiem. Ar Vides veselības saimi dodamies pieredzes braucienos pa Eiropu. Skatāmies, kā tur saimnieko un redzam spēles noteikumus. Tādēļ arī esmu pret eiro ieviešanu, uzskatu, ka mums jāsaglabā sava valūta. Nauda ir tautas kultūras sastāvdaļa, un mums tā enerģētiski – ļoti spēcīga.

– Kādā ziņā?

– Tajā attēloti spēcīgi simboli ar dziļu nozīmi. Piemēram, tas pats ozols – Dieva koks, viens no retajiem augiem uz zemes, kuram ir saikne ar kosmisko informāciju. Ne velti tautasdziesma vēsta, kā Dieva dēls Jānis pa ozola zariem nāca. Arī iestrādātās ūdenszīmes, kas redzamas pret gaismu, ir enerģētiski spēcīgas. Arī astroloģiski mūsu nauda apstiprināta pareizajā laikā.

– Par iespēju nofotografēt Latvijas enerģētiku. Cik tas var būt precīzi?

– Jūs gluži vienkārši nezināt, kādas ir aparatūras. Šodien ir ierīces, kas to visu ļoti labi fiksē. Ar enerģiju mērīšanu padomju laikā nerrojām zinātniekus. Varbūt no skolas laikiem atceries, ka bija tāds bezkaislīgs mēraparāts – pehametrs. Nolikām to uz galda, nu, kaut ko tur rāda, ar roku pastrādāju ar enerģijām, skatāmies – jā, maina radītājus. Zinātniekiem prasījām, lai izskaidro, kādēļ tā. Beigās jau tā izlaidāmies, ka paši Rīgā, bet pehametrs – Siguldā. Tajā galā bļauj: „Rādītāji mainās! Kāpēc?” Ā, nē, to jūs skaidrojiet paši! (Smejas.)

– Esat zināms ar saviem interesantajiem stāstiem par piramīdām. Vai tās varēja būt sastopamas arī Latvijas teritorijā?

– Pastāv versija, ka kādreiz visu zemeslodi klāja piramīdas, jo ar to palīdzību regulēja klimatu. Vēl šur tur Eiropā tās atrod. Pēdējā vieta, kur tās atraka, laikam bija Serbija. Pie tam, piramīdas bija stingri orientētas pēc debess pusēm. Par cik poli nedaudz nobīdās, tad ik pēc 58 gadiem tās pārslīpēja. Neņemos spriest, vai tās varētu atrakt Latvijas teritorijā, bet to, ka kādu vajadzētu uztaisīt, gan skaidrs! Ne velti Krievijā tās pašreiz tiek būvētas ar mērķi ietekmēt valsts enerģētiku, turklāt diezgan augstas – kādus 30, 40 metrus. Tās tiešām arī palīdz, ja ievēro spēles noteikumus. Ar piramīdām nedrīkst eksperimentēt telpās.Savā iekšienē tās iztīra visu nevēlamo starojumu, taču aizbīda to tālāk, blakus izveidojot kaitīgā starojuma zonas. Savulaik eksperimentējām ar tādiem divarpus metru augstiem maketiem un tikai pēc tam konstatējām, ka blakus dzīvoklī – ziepes! Tādēļ eksperimentēt ar piramīdām var tikai vietās, kur iespējams kontrolēt šos nobīdītos starojumus, lai nenodarītu kaitējumu apkārtējiem. Kādus gadus desmit atpakaļ bija uzradies viens kungs, kurš Mārupītes apkārtnē gribēja uzbūvēt dziednīcu piramīdas formā, taču tā kā finansējumu laikam nedabūja, projekts izpalika.

– Cik tālu piramīda negācijas novirza?

– Atkarīgs no tās lieluma. Piemēram, trīsmetrīgai piramīdai apkārt būtu jābūt 30 metru drošības joslai. Ja āderu zonām virsū uzliek piramīdu, starojums tiek nobīdīts kaut kur blakus. Un šajās nobīdes vietās atrasties ir kaitīgi. Zem pašām piramīdām visi mikrobi aiziet bojā. Ja mēs, to visu zinot, noteiktās Latvijas vietās uzbūvētu šādas piramīdas, tās palīdzētu sakārtot mūsu zemītes enerģētiku. Starp citu, enerģētiski jebkura piramīda zem sevis veido vēl vienu – tikai apgrieztu. Varam iztēloties, kā tāda izskatās. Pēc puzura! Un arī puzuriem ir fantastiska iedarbība, tādēļ tos arī darināja. Ne bez dziļām zināšanām un ar noteiktu domu – lai tīrītu apkārtējo telpu no negatīvām ietekmēm, bez tam, puzurs senajam latvietim kalpoja kā meditācijas objekts un arī kā altāris, līdzīgi kā mūsdienās daudziem – svētbildes.

– Kas īpašs ar mūsu zemi notiek Līgo laikā?

– Tā ir viskošākajā plaukumā, savā pilnbriedā. Viss notiek cikliski. Tāpat arī dabā – ir savi enerģijas minimumi un maksimumi, kad pieredzam tās pilnību. Maksimumi izpaužas laikā, ko saucam par Saulstāvjiem, Saulgriežiem. Ir četri šādi maksimumi – Ziemassvētki, Lieldienas, Līgo svētki un Rudenāji. Visspēcīgāk šis maksimums izpaužas Lieldienās, nākamie dabas spēka un enerģētikas ziņā ir Līgo svētki – dabas pilnzieds un plaukums. Lai gan esam pieraduši, ka parasti apdzied tikai vienu nakti, būtiskas ir arī divas dienas uz vienu vai otru pusi no šī centrālā notikuma. Kā zināms, centrs nav 23. jūnijs.

– Bet gan 21.

– Kādreiz astronomiski ir kāda nobīde, taču pamatā – jā, tas ir 21. Visi rituāli visspēcīgāk darbojas tad, kad tos izpilda īstajā laikā, saskaņā ar dabu, kad tās enerģijas ir savā augstākajā pakāpē. Diemžēl kristieši atdalīja rituālus no to patiesā laika, tādēļ Jāņa Kristītāja diena ir dažas dienas vēlāk. Mūsu kalendārā kā svētku vakars atzīmēts 23. jūnijs. Ja pastrādājat ar savu vēsturisko atmiņu, vai atceraties, ka 21. bieži būtu lijis? Nē, taču pa kristiešu Jāņiem parasti līst kā pa Jāņiem. Kā jau teicu, Lieldienās enerģijas ir īpaši augstu, attiecīgi – šis laiks kristiešiem šķitis visbīstamākais, jo tad rituāli attālināti ar vēl lielāku laika nobīdi.

Jāņu laikā mēs enerģētiski varam papildināties no mūsu izcilās augu valsts, kas šajā laikā ir īpaši vērtīga.

Ap Līgo laiku jāvāc tējas, un šis ir arī ir īstais laiks, kad, ieejot mežā, no katra koka varam saņemt enerģiju. Augošā mēnesī visa enerģija koncentrējas lakstu galos, auga augstākajā virsotnē, tad tie arī jāvāc. Problēma vien tā, ka ne vienmēr Jāņi iekrīt augošā mēnesī, tādēļ ir gadi, kad augus Līgo laikā nevāc – nedaudz ātrāk vai vēlāk. Piemēram, ārstniecības augus vāc tad, kad tie sāk ziedēt, taču, kā zināms,tie pilnbriedā ir atšķirīgā laikā. Vieni pavasarī, citi – rudenī. Piemēram, gaiļbikši zied pavasarī, bet vērmele un vībotne tikai septembrī. Vecā mēnesī augu enerģija un spēks atrodas saknēs.

No augiem, kurus tradicionāli saistām ar Līgo svētkiem, piemēram, meijām, var vārīt tēju (gan zaļām, gan žāvētām lapām), taisīt pirtsslotas. Dziļa nozīme ir Jāņu nakts rasas peldēm, kad mūsu senči tajā vārtījās kaili. Agrāk šo rituālu veica visi – kā sievas, tā vīri, saņemot dziedināšanu, spēku un enerģiju. Rasas pilienos uzkrājās saules un paša auga enerģija. Laikā, kad aust saule, dabā tās ir visvairāk. Dāmas, kurām likās, ka tās kāds skauž, vārtījās vībotņu pļavā. Vībotne ir nepamatoti aizmirsts latviešu maģiskais augs, kas palīdz atbrīvoties no negatīvām ietekmēm. Tās, kuras baidījās, ka vīrs aizlaidīs pa kreisi, vāca norasojušus apiņus un ar tiem berzēja savu vīru, lai neietu pa kreisi. Apinis noņem seksuālo tieksmi. Kas gribēja spēku, labu sirsniņu, gāja sarkanā āboliņa pļavā. Vislabāk vārtīties meža pļavā, jo tajā ārstniecības augu, ka tik uziet! Lai stiprinātu sirds musukulatūru, vislabāk ēst virzas salātus. Virza ir nezāle, kuru parasti dod rukšiem, bet rudenī nevienu ruksi ar slimu sirdi neatradīsi. Tie visi mirst nedabīgā nāvē ar spēcīgu sirdi. Arī sarkano āboliņu ziedi ļoti spēcina sirdi. Tos var ēst tāpat, likt salātos, ja iekonservē medū, var lietot arī ziemā.

Augi šajā maģiskajā laikā cilvēkam var dot ļoti daudz. Katram no tiem raksturīgs kaut kas īpašs un labs, ikvienam ir savas auras jeb enerģētikas spektrs. Piemēram, ozols ir garīgās informācijas vadītājs, spēka koks, pie kura nevajadzētu vērsties tiem, kuri sirgst ar depresiju. Jo ozols ar savu lielo spēku to var pastiprināt vēl vairāk. Ozols ir stipru cilvēku koks, tādus tas vēl vairāk papildina. Ne velti agrāk bija ozolu svētbirzis, svētozoli, pie kuriem gāja iegūt zināšanas, Dieviņu pielūgties. Ar ozoliem ir interesanti, jo tie aug tikai uz āderu krustpunktiem. Savā augšanas procesā tie starojuma joslas piesaista vēl vairāk. Piemēram, Kaives ozols, lielākais Latvijā, atrodas 12 joslu krustpunktā. Jo ozols vecāks, jo lielākus starojuma riņķus ap sevi veido. Kad ozoli ir 50 – 70 gadu veci, tiem ir trīs šādi enerģētiskie apļi. Tikai šādā vecumā ozolu var saukt par gudru – ar viņu var kontaktēties, sarunāties.

Savukārt bērzu birzs cilvēkam dod dzīvesprieku, relaksē. Īstais koks gan tiem, kuri slimo ar depresiju, gan arī atveseļošanās laikā pēc jebkuras citas slimības. Jāņu laikā sazināties ar kokiem ļoti svarīgi, bet bez cieņas, ar lielu švunku tiem tuvoties nedrīkst.Kad tiem nākam klāt, sasniedzot lapotnes līniju, apstājamies un parunājamies, palūdzot atļauju. Var prasīt pasmelties spēkus, bet ne tikai. Var lūgt arī kaut ko konkrētu. Kļava ir līdzsvara koks, un tā palīdz gūt panākumus karjerā, vairo finansiālo labkājību. Tāpat – noņem negatīvās emocijas – greizsirdību un citas.

Paskatieties ticējumos, līdzko tuvojas kādi svētki, cīņai pret mošķiem mājās biezā slānī nesa maģisko aizsardzības augu – pīlādzi. Pīlādzim ir vēl kāda interesanta īpašība – tas palīdz atmodināt sievietē snaudošo seksualitāti. Ar pīlādžu slotu aukstu sievieti pirtī var padarīt karstu un dullu! Pīlādzis der arīpret ļaunu aci tāpat kā vībotne, vērmele un kadiķis.

Ja uz enerģētiskajiem centriem saliek pirts slotas, var manīt, kā katrs koks iespaido cilvēku. Pastāv arī īpašs dziedniecības veids – apaļas, nozāģētas koka ripas liek uz slimajām vietām.

– Ir kāds augs, kas Līgo laikā enerģētiski ir spēcīgāks par citiem?

– Nē, pieturos pie tā, ka katram ir savs spektrs. Te varbūt vietā ir skaudrā patiesība par leģendāro papardes ziedu. Kas tad pēc būtības ir šis leģendām apvītais augs? Paparde saglabājusi izteikti spēcīgu saikni ar savu izcelsmes zvaigzni – Sīriusu. Un šī enerģētiskā plūsma Jāņu laikā mēdz būt tik stipra, ka apkārt papardes ceram varam ieraudzīt tās auru. Tas tad arī ir mistiskais papardes zieds, kuram pieskaroties, tas pazūd. Lai ieraudzītu šo papardes auru, jāapbruņojas ar stipru pacietību, jānoskata tāds liels paparžu krūms, pie kura jāiekārtojas jau vakarā. Pie tā jāapguļas pavisam klusi, mierīgi, nekustīgi, lai nekas netraucētu. Līdz ar to – saprotiet paši, papardes zieds drīzāk jāmeklē pa vienam, nevis divatā. Pamēģinet šajos Līgo svētkos paskatīties, varbūt izdodas! Vienīgi papardei jābūt samērā pieaugušai, nobriedušai, kādus gadus piecus vecai. Lai tā ir spēcīga! Līdzīgi kā, ja mēs gribētu vākt ziedus vai lapas, pašam kokam būtu jābūt sasniegušam vismaz 12. dzīves gadu. Tikai tad enerģētika ir atbilstoši stipra.

Runājot vēl par maģisko papardes ziedu, interesanti, ka uzzīmēta papardes lapa izskatās pēc Austras koka. Tā savukārt ir zīme, kas piesaista enerģiju. Mūsu zīmes ir atrodamas dabā, tādēļ tās arī ir tik spēcīgas. Pirms došanās pie miera netālu no galvas var nolikt uzzīmētu papardes lapu. Kad pamodīsities, būsit enerģijas pārpilni. Ejot pirtī, papardi gareniskā veidā var likt uz muguras. Jau pats tās dzīslojums, struktūra vēsta, ka smeļas enerģiju no apkārtnes, kas savukārt tālāk tiek nodota stumbram, līdz vēlāk nokļūst saknēs. Papardes lapa ir enerģijas devējs. Sievietei Līgo naktī būtu jāsazinās ar vītolu, jo tas tiek uzskatīts par viņas maģisko koku. Saistīts ar sievišķajām enerģijām. Agrāk pie tā veica rituālus par godu auglībai, Mēnesim. Vītolam ir vēl kāda laba iezīme – tas neļauj cilvēkiem vienam no otra ņemt enerģiju. Ja kāds stāsta, ka ļoti nepatīk vītols, iespējams, savā dzīves ceļā esat satikuši vampīriņu. Aizsardzībai var nēsāt līdzi mazu vītola koka ripiņu. Savukārt vīrietim jāmeklē vīksna vai goba. Tās abas ir līdzīgas, vairo vīrišķo enerģiju, savukārt alksnis spēcina ģimeniskās saites. Ieva ir attiecību koks, tā labi izjūt cilvēku, palīdz risināt problēmas attiecībās. Ja gribat tās sakārtot, parunājieties ar savu mīļoto zem ievu krūma. Atrašanās ievas klātbūtnē atvieglojuma izjūtas ziņā līdzinās grēksūdzei baznīcā.

– Visi augi tomēr ir enerģijas devēji, nevis ņēmēji...

– Ir tikai viens augs, ar kuru nevajazētu sazināties, jo tā dēļ mūsu veselība agrāk vai vēlāk var aiziet pa pieskari. Tā ir tūja, kas ļoti dziļi saistīta ar viņpasaules enerģijām. Man ir skumji skatīties uz jaunbagātniekiem, jo apzinos, ka viņi visi pēc kāda laika būs mani klienti. Tūjas īstā vieta ir kapu lauciņā, nevis pie mājām.

Parasti par ņēmēju dēvē apsi. Taču apse kolosāli pārstrādā negatīvās enerģijas, pozitīvās nav tās ēdienkartē. Vai tad žēl atbrīvoties no savām negācijām? Palasot folkloru – ar ļaunumu, nešķīsteņiem tiek galā, tos piedurot ar apses mietu. Arī citu tautu garamantās varam izlasīt, ka slikto iznīcina tieši šādā veidā. Senatnē akās lika tikai apses grodus, jo šis koks nepūst, bet ūdens ir tīrs, garšīgs un veselīgs. Pastāv viedoklis, ja apses tuvumā nodarbojas ar melno maģiju, nekas neizdodas. Apse visu neitralizē. Tāda ņēmēja – devēja ir egle. Vasarā uzņemto enerģiju tā ziemā atdod. Ja egle enerģiju tikai ņemtu, to, protams, Ziemassvētkos istabā nenestu. Jūtīgāki cilvēki pēc kāda laika egļu mežā var justies nomākti, tādēļ arī egli nevajadzētu stādīt tuvāk par 100 metriem no mājām. Tai pat laikā egļu dzīvžogs ir fantastisks enerģētiskais sargs.

Egļu čiekurs, pamasējot ar to muguru, pēdas, lieliski noņem negācijas. Priede ir saules koks, kas ļoti nepieciešams vājiem cilvēkiem, jo dod saulainu, gaišu enerģiju. Priede pastiprina visus dziednieciskos procesus. Kopā ar citu koku, tā pastiprina pirmā pozitīvo ietekmi.

Diskutablais, bez vainas vainīgais koks ir papele. To arī mēdz dēvēt par „slikto”, jo barojas tikai no negatīvajām enerģijām. Kur tad tas aug? Parasti pilsētās, šoseju nomalēs. Vietās, kur nav negatīvisma, papeli gribēdams neieaudzēsi. Tagad runā – koki no lielceļiem jāaizvāc, bet, atbrīvojoties no papelēm, nebūs, kas absorbē negatīvās enerģijas, kuru mūsu valstī netrūkst.

Vēl, lūk, kāds ieteikums – ja Jāņos gājis pārāk jestri, un nākamajā dienā nejūtaties visai labi, papele ļoti labi palīdzēs pret paģiru sindromu.

– Kāda ir uguns un dziesmu enerģētiskā nozīme šajos svētkos?

– Rituālā, dievišķā uguns ir kā mūsu garīgā ceļa rādītāja.Ikviens uguns rituāls satur dziļu nozīmi – uguns kā gaismas simbols attīra.

Mūsu senči dedza trīs Jāņuguņus. Rituālo uguni, kas bija dziļi intīms, jo to aizdedza tikai ģimenes vai saimes lokā. Kad tas izdzisa, kalnālika pūdeli – muciņu, augstu paceltu kārts galā, lai uguns apspīdētu laukus plaši un tālu, tāpat – ar šo uguni apkārtējiem pauda, ka šeit tiek gaidīti Jāņa bērni. Te var nākt līgot.Kad atnāca Jāņa bērni, tad uz zemes kurināja trešo uguni, kuram dejoja apkārt, leca pāri, lai spēcīgi attīrītos. Visstiprākais un svarīgākais ir intīmais, rituālais ugunskurs, kuru šodien reti kurina. Iezīmējot Saules ceļu, uguni ripināja arī lejā no kalna. Šāds rituāls attīra apkārtējo enerģiju, kas ir svarīgi, jo dabas maksimumu laikā spēcīgi ir arī melnie spēki. Šādi tie netiek klāt. Tādēļ arī Jāņuguni cēla tik augstu. Kam bija mazāks zemes gabals, tam labi, kam lielāks – grūtāk, jo uguns jāceļ vēl augstāk. Un vēl – uguns ne tikai attīrai, bet arī vairo mūsos enerģiju. Gluži tāpat kā šūpošanās Lieldienās. Ja vadītāju pārvieto magnētiskajā laukā, viņā inducējas enerģija. Cilvēks ir vadītājs un šūpojoties pārvietojas zemes magnētiskajā laukā. Jo lielāka amplitūda šūpojoties, jo vairāk enerģijas uzkrājam. Tādēļ arī bērniem ļoti patīk šūpoties. Saule ir dievišķā uguns, kas palīdz, attīra unsargā. Jāņu vainags, kā arī siera ritulis ar savu apaļo formu simbolizē sauli. Ja Līgo vakarā netiekat dabā, mājās iededziet svecīti. Parafīna sveces liesma saistīta ar zemes enerģētiku, bet vaska – ar augstāku, garīgo. Tieši tādēļ baznīcās galvenokārt dedzina vaska svecītes. Arī ikdienā šī dzīvā uguns ir ļoti būtiska. Vislabāk dedzināt abu veidu sveces, jo katra veic savu darbiņu – vasks tīra garīgo, bet parafīns – fizisko sfēru. Svētku reizēs mēs vairāk pievēršamies garīgajam, tādēļ visizdevīgāk – aiziet uz bišu veikalu, nopirkt un sarullēt šūnu pašam.

Mums ir trīs veidu tautas dziesmas. Ir jaunais slānis, ko var nolikt malā un neņemt galvā. Pārējās sadalāmas divās daļās – informatīvās un Dieva jeb spēka dziesmas. Informatīvās vēsta par dzīves praktisko pusi – ko, kā labāk darīt, taču Dieva dziesmas, līdzīgi kā indiešiem – mantras, dzied, lai piesaistītu enerģijas, noteiktus notikumus, slavētu Dieviņu. Jāņos būtu jādzied šīs spēka dziesmas. Ārēji varbūt šķiet, ka tā ir vienkārša padziedāšana, taču patiesībā šīm dziesmām ir ļoti stipra iedarbība uz apkārtējo pasauli. Atcerieties Dziesmu svētku koncerta sākumu, kas bija veltīts Rīgas astoņsimtgadei. Koncerta ievadvārdi sākās ar mūsu spēcīgo un attīrošo mantru – visi ceļi guņiem pilni, visi ceļi atslēgām... Kad to nodziedāja trejdeviņas reizes, cik kolosāli attīrījās visa apkārtne. Ļoti veiksmīgi, ka šis sākums nebija nejauši izvēlēts. Pēc tam jau redzējām, ka dažiem ļaunajiem spēkiem tas nepatika, jo viņu šmucīgo enerģiju notīrīja nost. Katra dziesma ietekmē kā pašu cilvēku, tā arī apkārtni.

– Teicāt, ka dabas maksimuma brīžos aktivizējas arī tumšie spēki. Vai kāda no senajām zīmēm ir īpaši piemērota aizsardzībai tieši šim laikam?

– Katrai sava nozīme. Līdzīgi kā par augiem, arī tagad neteiktu, ka kāda no tām būtu pārāka. Ikvienai ir savs darbības lauks. Universāla ir dzīvības zīmīte. Pret sliktām domām, starojumiem, tā dod arī spēku. Senie latvieši to lika gan bērna šūpulītī, gan vājinieka gultā. Arī zem sliekšņa, lai mājās netiktu sliktās enerģijas. Jāņu laikā der arī mazais lietuvēna krusts – piecstaru zvaigzne. Kad domās to zīmēja uz cilvēka, paralēli skaitīja pantiņu:

„Dievs, svētī un sargā Tavu galvu,

Dievs, svētī un sargā tavu kāju,

Dievs, svētī un sargā tavu roku,

Dievs, svētī un sargā tavu otru roku,

Dievs, svētī un sargā tavu otru kāju.”

Avotos atrodams, ka šī zīme Saulgriežu laikā tika vilkta uz durvīm un palodzēm, lai mošķi nenāktu. Labējais ugunskrusts uzkrāj enerģiju, arī spēka krusts. Latviešiem ir divi krustu veidi. Dinamiskais krusts un statiskais, ko sauc par Kristu, ar Jēzu Kristu tam gan nav nekā kopēja. Dinamiskais visus notikumus iekustina, statiskais – aptur. Nēsājot statisko krustu, nevajag brīnīties, ja dzīvē neiet. Ar zīmēm jokot nevajag, jo spēlītes ir ļoti nopietnas. Par zīmēm un to nozīmi pastāstīšu kādu citu reizi.

– Labi, sarunāts! Paldies, ka atvēlējāt mums savu laiku. Jaukus un skaistus Līgo svētkus!

– Paldies!