Es vēlu visiem Laimi!

Vietnes izvēlne

Ieejas forma

Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Interesanti raksti [81]

Tautas medicīna [45]

Sarunas par svaru [24]

Audzēts Latvijā [38]

Baltu mantojums - Dainas, zīmes [69]

Ārstniecības augi [81]

Dziednieki [20]

Meklēšana

Galvenie » Raksti » Dziedniecība, latviskā vide » Dziednieki

Par Latviešu seno reliģiju un dziedniecību

Ar dziednieku Ziedoni Kārkliņu sarunājās Raimonds Sproģis Tā ir ne tikai enerģētika, tā ir arī filozofija, zināmā mērā, dzīvesveids, no kura mēs esam daudzu gadsimtu laikā aizbīdīti prom, jo te nākušas daudz svešu varu un kultūru, kas nīcinājušas ārā mūsējo. Paldies Dievam, viss nav iznīcināts! Ja šī kultūra taps iznīcināta, mēs vairs kā latvieši nepastāvēsim. Paraudzīsim, kas ar daudzām lielām, senām tautām notika, kad tās pieņēma svešu kultūru... Katrai tautai ir savas īpašas dziedināšana metodes, kuras var saukt par tradicionālām. Vai arī latviešiem ir sava tradicionālā dziedniecība? Es domāju, ka tad, kad cilvēks meklē palīdzību pie dziednieka, tad viņam galvenais ir veselības atgūšana, un par metodēm viņš pārāk nesatraucas, taču ikvienam ir tiesības zināt, ko ar viņu dara un kāpēc. Laikam jau nav tāda īsta formulējuma - kas ir latviskā dziedniecība. Par latvisko mēs varam uzskatīt to, kas kādreiz ir bijis šeit un šodien papildināts, tā ir dziedniecība ar tām vielām, kas atrodamas pie mums uz vietas. Viena un tā pati metode dažādās valstīs var izpausties dažādi. Pie mums ir populāra dziedniecība ar akmeņiem. Zināms, ka ārzemēs parasti šiem nolūkiem izmanto pusdārgakmeņus. Bet mūsu senči dziedniecībā izmantoja mūsu visparastākos granīta akmeņus. Divu vienādu akmeņu nav, katram ir sava enerģētika un ietekme. Kādreiz Latvijā bija akmens dziednīcas un akmeņu krāvumi. Kad sāpēja mugura vai locītavas, akmeņus sildīja un lika klāt sāpošajai ķermeņa vietai. Masāžai izmantoja nelielus, kulaka lieluma akmeņus, kurus novietoja arī uz enerģētiskiem centriem. Dziedniekam, kurš ar šiem akmeņiem darbojās, tie bija jāpazīst un labi jāizjūt. Katram zemes reģionam ir īpaša neatkārtojama enerģija un starojums, kas šī reģiona cilvēkam ir nepieciešams. Ievedot svešzemju ticības un mācības, mēs radām svešas enerģijas, kas nav tās pašas labvēlīgākās mums. Zināms, ka enerģiju plūsmas cilvēkos atšķiras - vienas ir austrumniekiem, dzeltenajai rasei, un citas tiem, kas dzīvo šeit. Vai šī iemesla dēļ svešzemju metodes mums ir izmantojamas? Mēs esam Zemes cilvēki, un tas nozīmē, ka enerģiju saņemam no augšas, enerģija nāk caur mums, un mēs to atdodam zemei. Un tādēļ arī daudzi procesi mums būtu jāsāk no augšas uz leju, tas attiecas arī uz pēršanos un masāžu. Austrumnieki ļoti daudz ko dara otrādi, no lejas uz augšu, tas attiecas arī uz enerģētiskajām praksēm. Ja zini šīs īpatnības, tad daudz ko var izmantot no Austrumu metodēm - sāc no pretējās puses. Latvijā patreiz populāra mācība fen – šui. Faktiski fen – šui ir paredzēts dzeltenajai rasei. Mums vairāk derētu tas, kas nāk no Indijas, tur to sauc par vat – su, kas ir kādus piecus tūkstošus gadus vecāka par fen – šui. Ja mēs paskatāmies ko māca vat – su, tad atradīsim ļoti daudz, kas saskan ar to, ko varam atrast mūsu ticējumos un tautasdziesmās. Vat – su un fen – šui par daudzām lietām runā pilnīgi pretēji. Tagad ir visvisādas firmas, kas piedāvā dabīgus jaukus produktus un brīnumainas lietas, bet vajadzētu būt ar to uzmanīgiem. Vajadzētu skatīties tepat uz mūsu Latvijas firmām, kas arī ražo brīnišķas lietas, tikai nav naudas reklāmai, piemēram - „Herbe”, „Medicamina”, „Fito” preparāti no Siguldas, Baldones dūņas. Pie tradicionālās dziedniecības pieder Latvijas augu valsts – tējas, dažādi novārījumi, saknīšu pulverīši. Šīs zināšanas mūsu senči izmantojuši jau no seniem laikiem, jo nebija ķīmijas, nebija dakteru. Katrā mājā zināja kā dakterēties, un zālītes bija smuki sasietas pušķīšos un sažāvētas. Tās glabājās gan virtuvē, gan citās vietās, un cilvēki zināja, kas un kā lietojams. Pareizi, ja mēs izmantojam tās zālītes, kas aug mūsu reģionā nevis kaut kur. Interesanti, ka pirms gadiem pieciem vienā no Habarovskas bioloģijas zinātniskiem institūtiem tika salīdzināts Latvijā un Sibīrijā audzētais žeņ- šeņ. Izrādās, ka Latvijā audzētais bija daudzas reizes pārāks. Mēs atrodamies ļoti unikālā dabas zonā, kur augiem ļoti piemērots tumsas – gaismas ritms, un līdz ar to tie ir smaržīgi, un satur daudz bioloģiski aktīvu vielu. Pie ļoti spēcīgām latviskās dziedināšanas metodēm pieder pirts. Mūsu senčiem katrā lauku sētā bija pirts, kur viss notika, sākot no pēršanās, līdz nākšanas Šaisaulē, aiziešanai Viņsaulē. Tur varbūt nemaz nav īsti ko komentēt. Sakrālās zīmes... Kā senči izmantoja tās? Sakrālās zīmes senatnē izmantoja dažādi. Latvietim šīs zīmes bija atrodamas visur: gan apģērbā, gan rotās, gan uz darba rīkiem un dzīvojamā telpā. Mūsu senči pazina šīs zīmes un zināja, kā tās iedarbojas uz cilvēku. Mēs savā laikā kopā ar studiju „Kalvis” veicām eksperimentu, izveidojām autentisku rotu kopijas un lūdzām „jutīgām” meitenēm šos 5 – 6 kilogramus panēsāt. Rotas bija smagas, bet viņas vairs negribēja tās vilkt nost. Sakrālās zīmes ir nākušas no Dabas - ja rūpīgāk aplūkotu tās vietas, ko saucam par spēka vietām, tad apkārtnē ievērotu tās pašas mums visiem pazīstamās zīmes. Gan Ausekli mēs varam ieraudzīt, kā spēka zīmi, gan Dieva zīmi, gan Ugunskrustu, kas Dabā sastopami kā enerģētiski veidojumi. Iespējams, ka zīmes uz darbarīkiem un rotām veidoja tamdēļ, lai piesaistītu šīs enerģijas. No jebkuras spēka vietas uz visām pusēm iet atzari, ko varētu dēvēt par krustu, kas orientēts pēc debess pusēm... Varbūt šādā veidā informācija tika izplatīta pa visu reģionu ar noteiktas darbības rituāliem, jo daudz zīmju izmantoja arī rituālajās darbībās. Šajā ziņā mani priecē Deju svētki, mums tie virsvadītāji ir malači – paskatoties tās zīmes, ko viņi tur veido, kas plūst no skatuves, kur ir dejotāji - tas ir lieliski... Kā jūs senču zīmes iesakāt lietot ikdienā? Es saviem skolniekiem iesaku, lai vienu dienu padzīvo kā kāda no zīmēm, piemēram, Saulīte. Saulīti ir visvieglāk asociēt – tā dod siltumu un mīlestību apkārtējiem. Cilvēki nemaz uzreiz tā netic, bet izmainās apkārtējā vide – darba kolēģu attieksme, ģimenes attieksme kļūst savādāka. Mēs esam eksperimentējuši ne tikai ar Saulīti, bet arī ar citām zīmēm. Tā ir ne tikai enerģētika, tā ir arī filozofija, zināmā mērā, dzīvesveids, no kura mēs esam daudzu gadsimtu laikā aizbīdīti prom, jo te nākušas daudz svešu varu un kultūru, kas nīcinājušas ārā mūsējo. Paldies Dievam, viss nav iznīcināts! Ja šī kultūra taps iznīcināta, mēs vairs kā latvieši nepastāvēsim. Paraudzīsim, kas ar daudzām lielām, senām tautām notika, kad tās pieņēma svešu kultūru... Jāsaka gan, ka mūsu senās zīmes gadsimtu gaitā gan ir saglabājušās, bet diemžāl zaudējušas savus pirmatnējos nosaukumus. Jebkuru zīmi, lai pastiprinātu tās enerģiju, mēs varam izdziedāt un ievibrēt, bet vārdu, ar kuriem zīmi ievibrēt, ir palicis ļoti maz. Es pieminēju Saulīti, bet ar to mēs saprotam dažādas zīmes, kuras būtu jāsauc katra savādāk, bet mēs tās saucam par Saulītēm, jo tām ir kopīga ģeometriska iezīme. Mums ir unikāls garīgais mantojums – tautasdziesmas! Tās jau arī ir mūs uzturējušas veselus un stiprus... Dainām ir diezgan daudz slāņu. Mums jāvēršas pie vecākā slāņa, kuru varam iedalīt divās kategorijās – informatīvajās dainās, kurās tiek stāstīts, kā jādara vai kāpēc jādara, un ir spēka dainas, kas tikušas dziedātas pēc analoģijas kā Indijā dzied mantras. Ar šo dziesmu un skaņu vibrāciju palīdzību veidoja apkārtējo vidi, ietekmēja un mainīja sevi. Var jau nedēļas nogalē skriet pie dziednieka, lai ņem nost negatīvās enerģijas, bet var tai pašā laikā padziedāt noteiktas spēka dainas, un viss sakārtosies. Dainas bieži jādzied trejdeviņas reizes. Atkārtojumi ir spēcīga lieta, tajā ielikta ļoti spēcīga filozofija. Ja cilvēks bija slims, tad dziedāja noteiktas tautasdziesmas. Esmu atradis tautasdziesmu saskari ar pirts rituāliem, kur pirtī dziedāja tiem cilvēkiem, kuri gatavojās iet uz Tosauli, lai šī pāreja būtu harmoniska, bez mokām un viegla. Bija dziesmas, kuras dziedāja, kad bērniņš nāca pasaulē, un daudzos citos gadījumos. Tā jau ir īstā latviskā dziedniecība. Kādreiz dainas nodeva no paaudzes paaudzē. Un arī šodien nevajadzētu baidīties dainas veidot un radīt no jauna, jo tās ir dinamiska sistēma. Dainas ir mūsu Bībele, kurā viss uzrakstīts. Tas ir unikāls fakts, jo es tiešām nezinu tautu, kura jaundzimušo šai pasaulē sagaidītu ar dziesmām... Man grūti pateikt, ko mēs daudz zinām par citām tautām. Domāju, ka indiāņiem varēja būt kas līdzīgs - tas, ko mēs saucam par šamanismu. Tas ir ļoti dziļš un sens slānis, kas bija izplatīts pa visu pasauli. Tās zināšanas, kas nāk no Austrumiem, ir daudz jaunāks slānis... Bet, laikam ejot, tas zaudēts... Diemžēl. No šamanisma maz kas atlicis, tikai pa kādai kripatiņai var izmantot un savākt. Šis vārds jau ir devalvēts. Kad piemin šamani, tad liekas, ka tas ir kaut kas tāds, par ko var pasmieties... Šamanim ir ļoti perfekta saskarsme ar Dabu, viņš to izjūt. Viena no mūsu lielākajām kļūdām ir tā, ka mēs uzskatām sevi par Dabas pavēlniekiem. Cilvēks ir tikai Dabas daļa. Latvietis vienmēr ir dzīvojis saskaņā ar Dabu, latvieša baznīca arī bija Dabā – svētbirzis, uz kurām vēlākajos laikos tika celtas kristīgās baznīcas – Aglona un citas vietas. Aglonas vietā kādreiz atradās ļoti spēcīga senču svētvieta. Ja palasām tautasdziesmas, tad redzam, ka mūsu senči savu māju tuvumā audzējuši daudzus un dažādus kokus, citus tālāk, citus tuvāk, tas nozīmē, ka viņi perfekti pārzinājuši koku enerģētiskās īpašības un izmantojuši tās. Dziedniecība ar kokiem ir ļoti interesants dziedināšanas veids. Tas gan aizmirsts, bet tomēr kādreiz pastāvējis, cilvēks mācēja aiziet pie koka palūgt un saņemt to, kas vajadzīgs. Ne jau velti mēs ozolu uzskatām par Dieva koku, jo tas ir viens no retajiem, kuram pastāv saikne ar augstākajiem kosmiskajiem spēkiem, kurš uz zemi novada kosmiskās enerģijas. Šīs enerģijas bieži vien var izšķirt ne tikai cilvēku, bet pat tautu likteņus. Ja bija jāiet pie Dieva, gāja pie ozola. Bet tad, kad bija jāatbrīvojas no kā lieka, no visa sliktā, kas sakrājies, tad meklēja apsi. Un tā mēs pie katra koka kaut ko varam atrast. Kāda varēja izskatīties mūsu garīgā hierarhija? Vai dziedniecība un zintniecība bija kopā ar latvisko reliģiju? Tas viss bija kopā. Pareizāk būtu teikt - senā reliģija. Liekas, Alberts rakstīja pāvestam, ka ar latviešiem ir ļoti grūti tikt galā. Viņi meklējot Latvijā garīgo centru, jo iepriekš tā bija veicies – iznīcini garīgo centru, un pēc tam pārējais sabrūk pats. Bet Latvijā viņi šo vienu centru nevarēja atrast, jo izrādījās, ka katrā sētā ir savs zintnieks, kas šīs lietas zinot un vadot ģimenes ietvaros, un tāpēc to nevar sagraut. Tur noteikti bija viss kopā - gan garīgais, gan praktiskais roku rokā, jo bez garīguma nekas nesanāk. Katrā sētā bija viens cilvēks, kas to pārzināja. Bija arī cilvēki, kas pārzināja augstāko līmeni, tie bija krīvi un krīvu krīvi. Svētkalnos bija vietas, kur krīvi dzīvoja un darbojās, kur vienkāršais zinātājs varēja aiziet pēc padoma. Mūsu pirmā zīme ir Ķivulis, kas cēlusies no krīvu spieķa, kas ir gan varas, gan zināšanu simbols. Kad krīvs sūtīja ziņu apkārt, kad jāpulcējas vai kas jādara, viņš ziņnesim deva līdzi savu spieķi kā apliecinājumu, ka tā ir taisnība... Arī šodienas lauku sētā būtu normāli, ja kāds šīs lietas zinātu un mācētu iztikt bez liekas ķīmijas, jo mūsu augi sniedz visu, tiem ir unikālas īpašības. Dabīgi, tas nav, kā iedzert tableti un - viss! Un vēl ir rituālā dziedniecība. Senāk bija dažādi rituāli visiem dzīves gadījumiem, kaut vai tās pašas krustabas - bērna pieslēgšana mūsu senajām garīgajām vērtībām. Gadskārtu rituāli, ziemas un pavasara, vasaras un rudens saulgrieži, kad cilvēki nodarbojas ar rituāliem, lai attīstītu attiecīgas enerģijas, lai iespaidotu Dabu ap viņiem un gatavotos nākamajam ciklam. Šāda rituālā dziedniecība bija ļoti spēcīga, bet cik šodien ir tādu, kas to zina? Tie ir meklējošie folkloristi, kuri pieiet šai lietai radoši. Rituālos un dziedniecībā tapa izmantotas īpašās spēka vietas. Tautā mēļo, ka šajās spēka vietās ir konkrēta uguns un ūdens āderu kombinācija. Vai šīs uguns un ūdens āderes tika izmantotas rituālos? Nosaukumi ir diezgan relatīvi. Cilvēki āderes ir saukuši vairāk pēc tā, kā viņi tās izjutuši. Tās starojuma zonas, no kurām sajuta siltumu, nosauca par uguns āderēm, kas asociējas ar uguni, bet ūdens - tas ir vēsums. Šādā veidā apzīmē arī pozitīvās un negatīvās joslas. Ja tā niansētāk paskatās, tās nav vienādas, arī katrā no tām pastāv daudz dažādu variantu. Es domāju, ka mūsu senči ļoti labi izjuta šo spēku iedarbību, ko katrs dod, jo dažādi rituāli notika dažādās spēka vietās. Zināms, ka Dabas ritmi šīs spēka vietas iespaido. Ir dienas, kad spēka vietas ir spēcīgas, tas parasti ir ap saulgriežu laiku, ir citas dienas un laiki, kad tās ir vājas. Un svarīgi - vai es gribu kaut ko uzņemt, vai man no kaut kā ir jātiek vaļā. Es pieminēju krustu. Mēs esam pieraduši, ka to zīmē vertikāli, bet var zīmēt horizontāli uz zemes. Šo krustu, lai kaut ko savāktu, grieza pa labi, teiksim, domās, savācot no apkārtnes visu negatīvo, slikto, tad to „ielaiž” rituālajā ugunī, un tas tiek transformēts uz Zemes centru pārstrādei. Kad mēs esam kaut ko labu saņēmuši un gribam šo labo enerģiju pavairot, tad mēs domās griežam šo krustu pretējā virzienā. Tā veidojās labā un kreisā Svastika jeb Ugunskrusts. Katra spēka vieta atšķīrās ar savu kvalitāti. Ne jau velti bija spēka vietas ar svētbirzīm, kas bija kontaktā ar Augstākiem spēkiem. Avots: http://ww.saulesjosta.lv
1 2 3 4 5 Kategorija: Dziednieki \| Pievienoja: Saulite (13.03.2010)
Skatījumu skaits: 3657 \| Reitings: 0.0/0

Komentāru kopskaits: 0

Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]

Mūsu aptauja

Mini-čats

Vietnes draugi

Statistika

Kopā Online: 16

Viesi: 16

Lietotāji: 0

Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz