Es vēlu visiem Laimi! 

– Cilvēka organismam piemīt lieliska spēja pašam dziedināties, tāpēc pēc iespējas mazāk vajadzētu iejaukties no malas tā norisēs. Vienīgais uzdevums ir uzturēt sevi pozitīvā kārtībā, un tas jau arī ir pats lielākais – darbs pašam ar sevi, – uzskata dziednieks JĀNIS URTĀNS no Daugavpils.

Viņš ir pārliecināts, ka galvenā pašdziedināšanās podziņa rodama nabā, jo tas ir cilvēka centrs, ar ko saistīts viss ķermenis. Mūsu senči jau to zinājuši, ka, spiežot uz nabas \"pogas\", atjaunojas organisma spēki un tas spēj pašizdziedināties.

Dziednieks tēlaini salīdzina mūsu organismu ar sveces liesmu. Ja degošu sveci novieto galda vidū, gaisma vienmērīgi apņem visu apkārtni, izspiežot tumsu ārā. Taču, ja sveci nobīda no centra, kāds stūris paliek neizgaismots. Tāpat notiek ar cilvēka ķermeni – ja centrs nobīdās, parādās nogurums, nervozitāte, muguras sāpes, osteohondroze, sirds aritmija, depresija, iekšējo orgānu mazspēja un vēl daudzas citas kaites. Kāpēc tad mums šis svarīgais centrs mēdz nobīdīties? Iemeslu netrūkst – pārnēsājot lielus smagumus, ilgi strādājot bez atpūtas, psiholoģiski pārdzīvojumi, ilgstoša ļaušanās tādām emocijām kā dusmas, bailes, skaudība, greizsirdība.

– Ļaudis raduši domāt – kas nav acīm redzams, tā vispār nav. Taču mēs neredzam ne skaņu, ne gaisu, ne gāzi, bet tāpēc jau neapstrīdam to esamību, jo daudz kas pastāv neredzamā veidā. Cilvēka ķermenis ir redzams, bet enerģētiskais ķermenis nav acīm redzams. Tie abi nevar pastāvēt viens bez otra. Enerģētiskais ķermenis ir kopija fiziskajam, tas ir kā divi vienā. Ja enerģētiskais atbilst fiziskajam ar kopēju centru, tad pirmais uztur otro veselu. Toties, ja enerģētiskais ir nobīdījies, fiziskais ķermenis vairs nevar normāli funkcionēt un rodas dažādas veselības problēmas, – skaidro dziednieks.

Viņš nekļūdīgi varot pateikt, vai klientam nav vērojama organisma centra nobīde. Uzspiežot ar roku uz nabas, šai vietā jābūt pulsam, bet sāpes nav jājūt. Tas liecina, ka viss ir savās vietās un cilvēku var uzskatīt par veselu. Diemžēl šādu gadījumu esot maz. Parasti jau katram rodama kāda vaina, un tad, uzspiežot uz nabas, pulsa nav, toties sāpes gan.

– Kamēr centrs nav savā vietā, nav nozīmes sākt dziedināšanu, jo bezjēdzīgi mainīt spuldzītes, ja nedarbojas slēdzis, – klāsta Jānis.

Viņš pats jau bērnībā izbaudījis šo procedūru, jo vecmāmiņa, vieda Latgales sieva, labi zinājusi, kā rīkoties, kad mazdēls sūdzējies par vēdera sāpēm.

– Strādājot smagus lauku darbus, bieži žēlojos, ka esmu sastaipījies. Vecmāmiņa tad

noteica – bērns atkal \"aprāvies\" – un ķērās pie darba. Spieda man uz nabas tik stipri, ka man melns gar acīm metās, bet uzreiz kļuva vieglāk. Kad vēlāk jaunībā devos peļņā uz Tjumeņu, kur nācās kraut vagonos smagos cementa maisus, atcerējos šo vecmāmiņas metodi. Būdams galīgi nomocījies no smagās staipīšanas, ņēmu stikla puslitra burku un apguļoties spiedu ar to uz nabu. Šim nolūkam labi noder arī cieši satīts vilnas dzijas kamols. Kad sāku nodarboties ar dziedniecību, ieviesu šo metodi savā \"repertuārā\". Jāspiež uz nabu tik ilgi, līdz parādās pulss un pazūd sāpes. Šī procedūra var ilgt no piecām minūtēm līdz vairākām stundām atkarībā no tā, cik sen un cik tālu nobīdījies organisma centrs, – skaidro dziednieks.

Jānis arī apmāca klientus, kā viņi paši saviem spēkiem mājās var veikt šo procedūru, tomēr svarīgākais ir saprast, kāpēc centrs ir nobīdījies un kas tālab jāmaina savā turpmākajā dzīvē.

– Reizēm cilvēki saka – man no dusmām viss iekšā sagriezās. Tas nozīmē, ka viņi gluži fiziski sajutuši, kā enerģētiskais centrs izkustējies no savas vietas. Tāpēc nav grūti iedomāties, kas notiek ar enerģētisko ķermeni, ja ilgi dusmojas, nevar piedot pārinodarījumus, bēdājas, satraucas. Saviem klientiem saku – ja nevari kaut ko mainīt, liecies mierā, nav ko nervus bojāt. Ja esi ko pazaudējis un nevari atgūt, tad meklē ko labāku zaudētā vietā.

Kā zināms, cilvēka organisms 70 procentos sastāv no ūdens, un ir jau sen pierādīts, ka ūdens lieliski spēj uzsūkt informāciju – gan pozitīvo, gan negatīvo. Tad var apjaust, kā ar sliktajām domām negatīvi uzstrāvojam savu ķermeni. Kādas domas raidām, tā arī jūtamies.

Saprotu, ir liela prasme iemācīties no negatīvām situācijām rast pozitīvu izeju. Reizēm negatīvais gan izdara arī ko labu, liekot īstajā brīdī apstāties un novērtēt situāciju. Iedomāsimies, ka lielā ātrumā traucamies ar automašīnu pa lielceļu, bet tad sākam just, ka ķīlējas bremzes. Sadusmojamies, tomēr turpinām braukt tikpat ātri. Tad pēkšņi pārsprāgst riepa, kļūstam pavisam nikni, bet, izkāpjot ārā no mašīnas, ieraugām, ka atrodamies pašā aizas malā, vēl pāris metru, un būtu nogāzušies bezdibenī. Tādējādi dzīvē sīkākas ķibeles ļauj izvairīties no īstas katastrofas, tikai jāpieņem pareizie lēmumi, kā tālāk rīkoties, lai nenonāktu bezdibenī.

Jānis nodemonstrē vienu no saviem darba instrumentiem – mazu buka radziņu, kam vidū iestrādāts baltais safīrs. Ar šā radziņa palīdzību viņš pārbauda, kā strādā klienta organisms. Ja, ar to uzspiežot, kādā vietā sajūtamas sāpes, tas liecina, ka tur meklējama kāda problēma. Vesels cilvēks buka radziņa vieglu piedūrienu neizjūt kā sāpes.

– Tā jau gan ir, ka pilnīgi veselu cilvēku praktiski nav, vismaz pie manis tādi nenāk. Ļoti daudziem ir sūdzības par muguru, kas ir mūsu ķermeņa karkass. Tāpēc arī vispirms ķeros pie mugurkaula izlīdzināšanas, izmantojot manuālās terapijas metodes. To darot, visiem kaut kas brakšķ un krakšķ. Kad skriemeļi, starpskriemeļi, skrimšļi saiet savās vietās, nekādas skaņas vairs nav dzirdamas. Reizēm cilvēks iet pa ielu un viņam pēkšņi iedur mugurā tāda sāpe, ka nevar vairs ne atliekties, ne soli paspert. Tādos gadījumos jāpaņem rokā zīmulis vai pildspalva un jāpiedur ar to pie vissāpīgākās vietas. Pēc pāris minūtēm spazmas atlaižas un var vismaz aiziet līdz ārstam.

Kā papildu dziedināšanas metodi Jānis izmanto enerģētiski bagātinātu, uzlādētu ūdeni, kas piesātināts ar vārdu, domu simboliem, lūgšanām, mantru. Šo ūdeni var dzert, ar to var mitrināt ādu, likt kompreses. Tas palīdz noņemt visādu veidu iekaisumus, dziedē strutainas brūces, trofiskas čūlas, apdegumus.

Dziednieks atgādina, ka domām ir milzīgs spēks, ar tām var apstādināt pat vētru. Gluži visiem gan tas nav pa spēkam, toties katrs var pamēģināt ar domu spēku neitralizēt sliktās attiecības, kas izveidojušās starp viņu un kādu otru cilvēku. Vizuāli jāiztēlojas palmas zars, kas pieder pie svēto domu simboliem, domās to novietojot starp sevi un otru cilvēku. Jau pēc īsa laiciņa attiecības uzlabosies. Tā apgalvo dziednieks Jānis.

Bet kā tad viņš pats nonācis pie šīm gudrībām un dziedināšanas prasmes?

– Viss aizsākās pirms kādiem divdesmit gadiem. Atbrauca kāds paziņa no Rīgas un klāstīja zilus brīnumus par dažādām enerģijām. Dzirdētais mani tā iespaidoja, ka sāku meklēt izzinošu literatūru par ezoteriku, psihiskajām enerģijām, meditāciju. Jo vairāk uzzināju ko jaunu, jo vairāk tas mani aizrāva un paņēma pilnīgi savā varā.

Tad ar mani sāka notikt brīnumu lietas, tiesa, diezgan baisas. Guļu gultā, bet pēkšņi kāds nezināms spēks paceļ manu enerģētisko – astrālo – ķermeni augšup un sāk griezt riņķī. Nesaprotu, kas ar mani notiek, izjūtu vienīgi bailes. Vienā reizē skaidri izjutu kāda nezināma spēka klātbūtni. Ar šaubām vaicāju – kas tu esi? Ja neesi Dievs, ej projām, ja esi Dievs, ienāc manī. Pēc šiem domās izteiktajiem vārdiem pēkšņi kreisās kājas īkšķī sajutu tādu kā spēcīgu strāvas sitienu. Tā bija reizē gan patīkama, gan nepatīkama sajūta. Citā reizē atkal guļu tādā pusnomoda stāvoklī un jūtu, ka piepūšos kā balons un lēnām ceļos augšup. Bet skaidri redzu, ka mans ķermenis guļ gultā un no segas apakšas spīd spilgta dzeltenzaļa gaisma. Toties manam enerģētiskajam ķermenim pretim plūda tāda silta oranža gaisma. Pamazām šī gaisma attālinājās, un es atkal atgriezos savā ķermenī.

Kopš tā brīža skaidri apjautu, ka enerģētiskais ķermenis ir mūžīgs, bet fiziskais ķermenis ir tikai laicīgs mājoklis materiālajā pasaulē. Tātad nāves nav, mēs esam mūžīgi. Pēc tam es dažādos kursos, semināros, arī pašmācības ceļā apguvu dziedināšanu ar enerģijām, akupunktūru, masāžu, manuālo terapiju. Taču dziednieka izglītošanās ceļš ir bezgalīgs – jo dziļāk roc, jo lielāki plašumi paveras.

Raksts no Latvijas avīzes 2008. gada