Mīlestība ir visas radības pirmavots. Tā ir apziņa, kura faktiski formē
visumus, dimensijas un pasaules, kuru iekšienē mēs dzīvojam. Kad mēs
skatāmies uz citām pasaulēm ar savu duālo saprātu, tad redzam visā
trīsvienību. Laiks mums rādās kā pagātne, tagadne un nākotne. Telpa -
kā asis X, Y un Z. Mēs redzam mikrokosmosa, ikdienas pasaules un
makrokosmosa samērojamību. Sauksim to par Realitātes trīsvienību.
Viss
Realitātes trīsvienībā, sākot ar atomu daļiņām, un beidzot ar
varenākajām galaktikām, turas kopā, pateicoties spēkiem, kurus mēs
saucam dažādos vārdos, redzot šos spēkus nodalītus un savā starpā
nesaistītus. Atomus satur kopā atomārie spēki un šķiet, ka šie spēki
atšķiras no pievilkšanas spēkiem, kas notur planētas pie saulēm un
saules pie citām saulēm. Bet vai patiesi tie ir dažādi spēki? Iespējams,
ka vienīgā atšķirība ir dimensijas līmenis, kurā tie izpaužas.
Mīlestība - tā ir īpaša apziņas vibrācija un ja tā pastāv starp
cilvēkiem, tad notur viņus kopā pie jebkādām savstarpējām attiecībām.
Bez mīlestības laulība ir ne vairāk kā čaumala un parasti tā izjūk.
Reizēm laulība tur kopā cilvēkus tikai bērnu glābšanas dēļ, bet vai šinī
gadījumā tā arī nav mīlestība, kas saglabā laulību, mīlestība pret
bērniem? Mums var būt dažādi iemesli saglabāt saikni bez mīlestības, bet
tā nekad nekļūs par patiesu mīlestību. Mīlestības saites ir stiprākas
par visām citām saitēm. Mīlestības dēļ ļaudis ir gatavi mirt.
Es pieņemu, ka Visumā viss ir apziņas spogulis. No tā, ko esmu redzējis,
esmu sapratis vienu - visas enerģijas ir apziņa, nav svarīgi, kā tās
saucas, vai tā ir elektrība, magnētisms, elektromagnētiskie lauki,
siltums, kinētika, atomārie spēki, gravitācija, u.t.t. Izejot no tā, var
redzēt, ka saskaņā ar formulu e=mc², enerģija ir saistīta ar matēriju
un skaitli - gaismas ātrumu kvadrātā. Tādā veidā matērija - tā arī ir
apziņa, tikai kristalizēta. Pie tāda pasaules redzējuma - viss ir
apziņa. Bet apziņa ir gaisma, kas atstarojas no ārējās pasaules
matērijas un elpu pēc elpas rada visu ārējo pasauli. Iekšējā apziņas
pasaule: sapņi, redzējumi, jūtas, emocijas, seksuālā enerģija,
kundalini, un pat mūsu ārējās realitātes interpretācijas - tas viss ir
avots matērijai un tam, kā šī matērija ir organizēta (e=mc²). Bet
mīlestība ir saistošais posms šajā vienādojumā. Tieši mīlestība ir tā
vibrācija, uz kuru atsaucas matērija. Mums piemīt varens radošs spēks.
Mēs esam par to aizmirsuši, taču tagad ir pienācis laiks to atcerēties.
Lūk tādēļ dzīvajam Mer-Ka-Ba (cilvēka Gaismas ķermenim - red.) ir
vajadzīga mīlestība, lai tas kļūtu aktivizēts, dzīvs. Bez mīlestības
Mer-Ka-Ba ir bez dzīvības un ātri mirst. Bez tam mīlestībā noteikti ir
jābūt klāt sievišķajam aspektam, kas līdzsvaro vīrišķo, citādi nav
dzīvības.
Tieši mīlestība spēj pārvērst ūdeni par vīnu. Tieši mīlestība spēj
uzcelt cilvēku no mirušajiem. Tieši mīlestība spēj izdziedināt tevi pašu
un citus. Mīlestība un tikai mīlestība izdziedinās šo pasauli. Tāpēc
runāt par izdziedināšanu, nerunājot par mīlestību, nozīmē nepateikt
patiesību. Medicīnai ir pa spēkam tikai dažas lietas. Bet ar mīlestību
ir iespējams viss. Mīlestībai neizdziedināmās slimības ir nekas cits kā
gaisma un ar mīlestību ķermeņa atomi var tikt pārvērsti pilnīgā
veselībā. Visu slimību avots ir mīlestības trūkums, jo mīlestība uztur
kārtību matērijā, radot to no haosa. Bez mīlestības vienmēr būs haoss.
Izdziedināšanās notiek tikai mīlestības klātbūtnē.
80-to gadu beigās mēs veicām pētījumu ar mērķi noskaidrot, vai
dziedniekiem ir kas kopīgs. Mēs novērojām dažādu dziednieku darbu,
vairums no kuriem izmantoja dažādas metodes vai tehnikas. Mēs izskatījām
praktiski visus pazīstamos izdziedināšanas paņēmienus. Šeit bija visi -
gan dziednieki, kas izmanto roku likšanu, gan psiķirurgi, Reiki
meistari, prānas dziednieki, zintnieki un zintnieces, šamaņi, burvji un
melnie magi, psihoterapeiti un citi. Mēs pētījām enerģiju, kas nāk no
dziednieku ķermeņiem, un atklājām, ka praktiski visiem ir identisks
viļņu sinusoidālais raksturs - tas pats raksts (paterns) ar trīs
augstiem viļņiem un vienu zemu vilni, kuri pastāvīgi atkārtojas, pie tam
šī raksta avots izvietots visuma sirds čakrā.
Mūsu atklājums ir ļoti interesants arī no ģeometriskā viedokļa tamdēļ,
ka pat elpvads precīzi ar sirds čakru tiek dalīts vienā vīrišķajā daļā
augšā un trīs sievišķajās daļās apakšā. Bija viena īpašība, kas bija
raksturīga visiem dziedniekiem, vismaz kamēr viņi strādāja.
Izdziedināšanas brīdī viņi bija centrēti Kristus čakrā, tieši virs
zobenveida izauguma - galvenajā Visuma beznosacījuma mīlestības čakrā.
No šī pētījuma un citiem manis veiktajiem eksperimentiem es tagad zinu,
ka nav pārāk svarīgi, kādu tehniku vai tehnikas cilvēks izmanto
dziedināšanai. Tehnika vienkārši dod cilvēkam iespēju koncentrēties uz
noteiktu dziedināmā cilvēka gara struktūru, bet reālā dziedināšana
notiek caur mīlestību, kuru pacientam dod dziednieks. Nevis zināšanas,
bet dziednieka mīlestība atjauno un paceļ cilvēku. Tamdēļ runāt par
dziedniecību, nerunājot par mīlestību, nav nekādas jēgas.
Cilvēku, apdzīvotu vietu vai visas planētas dziednāšana - tas ir viens
un tas pats. Vienkārši nepieciešams lielāks mīlestības daudzums - lūk
arī visa starpība.
Prātam piemīt zināšanas, lai manipulētu ar matēriju, bet mīlestībā ir
spēks, kas ne tikai vada matēriju, bet arī bez piepūles, no nekā rada
pašu matēriju. Nav svarīgi, kādu problēmu nepieciešams izdziedināt,
mīlestība vienmēr atradīs izeju. Patiesa mīlestība nepazīst robežu.
Kas gan tas ir par aizsegu, kas neļauj mums ieraudzīt šo vareno
patiesību un dzīvot tajā? Mūs ierobežo mūsu uzskati, pie kuriem mēs
turamies. Tas, ko mēs pieņemam par patiesību, vienmēr ierobežo mūs. Ja
mūsu ārsti saka mums, ka kāda slimība ir neizdziedināma, un mēs viņiem
ticam, mēs nevarēsim izdziedināt sevi. Mēs esam sastinguši šajā uzskatā.
Un rezultātā mums jādzīvo ar to, pavadot atlikušās dienas lielās sāpēs
un diskomfortā. Tikai brīnums, kaut kas daudz lielāks nekā mēs, varēs
tikt galā ar šo negatīvo nostādni. Tādā veidā mūsu prāts ir spējīgs
aizturēt mūsu izdziedināšanu. Kad mūs vada prāts, nevis sirds, mēs
gandrīz vienmēr ciešam.
Ļaujiet man jums izstāstīt patiesu gadījumu par kādas sievietes triumfu
pār savu prātu un saviem uzskatiem. Viņu sauc Dorisa Deividsone.
Dorisa izslimoja poliomelītu, un kad es viņu satiku, viņa jau divpadsmit
gadus bija "piekalta" pie invalīdu krēsla. Dakteris bija pateicis
viņai, ka viņa nekad vairāk nevarēs staigāt un viņa bez ierunām
samierinājās ar šo "faktu". Viņa dzīvoja kopā ar dēlu, kurš bija
upurējis sevi, kopdams viņu.
Kaut kā reiz Dorisa ievēroja Katrīnas Rafaelas grāmatu par dziedināšanu
ar kristāliem. Viņu ļoti satrauca Katrīnas vārdi par to, ka absolūti
visas slimības ir izdziedināmas. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem Dorisai
parādījās cerība. Viņa piezvanīja Katrīnai un palūdza padomu un kaut
kāda iemesla dēļ Katrīna ieteica viņai piezvanīt man.
Kad Dorisa piezvanīja un lūdza palīdzību, es paskaidroju, ka, lai viņai
palīdzētu, man jāsaņem atļauja un apsolīju atzvanīt. (Nedaudz vēlāk mēs
runāsim par atļaujas svarīgumu.) Es parunāju ar eņģeļiem un visi kanāli
šai dziedināšanai atvērās. Eņģeļi ieteica man neveikt to darbu, kuru es
veicu parasti, bet strādāt tikai ar Dorisas uzskatu sistēmu. Kad viņa
patiesi noticēs, ka izdziedināšanās ir iespējama, viņa izdziedinās sevi
pati.
Es atzvanīju Dorisai un turpmāk mēs nodarbojāmies tikai ar to, ka
runājām pa telefonu. Reizi nedēļā daudzus mēnešus pēc kārtas mēs
sarunājāmies un katru reizi saruna notika tā, lai viņa atļautu sev
noticēt tam, ka spēj izdziedināt sevi pati. Vairāk mēs neko nedarījām.
Tad kādu reizi Dorisa man piezvanīja un pēc viņas balss un izlēmīgā toņa
es sapratu, ka viņa ir mainījusies. Dorisa man pastāstīja par savu
lēmumu. Viņa vairs negrasījās sēdēt invalīdu krēslā. Tāpēc viņa to
pārdeva un piespieda savu ārstu izgatavot viņai speciālus atbalstus, kas
aptvēra viņas gurnus un kājas. Muskuļi no ilgās sēdēšanas bija
atrofējušies un kļuvuši ļoti vārgi, tādēļ, lai nekristu, viņai bija
nepieciešamas ķekatas uz četrām kājiņām. Daudzus mēnešus viņa dzīvoja ar
tādām neērtībām.
Un lūk, kādā jaukā dienā viņa sajuta, ka viņas kājas ir kļuvušas
pietiekoši stipras un pārgāja uz parastajiem kruķiem. Pamats tika
ielikts un Dorisa kļuva arvien pārliecinātāka par sevi.
Ar laiku Dorisas kājas kļuva tik stipras, ka viņai vairs nebija
vajadzīgi gurnu atbalsti un viņa sāka izmantot fiksatorus, kas turēja
kopā viņas ceļu locītavas. Viņa staigāja jau tik labi un jutās par sevi
tik pārliecināta, ka palūdza dēlu aizbraukt, lai viņš varētu no jauna
iekārtot savu dzīvi. Tagad viņa varēja iztikt bez citu palīdzības.
Tad pienāca lielā diena. Dorisa varēja staigāt bez kruķiem, izmantojot
tikai atbalstus. Viņa bija tik uztraukta, ka ar viņu bija grūti runāt pa
telefonu. Dažas dienas vēlāk viņa aizbrauca un Kalifornijas ceļu
satiksmes departamentu (Motor Vechicles), kur viņai izdevās iegūt
autovadītāja tiesības. Drīz pēc tam viņa pārdeva māju, nopirka pilnīgi
jaunu automašīnu un atbrauca ar to uz Taosu New Mexiko, kur es tobrīd
dzīvoju un izgāja vienu no maniem "Flower of life" semināriem. Es
atceros, kā Dorisa ienāca auditorijā bez citu palīdzības un ar tik platu
smaidu sejā, ka likās, ka viņa tūlīt atrausies no zemes un aizlidos. Tā
bija pavisam cita sieviete.
Deviņus mēnešus vēlāk, ejot pa ielu Taosā, pie manis pēkšņi pieskrēja
Dorisa. Tad es viņu redzēju pirmo reizi pēc semināra beigšanas. Viņa
bija sākusi strādāt pie Katrīnas un pazudusi uz kādu laiku. Dorisa
apgriezās, lai parādītu man, ka no atbalstiem nav palicis ne vēsts. Viņa
paskatījās uz mani un teica: "Drunvalo, es esmu absolūti
izdziedinājusies, par visiem 100 procentiem. Es esmu tik laimīga. Es
mīlu tevi." Un viņa attālinājās, dancodama. Es vēroju, cik viegli viņa
noleca no trotuāra un, lai kā neieskatītos, nevarēju atrast ne mazākās
pazīmes no tā, ka viņa kādreiz bija slimojusi ar poliomelītu un
divpadsmit gadus pavadījusi invalīdu krēslā.
Turpmākos piecus - sešus gadus viņa katru gadu kā pateicības zīmi sūtīja
man Ziemassvētku apsveikumus. Bet es neko nebiju izdarījis, viņa pati
izdziedināja sevi. Viņa saprata savu problēmu un līdz sirds dziļumiem
noticēja, ka patiešām spēj sevi izdziedināt - un, protams, ka viss
notika.
Jūsu ierobežojumi - tas vienmēr ir tas, kam jūs ticat. Ja jūs ticat, ka ierobežojumu nav, tātad jūs esat brīvi.
Piezīme:
Drunvalo Melhisedeks. Fragments no grāmatas "The Ancient Secret of THE FLOWER OF LIFE" II daļas.
Avots: http://www.e-misterija.lv/modules.php?op=modload&name=News&file=article&sid=61 |
