Dziednieces misija. Viņa ar slotu spēj izgaiņāt mākoņus
"Ciemā teica: Biruta bija normāla,
tagad nenormāla... Jā, senāk gāju kompānijās, spēlēju akordeonu, abi ar
vīru restorānā muzicējām... Tad biju normāla? Tagad tas mani vairs
neinteresē. Kopš tās reizes viss ir citādi...” dziednieces Birutas
Fedotovas sejā parādās sirsnīgs smaids, un neparasti zilās acis
iemirdzas. Tās redzējušas dzīvi gan šaipus, gan viņpus šīs pasaules
robežas.
Ja gribi kaut ko uzzināt, aizver acis.
Tā informācija nāk, un pirmā ir pareizā, bet pārējās – maldīšanās, saka
sertificēta dziedniece, Vispasaules dziednieku līgas dalībniece Biruta
Fedotova.
Mūsu saruna nevilšus sākas ar ekstravagantu dziedināšanas metodi –
kaltētu krupju izmantošanu. Izrādās, nekā neparasta vai sensacionāla
tajā nav – tā ir tikai viena no daudzajām veco laiku receptēm un arī
spilgts pavediens, kas ieved bērnības atmiņās.
Slepenā ārstēšana ar krupja kāju Dziedniece atminas, ka mammīte tieši ar pienā izvārītu izkaltētu
krupi Birutai izārstējusi garo klepu, kas tolaik skaitījās bīstama
slimība. "Mamma nolauza sažāvēta krupja kāju un savārīja pienā. Atceros,
ka bija dikti rūgts... dikti rūgts... Bet klepus trīs dienu laikā
pārgāja. Vecākajai māsai viņa izdziedināja rozi. Neatminos gan, ar
zilajiem papīriem vai kā citādi, bet noņēma! Mammīte vāca arī zālītes,
tējas, un mani tas ļoti interesēja. Atceros, ka pēc palīdzības atnāca
viens vīrietis, kuram bija plaušu dilonis. Viņš bija izrakstīts no
slimnīcas, kā mēdz sacīt, uz nomiršanu. Mammīte teica: "Kāda nomiršana?
Tūlīt izvārīšu tev zālītes!” Cilvēks palika dzīvs.
Tie bija padomju laiki – sešdesmitie gadi, un dziedināt drīkstēja
tikai slepeni. Bet, turpinot par krupi, jāteic, tas ārstē visas vainas,
kas saistās ar plaušu slimībām; ja ir klepus, pneimonija, plaušu
vēzis... Ārstniecībai der brūnie krupji, kas dzīvo enerģētiski tīrās
vietās. Krupji dziedniecībai ir jāķer līdz Jāņiem,” Birutas kundze
atklāj un piebilst, ka ģimenē tagad gan neesot neviena, kas to krupīti
varētu nodurt. Ne pati, ne kāds cits no ģimenes nevienai dzīvai radībai
pāri nodarīt nespējot.
"Savukārt mušmires var sagatavot tā: sastampā, aplej ar šņabi, ierok
uz sešiem mēnešiem zemē, tad uzlādē ar dziednieka enerģiju un lieto
pret muguras vai locītavu sāpēm. Tam der arī čūsku inde – iedabū čūsku
pudelē, tāpat aplej ar šņabi... Izklausās jau mežonīgi, bet tās ir
receptes, kas zināmas kopš senseniem laikiem,” atgādina Birutas kundze.
"Mani sabrauca mašīna...”
Viņas dzimtas saknes nāk no Lietuvas, no Mažeiķiem, tur ģimene
dzīvoja vectēva lauku īpašumā. "Mammas paaudzē bija sešpadsmit bērni,
tēta ģimenē arī sešpadsmit vai astoņpadsmit, mēs saviem vecākiem –
piecas meitas! Visas kristītas, un vectētiņš bija arī mans krusttēvs, jo
mums, katoļiem, tā ir atļauts,” savas dzimtas vēsturi stāsta Biruta.
Kad mūža nogalē vectēvs izveidojis dzimtas koku, tad izrādījies, ka
viņam ir 116 mazmazmazbērni. Kupla saime! Vectēvs pats nodzīvojis līdz
102 gadiem, turklāt nodzīvojis, zobārsta nezinādams, ar visiem saviem
zobiem. Tikai uz vecumu tie gan bijuši "noēsti”. Viņš bijis dziednieks,
kas savas zināšanas nodevis meitai, viņa savukārt savai meitai –
Birutai.
Sešdesmitajos gados ģimene no Mažeiķiem atnākusi dzīvot uz Skrundas
pusi, tur Biruta gājusi skolā, bet Ērgļos, kā mēdz sacīt, ieprecējusies.
Neraugoties uz dzimtas zināšanām un it kā jau mantotu talantu, Birutas ceļš uz dziedniecību ceļš bijis garš.
"Visu mūžu man ir paticis strādāt ar cilvēkiem, mācījos medicīnas
skolā, tomēr šo ceļu neaizgāju, bija ieaudzināta citādāka izpratne par
ārstniecību. Vēlāk izmācījos par šuvēju, tad strādāju uzņēmumā
„Somdaris”, pēc tam Ērgļos par pārdevēju un bufetnieci. Vienmēr esmu
teikusi, ka mana dzīve ir kā līkloču upe, kas tagad iegājusi taisnā
gultnē,” Birutas kundze šķetina dzīvesstāstu.
Viņa uz brīdi pieklust, tad pavisam mierīgi turpina: "Mani sabrauca
mašīna... Tepat Ērgļos. Pēc tam kad man uzbrauca, bija ļoti interesantas
sajūtas... Citi saka, ka līdzīgos brīžos redzējuši tuneli, es nekādu
tuneli neredzēju. Atrados it kā augšā un skatījos uz sevi tur, apakšā.
Bija tumšs septembra vakars. Redzēju, ka tā mašīna maina vietu,
virzienu... Kāpēc tas cilvēks tā darīja, nezinu vēl tagad, jo viņš pēc
tam nošāvās... Sapratu, ka tur, lejā, atpakaļ negribu! Redzēju, kā
atbrauc ātrā palīdzība, kaut kur blakus mētājās mani zābaki. Nu, jā...
tad man kaut ko iespricēja, un es it kā biju atpakaļ savā galvā,
iekšpusē. Tad zaudēju samaņu un atmodos slimnīcā. Zināju, ja kādam visu
to izstāstīšu, mani aizvedīs uz Strenčiem (uz psihoneiroloģisko slimnīcu
– Aut.). Pēc krietna laika, kad to pastāstīju savai nervu dakterei,
viņa sacīja: "Labi, ka tu nevienam to neteici!””
Atveseļošanās ilga astoņus mēnešus. Un reiz mājās, guļot gultā,
Birutai parādījās vīzija. "Nezinu, kas tas bija... Viņam bija tikai
galva zilganzaļā tonī un tādā kā kupoliņā. Viņš izstaroja spilgtu
gaismu, istaba kļuva gaiša. Mēs sarunājāmies telepātiski. Nodomāju, cik
Viņam ir daudz sīku krunciņu un es tās tik labi redzu... Viņš teica, ka
ne velti notika šī avārija un ne velti esmu dabūjusi triecienu. Tas –
lai es sāktu domāt, jo man esot jāpilda sava misija uz zemes. Pēkšņi
jutu, ka ļoti, ļoti nāk miegs. Sacīju, ka gribu gulēt, un Viņš pazuda.
Pēc tam es Viņu ilgi meklēju... Pie sevis teicu: "Gribēji gulēt? Tagad
vari gulēt visu mūžu... Tikai vēlāk, laikam ejot, sapratu, kādus īsti
jautājumus vēl vajadzēja uzdot. Bet tagad jau viss ir sācies... Es arī
pie dziedināšanas varu Viņu izsaukt, tāpat kā varu izsaukt savus
eņģeļus.”
Dziedniece piebilst, ka vispār jau katrs no mums var runāt ar saviem
sargeņģeļiem. Cilvēki tikai neaizdomājas, ka viņus var izsaukt un
palūgt palīdzību. Aicināsi – viņi būs klāt, tikai jābūt ticībai. Un
nevis par 99,9 procentiem, bet par visiem simts.
"Pie lieliem negadījumiem un smagām saslimšanām es saucu savas
dzimtas aizgājušo garus, kas var palīdzēt. Tikai tādā brīdī nedrīkst būt
kļūdu. Vienā reizē pateicu, ka izsaucu visu savu dzimtu, kas ir
aizgājusi. Visu! Cik man viņu ir! Un seansa laikā cilvēks, kurš bija
atbraucis dziedināties, nokrita. Tā ir milzu enerģija,” tā dziedniece.
Spēcīgais kods. Kā domāsi, tā būs
"Japāņi ir zinātniski pierādījuši, ka visas domas strādā un
piepildās. Kā mēs domāsim un runāsim, tā būs, tāpēc jādomā labas domas.
Un tieši tā mēs arī katrs pats sevi varam dziedināt, tas ir dots katram
cilvēkam,” apgalvo Biruta. – Nu labi, no rīta cilvēks pamodīsies,
izlems, ka tajā dienā domās tikai labu... Bet varbūt uznāks kādi kreņķi,
kāds kaut ko viņam pateiks, nodarīs, un labā apņemšanās ātri vien var
aiziet pa vējam. Kā tās labās domas nepārtraukti galvā noturēt? –
jautāju.
"Mūsdienās to sauc par neirolingvistisko programmēšanu. Vajag tikai
ļoti, ļoti gribēt, un viss būs,” Biruta Fedotova saistībā ar domu spēku
labprāt pastāsta kādu atgadījumu no savas dzīves. "Domāju, ka ļoti, ļoti
gribu savu māju. Zināju, ka man tā būs... Bet kā? Ja nav naudas, par ko
nopirkt... Tā nu kopš tā brīža, kad sāku domāt par māju, bija pagājuši
astoņi gadi (astoņnieks ir vibrējošais Visuma cipars; tas nostrādāja!).
Tolaik dzīvoju Ērgļos dzīvoklī, bērni dzīvoja dzimtas īpašumā
Vecpiebalgā, strādāja Rīgā. Kādu svētdienu atbrauca meita ar znotu un
sacīja, ka ļoti vēloties te, Ērgļos, pirkt īpašumu. Es gan nebiju
dzirdējusi, ka te kāds kaut ko pārdotu, taču bērni mudināja tāpat
pabraukāt, paskatīties. Vīrs vēl sacīja: "Ko jūs muļķojaties, nav
dzirdēts, ka kāds kaut ko pārdotu!”
Tad es piezvanīju divām savām kolēģēm un sacīju: "Lūdzu,
programmējiet, palīdziet man – man vajag māju!” Tā mēs braucām pa
kalniem, lejām un mežiem, līdz iebraucām te... Māja nemaz nebija
redzama, ieaugusi krūmos, zālē, bet man kaut kāds klikšķis, es sacīju:
stop! Vīrs nogrozīja galvu – tā taču kaut kāda būda. Pēkšņi no mājas
iznāca viena tantiņa. Vārds pa vārdam, un izrādījās, ka īpašnieki māju
tiešām pārdod. Tā mēs to nopirkām par ļoti labu cenu, pircēji bija
meitas ģimene.”
Redzams, ka te ieguldīts daudz darba. "Kā mēs te strādājām! Glābām
kokus, izzāģējām sausos zarus. Pie mājas ir ozolu aleja, mazāk par 300
gadiem tiem kokiem nav. Kāda tā ir enerģija!” atminas Biruta un
piebilst: ja gribi lielu spēku, apķeries ap ozolu un palūdz ozola garam –
viņš gan attīrīs, gan piepildīs. Ja jūt, ka no stumbra nāk karstums,
tad ir uzņemta enerģija. Tikai jāatceras – ja esi kaut ko lūdzis un
saņēmis, tad jāpasaka paldies!”
Birutas kundze ir pilnīgi pārliecināta – jo vairāk labu domāsi, jo
Radītājs piespēlēs vairāk iespēju, kā piepildīt mērķi."Kāpēc cilvēki
saka: man biznesā neiet... Nepareizi domā! Tad iepazīstinu ar programmu.
Okultismā tā ir ļoti svarīga, un arī jums to pateikšu, lai cilvēki
zina! Arī alkoholisma gadījumos tā var palīdzēt,” teic dziedniece un
piebilst, ka cilvēki bieži vien nezina, kā veidojas un darbojas domu
spēks. Piemēram, sieviete lūdz Dievu: kaut nu vīrs vai dēls nedzertu!
Noliegums "ne” it kā pazūd, apziņa iekodē zemapziņu, un tiek piepildīta
apziņas nodotā vēlēšanās – bet bez nolieguma. Tādējādi iznākums ir
pretējs, jo iekodēts ir: kaut nu viņš dzertu. Savukārt, ja domā pareizi,
tad problēma atkāpjas. Jāsaka: es būšu vesels! Bū-šu! Bez jebkāda
nolieguma.
Runājot par domu un vārdu spēku, dziedniece atminas, ka viņas
teiktais dzīvē bieži piepildījies: "Sacīju dēlam: nebrauc uz balli ar
motociklu, tur tak’ tev lukturus noskrūvēs... Atbrauc mājās, jā, visi
lukturi nost. Vai: kur brauksi, tevi apturēs policija... Pēc tam viņš
man teica: "Mammu, never muti vaļā!” Un tā nu pēc savas avārijas es
domāju tikai labu, vēlu visiem veselību, laimi...”
Ar slotu pret negaisu
Dziednieces darba telpā uz palodzes ierāmēta kāda fotogrāfija –
simpātisks tumšmatains vīrietis. "Mans skolotājs Ignatenko...”
dziedniece iesāk, bet es, izdzirdot šo vārdu, pārsteigumā iesaucos: tas
pats, kurš mākoņus stumj? Atminos, ka pirms gadiem desmit
kosmoeniopsihosuģestologs (sarežģītais nosaukums kopumā apzīmē mācību
par Visuma ietekmi, suģestijas izmantošanu, iedvesmošanu u. c.) Alberts
Ignatenko viesojās Rīgā un sniedza mākoņu stumšanas
paraugdemonstrējumus. Rīgas domei tika piedāvāts viņa pakalpojumus
izmantot arī galvaspilsētas astoņsimtgades svinībās, tomēr pašvaldība
atteicās. "Jā, viņš Maskavā olimpisko spēļu laikā ļoti palīdzēja –
mākoņi bija visapkārt, bet lietus nelija,” saka Biruta.
Maza atkāpe – atmiņā nāk gadījums pirms gadiem divdesmit. Brīvdabas
muzejā bija sarīkota latvju rakstu zīmēm un Lielvārdes jostas motīviem
veltīta izstāde. Diena bija apmākusies, pelēki mākoņi gubu gubām
sagūluši priekšā saulei. Pirms izstādes atklāšanas seno zinību un
latviešu svētvietu pētnieks Ivars Vīks paskatījās debesīs un sacīja: "Ja
man atnāktu vairāk palīgu, mēs tos mākoņus pastumtu nost, lai saulīte
spīd.” Tajā brīdī vairāki klātesošie iepleta acis – joki vai
patiesība?... Biruta Fedotova pastāsta, ka nekādi joki tie neesot. Viņa
pati šeit, savās mājās, to metodi esot pārbaudījusi.
"Reiz skatos, nāk melni mākoņi virsū, un šķiet, ka būs liela vētra.
Un tā var izpostīt daudz ko. Man te pie durvīm slota... Aizeju aiz
stūra, lai mani neredz kaimiņi, un šķeļu ar slotu,” Birutas kundze ar
izteiksmīgu roku vēzienu papildina savu stāstījumu. "Un tie mākoņi
aizgāja uz citu pusi... Pēc kādām dienām atbrauc pastniece un prasa:
"Kā tad vētra?” "Ai, ja tu zinātu...” tā es. "Zinu, zinu!” viņa
daudznozīmīgi pretī. Izrādās, ka tieši tad, kad vētra sākās, viņas ar
manu kaimiņieni iemukušas šķūnī, no kura viss labi redzams. "Mēs caur
šķūņa šķirbām skatījāmies, kā tu te ņēmies, un tad šķūnis sāka tā
drebēt, ka šķita: uzgāzīsies uz galvas,” tā pastniece.
Pēc tam visas pasta meitenes, kad tur aizgāju, skatījās uz mani un
smaidīja. Bet patiesībā tā nevar darīt, jo pat tauriņa spārna vēzienam
ir sekas. Taču – kāpēc vajag lietus gāzes, kad jāvāc siens? Pirmajos
gados, kad rullējām sienu, es dažkārt to izmantoju. Un tad kaimiņi
sacīja: kamēr Biruta sienu nenovāks, tikmēr lietu negaidiet.”
– Bet nu pie skolotāja Ignatenko. Kur un kā jūs viņu atradāt? – interesējos.
"Iepriekš par kosmoeniopsihosuģestoloģiju neko nezināju. 2001. gadā
nopirku dziedniecības žurnālu, šķirstu, lasu, uzreiz vienā lapā skatos –
vai, cik skaists vīrietis! Izlasu, ka Rīgā, Zinātņu akadēmijā, būs kaut
kāds seminārs. No temata nesaprotu neko. Paiet pāris dienu, žurnāls
nokrīt no galda un atšķiras tieši tajā vietā. Paskatos vēlreiz. Paiet
kāda diena, atkal tas žurnāls nokritis zemē un atšķīries tieši turpat.
Tad nu nodomāju: ir jābrauc. Mājinieki saka: kur tu brauksi, tā tikai
tāda naudas izdošana. Es saku: neko nezinu, bet man ir jābrauc. Tā es
sāku mācīties. Profesoram piemīt ļoti lielas spējas, viņš ir fenomens.
Pēc tam braucu arī uz viņa lekcijām Odesā, tagad braucu, kad vajag
sakārtot sevi. Pie viņa domas jāveido pareizi, jo viņš tās lasa.
Meditācijās iepriekšējos gados es vienmēr domāju par savējiem, bet pērn
teicu sev: pietiek. Ignatenko lika veidot sev priekšā tēlu. Es iedomājos
par sevi, un viņš uzreiz sacīja: "Da, možno i sebja! (var arī sevi –
krieviski)”... Atnācām atpakaļ pēc pusdienām, un viņš vienam vīrietim
teica: "Kā man ar jums strādāt? Trīsdesmit pelmeņi vēderā! Jums taču
čakra ir ciet!” Viņš to redzēja. Kādu laiku profesors dzīvoja Prāgā,
dziedināja Čehijas prezidentu, kurš bija slims ar vēzi. Ignatenko ir
vairāk nekā 60 gadu, bet organisms kā 32 gadus vecam cilvēkam. Viņš
jaunībā ir daudz slimojis, bija jau nosirmojis, bet vēlāk atkal kļuva
tumšmatains. Sejā gandrīz nav krunku, jo audi atjaunojas,” stāsta
Birutas kundze, bet uzsver, ka lielu daļu zināšanu ieguvusi mūsu pašu
Dziedniecības akadēmijā, kur tagad viņa strādā par pasniedzēju.
Maģiskie vārdi: "Trīs kraukļi gaisā skrēja...”
Dziednieces darba telpā atrodas arī ikonas, Budas figūriņa, indiešu
zvaniņš, sāls lampiņa, svecīte, askētiska kušetīte. Lūdzot pastāstīt
plašāk, ar kādām metodēm dziedniece strādā, taktiski piebilstu: ja vien
tas nav neatklājams amata noslēpums (ir gadījies, ka dažkārt dziednieki
pēc šāda jautājuma kļūst izvairīgi vai vienkārši pasaka, ka tas nav
izpaužams). Biruta izbrīnīti paskatās uz mani: kāds tur noslēpums? "Man
noslēpumu nav! Dziednieku skolā, kur pasniedzu dziednieka praksi,
studenti zina visas manas metodes. Nedrīkst turēt sveci zem pūra, ir
jādalās! Un skolēnu man ir daudz – vairāki kursi. Mācās dažādi cilvēki –
no mākslas un juridiskās jomas, medicīnas māsas, feldšeri.”
Dziedniece pastāsta, ka strādā ar bioenerģijām, ar suģestoloģiju
(atkarību slimniekiem), ar psihisko enerģiju; dziedina ar garu
palīdzību, ar augu un dzīvnieku valsts produktiem. Piemēram, pati taisa
bebru dziedzeru uzlējumu, kas dziedniecībā arī ir pazīstams kopš seniem
laikiem (Vācijā tas, starp citu, esot reģistrēts medikaments). Tas der
onkoloģisku saslimšanu, nervu slimību gadījumā, der, lai tiktu pie
bērniņa. "Cilvēkam ir pieci ļoti svarīgi hormoni, kuri atbild par
dzīvību, bet bebram – septiņi. Iedomājieties – divi nāk pa virsu. Kas
par mīlestību! Es daudziem bērniņiem esmu tāda kā okultā krustmāte,”
atklāj Birutas kundze un piebilst, ka mīlestībai labi der apvārdots
cukurs, bet attiecībā uz visvisādām pieburšanas lietām viņa ir strikta:
"Ja sieviete teiks, ka viņai patīk kāds vīrietis un gribēs viņu dabūt,
es to nedarīšu, jo ir lietas, ko darīt nedrīkst.”
Dziedniecībā labi palīdz ievārdots, uzstrāvots sāls, tas spēcīgi nes
dziednieka enerģiju. Šo sāli var sajaukt ar cūku taukiem un pasmērēt
sāpošas vietas. Ir daudz dažādu līdzekļu, bet, lai varētu sākt
dziedināšanu, cilvēks jāsagatavo enerģētiski, jāpatīra čakras,
enerģētiskais kanāls jeb mugurkauls. Kanāla attīrīšana esot visa pamatā.
Dziedināšanā Birutas kundze izmanto arī reiki metodes.
"Vieglāk ir palīdzēt bērniem. Piemēram, astma, epilepsija – tās nav
zemes slimības, un tās enerģētiski jādzen zemē. Nosēdinu bērniņu, saku:
aizver actiņas, sēdi zaļā pļavā, jūti, kā saulīte spīd, skaties, kāda
zālīte apkārt, jūti, ka zālīte jau līdz mutītei. Tad lūdzu Zemesmātei
palīdzību, tā slikto izvelk, un es bērniņu ceļu uz augšu, tad saku, ka
var atvērt actiņas. Prasu: kādas puķītes apkārt bija? Cits saka, ka
visas rozā, cits – ka visas dzeltenas... Ar bērniņiem viegli strādāt, jo
viņiem kanāli ir tīri. Jaunatne vispār ir citādāka, gatava izmaiņām,”
par savu pieredzi stāsta dziedniece. "Tagad dzimst ļoti interesanti
bērni, ar tīrām karmām. Mazdēls Emīls man reiz saka: vai tu atceries, ka
mēs tur dzīvojām? Es īsti nesaprotu, bet viņš atceras iepriekšējo
dzīvi... Reiz, pirms gadiem, meita mazo baroja ar krūti, te pēkšņi viņš
pārtrauca ēst un ilgi, sapņaini skatījās uz lustras pusi. Meita neko tur
neieraudzīja, bet bērniņš... vai tas bija mājas gariņš vai viņa
eņģelis? Mēs jau to nezinām. Jā, daži cilvēki mēģina ielūkoties
iepriekšējā dzīvē caur hipnozes seansiem, bet tas ir ļoti riskanti, var
gadīties, ka neatgriežas...”
Birutas kundze piebilst, ka katram cilvēkam un vainai palīdzēs sava
pieeja: "Ja klients nav ticīgs, viņam vienalga jādod iespēja kļūt
veselam. Ar vārdu sistēmu var apturēt rozi, var apturēt asiņošanu. Tos
vārdus es jums pateikšu. Ja ir liela asiņošana, tad jānoskaņojas un
jāsaka: "Trīs kraukļi gaisā skrēja, asins piles pilināja. Nepilēja,
nepilēja, dzelzs vārti aizvērās.” Pēc tam trīs reizes jāpārkrusta tā
vieta. Vārdu skaitīšana un pārkrustīšana jāveic kopumā trīs reizes. Tie
vārdi man no vectēva, no senčiem. Bet, ja brūce dziļa, tad, protams,
vajadzīgs ķirurgs. Tāpat ar zobu formulu. Var to izmantot, var arī
pielikt speķi, kas strutas izvelk, tomēr ne vienmēr tas derēs. Būs
gadījumi, kad vajadzīga ārsta palīdzība. Rozei savukārt ir 49 dažādi
veidi, un man mācīja, ka jāvārdo uz tiem visiem, tad kļūdu nebūs. Kā tos
vārdus veidot, tas ir katra paša ziņā, galvenais – bez nolieguma,”
Biruta pasmaida.
"Daži saka – dziednieks nevar visu darīt. Nu, var gan! Vajag tikai
gribēt un pareizi domāt, un pareizi savienoties ar Visumu. Kas tad mums
palīdz? Dziednieks bez Viņiem jau nav nekas. Ir taču kāds, kurš
palīdz... Mēs jau esam vienkārši cilvēki, tāpat kā jūs...” Vēl Biruta
piebilst, ka diagnozi nolasa no acīm, bet teikt drīkst tikai tad, ja
cilvēks jautā.
Raganu akmeņi un Odesas akmeņi
Vispārzināms, ka dziedināšanas procesā arī pašam dziedniekam vajag
smelties spēkus un likvidēt negatīvās enerģijas. Biruta atzīstas, ka
jaunībā paziņas šad tad lūguši noņemt galvassāpes, bet parasti pēc
minūtēm divdesmit viņai vienmēr pašai sākusi sāpēt galva. Laikam ejot un
gūstot pieredzi, dziedniece ar šīm enerģijām iemācījās tikt galā –
reizumis sadedzinot, bet biežāk – sūtot uz nekurieni.
Viņa atzīst, ka labs spēka avots ir arī akmeņi. Birutas īpašumā tādi
ir, un nevis kādi nieka akmentiņi, bet visīstākie raganu akmeņi. – Kas
tie tādi? – brīnos. Izrādās, tie ir akmeņi ar asām šķautnēm, apauguši ar
pelēku, plānu sūnu, un kustināt tos nedrīkst. "Viens tāds man atrodas
aiz mājas. Uz tā pasēžot, cilvēks jūt vibrācijas saules pinumā, trešajā
čakrā – vibrācija iet no augšas uz leju. Es pati reizēm arī tur sēžu,
nav jau vienmēr jāsagaida kāda problēma. Pie lielā oša arī ir viens tāds
akmens. Sakopjot mājas priekšu, znots akmeni iesēja ķēdēs un aizvilka
tālāk. Un... kā akmeni aizvilka, tā man pazuda kaķis. Viņš ir man
dāvināts, tāds īpašs, persietis. Septiņpadsmit dienas mana kaķīša
nebija. Purvus, mežus izstaigājām, visi satraukušies, kaķīša nav un
nav... Znots prasa: varbūt to akmeni vilkt atpakaļ? Saku, lai velk
gan... Tad nu sēja atkal pie traktora ķēdes un vilka akmeni vecajā
vietā. Es akmentiņu glaudīju, runājos, saplūcu pļavas puķes, meita un
vīrs arī nesa. Katrs ievadīja savu labo domu. Es lūdzu: "Mīļo akmentiņ,
piedod, ka mēs tevi izkustinājām, atdod manu kaķīti!” Pēc trīs dienām
kaķis bija mājās,” stāsta Biruta. Viņa vēl piebilst, ka senatnē akmeņi
pie mājām tika likti konkrētās vietās, lai novirzītu ūdens āderu
starojumu. Visā bija sava zināšana – kaut vai tās pašas krāsnis uz uguns
āderēm būvēja, lai ēdiens divreiz ātrāk tiktu gatavs.
Akmeņu enerģiju Biruta lieto arī dziedināšanā: "Masāžās es izmantoju
vulkānu izvirdumu akmeņus, atvedu tos no Odesas. Melni, gludi. Tos
uzsilda un tad dod viņiem informāciju. Labi palīdz pret muguras sāpēm,
deguna iekaisumiem (pie akūtām vainām gan masēt nedrīkst). Mugurkaulam
ir 24 skriemeļi, un tad uz katra uzlieku akmentiņu. Tur, kur ir lielāka
vaina, es akmeņus uzlieku trijstūrītī, un tad cilvēks sajūt, ka velk...
Tagad vispār muguras slimības cilvēkiem ir ļoti bieži. Tāpēc, ka par
muguru atbild naudas egregors. Tikko cilvēks pastiprināti sāk domāt par
naudu, uzreiz – slima mugura. Ja pirmajā vietā cilvēks liek
materiālismu, Radītājam tas nepatīk. Naudiņa ir vajadzīga, bet pirmajā
vietā jābūt garīgumam. Cilvēki bieži saka: tagad ir krīze, man naudiņas
nav... Nedrīkst! Jāsaka: esmu laimīgs un būšu laimīgs, un lai visiem
laime pasaulē!”
Nobeigums. Daži vienkārši padomi
Dziedniece sarunas noslēgumā neliedz arī dažus padomus, kā ikdienā
izsargāties no dažādām ķibelēm. Labi esot skaitīt mantras, taču tās var
būt grūti atcerēties, un – kamēr pierakstus atradīs... Tad nu, no rīta
pieceļoties, iztēlē var pārmest krustu priekšā un aizmugurē. Ja vēl
domās spēsi iztēloties zelta krustu, tas strādās spēcīgi, vairāk nekā
trīs stundas. Braucot ar mašīnu, arī var domās aizlikt priekšā zelta
krustu. Ja cilvēks brauc ar autobusu, arī tāpat – lai labs ceļš. Pirms
ceļa var kādas divas minūtītes pasēdēt, palūgt mājas gariņam svētību un
pateikt: es atgriezīšos. Pērkot mašīnu, jāskatās, kāds ir tās numurs.
"Numeroloģija ļoti spēcīgi strādā. Ja numurs beidzas ar nulli, tā ir, kā
ir, tad mašīnai jādod svētība, lai tā labi darbojas. Ja numurs beidzas
ar vibrējošo ciparu astoņi, tad nekādu speciālu svētību dot nevajag, tai
jau ir Visuma aizstāvība. Ja beidzas ar devītnieku – Dieviņš
aizstāvēs,” skaidro Biruta. Ir arī dažādi talismani, amuleti – grūti
pateikt, kas kuram jānēsā, tas katram jājūt pašam.
Visbeidzot – atcerēsimies, ka ikvienam no mums ir dota spēja ieklausīties sevī, sajust, lūgt un domāt labas domas.
