Bērni ir vecāku karma

Dziļš rakstnieka – ezotēriķa Denisa Zaharova raksts par to, kādu mācību mums dod bērni, un kādus secinājumus mēs no tā gūstam?

Dvēsele pati izvēlas caur kuru ģimeni tai ienākt šajā pasaulē. Un šī izvēle vienmēr ir apzināta, jo pašā pamatā ir kāds konkrēts uzdevums. Iesākumā, „paskaidrot” kaut ko vecākiem. Pretēji vispārpieņemtam uzskatam, bērni ir tie, kas māca vecākus, nevis otrādi. Bērns – tā ir vecāku karma. Un, ja pēkšņi mazulis izvēlas sarežģītu programmu (piemēram, piedzimst ar ļaundabīgu slimību vai traucējumiem), tad tas ir nevis sods par kaut ko, bet viens no veidiem kā brīdināt/ vest pie prāta tos, caur kuriem viņš ir atnācis. Dzīvei neatlika citu veidu kā sapurināt pieaugušos, un likt tiem domāt, kā ar mīļotā bērna palīdzību, kurš vienmēr ir viņu acu priekšā, kurš tiek mīlēt un cienīts.

Apmēram līdz 16 gadiem, tieši caur mūsu bērnu slimībām, rīcību un nedarbiem ar mums runā pati dzīve. Zēni ietekmē māti, bet meitas tēvus. Un tas nav joks.

Kā piemērs, prātā nāk stāsts par kādu jaunu pāri, kuriem piedzima akls bērns. Vaidēja un raudāja visi, cik brīnišķīgi vecāki, īsti skaistuļi, bet te pēkšņi tāda nelaime. Cik netaisnīgs ir Dievs, runāja vecmāmiņas un vectētiņi. Līdzi juta gan paziņas, gan raudāja internets. Jo selfiji viņiem bija tik skaisti, tad jau arī viņi paši ir ļoti labi un jauki cilvēki – domāja cilvēki. Taču, kad viena no vecmāmiņām pieteicās palīgos rūpēties par mazulīti, un pārvācās un jauna pāra dzīvokli, viņa nespēja noticēt savām acīm. Kur gan pazuda šī publiskā romantika un ideālā pāra glancētais spožums? Jebkurš sīkums noveda pie skandāliem. Viņi strīdējās, kā kaķis ar suni un salīga mieru tikai naktī, gultā. To redzēt bija sāpīgi. Un, kā izrādījās, ne tikai viena laulātā mātei, bet arī jaundzimušajam bērnam uz vecāku strīdiem skatīties negribējās. Tāpēc arī viņš izvēlējās aklā karmu, cerībā, ka vecāki aizdomāsies un sapratīs, kāpēc tas notika tieši ar viņu. Bet viņi bija kurli.

Saistīt mentālo iemeslu ar fiziskām parādībām, lai ko tas mums maksātu. Mēs esam pārāk materiālistiski, un pārāk skeptiski, taču neaizmirstam paskatīties „ekstrasensu cīņas”. Mēs dzīvojam šablonā „darbs – mājas – darbs”, nepaspējot iznirt no šī mūžīgā „miega”. Mums tikai šķiet, ka tas velkas mūžīgi. Paskatieties apkārt. Jau pensija. Kas jums ir palicis atmiņā? Reti laimes mirkļi – atpūta pie jūras, kāzas, bērnu veiksmes. Bet kur gan jūsu pašu panākumi? Dzīvoklis, vasarnīca un divas automašīnas – neskaitās. Tāpēc, ka tie ir panākumi tikai apkārtējo acīs, bet no mūžības skatupunkta, ko īpašu tu esi paveicis? Ar ko tu paliksi atmiņā?

Dzemdēji bērnus? Jā, tu rāvies visiem spēkiem darbā, kuru nemīlēji, lai tikai nopelnītu un varētu uzturēt bērnus. Viņi tevi neredzēja, kamēr bija mazi, jo tu vienmēr pazudi nemīlamajā darbā līdz vēlai naktij, paliekot par impotentu. Mammas arī nav labākas! Velk bērnu pie ārstiem, jo gribi to vai negribi, bet būsi slims. Jo medicīna ir augstāka par visu. Ir 21.gs, jaunās tehnoloģijas, bet veselu bērnu skaits nepalielinās.

Posts galvās. Reiz man piezvanīja kāda vientuļā māte. Smagi viņai. Naudas nepietiek, bet 10 gadīgs bērns visu laiku slimo. Un nav neviena, kam palūgt palīdzību. Ko darīt? Atkārtoju kā mantru – „bērni ir vecāku karma!” Domā! Bet vai viņai tam ir laika? Viņa domā, kā izkruķīties, lai iegūtu kādu kapeiciņu jaunai ārsta apskatei.

Es pazvanīju viņai pats.

-Ko izdomāji? Es jautāju?

-Tu man te visu laiku kaut ko par karmu gvelz, bet man nav laika. Es dzīvoju te un tagad. Man ir jāstrādā, nevis jādomā.

-Bet tev nešķiet, ka ar savām slimībām tavs bērns cenšas tev „pateikt”, ka viņam pietrūkst tava mātes mīlestība? Tēva viņam nav. Viņš visu laiku ir viens. Tu taču visu laiku strādā, pelni naudu maizei un sviestam.

-Ko tad man darīt?

-Nomaini darbu, vai esi tur tikai pusi dienas.

-Bet naudu tu maksāsi?

-Sarunāsim tā. Tu nomainīsi darbi uz pusslodzi un veltīsi vairāk laika savam bērnam. Ja pēc divām nedēļām viņam nepaliks labāk, es tev samaksāšu tavu pilnās mēnešalgas iztrūkumu.

Vēl nedēļu viņa domāja. Mēs taču visi gribam no dzīves iegūt garantiju, ka viss būs labi un lieliski. Bet zeme ir iespēju vieta, nevis apdrošināšanas kompānija. Ticēt ir viens no mūsu uzdevumiem, kas jāmācās jau no pašas bērnības. Vientuļā māte piekrita manam piedāvājumam. Ar šausmām viņa nomainīja darbu, no galvenās grāmatvedes pārtopot ierindas darbiniekā un gatavojās ļaunākajam. Nepietika ar to, ka darbā neviens nesaprata viņas rīcību, arī apkārtējie sāka uzvesties autoratīvi un jautāja – ar ko gan tu taisies samaksāt visiem ārstiem? Kāpēc tu tik muļķīgi rīkojies?

Maksāt nevajadzēja. Ne ārstiem. Ne man. Es paskaidroju savai paziņai, ka vientuļā māte ir nevis spriedums, bet „liktenis”, kuru ir izvēlējies viņas dēls vēl pirms tam, kad piedzima. Tas vairāk ir vajadzīgs viņam, ne viņai. Un tas nozīmē, ka ir jāpieņem situācija tāda, kāda tā ir un jābeidz baidīties par to, ka beigsies nauda, nepietiks, ko samaksāt ārstiem, nopirkt zāles utt. Aizmirsti. Vienkārši uzticies liktenim, un saproti, ko tev vēlas pateikt tavs dēls.

Zēns pārstāja slimot. Jau pēc nedēļas, viss, kas tik ļoti satrauca māti, pārstāja būt ar hronisku raksturu. Vēl pēc divām nedēļām bērns paprasījās uz skolu.

• Tev izlīdzēt ar naudu? Es jautāju. Vientuļā māte to uztvēra kā apvainojumu.
• Tu iedevi man daudz vairāk. Liki pamosties un paskatīties uz situāciju citādāk. Es esmu tev parādā…
• Tu neko neesi parādā. Dzīvo un priecājies. Apzinies situāciju, jo tas ir tas, kas rada brīvumus. Tiklīdz kā cilvēkam mainās uztvere, mainās arī pasaule viņam apkārt. Tā mēs arī nolēmām, ka neviens nevienam nav nekā parādā.

Bet manu paziņu nomocīja apkārtējie ar saviem jautājumiem. Kā tu izārstēji savu bērnu? Pie kura ārsta vedi? Ko viņš lika dzert? Taču atbildes vietā dzirdēja vien noslēpumaino frāzi: „Bērni ir vecāku karma”. Paraustot plecus viņi pārsteigti skrien tālāk savās darīšanās, nepadomājot un pat neiedziļinoties. Vienkārši nodzīvojot savas dzīves.

Tulkoja: Kristīne Somere

Avots: http://fit4brain.com/8028