Dievkociņš - tik latvisks, tik savējs, bet viesis

20.07.2011 Daina Roze

Un tomēr dievkociņš (Artemisia abrotanum) mūsu zemē ir ienācējs, jo savvaļā tas sastopams Dienvideiropā.

Kādreiz dievkociņa ierastā vieta latvju sētās bija abpus durvīm, dobju galos, pie pirts un klēts. Ne tikai košumam. Zemnieki nezināja vārdus "spēcīgs biolauks", toties lieliski prata šo dievkociņam piemītošo stimulējošo biolauku izmantot. Dziedēšanā, pirtsslotās, smaržīgos kaltēto zāļu maisījumos, ar sagrieztiem dzinumiem grīdas izkaisot.

Dievkociņu arī mūsdienu tautas medicīna izmanto gremošanas uzlabošanai, apetītes veicināšanai. Tā lietošana rada neērtības parazītiskajiem tārpiem. Dievkociņam ir urīnu un žulti dzenoša, sviedrējoša, savelkoša iedarbība. Imunitāti stiprinošu tēju sastāvā ir dievkociņa lapas un dzinumi, arī tējās, kuras lieto audzēju novēršanas profilaksei. Ja problēmas rada kāju svīšana un ādas iekaisums, arī tad dievkociņa uzlējums var līdzēt.

Bioloģiskajā lauksaimniecībā dievkociņa zariņus joprojām lieto kaitēkļu atbaidīšanai. Tos, sīkāk sagrieztus, izkaisa starp kāpostu, sīpolu, burkānu un galda biešu vagām.

Dievkociņš cienīts 
ne tikai Latvijā

Francijā dievkociņa dzinumus kāra drēbju skapjos, izmantoja blusu un kožu atbaidīšanai. Vārds "garderobe" ir viens no dievkociņa nosaukumiem franču valodā. Vēl tagad dievkociņa pulveri vai tabletes franči izmanto savas garderobes pasargāšanai.

Izslavētā franču virtuve dievkociņa lapas pievienoja cūkas, zoss, pīles un jēra gaļas ēdienos. Dievkociņa lietošana liecināja par pavāra prasmi un izsmalcināto gaumi. Izteiktās smaržas un rūgtuma dēļ tas svaigā veidā bija jālieto ļoti uzmanīgi.

Kaltēti dzinumi un lapas zaudē rūgto garšu. Tos pievieno etiķim, lai iegūtu aromatizētu produktu. Ne velti dievkociņu daudzu tautu valodā sauc arī par citronvērmeli.

Svaigas dievkociņa lapiņas var pievienot arī biezpienam, majonēzei, skāba krējuma mērcei dažādiem salātiem, čipsu mērcītēm.

Vācu valodā dievkociņu sauc arī par "Pastorenkraut" – mācītāju zāle. Neatradu skaidrojumu, kāpēc. Latvijā ļaudis dievkociņa zariņus likuši Bībelē. Varbūt tā bijusi pārmantota tradīcija no muižu un piļu ļaudīm, kuru dārzos dievkociņi zaļoja vispirms? Un tikai tad pārceļoja zemnieku dārzos.

Angļu valodā dievkociņa tautā lietotais nosaukums ir "old man" – vecais vīrs. Savukārt vērmeli, kura tāpat kā dievkociņš pieder vībotņu ģintij, angļi sauc par "old women" – veco sievu. Kopā šis pāris tātad veicis varenus darbus. No baznīcā iešanas līdz krogam, kur vērmele absintā baudāma.

Anglijā novērots, ka mājas zvirbuļi un mājas strazdi dievkociņa zariņus ievij savās ligzdās. Arī putniem doma tā pati – tikt galā ar parazītiem, novērst blusu, utu, spalvgraužu ļaunos darbus.

Daudzās Eiropas valstīs parfimērijas rūpniecībā to pievieno šampūniem un ziepēm. Kur slēpjas dievkociņa kādreizējās veiksmes stāsta noslēpums? Tas meklējams auga ķīmiskajā sastāvā. Dievkociņš satur ap 1,4% ēterisko eļļu.

Dievkociņš dārzā

Pirms astoņiem gadiem nācās pabūt daudzās vietās Latvijā. Maz gadījās dievkociņu redzēt lauku sētās, pilsētu māju dārzos pavisam reti. Taču pamazām dievkociņi stādījumos sāk atgriezties. Augs ar stāstu, raksturu, piedzīvojumiem. Devīgs visiem, pretī neprasot daudz. Modernajos stādījumos, pilsētu privātmāju dārzos to var audzēt zemajos, cirptajos dzīvžogos, jo pacieš apgriešanu. Kopā ar citiem garšaugiem audzējams par moderniem kļuvušajos garš­augu dārzos.