Es vēlu visiem Laimi! 

ATTĪRĪSIMIES NO IEKŠIENES!

Jau gadus piecpadsmit esmu vācis un apkopojis ma­teriālus, kas saistīti ar tautas medicīnu. Iemesls bija per­­sonīgais veselības stāvoklis, kas lika daudz ko pār­domāt un salīdzināt. Šajā laika posmā izdevies savākt patiešām interesantas lietas, kas var ieinteresēt daudzus sirgstošos. Neizmantoju preparātus, kas iegūti ķīmiskā ceļā farmaceitiskās rūpnīcās. Viss lietojamais arsenāls ir dabisks – ķermenim nekaitīgs. Pretstatā modernajai medi­cīnai, kur ķirurgs kaut ko nogriež vai pakalpojumus sniedz medicīniskais personāls, pēc šiem ieteikumiem katrs var darboties individuāli.

Par organisma tīrīšanu ir daudz rakstīts, bet pa­nāk­tais ne vienmēr attaisno cerības. Lai ķermeni attīrītu un redzētu, justu, ka tas tā patiešām notiek, jālieto tādi lī­dzek­ļi kā pareiza ēdiena sabalansētība, badošanās, klizmas, urīnterapija, kā arī māla terapija. Šī uzskaite, īpaši jau urīn­terapija, daudzos var radīt šaubas. Jā, lai atgūtu vese­lī­bu, ir diezgan cītīgi jāstrādā. To nevar paveikt pāris ne­dēļās. Pēc Tibetas dziedniecības apraks­tiem slimību var uzveikt apmēram četros mēnešos. Ir kai­tes, ar kurām jācī­nās sešus mēnešus un ilgāk. Toties re­zultāts būs pozitīvs, "taustāms”. Izmantojot ķīmiju, panā­ku­mus varētu gūt ātrāk, ja tādi vispār būs, taču tā ir "ve­se­lī­bas avansā”. Pēc gadiem 4–5 slimība var atgriezties – un jau ar pos­to­šāku spēku. Izvēle ir katra personiska lieta. Ja jau pirmajā reizē ārsta izrakstītās zāles palīdz un esat uz kājām – brīnišķīgi! Toties, ja apmeklējat kādu trešo ārstu, kurš ārstē ar pre­pa­rātiem, un tie nelīdz, tad paliek vēl viena iespēja – tautas medicīna.

Gribu piebilst, ka materiāls, kuru esmu nodevis publicēšanai, nav kaut kur vienkārši paņemts, lai ko nebūt atkal uzrakstītu, bet pamatvilcienos ir paša izmēģināts. Brīdinu, ka turpmākais par ķermeņa attīrīšanu un citu nav domāts sliņķiem un vājas gribas cilvēkiem, bet gan tiem, kas patiešām vēlas nodarboties ar sevi un sakārtot savu ķermeni.

VESELĪBAS PAMATNOSACĪJUMS –

TĪRA RESNĀ ZARNA

Pēdējā simtgadē visā pasaulē ievērojami izmai­nī­jusies lietotā pārtika. Klāt nācis daudz rafinētu un mākslīgi gatavotu produktu, kas cilvēka organismā grūti padodas pārstrādei. Sliktas pārtikas sagremojamības dēļ rodas pār­slodzes, rezultātā kuņģis un zarnu trakts bojājas, "izdilst” un pataloģija vēršas plašumā. Tāpēc mūsdienās atrast pil­nīgi veselu cilvēku ir pagrūti. Profesionāla medi­cī­niska ap­rūpe šodien maksā bargu naudu, un ar pašreizējo pirkt­spēju pieejama ne visiem. Tomēr pazaudēto veselību ne­viens jums neatgriezīs, ja neiemācīsieties patstāvīgi un periodiski attīrīt savu organismu un pareizi uzņemt barību. Jūs, protams, var apārstēt, nostādīt uz kājām, bet turpinot iepriekš pierasto dzīves veidu, kurš noveda pie šāda stāvokļa, netīrība, kas sakrājas katrā organisma šūnā, atkal jūs ievirzīs vecajās sliedēs, un tas būs vēl nežēlīgāk nekā iepriekš. Tikai katrs pats var pāršaut šo burvju apli. Atcerēsimies, ka cilvēka organisms ir pašatjaunošanās sistēma, bet tam jārāda labvēlīgi apstākļi ar pareizu ba­rības uzņemšanu un attīrīšanos. Tikai ievērojot šīs divas prasības vien, pašas no sevis pazūd daudzas kaites un ne­laimes.

Senās Indijas, Tibetas un Ēģiptes gudrie dzied­nie­ki zināja – lai būtu laba veselība, resnajai zarnai jābūt kārtībā un attīrītai. Mūsdienās no daudzmiljonu pūļa reti kurš par to ir kaut ko dzirdējis. Tāpēc īsumā apskatīsim resnās zarnas uzbūvi.

Resnā zarna sadalās trīs daļās: augšupejošā, ho­ri­zon­tālā un lejupejošā. Tā sākas ar aklās zarnas izaugumu, kur tai gandrīz taisnā leņķī pievienojas tievā zarna, tad iet uz augšu un gandrīz sasniedz aknas, kur izdara izliekumu. Tālāk seko horizontālā daļa, kas, nedaudz izliecoties, iet gar kuņģi, tad tālāk ar jaunu izliekumu apiet liesu. Zem liesas uz leju ejošā daļa veido nepareiza S burta izliekumu un pāriet taisnajā zarnā, kuras galā atrodas vārsts, kas to noslēdz.

Resnā zarna ir aptuveni 2 m gara, diametrs atse­višķos posmos dažāds: no 7–8 cm līdz aptuveni 3–4 cm. Nepakavēsimies sīkāk pie šī orgāna uzbūves, noteikti atce­rē­simies vienu: ar savu izvietojumu resnā zarna saskaras gandrīz ar katru orgānu, vai ir ļoti tuvu jebkam, kas atro­das vēdera dobumā.

Daudzi uzskata, ka resnā zarna cilvēka organismā veic asenizatora lomu. Patiesībā šī orgāna funkcijas ir daudzveidīgas  un ļoti svarīgas. Pirmām kārtām tur notiek reabsorbācijas procesi, proti, šeit no barības masas tiek uzsūkti ūdenī šķīstošie vitamīni, aminoskābes un glikoze.

Vitamīnus un vēl virkni vielu resnajā zarnā izstrā­dā baktērijas kopā ar elektrolītiem un ūdeni. Vidēji caur resno zarnu katru dienu iziet līdz 2000 gramiem barības putras – himusa – un no tā daudzuma pāri paliek tikai 200 līdz 300 gramu fekāliju. Šis process ilgst no 12 līdz 24 stun­dām.

Ja resnās zarnas saturs netiek izvadīts (evakuēts) 24–32 stundu laikā, tad veidojas aizdambējums. Ar šādu problēmu, varu teikt droši, ir sastapušies daudzi.

Uzpūsts vēders, miegainība, smagums vēdera le­jas­daļā, sāpes un vēdera urkstoņa, slikta apetīte, apātija, sasmakusi elpa, aplipusi mēle, apgrūtināta vēdera izeja – lūk, liecība par aizcietējumu resnajā zarnā.

Viens no iemesliem, kāpēc tā notiek, var būt bieža ar barības vielām bagātā uztura uzņemšana mazos dau­dzumos. Šādi ēd cilvēki, kas ir mūžīgi aizņemti, kaut kur stei­dzas, bet uzņemtās barības masas daudzums ir ne­pie­tiekams, lai zarnu muskulatūra to varētu bīdīt uz priekšu.

Otrs iemesls – nepareizi sabalansētas barības uz­ņem­šana, kur vairumā dominē termiski apstrādāti kartu­pe­ļu cietes produkti un augstākā maluma miltu izstrā­dā­jumi ar lielām cukura un sviesta piedevām, kas zaudējuši vitamīnus un minerālvielas. Tam visam vēl pievienojas olbaltumvielas (desas, gaļa, siers, piens, olas), un uz zar­nu sienām lēnām veidojas plēve jeb "uzde­gums”. Laikam ritot, resnās zarnas iekšienē uzdegumi veido fekālijak­me­ņus. Šādi svešķermeņi zarnā, protams, izraisa rūgšanas un pūšanas procesus, un to toksiskie produkti kopā ar ūdeni iekļūst asinsvados, bet tālāk nokļūst līdz aknām.

Ja fekālijakmeņi ir sākuši veidoties, tie no zarnas labprātīgi neatbrīvosies. Ar katru gadu uzslāņojums kļūst aizvien biezāks un cietāks, topot par iemeslu daudzām nopietnām kaitēm (pēc statistikas datiem resnajā zarnā konstatēti 89 % gadījumu no zarnu traktā konstatētā vēža). Ap 40 gadiem un pat agrāk resnā zarna jau ir stipri piesārņota – līdzīgi piekvēpušam dūmenim, fekālijakmeņi to deformē, izstaipa. Turklāt vēl no savām vietām tiek izgrūsti citi vēdera dobuma orgāni, kuri ir tiešā saskarē ar resno zarnu. Daži no tiem nokļūst gandrīz kā fekāliju maisā. Rezultātā ne pati resnā zarna spēj pilnvērtīgi funkcionēt, ne arī pārējie orgāni – tie tiek daļēji paralizēti. Vēl vērā ņemams fakts, ka vidēji resnās zarnas biezums ir 1–2 milimetri, un tas nav pietiekami, lai aizturētu fekā­lijakmeņu toksiskos izsvīdumus, kuri tiešā veidā "elpo” virsū tiem orgāniem, ar kuriem resnā zarna ir saskarē, proti, nierēm, aknām u.c. Īpašu uzmanību jāpievērš sievie­tēm – gandrīz droši var teikt, ka 90 % slimību, kas sais­tī­tas ar olnīcām un dzemdi, izraisa resnā zarna.

Problēmas ar resno zarnu var sākties jau bērnībā, pat 5 gadus veca bērna organismā nereti sākas piesār­ņoša­nās process. Ja mazulis bieži sūdzas par vēdera sāpēm un ja nav vainojami tādi cēloņi kā, piemēram, spalīši, cērmes, tad diezgan droši var teikt, ka šim cilvēciņam nākotnē ar veselību būs problēmas. Tā problēmas ar resno zarnu bēr­nībā vēlāk var pāraugt blakus parādībās, kad fekā­lij­ak­me­ņi, deformējuši zarnu sienas, izsaipa līdzās esošos nervus, asinsvadus, muskulatūru. Rezultātā tiek trau­cēta nervu sistēmas impulsu pārraides darbība, piemē­ram, defekācijas signāls un – bērns 3–4 dienas nedodas uz tualeti, lai atbrī­vo­tu vēderu. Seko galvas sāpes, slikta gremošana, vājas sek­mes utt. Par kārtību resnajā zarnā īpaši vajadzētu rūpēties sievietēm mātes cerībās, it sevišķi grūtniecības otrajā pusē.

Resnajā zarnā sastopamas apmēram 400–500 da­žā­da veida baktērijas, 1 gramā izkārnījumu to skaits ir ap­mē­ram 30–40 miljardi. Kopā ar fekāliju masu diennaktī cilvēks izdala 17 triljonus mikrobu.!

Normāla mikroflora resnajā zarnā ne tikai piedalās

gremošanas procesa beigu posmā un veic zarnu aiz­sarg­­funk­cijas, bet arī no barības šķiedrām (t.i., gremo­ša­nas trak­tam nepārstrādājama materiāla – celulozes, pek­tīna utt.) ražo veselu rindu svarīgu vitamīnu, aminoskābes, fer­men­tus, hormonus u.c. vielas un ir spējīga iznīcināt dažādas organismam nelabvēlīgas un kaitīgas baktērijas.

Zarnu nūjiņas sintezē B grupas vitamīnus, kuri savukārt atbild par audu augšanu, regulē imunitāti, kā arī organizē aizsardzību pret vēzi. Ja resnajā zarnā nonākušās olbaltumvielas sāk pūt, rodas metāns, kurš iznīcina B grupas vitamīnus un vēzis gandrīz vienmēr ir rezultāts, ko rada cilvēka saindēšanās ar personiskajām fekāliju masām. Pie ikdienas barības pieraduša cilvēka ķermenis parasti vienmēr ir vitamīnu trūkumā, tā dēļ lēnām, nemanot resnā zarna pārstāj pareizi funkcionēt, parādās dažādu formu kolīts, polipi un daudz kas cits.

Ir vēl viena funkcija, ko veic resnā zarna – senie gudrie par to zinājuši jau sen, bet modernā zinātne to at­klā­jusi un apstiprinājusi tikai nesen. Tā kā resno zarnu ap­ņem daudz asinsvadu, tad dabiski tur koncentrējas liels asi­ns daudzums. Mikroorganismi, veicot savu darbību, izdala lielu enerģiju siltuma veidā, tādējādi  sasildot asi­nis, blakusesošos orgānus, limfu. Tauku kārta, kura apņem zarnas, kalpo kā siltuma izolators, neļaujot siltumam zust caur vēdera priekšējo sienu un sāniem. Otrā pusē atrodas spēcīgi muguras muskuļi, bet no apakšas šo "Godmaņa” krāsniņu noslēdz gūžas kauli. Viss kopā izveidots gudri un ekonomiski. Zinām, ka jebkuram dzīvam radījumam ap­kārt izveidojas aura, kura norāda bioplazmas daudzumu or­ganismā. Mikrobi sev apkārt arī rada starojumu – bioplazmu, kura uzlādē ūdeni un elektrolītus, kuri uzsūcas resnajā zarnā. Bet elektrolīti, būdami vieni no labākajiem enerģijas akumulatoriem un pārnēsātājiem, kopā ar asinīm un limfu izklīst pa visu organismu, lai atdotu savu ener­ģētisko potenciālu ik ķermeņa šūnai, patstāvīgi uzlā­dējot kā tās, tā arī personisko plazmas ķermeni.

Vēl precīzāk: ikviens resnās zrnas posms stimulē tam atbilstošu iekšējo orgānu,proti, vairogdziedzeri, ak­nas, žultspūsli, sirdi, plaušas utt. Gadījumā, ja kāds no attie­cīgajiem zarnas posmiem aplipis ar fekālijakmeņiem, tad reakcija ir pretēja – atbilstošais orgāns tiek stipri brem­zēts, līdz izsauc slimību. Tāpēc, lai tas nenotiktu un lai nerastos problēmas ar veselību, resnā zarna ir jāattīra un jātur tīra  visu dzīves laiku.

Viesturs Šenbergs ( "Dziednieks” 2000. gada februāris.)