Es vēlu visiem Laimi! 

Gurķumētra (Borago officinalis)

Saukta arī par gurķeni, gurķumētra ir augs ar izteiktu gurķu smaržu un garšu, kas visbiežāk tiek audzēta piemājas dārzā. Parīvējot tās lapas rokās, smarža var nedaudz atgādināt arī sīpolu vai zivju smaržu, taču, pievienojot lapas ēdieniem, šī smarža pazūd. Vislabāk gurķumētru ir lietot svaigu, jo kaltējot tā zaudē savu aromātu. Tā kā lapas ātri vīst, to ieteicams izmantot uzreiz pēc noplūkšanas.

Gurķenes sastāvā ir vielas, kurām piemīt pretiekaisuma, sviedrējoša, urīndzenoša, pretdrudža, nomierinoša, pretsāpju, vēdera izeju mīkstinoša un vielmaiņu regulējoša darbība. Tāpat tiek uzskatīts, ka tā aizdzen skumjas un depresiju, rosina dzīvesprieku, kā arī uzlabo miega kvalitāti. Tautas medicīnā iesaka lietot jauno augu dzinumu novārījumu asins attīrīšanai, pret klepu un reimatiskām sāpēm.

Gurķenes uzlējumu pagatavo, ņemot 2 ēdamkarotes sasmalcinātu lakstu un aplej tos ar glāzi verdoša ūdens, atstāj uz 5 stundām ievilkties. Kad uzlējums ievilcies, to nokāš un dzer pa 2 ēdamkarotēm 5-6 reizes dienā. Šādi ārstēties ieteicams 1-2 nedēļas. Uzlējums palīdzēs regulēt vielmaiņu, stabilizēt nervu sistēmas darbību, palīdzēs pret bezmiegu, bailēm un depresiju.

To var lietot arī ārīgi, ārstējot ādas slimības, čūlas un iekaisumus. Visiedarbīgākā šim mērķim būs svaigas sulas komprese. Sulu spiež no svaigām lapām, nomazgājot un applaucējot tās iepriekš ar verdošu ūdeni, tad tās samaļ un no tām izspiež sulu.

ner var pagatavot ievārījumu, tos var izmantot ēdienu dekorēšanai, kā arī izmanto dažādu dzērienu krāsošanai zilā krāsā. Jo vairāk ziedu un jo ilgāk tos patur dzērienā, jo košāka kļūst dzērienu krāsa.

Efeju sētložņa (Glechoma hederacea L.)

Ar efeju sētložņu sanāca iepazīties pavisam nejauši. Pļavā pie mājas tā auga tik kuplā skaitā, ka galvu nepameta doma, ka no šī auga noteikti arī var kaut ko labu „izdabūt” ārā. Tad nu sāku meklēt, kas tas ir par augu un kādas tam īpašības. Efeju sētložņa ir ļoti bieži sastopama Latvijas teritorijā. Tā visbiežāk aug mežos (atskaitot sausos skujkoku mežus un pārpurvotos mežus), kā arī krūmājos, ceļmalās un nezālienēs. Sētložņai ir spēcīga un samērā specifiska smarža, kas ne katram var patikt. Savāktās drogas var uzglabāt 1 gadu.

Sētložņas lakstus vāc ziedēšanas laikā. Tos nogriež aptuveni 5-10 cm augstumā virs zemes, vītina saulē 2-3 stundas, tad žāvē ēnā vai labi vēdināmā telpā. Taču sētložņas lakstus var izmantot arī svaigus. Pavasarī sētložņas lapas organisma spēcināšanai nelielās devās var pievienot pie zupām un salātiem, iepriekš applaucējot tās ar verdošu ūdeni. No auga pirms ziedēšanas mēdz gatavot arī sulu.

Sētložņu drogām ir savelkoša, pretiekaisuma, urīndzenoša, gremošanu veicinoša, vielmaiņu aktivizējoša un brūces dziedējoša iedarbība. Lakstu uzlējumu lieto pret klepu, bronhītu, bronhiālo astmu, hroniskām iesnām, lieto arī ēstgribas rosināšanai, gremošanas veicināšanai, vielmaiņas uzlabošanai, kā arī podagras, žultsakmeņu, nierakmeņu un urīnpūšļa sāpju gadījumā.

Ārīgi uzlējumu lieto komprešu veidā ādas iekaisumu, čūlu, furunkulu, locītavu iekaisuma un sāpju novēršanai, podagras sāpju mazināšanai un novēršanai. Peldes ūdenī, kuram pievienots sētložņas uzlējums, izmanto organisma tonizēšanai.

Lai pagatavotu uzlējumu, nepieciešama 1 tējkarote kaltētu drogu, ko aplej ar glāzi karsta ūdens un ļauj ievilkties 10-15 minūtes. Tad nokāš un dzer siltu pa ¼ glāzes 2-3 reizes dienā.

Uzmanību: Lietojot efeju sētložņas preparātus, stingri jāievēro devas, jo tos nedrīkst pārdozēt. Tāpat sētložņas preparātus nav ieteicams lietot grūtniecēm.

Parastais ancītis (Agrimonia eupatoria)

Latvijā sastopamas divas ancīšu sugas – parastais ancītis un spilvainais ancītis. Tos var atšķirt pēc tā, ka parastajam ancītim lapiņas no pamata ir zobotas, bet spilvainajam ancītim lapiņas ir rombiskas, zobotas no vidus. Tāpat parastajam ancītim augļu dzeloņi ir atliekušies uz visām pusēm, bet spilvainajam ancītim tie sakļāvušies konusā. Parastais ancītis ir diezgan grūti atšķirams no spilvainā. Spilvainais ancītis ir retāks, pārsvarā sastopams valsts austrumu daļā. Ārstniecībai ievāc parasto ancīti.

Augs bieži sastopams pļavās, krūmu un grāvju malās, taču daudzi noteikti to nebūs nemaz ievērojuši. To mēdz saukt arī par aknu āboliņu (to tā iesaukuši grieķi), tā kā bieži tiek lietots dažādu aknu slimību ārstēšanai. Zied no jūlija līdz augustam. Drogai ievāc visu lakstu ar lapām un ziediem, tos ievāc īsi pirms ziedēšanas vai ziedēšanas laikā, nogriežot auga virszemes daļu 2-5 cm virs zemes. Kad augam parādījušies jau augļi, drīkst vākt tikai lapas.

Parastajam ancītim raksturīga maigi savelkoša un urīndzenoša iedarbība un tā preparātiem ir plašs pielietošanas spektrs. Tas sekmē žults sekrēciju, mazina iekaisumu locītavās reimatisma un reimatiskā artrīta gadījumā. Auga uzlējumu, tinktūru un pulveri iesaka aknu slimību – hepatīta un holecistīta ārstēšanai, kā arī žultsakmeņu, nierakmeņu un reimatisma slimniekiem. Tāpat auga preparātus lieto iekšējās un hemoroidālās asiņošanas apturēšanai, kā arī caurejas, sastiepumu, saspiedumu, plaisājošu lūpu un krūtsgalu dziedēšanai.Ārīgi lieto kompreses pret sastiepumiem, izmežģījumiem un brūču dziedēšanai.

Uzlējumu pagatavo, aplejot 2 ēdamkarotes drogu ar 3 glāzēm verdoša ūdens. To var dzert pa glāzei pirms ēšanas 3 reizes dienā. Ancīšu tēju/uzlējumu vēlams lietot arī tiem, kuriem ir urīna nesaturēšanas problēma.

Uzmanību: Ancīša lakstu preparātus nelieto vēdera aizcietējumu gadījumā.

Dzeltenā kaķpēdiņa (Helichrysum arenarium)

Dzeltenā kaķpēdiņa, ko tautā mēdz dēvēt arī par sausziedi un salmeni, sastopama sausos, saulainos pakalnos, norās, taču lielas audzes neveido, tādēļ tās ievācotjābūt uzmanīgiem, lai neizpostītu auga saknes. Ārstniecībai ievāc auga ziedkopas to ziedēšanas sākumā – jūlijā, augustā. Drogas var uzglabāt 3 gadus.

No auga var pagatavot tēju, šķidro un sauso ekstraktu, kā arī novārījumu. To lieto galvenokārt pret akūtām un hroniskām aknu, žultspūšļa un žultsvadu slimībām. Auga preparāti stimulē kuņģa un aizkuņģa dziedzeru sekrēciju un urīna izdalīšanos. Tomēr augam ir lietošanas ierobežojumi, jo tas var paaugstināt asinsspiedienu, tādēļ cilvēkiem ar paaugstinātu asinsspiedienu kaķpēdiņas preparāti nebūtu ieteicami. Tāpat tos nav ieteicams lietot grūtniecēm un maziem bērniem.

Agrāk mēdza uzskatīt, ka kaķpēdiņa uzlabo vielmaiņu un, ka ziedos esošajām rūgtvielām ir diurētiskas īpašības, tādēļ tās lietoja pret reimatismu, artrītu, tūsku un nieru slimībām.

Lai pagatavotu novārījumu, ņem 1 ēdamkaroti kaķpēdiņas ziedu, aplej ar 300 ml ūdens un 15 minūtes pavāra, tad ļauj ievilkties aptuveni 45 minūtes. Pēc tam novārījumam pielej klāt ūdeni – tik daudz, lai novārījumam būtu sākotnējais tilpums – 300 ml. To lieto 3 reizes dienā pirms ēšanas.

Lai pagatavotu tinktūru, ziedošas auga galotnītes aplej ar degvīnu svara attiecībā 1:10, 2 nedēļas patur siltumā un tad nofiltrē. Lieto pa 10-15 pilieniem 3 reizes dienā. To lieto iekšķīgi kā žultsdzinēju līdzekli hronisku holecistītu un hepatītu gadījumos, kuņģa un aizkuņģa dziedera sekrēcijas stimulēšanai, kā arī vieglu nomierinošu un sāpes mazinošu līdzekli kuņģa darbības traucējumu gadījumos.

Lielais dadzis (Arctium lappa)

Dadži aug visur – gar žogiem, gar mājām, dārzos un pļavās. Lielais dadzis ir plaši izmantots ārstniecības augs. Tam ievāc gan lapas, ziedus un sēklas, gan arī saknes.Lapas un ziedus ievāc ziedēšanas laikā, sēklas ievāc septembrī, bet saknes rok aprīlī, maijā un septembrī. Dadzis ir divgadīgs lakstaugs, bet ārstniecībai derēs tikai pirmā gada saknes.

Lielais dadzis ir viens no labākajiem dabas līdzekļiem pret dažādiem audzējiem, veidojumiem, polipiem, miomu un cistu ārstēšanai, bet jo īpaši efektīvs tas ir pret krūts dziedzera audzējiem. Tam ir pierādīta pretaudzēju aktivitāte. Tas ir arī urīndzenošs, žulti dzenošs, sviedrējošs, alerģiju un sāpes mazinošs, kā arī nomāc mikrobu augšanu. Tas ir arī labs sāpju remdētājs, ja tā svaigās lapas liek tieši uz sāpošās vietas. Sevišķi ieteicamas dadža lapas ir sāpošai galvai, kuņģa sāpēm, gremošanas traucējumiem un dažādām brūcēm.

Dadža sula ir vērtīga audzēju gadījumā. Lai to iegūtu, nepieciešams samalt visas auga daļas gaļas mašīnā vai speciālā sulu spiedē. Ja tai klāt pievieno 1/5 medicīnisko spirtu, to var uzglabāt ilgāk. Šo sulu lieto pa 1-2 ēdamkarotēm 3 līdz 4 reizes dienā pirms ēšanas.

Var lietot arī dadžu lapu tēju. Lai to pagatavotu, nepieciešama 1 ēdamkarote sausu sasmalcinātu lapu un glāze verdoša ūdens. Tējai ļauj ievilkties 3 stundas, tad to nokāš. To lieto pa 2 ēdamkarotēm 3 reizes dienā pirms ēšanas. Tēja palīdz reimatisma un podagras slimniekiem, cilvēkiem ar dažādiem ādas izsitumiem, strutojošiem augoņiem un audzējiem, kā arī ar nedzīstošām apdegumu brūcēm un ēdēm.

Tāpat var pagatavot arī dadža saknes novārījumu, bet kā jau iepriekš minēts, derēs tikai pirmā gada dadža sakne. Novārījumam būs nepieciešama 1 ēdamkarote sausu, sasmalcinātu sakņu, ko aplej ar 500 ml vāroša ūdens un 30 minūtes pavāra uz lēnas uguns. Tad to atdzesē, nokāš un dzer, sadalot visu tilpumu uz 3 reizēm pirms ēšanas. Saknes var uzturā lietot arī vārītā veidā, kā burkānus. Sakņu novērojumu lieto ādas slimību ārstēšanai, kuņģa čūlas, locītavu ārstēšanai, tāpat tas samazina cukura līmeni asinīs, tīra nieres, palīdz limfmezglu tuberkulozes un prostatas adenomas ārstēšanai.

Ja galvu mazgā ar dadžu novārījumu, ātri pāriet un sadzīst galvas izsitumi, mati aug labāk un pazūd blaugznas. Ar dadžu novārījumu galvu jāmazgā 3-4 reizes nedēļā.

Var arī pagatavot eļļu no dadža saknēm. Tam būs nepieciešami 50 gr sakņu pulvera, kas aplieti ar 250 ml eļļas. Tad šo eļļu karsē vāroša ūdens peldē 25 minūtes, ļauj ievilkties 10 dienas un tad nofiltrē. Eļļu var lietot ārīgām kompresēm uz audzējiem. Tāpat dadža eļļa tiek lietota matu kopšanai – tā palīdz matiem augt un padara tos kuplākus, tāpat arī uzlabojot galvas ādas stāvokli un atbrīvojot galvas ādu no blaugznām. Eļļas lietošana ir vienkārša – eļļu iemasē galvas ādā un matu saknēs, to vajadzētu darīt aptuveni 10 minūtes. Dadža eļļu matu un galvas kopšanai droši var lietot kaut katru dienu.

Lupstājs (Levisticum officinale)

Senos laikos lupstājs ticis izmantots pret ļaunu aci un tas audzēts ap māju, lai atvairītu slimības un nelaimes. Taču tas tāpat labi pazīstams arī kā ārstniecības augs. Kā garšaugs tas lietots jau senajā Romā, kur to lika klāt pie gaļas ēdieniem un zupām. Senāk lupstājs uzskatīts par mīlas zāli, no kura gatavoja dzērienu iecerētā pieburšanai.

Izskata un smaržas ziņā līdzīgs selerijai. Augam ir izmantojamas visas daļas – saknes, lapas un arī sēklas. Pats auga stublājs atgādina salmiņu, ko ar prieku vasarā izmanto bērni. Auga daļas iegūstamas visā tā veģetācijas laikā. Pirms auga ziedēšanas saknes kļūst indīgas un tad tās ievākt nedrīkst! Kulinārijā lieto jaunās lapas un sulīgās stublāja daļas, tā sēklas var pievienot kā garšvielu pie salātiem, zupām, mērcēm, kā arī dažādiem gaļas ēdieniem. Lapas un sēklas var lietot arī tomātu marinēšanai.

Lupstājs uzlabo apetīti, veicina gremošanu un novērš gāzu veidošanos. Lupstāju sēklas un saknes ir efektīvs atkrēpošanas līdzeklis, turklāt saknes palīdz ginekoloģisku, kā arī ādas un nervu slimību gadījumā. Tam piemīt antiseptiska, fungieīda un antispazmatiska iedarbība. Žāvējot augs nezaudē savu aromātu, taču to jāžāvē atsevišķi no citiem augiem, lai tie neapsorbētu lupstāja spēcīgo aromātu.

Tautas medicīnā lupstāja saknes, sēklas un lapas lieto pret migrēnu, reimatismu, podagru un neirozēm. Sakņu novārījumi un uzlējumi uzlabo sirds, kuņģa un zarnu trakta darbību. Tos izmanto kā urīndzenošu un žulti dzenošu līdzekli, strutainu brūču dziedēšanai, pigmenta plankumu likvidēšanai uz ādas, kā arī matu stiprināšanai. Ginekoloģiskas saslimšanas gadījumā vēlams iet lupstāju vannā, šāda vanna palīdzēs arī nervu slimniekiem.

Lupstājs ir ne tikai ārstniecisks, bet arī ēdams augs, kurā ir daudz ēterisko eļļu, vitamīnu, minerālvielu. Lupstāju būs noderīgs arī pirts mīļotājiem. Lupstāja izmantošana pirtī, vienalga, vai viņš būtu klāt pie pirts slotiņām, vai vienkārši ievietots pēršanās telpā, tas palīdzēs nostiprināt veselību un sadziedēt brūces. Tāpat tas palīdzēs pret skumjām un grūtsirdību, organisma attīrīšanai un matu augšanas stimulēšanai. Saka, ka tas palīdzot arī piepildīt vēlēšanās.

Vīgrieze (Filipendula ulmaria)

Vīgrieze ir sastopama visā Latvijas teritorijā – tā aug gan pļavās un ēnainos mežos, gan arī saulainos izcirtumos, upju, grāvju, ezeru un citu ūdenstilpņu krastos un purvājos. Ļoti līdzīgi parastajai vīgriezei ir lielziedu vīgrieze, kura atšķirama pēc platākām, mazāk plūksnās sakārtotām lapām, lielākiem ziedieņiem un mazliet atšķirīgas smaržas. Tā tiek uzskatīta par retāku un vērtīgāku ārstniecības augu, nekā parastā vīgrieze. Vīgrieze satur salicileļļu, A un C vitamīnus, tā’dēl to mēdz dēvēt par „dabisko aspirīnu”. Vīgriezes nav ieteicams cilvēkiem, kas nevar lietot zāles, kuru sastāvā ir salicilskābe vai tās atvasinājumi.

Drogai vāc ziedus un ziedošas auga galotnes, retāk – sakneņus ar saknēm. Ziedus vāc pilnziedā, nogriežot vai nolaužot ziedkopu. Galotnītes nogriež apmēram 25cm garas. Var vākt arī tikai ziedkopas un lapas, tās nobraukot no nogrieztajām galotnītēm. Ziedus, lapas un lakstus žāvē parastos apstākļos, sargājot no saules staru iedarbības, vai kaltē, nepārsniedzot 40°C temperatūru. Parastās vīgriezes sakneņus ar saknēm vāc rudenī, mazgā tekošā ūdenī, notecina un žāvē tāpat kā virszemes daļas.

Vīgriezēm piemīt pretiekaisuma, urīndzenoša, savelkoša, sviedrējoša, pretreimatiska un nomierinoša iedarbība. Tās mazina sāpes un spazmas, pazemina asinsspiedienu, attīra asinis un visu organismu, stiprina asinsvadus, uzlabo gremošanu un vielmaiņu, stabilizē organismu stresa situācijās, kā arī mazina iekaisumus un dziedē brūces. Viena no vērtīgākām šī auga īpašībām ir spēja paplašināt sirds asinsvadus un mazināt stenokardijas sāpes.

Ziedu lapu un lakstu uzlējumulieto nieru un urīnpūšļa slimību, tūskas, podagras, reimatisma un saaukstēšanās ārstēšanai, arī kā nomierinošu līdzekli pret bezmiegu. Ziedu novārījumsizraisa svīšanu, mazina galvassāpes un temperatūru, dziedē rīkles iekaisumu un klepu.Ārīgi vīgriezes uzlējumu iesaka ādas iekaisuma dziedēšanai un galvas mazgāšanai, lai uzlabotu matu veselību.Svaigu ziedu, lapu un lakstu apliekamos izmanto celulīta, locītavu sāpju ārstēšanai, reimatisko un podagras radīto sāpju mazināšanai.

Vīgriezes saknes izmanto pret urīnpūšļa papilomatozi, kuņģa iekaisumu, paātrinātu sirdsdarbību, kas saistīta ar sirds mazspēju un tūskām. Tāpat tās lieto pleirīta gadījumā un strutainu brūču un čūlu dziedināšanai.

Receptes:

• Tēja pret saaukstēšanos: ņem 15 gramus drogas un aplej ar 1 L verdoša ūdens, ļauj ievilkties un dzer.
• Uzlējums pret saaukstēšanos: ņem 1 tējkaroti drogu uz glāzi auksta ūdens. Pirms lietošanas maisījumu notur 8 stundas.
• Nomierinošs novārījums: ņem 1 tējkaroti ziedu uz glāzi ūdens, slēgtā traukā karsē ūdens peldē 15 minūtes, bet pēc tam notur 45 minūtes un izkāš. Šādu novārījumu lieto pa 2 ēdamkarotēm pirms katras ēdienreizes.
• Ārstnieciskā ziede pret apdegumiem un ādas kaitēm: gatavo, sajaucot drogas ar vazelīnu attiecībā 1:3

Kā blakusparādību pie pārmērīgas vīgriežu tējas lietošanas var minēt pārmērīgu nieru darbības pastiprināšanos un pie pārdozēšanas – īslaicīgu, strauju asinsspiediena samazināšanos, taču ja ir hipertoniskā krīze, tad tas ir tieši tas, kas vajadzīgs.