ISTABAS  PUĶES  DZIEDNIECĪBĀ

Dzīvu var ārstēt ar dzīvu. Un dzīvus augus var da­būt visu gadu, pat ziemā – arī Latvijā, kā, piemēram, sku­jas, kas ir aktīvas ziemā, alkšņu čiekurus, kadiķu ogas, skujas un mizu, priežu skujas un mizu u.c. Tomēr ir vai­nas, kur arī šie augi nevar palīdzēt, tad nāk palīgā uz zie­mu savāktās saknes, īpaši rutki, kāļi, rāceņi, zāļu tējas, kā arī ziemas ogas – dzērvenes, brūklenes, irbenes, pīlā­dži, vilk­ābeles, smilšērkšķi, mežrozītes, cidonijas, ērkšķ­ogas, mel­lenes, kas ziemā saglabājas svaigas – tātad bio­aktīvas, dzīvas! Bet vēl labāk un drošāk ir, ja talkā nāk istabas augi gan veselības uzturēšanā, gan tās atgūšanā.

Nekad latvietis nav dzīvojis bez ziediem arī ziemā un nav bijis tā, ka istabā podos kaut kas neaugtu. Senatnē tie bija rudenī saraktie un istabā ienestie maurloki, jo tie, cik reizes tos nogrieza, tik reizes atauga, pienenes – tās va­rēja plūkt visu ziemu salātiem, un arī lapas atauga ne­pār­traukti, cigoriņu saknes, gārsas, lupstājus, gaiļpiešus, virzu, kas pat ārā turpina augt visu ziemu un atkušņos ir ēdami, lakši u.c. Šie nosauktie augi ir tie, kurus esmu iz­mē­ģinājusi pati turēt ziemā istabā laukos un pilsētā, kamēr bērni auga. Visu gadu diedzējām arī kviešus. Nav zināms, no kādiem laikiem latvietis sāka uz palodzēm audzēt ārzemju puķes. Droši vien no tiem laikiem, kad logos sāka likt stiklus (un tas bija labi sen), kad brauca kāds ārzem­nieks te vai mūsējie turp. Droši vien ka līgavaiņi un vīri, mājup braucot, savām mīļotajām kā dāvanu, gribēdami viņas iepriecināt, atveda ne vienu vien vērtīgu puķi. Tagad teiktu – skaistas puķes, jo tās viegli un ātri var atvest krāš­ņas un ziedošas, bet senatnē varēja atvest tikai stipri iztu­rīgas, un tādas, no gadsimta sākuma līdz mūsu dienām, esam pieraduši redzēt lauku māju logos. Strādājot ar lauku ģimenēm, novēroju arī viņu istabas puķes. Esmu pieraks­tījusi viņu receptes, ko ar šīm puķēm var darīt. Recepšu nebija daudz, jo arī puķu zemniekam nebija daudz, toties gandrīz visām vainām gandrīz sanāca: klepum (arī gara­jam) – smaržīgā ģerānija, krūšu lielākām vainām, plau­šām, iekaisumiem un pat vēzim – alveja, brūcēm, kaulu sa­si­­tumiem, augoņiem – mājas ķirurgs – kalanhoja, pret āderēm un vēl dažādām lietām – mājas svētība, neaug­lī­bai – gumijkoks, nierēm, locītavām – jūras sīpols, mirte, un tas arī viss. Vēlāk Ulmaņlaikos nāk klāt klīvijas, ama­riļļi, vijolītes, žīda bārdas, līdakas astes, agaves, Spā­nijas rozes, nesmaržīgā ģerānija.

Gribēju par tām vien arī rakstīt, tāpat kā par lat­visko puķu dārziņu, bet kolēģis apņēmās papildināt šo ma­zu­miņu ar papildus ziņām no ārzemju literatūras par tām puķēm, ko tagad jau daudzus gadu ieved no ārzemēm, un tās vairs nav deficīts. Ja jau pērkam un audzējam istabas augus, tad jāzina arī, ka tas nav tikai skaistumam vien, bet arī labumam. Pie tam mūsu zeme podiņā, mūsu mikro­klimats mums šo svešinieci tuvina. Tikko atvestā, nepie­ra­dinātā puķe to nedara, un mūsu cilvēks vai nu vāji uz tām reaģē vai nemaz nereaģē.

Puķes nedziedina tikai iekšķīgi un ārīgi. Tās  lieto arī fiziskām un garīgām vainām. Tās maina mājas at­mos­fēru, emocionālo stāvokli tās iemītniekiem visiem kopā un katram atsevišķi, atkarībā no tā zodiaka zīmes. Ir puķes, kas "tīra” gaisu, ir puķes, kuras var turēt guļamistabā, bet vairumu tomēr – tikai verandā, viesis­ta­bā. Ir arī virtuves puķes un darba istabas puķes, piemēram, līdakas aste. Reiz kādā sanāksmē mēs bijām ļoti noguruši pēc saspringtām diskusijām un darbu plānošanas, es atne­su podu ar līdakas asti un visi sākām just, kā no puķes nāk liels energolādiņš, un tā visi ātri atguvām izsīkušos spē­kus. Tātad taisnība, ka šī puķe dod apkārtējiem savu spē­ku! To tagad darām regulāri – kā sapulce, tā puķe uz gal­da, un man nav kolēģi jāuzlādē. Katra zaļā lapa akumulē saules enerģiju, jo bez tās lapas nebūtu zaļas.

Katrs zaļais augs ir kā starpnieks starp Sauli (kas astroloģijā simbolizē Dievu) un Zemi, tātad – arī cilvēku. Augi dod mums Saules daļiņas, dievišķo gudrību.

Katrā augā ir kāds noslēpums, bet tos vieno ko­pējās īpašības – "apēd” mūsu ražoto ogļskābo gāzi, izdala skābekli, un dara mūsu organismam uzņemamu Saules ener­ģiju. Bet galvenais – transformē cilvēka ļaunumu, dus­­mas, nesavaldību un pesimismu labā, aktīvā enerģijā. Tas ir – augi strādā smalkajā plānā – "apēd” mūsu "domu indes”. Bet ne katrs augs absorbē visas indes. Katrs augs spēj absorbēt tikai vienu vai dažas indes, kas absorbē haotiskās domas, kas – pesimismu, kas aizvainojuma indi. Ja mums apkārt nebūtu zaļie augi, mēs sen būtu nosmaku­ši savās domu indēs.

Nolieciet uz palodzes sev tuvumā vienu puķi – kļūs par vienu problēmu mazāk. Nolieciet divas – būs par divām problēmām mazāk! Tikai tad jāzina, kādas ir problēmas un kādas puķes tām līdz.

Augu enerģija un harmonija dara mūs laimīgākus, veiksmīgākus, gudrākus un labsirdīgākus. Latvieši zināja arī augu maģiskās spējas, un viņi zināja arī kādi augi sargā māju un cilvēkus no ļaužu negatīvās iedarbības. Tādi ir arī istabas augi. Pilsētniekiem nemaz citādas saskarsmes ar dabu nav, kā tikai šie istabas augi. Es uzmanos no cilvē­kiem, kuru dzīvokļos nav augu. Tikai nesajauciet podos augo­šos augus ar grieztajiem ziediem! No griezuma vie­tas, kā no brūces, nāk ārā harmoniskā enerģija, un augs pašaizsargādamies to aiztur, lai tas nesaiet ūdenī, tādēļ neuz­labo ne mājas atmosfēru, ne cilvēka fizisko un garīgo stāvokli vai dara to desmitreiz vājāk kā istabas augi podiņos.

Grieztie ziedi var iedarboties uz sekām, nevis cē­loņiem. Varbūt drīz nebūs modē dāvināt grieztos ziedus, bet gan ar saknēm… Kad kļūsim gudrāki? Savvaļā katrs augs atbilst savai zodiaka zīmei, bet pieradināti istabas augi pieder Jaunavai. Ja āra augs kalpo zemei un cilvēcei, tad istabas augs – tikai savam saimniekam. Tas aizņemts ar viņa garīgo stāvokli, problēmām un slimībām. Tāda ir mīlestības savstarpējā maģija, t.i., ja cilvēks mīl savu puķi.

Praktizējošie fitoterapeiti jūt un zina, ka augos pa mēnešiem mainās dziednieciskās īpašības, piemēram, jūlijā vākti augi vairāk iedarbojas uz kuņģi, augustā – uz sirdi un asinsvadiem. Visu gadu Saule virzās pa zodiaku, katru mēnesi ieejot citā zīmē. Pa zodiakālo apli kustas arī citas planētas, un katra kaut ko ienes mūsu dzīvē. Visi zemes iedzīvotāji jūt šīs kosmiskās pārmaiņas, tās jūt arī augi, tādēļ mainās to īpašības – citas pastiprinās, citas pavājinās.

Istabas augiem ir vēl otra "Saule” – saimnieks, kurš to iestādījis, kopj, mīļo. Un augs kļūst līdzīgs saim­nie­­kam tāpat kā viņa suns vai kaķis.

Ļaunu cilvēku dzīvokļos augiem kājas grūti. Daž­reiz augs uzelpo, atspirgst un uzzied, kā nekad nav ziedējis, kad kāds nomirst.

Par kalanhoji….

Kad bērni auga, kalanhoja nekādi nevarēja izaugt liela – bērni pa lapiņai vien nograuza, ka palika tikai pliks kāts. Domāju, ka, ja vajadzēs, pilināšu auga sulu bērniem degunā pret iesnām, bet nesagaidīju tādu vajadzību un ļāvu, lai grauž vien. Manējie konditorejas izstrādājumus nelietoja, cukuru neēda, tāpēc viss dabiskais šķita garšīgs.

Kalanhoja pie zobu sastrutojumiem ir fantastiska, liekiet tik klāt, pa brīžam mainot. Dzeriet vēl "Salveo” pulveri 1 tējkaroti ik pa stundai kopā ar 1 glāzi jebkādu zā­ļu tēju un 1 ķiploka daiviņu līdz galīgai uzvarai!

Aiz lūpas kalanhojas lapiņa stāv līdz rītam  mierīgi un iedarbojas vai nu uz strutām zem zoba vai starpzobu kabatās pie paradentozes.

Kaimiņienei izrāva zobu. Viss vienās strutās! Ar "Salveo” pulveri piebēru pilnu zoba bedri, aiz lūpas kalan­hojas lapu piespiedu pie smaganas. Pēc 3 dienām brūce bija tīra un sadzija bez skalpeļa, pie kam sadzija arī blakus zobs, kuram draudēja tāds pats liktenis.

Reiz ziemā kaimiņbērnam – saldumu upurim un gaļas zupas ēdājam – piemetās garais klepus un ne vai­variņu tēju, ne māllēpju sulu ziemā nevarējām dabūt, es sarunāju 2 l smaržīgās ģerānijas tēju, ko bērns izdzēra vie­nā dienā, un vakarā viņš bija vesels. Tiesa gan, izdzēra arī 5 tējkarotes "Salveo” pulveri, daudz ēda rutkus ar krē­jumu un mārrutkus pie visiem ēdieniem. Tika izslēgts arī cukurs un baltie milti.

Mana māte bija lauku skolotāja. dzīvojām četrga­dī­gā Skuju skolā, kur Misa bieži appludināja audzēkņu mājas, un bērni netika uz skolu. Plūdiem sākoties, daudzus bērnus mana māte ņēma pie sevis. Tad gāja visādi. Arī slimoja. Kad sāpēja ausis – pirmās zāles tiešām bija "auss puķe” – smaržīgā ģerānija. Samīcīja lapiņu bumbiņā un ausī, ko ik pa 2 stundām nomainīja pret svaigu. Kalanho­jas sulu pilināja degunā pie iesnām, mandelēm, uz brū­cēm; alveju ar medu ēda pie bronhītiem.

Alveja

Gadījumus par alveju nemaz neaprakstīšu, to pa­zīst visi un zina, ka tā kopā ar medu, citrona sulu, olu čaumalām un konjaku palīdz tuberkulozes ārstēšanā.

Alveju esmu likusi brūcēs, kad saldēdājiem nedzi­ja operāciju šuves aizkuņģa disfunkcijas un patoloģiskās mikrofloras dēļ. Alveja velk ārā strutas un dziedē – ne­vie­na aptiekas zāle to nedara tik labi kā alveja un kalanhoja.

Gadās redzēt auga un saimnieka nesaderību, tad vienam no dzīvokļa jāiet ārā. Tādā gadījumā augam jā­mek­­lē cits saimnieks. Saderība jāmēra pirms puķi iegā­dājas.

ĶĪNAS  ROZE

Kad mums bija ZP Tautas dziedniecības koopera­tīvs, Zintis ieteica pavērot, kā uzvedas Ķīnas roze, kad ienāk kāds cilvēks. Ienākam mēs – nekādu pārmaiņu. Stāv kā stāvējusi. Vakarā atnāk viens "melnais” ekstrasenss, čekists, un puķe nolaiž lapiņas. No rīta  atkal viss bija kārtībā. Tā mēs to vērojām – kā tā reaģēja uz cilvēkiem. "Melnie” ekstrasensi tika atklāti uzreiz, lai kādu masku būtu uzlikuši.