Es vēlu visiem Laimi! 

Daba brīdina – indīgs!

Re, skaista puķīte! Kādas glītas lapiņas! Noplūksim? Ja labi pārzināt indīgo augu izskatu, varat mierīgi ielikt atradumu groziņā vai salātu bļodā. Taču, ja māc kaut vai nelielas šaubas, labāk atstājiet košo skaistuli pļavā, mežā vai sava dārza maliņā.

Latvijas Dabas muzeja botānikas nodaļas vadītāja Inita Dāniele zina teikt, ka mūsu zemē savvaļā sastopamas ap simt indīgo augu sugu. Kaitīgās vielas var atrasties dažādās daļās – saknēs, sakneņos, stumbros, lapās, ziedos, tāpat augļos un sēklās. To izveidošanās un uzkrāšanās atkarīga arī no klimata, apgaismojuma, augsnes. Latvijā inde vairāk uzkrājas ēnainās vietās sakuplojušajos augos.

Ārsts un fitoterapeits Artūrs Tereško uzsver: ja ir nepieciešamība indīgos augus izmantot ārstniecībā, noteikti jākonsultējas ar speciālistiem un precīzi jāievēro devas.
Tiesa gan, daba ir gudri iekārtojusi, ka indīgie augi lielākoties ir apveltīti ar nepatīkamu smaržu un garšu. Diez vai kāds iedomāsies ēst zalktenes, kodīgā laimiņa vai silpurenes ziedus, mieloties ar rūgtajām segliņa, īves vai bebrukārkliņa ogām. Tomēr saindēšanās mēdz notikt, dažkārt no tās pat nomirst.

Parastā zalktene

Centimetrus 50 līdz 150 augsts krūms ar stāviem zariem. Aug ēnainos lapu koku mežos, zied aprīlī vai maija sākumā. Ziedi atrodas tieši uz stumbra, ir sārti, retāk balti, smaržīgi, atgādina ceriņu ziedus, tāpēc parasto zalkteni tautā mēdz saukt par meža ceriņiem. Auglis ir kaulenis, parasti spilgti sarkans, to biežāk sauc par ogu. Nogatavojas jūlijā vai augustā.

Ļoti indīga, īpaši augļi un miza. Bērniem saindēšanās izpausmes var parādīties jau no vienas ogas vai lapas apēšanas, bet vairākas var izraisīt nāvi. Saindēties iespējams, ja tikai pieskaras vai noplūc – var rasties apsārtums un čūlas. Kādai botāniķei nebija līdzi naža, viņa nokoda zariņu herbārijam, un pietūka visa mutes gļotāda.

Visindīgākais Latvijas skujkoks, mūžzaļš koks vai krūms. To sauc arī par platpaegli. Senos laikos īves kausā lēja dzērienu, ja vēlējās noindēt ienaidnieku.

Reti sastopama, aug Kurzemē, jūras piekrastē, kur ziemas nav pārāk bargas. Skujas plakanas, virspusē tumši zaļas, spīdīgas, apakšpusē gaišākas. Zied no marta līdz maijam. Rudenī veidojas zaļa sēkla ar koši sarkanu sēklsedzi. Šī sarkanā daļa vienīgā nav indīga, bet sēkla gan!

Izžāvējot augu, tā indīgums nemazinās. Indīgās vielas iedarbojas uz kuņģa un zarnu traktu, izraisa nieru bojājumus, sirds muskulatūras un elpošanas paralīzi.

Nevajadzētu stādīt bērnu rotaļu laukumu, bērnudārzu un skolu tuvumā. Mazajiem bieži vien kārojas pakošļāt zariņu vai sēklu, bet tas ir ļoti bīstami.

Plankumainais suņstobrs

Viens no indīgākajiem augiem dabā, tā sastāvā ir toksiskie alkaloīdi. Līdzīgs suņuburkšķim, tomēr to var viegli atšķirt pēc īpatnējā aromāta un sarkaniem pleķiem uz stumbra. Tas ir rievains, reti zarots, tāpēc izskatās kā aplauzīts. Lapas līdzīgas selerijai, ziediņi balti, izvietoti čemuros kā dillei vai ķimenei; auglis ir sīks, ovāls, rievains un ne visai patīkami smaržo. Aug ceļmalās, krūmājos, sētmalēs un ūdens malās. Latvijā nav pārāk bieži sastopams, vairāk manīts Zemgalē un Latgalē.

Pirmajā gadā attīstās tikai lakstu puduris, tad vēl augs nav tik indīgs. Otrajā gadā tas izaug pat līdz diviem metriem. Toksiskā deva, kas izraisa saindēšanos, ir seši grami divgadīga nežāvēta auga masas. Nāvīga saindēšanās notiek, ja organismā nokļūst 10 līdz 30 grami zaļās masas.

Bērni var saindēties, ieēdot auglīšus vai arī spēlējoties ar stublājiem. Tomēr šādi gadījumi ir reti, jo kurš gan tīšuprāt ēdīs pēc peļu mēsliem smakojošu augu ar pretīgu garšu? Taču, tikko sācis ziedēt, tas medaini smaržo.

Saindēšanās pazīmes ir balss aizsmakums, nogurums kājās, vēlāk arī rokās. Sākotnējās izpausmes – uzbudinājums, trīc rokas, gaita kļūst nestabila, paplašinās acu zīlītes, paātrinās sirdsdarbība, sākas siekalošanās, moka slāpes, slikta dūša, vemšana un stipras galvassāpes. Var iestāties paralīze, smagākos gadījumos – nāve.

Fitoterapeits Artūrs Tereško uzsver, ka palīdzēt var tikai pašā sākumā pēc saindēšanās: izraisīt vemšanu, dot dzert saujām aktīvo ogli, ozolmizas novārījumu, caurejas līdzekļus. Ja inde ir uzsūkusies, nekas vairs nelīdz!

Kopš seniem laikiem šo augu lieto onkoloģisku slimību – īpaši krūts dziedzera, kuņģa un priekšdziedzera audzēja ārstēšanai, kā arī prostatas adenomas un fibromiomas augšanas apturēšanai. Mūsdienās plankumainā suņstobra preparātus izmanto kopā ar ķīmijterapiju, bet to dara stingrā ārsta kontrolē.

Šī ļoti indīgā auga preparāti darbojas arī netoksiskās devās, veicinot imūnsistēmas aktivitāti. Pagatavo piecprocentīgu suņstobra tinktūru – piecus gramus negatavu sēklu aplej ar 100 mililitriem degvīna, ļauj ievilkties divas nedēļas, tad nokāš. Lieto reizi dienā, pakāpeniski palielinot devu – no 1 līdz 30 pilieniem.

Suņstobra laksti, applaucēti ar verdošu ūdeni, labi palīdz iekaisuma un sāpju mazināšanai ārīgi, – ja ir podagra, reimatisms un citas locītavu slimības.

Parastā purene

Agri pavasarī spilgti dzeltenas zied mitrās pļavās, zāļu purvos, gravās, upju un ezeru krastmalās. Auga stublājs ir resns, dobs un sulīgs, lapas – kailas, gludas un spilgti zaļas. Sakne īsa ar daudzām bārkšu saknītēm. Pēc noziedēšanas attīstās sauss auglis, kas atgādina zvaigznīti.

Indi satur ziedi. Saindēšanās pazīmes – vemšana, reiboņi, gremošanas un nieru darbības traucējumi.

Tautas medicīnā purenes lieto apdegumu ārstēšanai, ar lapām pārklājot cietušās vietas.

Lielā strutene

Ļoti bieži sastopams daudzgadīgs lakst-augs. Stublāji var būt pat metru gari, klāti ar baltiem matiņiem. Lapas virspusē zaļas, apakšpusē zilgani apsarmotas. Zied spilgti dzeltena no maija līdz augustam. Visas auga daļas satur dzeltenu piensulu. Aug ēnainās, gružainās sētmalēs, pie māju pamatiem, dārzos, skrajos mežos.

Sula dažkārt var izraisīt ādas iekaisumus. Arī lietojot struteņu tēju, var notikt saindēšanās, kas sākas ar sliktu dūšu, vemšanu, caureju. Smagos gadījumos iespējama pat nervu sistēmas paralīze un nāve.

Tautas ārstniecībā sulu lieto kārpu nodzīšanai. Tomēr ar tās izmantošanu jābūt piesardzīgiem.

Meža silpurene

Viens no visagrāk pavasarī ziedošajiem augiem. Ziedi atgādina zvaniņus, stāvi, lieli, tumšāk vai gaišāk violeti, no ārpuses klāti ar sudrabainiem, pūkainiem matiņiem. Augļi ir mazi riekstiņi ar garu knābi. Lapas gari šķeltas un plūksnainas, izaug pēc noziedēšanas un saglabājas līdz rudenim.

Aug nelielās grupās priežu silos un sausos pakalnos, kaļķainās augsnēs. Koša puķe, tāpēc pavasarī tiek nesaudzīgi izplūkta. Iekļauta Latvijas Sarkanajā grāmatā, ir Eiropas nozīmes aizsargājama augu suga.

Plūcot silpureni, var rasties ādas un gļotādas iekaisumi. Lielākās devās var izraisīt nieru darbības traucējumus un paralīzi.

Latvijā biežāk sastopama arī aizsargājamā pļavas silpurene, kas ir tikpat indīga. Zied mazliet vēlāk, zieds ir mazāks, parādās reizē ar lapām un ir noliecies uz leju. Visvairāk sastopama Kurzemē un Rīgas apkārtnē.

Indīgais velnarutks

Visindīgākais savvaļas augs Latvijā. Diez-gan bieži sastopams dīķu, ezeru un upju krastos. Baltais, resnais saknenis patīkami smaržo pēc pētersīļiem. Agri pavasarī saknenis ir gaišā krāsā, parasti iegarens, ar nelieliem lapu dzinumiem vai bez tiem.

Visvairāk indīgo vielu sakneņos uzkrājas agri pavasarī un vēlu rudenī, kā arī jaunajos auga dzinumos. Saindēšanās visbiežāk notiek pavasarī, kad tas ir viegli izraujams no augsnes. Mēdz iekrist tie, kuri pārtikas daudzveidībai meklē augu saknes – vilkvālīšu, puķumeldru, dadžu.

Apmēram puse saindēšanās gadījumu beidzas letāli. Nāvējošas ir pat nelielas auga devas, inde iedarbojas ļoti ātri. Jau pēc pāris minūtēm sajūt nelabumu, reiboni, sirdsdarbības traucējumus, sākas vemšana un zūd samaņa.

Parastā kumeļpēda

Daudzgadīgs, zemei pieplacis augs. Īpatnējās piparu smaržas dēļ ir vēl vairāki citi nosaukumi – cūku pipari, meža pipari, piparlapas. Aug zem lazdām, bieži mēdz dēvēt arī par palagzdenēm.

Zaļās lapas pārziemo zem sniega, ir lielas, ieapaļas, ar nierveidīgu pamatu. Lapas kāts un apakšpuse ir gaiši zaļa, klāta ar sīkiem, pūkainiem matiņiem, virspuse – spīdīga un tumši zaļa. Sarkanbrūnos ziedus grūti pamanīt, jo uz īsa kāta nolīkuši zem lapām pie pašas zemes. Zied aprīlī un maijā.

Ļoti indīgs augs. Izraisa dedzināšanu mutē, vēdergraizes, vemšanu, caureju, smagākos gadījumos var iestāties nāve.

Izmanto alkoholisma ārstēšanai, taču to drīkst darīt tikai ārsta uzraudzībā.

Eiropas segliņš

Divus līdz piecus metrus augsts koks vai paliels krūms ar brūnpelēku mizu. Lapas ir ovālas ar sīkzobainām malām, rudeņos krāsojas purpura toņos. Zied maijā un jūnijā. Ziedi ir sīki, neuzkrītoši, dzeltenzaļi, sakārtoti čemuros zaru galā. Toties augļi ir ļoti krāšņi – sārtas, nokarenas pogaļas, kurām atveroties, kļūst redzamas dzeltenīgi oranžas sēklas. Latvijā sastopams lielākoties rietumu daļā, pārsvarā upju ielejās, gravās, pamežā. Bieži stāda apstādījumos, jo izskatās ļoti dekoratīvi.

Ļoti indīgs, it sevišķi augļi! Bērni var saindēties, apēdot tikai divus auglīšus! Labi, ka daba tos radījusi ļoti rūgtus.

Saindēšanās pazīmes parādās vēlu, tikai pēc 12 līdz 18 stundām. Izpaužas kā nelabums, vemšana, stipra caureja, sāpes vēderā, asinsrites traucējumi, arī krampji. Sma-gākie gadījumi var beigties ar nāvi.

Saindēties mēdz pat amatnieki, kuri, apstrādājot segliņa koksni, ieelpo tās putekļus.

Sosnovska latvānis

Diezgan bieži aug ceļu malās, krūmājos, kultivētās pļavās. Var izstiepties pat trīs metrus garš.

Ja augu aizskar, tas viegli nolūst un ievaino ādu. Indīgās vielas iekļūst sīkajos ievainojumos un izraisa iekaisumu, kas līdzīgs apdegumam. Tam pievienojas vispārējs nespēks, galvassāpes, reiboņi, slikta dūša, sāpes vēderā. Traumētā āda parasti sadzīst pāris nedēļu laikā, bet bojājuma vietā rodas tumši plankumi, kas saglabājas ilgi.

Latvāni Latvijā savulaik ieveda, lai izmantotu skābbarības pagatavošanai, bet tas pārgāja savvaļā. Augam ir daudz dīgtspējīgu sēklu, kas pašas izsējas.

Neļaujiet bērniem spēlēties ar latvāni! Ja tomēr iznāk tam pieskarties, rokas jānomazgā ar ziepēm vai sodu, jo sārmainā vidē iekaisumu izraisošās vielas noārdās.

Zilā kurpīte

Lai cik jauka tā izskatītos, nāvējoši ir pat pāris grami tās saknes! Indīgums mazinās žāvējot un termiski apstrādājot.

Indīgumu piešķir alkaloīdi – akonitīns un atizīns. Akonitīns iedarbojas uz galvas smadzenēm – kustību, kā arī sirdsdarbības un elpošanas centriem. Saindējoties vispirms rodas uzbudinājums, dedzinoša sajūta mutē, siekalošanās, slikta dūša; zūd pirkstu jutība, sākas galvas reiboņi, pievienojas smakšanas sajūta un sirdsdarbības traucējumi.

Fitoterapeits Artūrs Tereško uzsver, ka tūlītējai palīdzībai jāizskalo kuņģis, pievienojot ūdenim vispirms aktīvo ogli, bet pēc tam – tanīnu. Ja inde paspējusi uzsūkties asinīs, tās darbības apturēšanai līdzekļu nav. Par auga noderību onkoloģisko slimnieku ārstēšanā zināja jau senajā Tibetā. Tagad tā iedarbības mehānisms ir zinātniski pamatots un eksperimentāli pierādīts. Pareizi dozējot un lietojot, zilās kurpītes preparāti aptur audzēju augšanu, novērš metastāžu veidošanos, mazina ķīmijterapijas izraisīto intoksikāciju un orgānu bojājumus, tos var lietot kopā ar ķīmijterapijas līdzekļiem.

Auga ārstniecisko fenomenu ir pētījuši zinātnieki, secinot, ka šī preparāta iespaidā, ja tas lietots terapeitiskās devās, imūnspēki salīdzinoši vairāk ražo šūnas (makrofāgus), kas iznīcina audzēja šūnas. Pierādīts, ka kurpītes preparāti padara audzēja šūnas jutīgākas ķīmijterapijas iedarbībai.

Apkopojot plašo zinātnisko publikāciju materiālus par kurpīšu sugas augu lietošanu onkoloģijā, secināts, ka tie mazina sāpes, uzlabo pašsajūtu un garastāvokli, pastiprina ķīmijterapijas preparātu efektivitāti, pastiprina imūnsistēmas darbību, aizsargā aknu šūnas no ķīmijterapijas preparātu toksiskās iedarbības.

Jāņem vērā, ka indīgie alkaloīdi neitralizējas aknās un tiek izvadīti caur nierēm un zarnu traktu. Ja aknu funkcija ir stipri traucēta, piemēram, cirozes dēļ, zilās kurpītes tinktūru lietot nedrīkst.

Ja ir ādas audzējs, kurpītes preparātus lieto iekšķīgi un ārīgi. Jāņem vērā, ka kurpītes indīgie alkaloīdi spēj pārvarēt ādas aizsargbarjeru un iekļūt asinsritē, tāpēc aplikācijām lietojamais preparāts ir jāatšķaida. Tējkaroti 10 procentu tinktūras iejauc glāzē ūdens, iemērcē marlīti un liek uz skartā ādas rajona. Atstāj, līdz izžūst.

Sākumā aplikācijas izdara trīs reizes dienā, tālāk vadās pēc pašsajūtas. Ja ir pārdozēšanas simptomi, aplikācijas izdara retāk. Ikvienā gadījumā jākonsultējas ar ārstu.

Četrlapu čūskoga

Maijpuķītes radiniece, aug mitros, ēnainos mežos. Sastopama diezgan bieži. Četras lapas stumbra augšdaļā sakārtotas mieturī – pēc tā augu viegli atšķirt no citiem. Ir tikai viens zaļgandzeltens zieds, no kura izveidojas melna oga ar daudz sēklām. Tā var šķist līdzīga lielai mellenei.

Indīgas ir visas auga daļas, bet īpaši lapas un ogas. Saindēšanās gadījumā sākas vemšana, caureja, galvassāpes.

Parastā maijpuķīte, kreimene

Zied skaistiem, baltiem ziedu zvaniņiem. Vasaras beigās nogatavojas koši sarkanasogas, kas ir indīgas. Tādi ir arī ziedi un lapas.

Saulē augošās maijpuķītes ir indīgākas par tām, kas ēnā. Saindēšanās gadījumā sākas sirdsdarbības traucējumi. Kaitīgs ir pat ūdens, kurā šīs puķes neilgu laiku stāvējušas. Zināmi gadījumi, kad mazi bērni izdzēruši šādu ūdeni un smagi saindējušies.

Purva vaivariņš

Bieži sastopami mūžzaļi krūmi. Aug ļoti mitros priežu mežos un purvos. Šauras, ieritinātas, ādainas lapas un baltu ziedu čemuri. Augs, sevišķi pirms ziedēšanas, satur ēterisku eļļu ar reibinošu smaržu un dedzinošu garšu. Tās sastāvā ietilpst ledolkampars jeb ledols – stipra inde, kas iedarbojas uz nervu sistēmu. Var saindēties elpojot, ja ilgāku laiku lasa ogas, kas aug starp vaivariņiem. Sākas galvassāpes, rodas nelabuma sajūta.

Bebrukārkliņš

Bieži sastopams mitrās vietās – ezeru, dīķu krastos, purvainos mežos un krūmājos. Puskrūms ar resnu daudzgadīgu ložņājošu sakneni un ložņājošu vai kāpelējošu zarainu stumbru. Ziedi ir violeti, pēc formas līdzinās mazam kartupeļa ziedam.

Var saindēties, ja apēd lielāku daudzumu skaisto sarkano ogu – sākas galvassāpes, reiboņi, iespējams samaņas zudums.

Melnā naktene

Aug ceļmalās, dārzos un laukos. Viengadīgs lakstaugs ar 10–70 centimetrus garu stāvu, stipri zarainu stublāju. Lapas pamats ķīļveidīgs, no vidus pakāpeniski sašaurinās kātā. Ziedi nelieli, balti, sakārtoti čemurveidīgos nokarenos rituļos. Zied no jūnija līdz oktobrim. Nogatavojas melna, retāk zaļa oga.

Saindēšanās pazīmes parādās 2 līdz 24 stundu laikā, izpaužas kā miegainība, elpas trūkums, kairinājuma sajūta rīklē, nelaba dūša, vemšana un caureja.

Gundega

Ļoti trāpīgs ir nosaukums krievu valodā – kurinnaja sļepota (vistas aklums). Indīgas ir visas sešpadsmit Latvijā sastopamās sugas. Vispazīstamākā no tām ir kodīgā gundega, kas pļavās sastopama ļoti bieži.

Ar dzeltenajām puķēm reizēm saindējas bērni, kuri noplūc ziedus un rotaļājoties liek rokas pie sejas. Sula spēcīgi kairina gļotādu, sāk asarot acis, rodas klepus un rīkles spazmas. Uz ādas var rasties pat otrās pakāpes apdegumam līdzīga brūce.

Vārpainā krauklene

Bieži sastopama ēnainos, mitros lapkoku mežos, gravās, upju krastos, auglīgās augsnēs. Var pazīt pēc plūksnotajām lapām, baltiem ziedu ķekariem un melnajām ogām. Visas auga daļas ir indīgas. Ogas izraisa apsārtumu uz ādas, veidojas čūlas. Ja tās apēd, tiek traucēta kuņģa un zarnu trakta darbība, kļūst apgrūtināta elpošana, rodas asinsrites traucējumi.

Melnā driģene

Aug ceļmalās, sētmalās, nezālienēs, atrodama samērā bieži. Liela auguma lakstaugs ar platām lapām. Ziedi lieli un dekoratīvi – piltuvveidīgi, netīri dzeltenbalti ar violetu tīklojumu. Auglis ir pogaļa ar daudzām sēklām, kas atgādina magoņu sēklas.

Visas auga daļas – ļoti indīgas. Pirmās saindēšanās pazīmes parādās jau pēc pusstundas, stundas. Cilvēks kļūst ļoti uzbudināts, skraida, kliedz, smejas. Seja un kakls kļūst sārti, sākas vemšana un krampji.
Smagākos saindēšanās gadījumos iestājas nāve.
augu ceļvedis

Purva cūkausis

Bieži sastopams pārpurvotos ezeru un upju krastos, purvu malās, slapjos mežos. Atgādina kallu miniatūrā – ar gariem ložņājošiem sakneņiem un lielām, sirdsveidīgām lapām garos kātos. Zaļgandzeltenie ziedi sakārtoti blīvā vālītē, pie pamata veidojas balta, ārpusē zaļa seglapa. Vēlāk attīstās augļi – sarkanas ogas.

Labāk par skaisto puķi priecāties no attāluma. Indīgas ir visas auga daļas, īpaši augļi. Saindēšanās izpaužas kā mutes, mēles un balsenes kairinājums, gļotādu tūska izraisa elpošanas traucējumus. Ja notiek saskare ar acs gļotādu – sāpes un asarošana. Tam pievienojas gremošanas trakta, sirdsdarbības un elpošanas traucējumi.

Parastais biškrēsliņš

Aug sausās pļavās, nezālienēs, ceļmalās un gar dzelzceļa uzbērumiem. Koši dzelteni ziedu kurvīši. Patīkama smarža, tādēļ augu lieto ne tikai tautas medicīnā pret zarnu parazītiem, bet arī kā garšvielu. Tomēr pārdozējot iespējams saindēties!

Parastā ērgļpaparde

Mežos, norās un ceļmalās agri pavasarī no zemes izspraucas gliemezī saritinājušies jaunie dzinumi.

Tos var marinēt un ēst, ir garšīgi. Tomēr jāzina, ka sakneņi satur vairākas indīgas vielas, tostarp zilskābi. Lielākās devās toksisks augs.

Saindēšanās pazīmes: galvassāpes, miegainība, baiļu stāvoklis, slikta dūša, vemšana, caureja, krampji, bezsamaņa.

indīgo augu izmantošana medicīnā

Nedrīkst akli klausīt padomiem

Fitoterapijā izmanto arī indīgos augus. Taču to drīkst darīt tikai saskaņā ar zinoša speciālista ieteikumiem. Citādi var kaitēt veselībai. Reizēm pašārstēšanās noved tik tālu, ka neviens dakteris vairs nespēj palīdzēt.

Konsultē fitoterapeits Artūrs Tereško.

Pēdējos gados ir palielinājusies interese par ārstēšanos ar augiem, arī indīgajiem. Daudzi preses izdevumi publicē brīnumainas receptes, kurās stipri iedarbīgu augu devas pārsniegtas desmit, pat divdesmit
reizes. Atrodas cilvēki, kas bez kritiskas pieejas izpilda visus norādījumus. Ir redzēti pacienti ar toksisku hepatītu pēc strutenes sulas lietošanas pa ēdamkarotei trīs reizes dienā. Citam ir hroniska caureja un
kolīts pēc intensīvas ārstēšanās ar baltā āmuļa novārījumu, jo tas kļūdaini bija pagatavots ar visām ogām. Kādai pacientei iestājās smagi sirdsdarbības traucējumi, ārstējoties ar sniegrozes novārījumu, vēl
citai saasinājās psihiska rakstura problēmas pēc sarkanās mušmires tinktūras lietošanas. Viņi lūdza palīdzību – dakter, laikam pārcentāmies...

Ja notikusi saindēšanās ar augiem, palīdzēt ir diezgan problemātiski. Īpaši hroniskos gadījumos, kā arī tad, ja lietoti augi, kas satur alkaloīdus. Indīgās vielas iesaistās organisma metaboliskajos procesos un var iznīcināt šūnas.

Svarīgi atcerēties – ja notikusi hroniska saindēšanās, nedrīkst lietot nekādus preparātus!

Jādzer tīrs ūdens lielā daudzumā, jāseko, lai nebūtu aizcietējumu, darbotos nieres, jāvingro un dziļi jāelpo tīrs gaiss.

Ja ir akūta saindēšanās ar augiem, kas satur alkaloīdus (kurpīte, ozolīte, plankumainais suņstobrs, velnarutks, rudens vēlziede, tauksakne, beladonna, driģene, velnābols, silpurene, strutene, bebrukārkliņš, tabaka), jāskalo kuņģis ar viegli paskābinātu ūdeni, pievienojot aktivēto ogli un miecvielas, piemēram, ozola mizas novārījumu. Ogle absorbē indes, bet tanīns inaktivē un neļauj tām uzsūkties. Jādod caurejas līdzekļi. Ja indīgie alkaloīdi paspējuši uzsūkties asinīs, medicīniski vairs neko izdarīt nevar.

Saindējoties ar sirds glikozīdus saturošiem augiem (maijpuķīte, uzpirkstīte, pērkone, pavasara adoniss, jūras sīpols) jāveic kuņģa skalošana, pievienojot ūdenim aktīvo ogli. Pēc tam jādzer ūdens, kurā izšķīdināta tējkarote kālija hlorīda sāls.

Ja vēlas lietot augus sirds mazspējas ārstēšanai, tas jādara tikai ārsta kontrolē! Jo organismā notiek nemanāma glikozīdu uzkrāšanās – kumulācija, kas kādu dienu var izpausties ar it kā pēkšņiem saindēšanās simptomiem.

Indīgo augu citotoksiskās īpašības – specifisku ārdošo iedarbību uz audzēja šūnām – izmanto onkoloģisko slimību ārstēšanai, jo audzēju šūnas, salīdzinot ar veselajām, ir mazāk izturīgas pret alkaloīdu darbību. Prātīgi lietojot preparātus, dažreiz izdodas apturēt audzēja augšanu un metastāžu veidošanos. Visderīgākie indīgie augi onkofitoterapijā ir zilā kurpīte un plankumainais suņstobrs.

satur toksiskas vielas un var izraisīt cilv. vai dzīvn. saindēšanos un pat nāvi.

Toksiskās (indīgās) vielas augos ir alkaloīdi, glikozīdi, saponīni, olbv. (rīcins), ēteriskās eļļas (terpēni, spirti, ketoni, laktoni), organiskās skābes (skābeņskābe), sveķveida vielas, kumarīni u.c. Ja augā šo vielu tik maz, ka tās cilv. vai dzīvn. nekaitē, augus par indīgiem neuzskata. Uz zemeslodes sastopamas apm. 10 000 INDĪGIE AUGI sugas, to vidū sēnes, paparžaugi, kailsēkļi un segsēkļi.

Toksiskās vielas var būt visā augā vai tikai dažās tā daļās. Saindēties var, INDĪGIE AUGI ieēdot (sēnes), lietojot zāļu tējas bez ārsta kontroles, ieelpojot INDĪGIE AUGI (piem., vaivariņa) gaistošās vielas, neuzmanīgi ievācot indīgos ārstn. augus. Biežāk saindējas bērni, kas mēdz plūkt vai bāzt mutē nepazīstamus augus. Daudziem INDĪGIE AUGI, tos žāvējot, uzglabājot un karsējot, indīgās vielas zūd (gundegām, vizbulītēm, krūkļu mizai), citiem (zilo kurpīšu gurniem, lupinām) paliek.
Augu indīgums atkarīgs no auga attīstības fāzes, ģeogrāfiskajiem, klimatiskajiem apstākļiem un augsnes. INDĪGIE AUGI biežāk sastopami nezālienēs un upmalās. INDĪGIE AUGI nav vienādi bīstami cilvēkam un dzīvniekiem, piem., beladonnas augļi bīstami cilvēkam, bet nekaitē trušiem un vistām.

Daudzus INDĪGIE AUGI mazās devās izmanto ārstn-ā, piem. , miega magoni, beladonnu, parasto biškrēsliņu, melno driģeni, kreimeni, melno ozolpapardi, lielo struteni, uzpirkstītes, purva vaivariņu, velnābolu. Latvijā biežāk sastopamie INDĪGIE AUGI.

Apdziras, parastās (Huperzia selago) — staipekņu dz. daudzg. sporaugs. Aug ne visai bieži mitros mežos. Šo augu lakstu 5% novārījumu lieto medicīnā hron. alkoholiķu ārstēšanai stacionāros. Augs satur indīgus alkaloīdus, selagīnu, obskurīnu u.c. Saindēšanās notiek, ja dzer lakstu novārījumu pašārstēšanās nolūkā. Pazīmes: sāpes kuņģī, kolapss. Pirmā palīdzība: cietušo novieto guļus, dod ieelpot ožamo spirtu, silda rokas, kājas; nepieciešama kvalificēta palīdzība slimnīcā.

Čūskoga, četrlapu (Paris quadrifolia), — liliju dz. daudzg. lakstaugs. Aug mitros, ēnainos krūmājos, mežos. Saindēšanās notiek ar ogām, jo tajās ir saponīni peristafīns, paridīns. Pazīmes: sāpes vēderā, vemšana, caureja, sirdsdarbības traucējumi, reibonis. Kokalis, parastais (Agrostetnma githago), — neļķu dz. vieng. lakstaugs. Aug kā nezāle labības laukos. Sēklās indīgi saponīni. Saindēšanās pazīmes: siekalošanās, vemšana, vispārējs vājums, caureja, krampji, dažreiz var iestāties pat nāve.

Krauklene, vārpainā (Actaea spicata), — gundegu dz. daudzg. lakstaugs. Aug krūmājos, mežos. Viss augs indīgs, satur saponīnus, alkaloīdus u.c. Saindēšanās visbiežāk notiek ar ogām. Tās indīgas arī mājputniem. Pazīmes: troksnis ausīs, slikta dūša, vemšana, caureja, elpošanas traucējumi.

Kurpīte, zilā (Aconitum napellus), — gundegu dz. daudzg. lakstaugs, ko audzē kā dekoratīvu un ārstn. augu. Visindīgāki ir tās gurni. Satur alkaloīdus akonitīnus. Saindēšanās notiek, ja lieto iekšķīgi pašārstēšanās nolūkā gurnu izvilkumu spirtā vai ūdenī. Pazīmes: dedzinoša sajūta mutē, siekalošanās, vemšana, caureja, aizdusa, nejūtīgums, galvassāpes, reibonis, vēlāk elpošanas traucējumi, paralīze, reizēm iestājas nāve. Akonitīni ir toksiskākās augu indes, tāpēc kurpīšu gurnus dažreiz lieto arī grauzēju iznīcināšanai.

Skopolija, Krainas (Scopolia carniolica), — nakteņu dz. daudzg. lakstaugs. Aug Ziemeļkaukāzā, Karpatos, Moldāvija (Latvijā paretam audzē dārzos). Satur 0,5—4% alkaloīdu, gk. hiosciaminu, atropīnu, skopolamīnu. Var saindēties, pašārstēšanās nolūkā lietojot sakneņu novārījumu vai to spirta uzlējumu, kā arī tos pievienojot alkoholiskiem dzērieniem. Pazīmes un pirmā palīdzība tāda pati kā gadījumos, kad saindējas ar melno driģeni.

Suņstobrs, plankumainais (Conium maculatum), — čemurziežu dz. divg. lakstaugs. Aug krūmājos, sētmalās, upmalās u.c. Indīgas visas auga daļas, it sevišķi negatavi augļi. Satur ļoti toksisku alkaloīdu koniīnu. Saindēties var, ieēdot augļus; bērni saindējas, pat rotaļājoties ar šo augu lakstiem. Pazīmes: ādas nejutīgums, kam seko paralīze, sākot no kājām, apgrūtināta elpošana, elpošanas centra paralīze; ja nesniedz palīdzību, pēc 3—4 st. var iestāties nāve.

Velnarutks, indīgais (Cieuta virosa), — čemurziežu dz. daudzg. lakstaugs. Aug ūdens malā. Biežāk saindējas bērni un mājdzīvnieki, ieēdot tā sakneņus pavasarī. Augs satur indīgu vielu cikutotoksīnu. Saindēšanās pazinies: putas uz lūpām, siekalošanās, zobu griešana, vemšana, kolikas, reibonis, bezsamaņa, krampji, vispārēja paralīze. Nāve var iestāties apm. 1 st. laikā.

Zalktene, parastā (Daphne mezereum), — neliels zalkteņu dz. krūms. Aug mitros lapkoku mežos, krūmos. Latvijā tā ir valsts aizsardzībā. Viss augs indīgs. Ja ieēd ogas vai citas auga daļas, rodas dedzinoša sajūta mutē, kuņģī, vemšana, asiņaina caureja un urinēšana, bezsamaņa, paralīze, var iestāties pat nāve.

Indīgi ir arī segliņi, īves, bebrukārkliņi, cūkauši, gailpieši (delfīnijas), sētvijas, Sibīrijas latvāņi, efejas, zeltlija, melnā naktene, oleandri, dievkrēsliņi u.c. Saindēties var ar visām šo augu daļām.

Pirmā palīdzība saindēšanās gadījumā jāsniedz tūlīt. Ja inde nokļuvusi gremošanas traktā, jāizraisa vemšana, pēc tam jāskalo kuņģis (skat. kuņģa skalošana) ar 0,05—0,1% kālija permanganāta šķīdumu vai 0,2% tanīna šķīdumu, jādzer aktivētā ogle vai karbolēns. Daudzu toksisku alkaloīdu saistīšanai var noderēt stipra tēja, kurā daudz miecvielu, vai 2—3% tanīna šķīdums ūdenī. Daudzu inžu saistīšanai var lietot 2—3 olu baltumus ar glāzi piena vai ūdens, pēc tam jāizraisa vemšana vai jāskalo kuņģis.

Universāla pretinde ir šāds maisījums: 50 g aktivētās ogles, 25 g tanīna un 25 g magnija oksīda. Šā maisījuma 2 ēd. k. iedzer ar glāzi silta ūdens vai piena, pēc 1/2 st. ieteicams skalot kuņģi un lietot caurejas līdzekļus. Smagākos gadījumos cietušais jānogādā slimnīcā. Ja indīgās vielas nokļūst uz ādas, skartā vieta rūpīgi jānomazgā ar ūdeni un ziepēm, pēc tam jāapstrādā ar 2% kālija permanganāta šķīdumu ūdenī vai piesātinātu svina acetāta šķīdumu spirtā.