Ārstnieciski augi, kurus ir jālieto ar piesardzību - Ārstniecības augi <!--if(Dziedniecība, latviskā vide)-->- Dziedniecība, latviskā vide<!--endif--> - Rakstu katalogs - Reiki seansi

  Es vēlu visiem Laimi! 

Vietnes izvēlne
Ieejas forma
Sadaļas kategorijas Kategorijas iedaļa

Viss par un ap Ho oponopono [23]
Interesanti raksti [79]
Cilvēka organisms un tā funkcijas [12]
Tautas medicīna [44]
Sarunas par svaru [24]
Audzēts Latvijā [38]
Baltu mantojums - Dainas, zīmes [69]
Ārstniecības augi [81]
Dziednieki [20]
Meklēšana
Galvenie » Raksti » Dziedniecība, latviskā vide » Ārstniecības augi

Ārstnieciski augi, kurus ir jālieto ar piesardzību
Ievadā manas pārdomas.
Ārstnieciski augi, kurus ir jālieto ar piesardzību, pie pareizas lietošanas to efektivitāte ir neaprakstāma, tikai kāpēc šīs zināšanas farmācijas attīstības rezultatā ir aizmirstas
, es domāju kad izlasot rakstu paši sapratīsiet par ko es domāju, gadsimtiem mūsu seņči un arī citu zemju dziednieki ir lietojuši dabas dāvātos augus, bet mūsu zinātne to neatzīst, tikai nez kapēc lietojot tās tabletes cilvēce paliek ar vien slimīgāka un slimīgāka, vai nav pēdējais laiks atgriezties pie dabas dotā spēka.

 no Ilmāra Zvirgzda  raksta "Ar ko noindēties Latvijā"

Nupat satiku uz ielas kādu cilvēku, kurš kā jau daudzi, kas aizraujas ar etnobotāniku, bija pasūtījis internetā ayahuasca liānas ekstraktu, peijotes kaktusa tabletes un vēl kaut kādu draņķi, iepildītu spožā tūbiņā. Ieteicos, ka īsts etnobotāniķis nevairītos no pastaigas pa lietus pilnajiem mežiem, lai palūkotu, kas aug tepat uz vietas, taču saņēmu atbildi, ka Latvijas daba esot tik maiga, ka pat noindēties te īsti nevarot, te neesot neviena īsti indīga rāpuļa, izņemot odzi un glodeni, un vispār – kādēļ kaut kur jāiet, ja tāpat nekur nekā nav.

Taču ir gan. Atmiņā pavīd stāsti par hipiju koloniju Lilastē, kur saules pielietās augusta pēcpusdienās vilnas diegā karājušās mušmires – amanita muscaria – tās ir sēnes, ko lietojuši gan Sibīrijas šamaņi, gan pašmāju tantiņas, apkarojot vēzi. Pret mušmiri jāizturas pieklājīgi, nekādā gadījumā tai nedrīkst spert ar kāju, un sēnes sarunu biedram jāatminas, ka mušmirei ir divas sejas – stipras halucinācijas, kas robežojas ar delīriju, norit vienlaikus ar stimulējošu efektu, kā rezultātā nāve var pienākt pat nepamanīta pašā spēku uzplūdā. Drēgnā ziemas pēcpusdienā, kad top šis raksts, krūmos pie mana loga karājas kādas ipomoea pasugas sakaltušie ziedi, kuru sēklas satur LSA, un etnobotāniķu aprindās šī viela iecienīta kā patiesa dabas dāvana, nesamaitāts LSD ekvivalents, kuru nav skārusi ķīmiķa nežēlīgā roka. Tepat netālu, pie sliedēm pretī Čiekurkalnam esmu manījis pāris necilas sēnītes – Panaeolus cyanescens –, ko tautā mēdz saukt arī par suņu sēnēm, taču sēņu psihoaktīvā iedaba nez kādēļ līdzinās nevis sunim, bet vilcienam, kas priecīgs luncina asti, iznirdams no āliņģa.

Kopš Ādams, Ievas pamudināts, nokoda gabaliņu sēnes, nevērība pret augiem mijusies ar izziņas kāri, ko pavada neziņa un nespēja saskatīt augu patiesās īpašības. Kaut gan salvia divinorum puķu podā uz palodzes ir pamanāmāka nekā zilā kurpīte pamestas mājas izzudušā sētmalē, es gribētu paklejot vietējo augu noslēpumos, taču man ir bail pašam kļūt par brūnganu nospiedumu nevienam nepiederošā herbārijā, kuru kāds sadomātu nolaizīt vai apēst, domādams, ka gūs zināšanas, nevis dabūs galu delīrija trakumā.

Mazliet par sēnēm

Kā jau sacīts, sēņu daba ir divējāda, un mušmires ir krāsotas spilgtās krāsās tieši tādēļ, lai tās ne tikai pamanītu, bet arī no tām baidītos. Liela nozīme ir videi, kurā sēnes augušas, turklāt vides tīrība ir faktors, kas parasti nav nosakāms, vienkārši uzmetot aci. Ir liela atšķirība, vai sēni apēd briedis, šamanis vai parasts pilsētnieks. Briedis zina, ko dara, šamanis redz, ko zina, bet vienkāršam cilvēkam ēšana izraisīs nāvi vai negatīva satura piepildītu vīziju, tādēļ visbiežāk izeja tiek meklēta, ēdot "drošākas”sēnes, kas iedalāmas divās kategorijās. Pirmajai pieder dažādi panaeolus veidi – tās izraisa maigas halucinācijas, kas ilgst pāris stundas. Otrajā kategorijā ietilpst sēnes, kas satur psilocibīnu, piemēram, visbiežāk sastopamā psilocybe semilanceata, kas paplašina garīgo aktivitāti, iedarbojas uzmundrinoši un enerģētiski. Jāpiebilst, ka pozitīvo īpašību klāsts nereti tiek pavadīts ar strauju sirds ritma pieaugumu, elpas trūkumu un temperatūras pazemināšanos. Nereti iestājas nāve. Sēnēm parasti ir rūgta garša, ko daži cenšas mazināt, lietojot sēnes ar medu, taču saldinošais efekts parasti ir nenozīmīga pieredzes sastāvdaļa, īpaši gadījumos, kad sēne sāk uzspiest ēdējam savu vēstījumu vai uzbāzties ar norādījumiem. K. reiz stāstīja, ka "sēnes uzgrūž cilvēkam visnetīrākos darbus – zemes ass nobīdes labošanu, starpplanētu pārlidojumus un sarunas ar kustīgām skudrām, kas tikai skraida un nevēlas klausīties”.

           

Driģenes un velnāboli

Driģene – Hyoscyamus dzimtas augs, tiek raksturots kā nāvējoši indīgs, taču tam piemīt spēja paplašināt iekšējo redzi. Latvijā visbiežāk ir sastopama melnā driģene, kas aug ceļmalās. Visas auga daļas satur dažādus alkaloīdus, piemēram, atropīnu un skopolamīnu. Sarunu valodā bieži lietotais izteikums "tas nu gan ir kā driģenes saēdies” liecina par auga plašu lietojumu latviešu psihodēliskajā tradīcijā. Smēķējot kaltētas auga lapas, vērojams straujš uzbudinājums un halucinācijas, ko pavada pastiprināta svīšana, sausuma sajūta mutē, paplašinātas acu zīlītes, sirdsdarbības traucējumi un krampji, kam mēdz sekot nāve. Viduslaikos driģenes kopā ar beladonnas sakņu uzlējumu lietoja raganas, it īpaši pirms garākiem pārlidojumiem pilnmēness naktīs. Mūsdienu raganas no driģenēm parasti baidās, aizstājot bīstamā auga lietošanu ar velnābola lapu uzlējumu. Velnābols – datura stramonium – sastāva ziņā gan neatšķiras no driģenēm, tāpat ir nakteņu dzimtas augs, un satur visai līdzīgu alkaloīdu komplektu – atropīnu, hiosciamīnu un skopolamīnu. eltu burvis Geulfs savā monogrāfijā Melnā putna ilkņi iesaka velnābolus pret impotenci, un piebilst, ka tie ir reti sastopami. Taču Rīgas nomaļu sētmalēs velnāboli aug uz nebēdu, rudeņos briedinādami savas ovālās sēklu pogaļas, no kurām to vēlāk var pavairot. Tautas medicīnā velnābola uzlējumu iesaka arī psihožu, stinguma krampju, epilepsijas un paralīžu ārstēšanai. Saberztu velnābola sēklu kvēpināmais upuris palīdz pievilināt īpaši centīgus garus par palīgiem.

Strutene: latviešu panaceja

Beidzot man ir izdevies pie loga ieaudzēt Chelidonium majus, lielo struteni. Jāsaka, ka tas gan īpašu pūļu neprasīja, jo augs vairojas kā nezāle. Strutene ir augs, kas palīdz pret visām kaitēm, izņemot trešās acs blāvumu un dvēseles skumjas. Paklausieties, cik brīnišķīgi skan auga sastāvā ietilpstošie alkaloīdi: helidonīns, sangvinarīns, berberīns… un tie vēl nav visi! Helionīns tāpat kā morfīns nomierinoši iedarbojas uz centrālo nervu sistēmu. Sangvinarīns īslaicīgi iedarbojas kā narkotisks līdzeklis, tiesa, lielās devās tas izraisa krampjus. Struteņu preparātus ar panākumiem lieto dažādu baktēriju un sēnīšu slimību apkarošanā, pierādīts, ka tie pat var palīdzēt tikt galā ar ļaundabīgiem audzējiem. Droši vien pateicoties lietojuma popularitātei, attiecībā uz strutenēm ir patiess izteikums: "nozāļoja tīri dzeltenu”. Dzeltenā krāsa šajā gadījumā attiecas nevis uz oranži dzelteno struteņu sulu, bet gan līķa ādu. Svarīgi atcerēties, ka strutenes jālieto svaigā veidā, jo kaltētas tās zaudē līdz 80% no savas vērtības. Man pazīstams dziednieks ar svaigu struteņu sulu slimniekiem ierīvē ekzēmas skartās ādas vietas, apgalvojot, ka parasti izdodoties ārstēt pat ielaistas kaites. Marija K. no Smiltenes sacīja, ka saberztas struteņu lapas var dot arī lopiem pret vēdera uzpūšanos un tārpiem, un man liekas, ka tad jau var dot arī cilvēkiem, jo dzīvnieki parasti ir mazāk izturīgi pret dažādām vielām. Vispār – struteņu lapu vākšana un atbilstošu preparātu sagatavošana būtu jāiekļauj skolu programmās, un nav taisnība tiem, kas saka, ka nav zāļu pret visām kaitēm.

Zilā kurpīte un bebrukārkliņi

Abi minētie augi pārstāv bināro opozīciju pazīstams/nepazīstams, taču iedarbības ziņā ir līdzīgi. Zilās kurpītes lietošana, visticamākais, beigsies ar krampjiem un paralīzi, taču bebrukārkliņa lapu lietotājs pirms nāves vēl paspēs izbaudīt kārtīgu delīriju. Abi augi ir labs piemērs tam, kā Latvijas daba izliek slazdus, jo zilā kurpīte – aconitum napellus – aug gandrīz uz katra stūra, jo to nereti audzē kā dekoratīvu augu. Taču šis nu ir no tiem augiem, no kuriem katrā ziņā vajadzētu piesargāties gan raganām, gan parastajiem mirstīgajiem, jo zilās kurpītes gumos un lapās atrodams alkaloīds akonitīns, kura letāla deva pieaugušam cilvēkam ir 1 – 5 mg. Tas ir ļoti maz. Sibīrijas tautas zilās kurpītes uzlējumu lietoja stipru galvassāpju un malārijas ārstēšanai, taču tā drīzāk uzskatāma par šoka terapiju, jo, piemēram, Tibetā akonitīns bija viena no populārākajām bultu indes sastāvdaļām. Saindējoties ar akonitīnu, rodas dedzinošas sāpes, aukstuma sajūta, reibonis, pasliktinās redze un sirdsdarbība, sākas krampji, bet nāve iestājas noslāpstot. Ar panākumiem akonitīnu var lietot cīņā ar mājas grauzējiem – žurkām un pelēm.

Ja zilā kurpīte ir sastopama teju vai uz katra stūra, tad bebrukārkliņu – solanum dulcamara – var atrast daudz retāk, turklāt tas ir ļoti skaists augs ar mēļiem ziediem un sarkanām ogām, kas aug mitrās vietās. Vēl rudenī atradu pāris augus Mangaļsalā, kur tas briedināja sarkanīgās indes lāsītes: augļi ir visindīgākie. Reti redzēts, tas pilnīgi vilināja noplūkt un aiznest mājās. Taču glikoalkaloīds solanīns jau nelielās devās izraisa krampjus un vemšanu. Bebrukārkliņa upuri bieži vien ir romantiski pilsētnieki, kuri pagaršojuši sarkanās odziņas, noslāpst krampjos un savos vēmekļos.

Magones

Miega magone – papaver somniferum – Latvijā ir bieži sastopams, taču tabuizēts augs. Pateicoties tam, ka viens no galvenajiem auga sastāvdaļās ietilpstošajiem alkaloīdiem, morfīns (līdz 0,9 %) viegli izraisa pieradumu, kā arī tam, ka no vienas miega magones piensulas iespējams iegūt līdz pat 0,02 gramiem opija, bet no hektāra līdz pat 50 kilogramiem, magones ir iemantojušas aizliegta auga statusu. Taču tautas medicīnā opiju lieto stipra klepus gadījumos (tā tika darīts vēl pirms kodeīna izgudrošanas, jo opijs kavējoši iedarbojas uz klepus centru), kā arī zarnu un nieru sāpju mazināšanai. Kāds man pazīstams opiomāns apgalvoja, ka viņš lietojot opiju pret bailēm un satraukumu, bet viņš gan laikam bija pārmēru pieradis pie šīs vielas, vai arī bailes nāca virsū katru dienu. Diemžēl jebkurš padoms attiecībā uz magonēm narkotiku lietošanas un apkarošanas dēļ var tikt pārprasts, taču vēl pavisam nesen kāda paveca burve no Kolkasraga puses ieteicās, ka magoņu ziedu novārījums pienā labi palīdz pret garīgu pārpūli un uztraukumu. Novārījumam ņem divas ēdamkarotes sasmalcinātu ziedu uz vienu glāzi piena, uzvāra un ļauj ievilkties. Lieto pa ēdamkarotei rītā, pusdienās un vakarā. Miega magones īsti nepieder pie indīgiem augiem, tāpat kā tabaka (nicotiana tabacum un nicotina rustica, stiprā un reibinošā zemnieku tabaka, kas satur līdz pat 9 % nikotīna) un kaņepes (cannabis sativa un cannabis indica), taču to lietošana mēdz būt saistīta ar noteiktu kultūras ritumu, rituālām darbībām, valdību aizliegumiem un arī cilvēcisku vājumu, nespējot pretoties sakramenta pārvēršanai ikdienas pārtikā, tādēļ šie augi ir pelnījuši tikt pieminēti šajā rakstā kaut vai cieņas dēļ.

Biškrēsliņi un dievkrēsliņi

Parastais biškrēsliņš – tanacetum vulgare – man vienmēr šķitis viens no pievilcīgākajiem Latvijas augiem. Tas ir indīgs asteru dzimtas augs, kas bieži sastopamas ceļmalās. Galvenā biškrēsliņa sastāvdaļa ir tujons, viela, ko jau simtiem gadu ar panākumiem izmanto cērmju apkarošanā, taču, pārmēru aizraujoties ar tārpu nīdēšanu vēderā, var iedzīvoties arī caurejā un vēdera sāpēs, jo vielai ir toksiska iedarbība, kas ļaunākajā gadījumā var izraisīt arī centrālās nervu sistēmas paralīzi. Taču nezinu nevienu nostāstu, kad tik traģiskas sekas patiešām būtu bijušas. Daudz trakāk ir ar dievkrēsliņu – euphorbia – ko dēvē arī par saules dievkrēsliņu, kārpu zāli, pieneni, vēja pupu, vilka pienu, zemes krēsliņu utt. Nezinu, kāds dievs šajā krēslā ir apsēdies, varbūt vienīgi tāds, kas dod zīst savu pupu vilkiem, jo galvenā šī auga sastāvdaļa ir eiforbīns, kas, auga piensulas nests, strauji uzsūcas kuņģa un zarnu gļotādā, radot iekaisumus un čūlas. Ģermāņu dziednieki auga piensulu niecīgos daudzumos izmantoja bronhīta ārstēšanai, taču mūsdienu etnobotānikā šāda prakse tiek noraidīta bīstamības dēļ, jo pārdozējot vielu sākas nelabums, vemšana, krampji un pāris dienu laikā iestājas nāve. Paviršiem interesentiem atgādināšu, ka eiforbīnam nav nekāda sakara ar eiforiju, un letālā iznākuma priekšspēlei nav pilnīgi nekāda psihodēliska vai uzmundrinoša efekta.

Gundegas un maijpuķītes zem loga

Indīgo augu Latvijā ir daudz un tos visus neuzskaitīt. Ar plašu toksisku īpašību klāstu ir apveltītas gundegas – ranunculia acris – indīgā viela te ir protoanemonīns, kas kairina un bojā acu, deguna, mutes dobuma un rīkles gļotādu. Kā visai indīgus augus varētu minēt arī čūskogas un purva purenes, taču tie visi ir retāk sastopami, un vismaz man neliekas tik pievilcīgi, lai bez iedziļināšanās speciālos uzziņu krājumos vai konsultācijām ar raganām un etnobotāniķiem tos liktu uz kārā zoba. Tepat lejā pie palodzes ziemas miegā slīgst maijpuķītes – convallaria majalis – kuras satur veselu buķeti glikozīdu. Augu pazinēji saka, ka maijpuķītes spēj gan stiprināt sirdi, gan arī to apturēt, taču jau dažas maijpuķīšu ogas gādās par stiprām galvassāpēm un nelabumu. Jau tas vien, ka tepat Brīvības ielas pagalmā pāris kvadrātmetros suņu piekakāta zāliena varu saskaitīt vismaz četrus augus, no kuriem vienam ir psihodēliska iedarbība, trīs ir dziednieciski, bet visi bīstami, pārliecina par augu klātbūtni arī pilsētas ikdienā.

Pat indīgie augi ir nekaitīgi, jo ar varu paši nevienam neprasās apēdami, ja nu vien kāds bērns savā naivumā apēd pa kādai sarkanai odziņai, taču arī šajos gadījumos sekas parasti nav letālas, jo lielākā daļa indīgo augu satur dažādas rūgtvielas, kas atbaida mazos augu mīļotājus. Traģisks iznākums var būt vienīgi urbanizētu īpatņu eksperimentiem ar augiem, par kuru lietošanu viņiem nav ne mazākās nojēgas. Trešo aci var pavērt vienīgi tie, kuriem tā ir. Lielākā daļa augu prasa īpašu attieksmi un bijību – ne velti peijotes kaktuss indiāņu baznīcā ir sakraments. Tādēļ ir pretīga viena vai otra auga tabuizācija, par ko parasti parūpējas valdība un ierēdņi, kuriem vieglāk aizliegt, nekā informēt. Pirms kāda gada līdzīga histērija iznīdēja no parkiem arī krāšņo rīcina stādu, kas aprakstīts pat ebreju svētajos rakstos, bet kura sēklas ir indīgas. Ja kāds iedomājas, ka var aizliegt visu indīgo, tad viņam būtu jānoasfaltē visa zemeslode, un manas mājas pagalms jau nu noteikti. Taču ceru, ka tas nevienam prātā neienāks.




Avots: http://www.rigaslaiks.lv/Raksts.aspx?year=2005&month=2&article=9
Kategorija: Ārstniecības augi | Pievienoja: Saulite (24.11.2011)
Skatījumu skaits: 2112 | Reitings: 3.5/2
Komentāru kopskaits: 0
Pievienot komentārus var tikai reģistrēti lietotāji.
[ Reģistrācija | Ieeja ]
Mūsu aptauja
Kādu informāciju meklējat vietnē?
Atbilžu kopskaits: 2258
Mini-čats
Vietnes draugi
Statistika

Kopā Online: 1
Viesi: 1
Lietotāji: 0

Copyright © reiki.ukoz.lv 2016 Grāmatu un tulkojumu jebkāda veida pārpublicēšana - aizliegta!
Bezmaksasmājas lapu uzturēšana - uCoz