|
|
Lieldienas!
| |
| Saulite | Datums: Piektdiena, 02.04.2010, 18:31 | Ziņojums # 1 |
 Vietnes veidotāja
Grupa: Administratore
Ziņojumu skaits: 702
Statuss: Oflain
| Lieldienas ir pavasara saulgrieži, ko svin par godu pavasara un saules atnākšanai, kuros ar rituālām darbībām mēģina palīdzēt zemes atmodai un jau laikus nodrošināt zemes auglību, un veicināt tās svētību. Kristīgo Lieldienu tradīcijas mūsdienās ir savijušās ar latviskajām. Kristiešiem šis ir Kristus augšāmcelšanās laiks. Latviešu tradīcijās ienākušas tādas kristiešu tradīcijas kā klusā nedēļa pirms Lieldienām, Zaļā ceturtdiena, Lielā piektdiena, kas tiek saukta arī par Lielo Piektu. Tomēr šo tradīciju ievirze latviešiem nav aizgūta no kristiešiem, bet gan mantota: tā ir tautas maģisko priekšstatu izpausme, kas galvenokārt saistīta ar dažādiem ticējumiem par laika pareģošanu, auglības nodrošināšanu, veselību u.c. Lielā Piekta, kā arī Zaļā ceturtdiena tautas apziņā saistīta galvenokārt ar burvju un raganu aktivizēšanās laiku. Lielā piektdienā jāaizslēdz visas kūtis un klētis pa novakarēm, jo tad raganas staigājot apkārt. (LTT: T. Dzintarkalns, Talsi.) Zaļās ceturtdienas vakarā laumes staigā apkārt. Tad jaunām meitām un puišiem ir jāsargās, lai pastalas nepaliek nesasietas, jo citādi laumes var tiem spēku atņemt. Tādā gadījumā jauni cilvēki sāk dilt un zaudē spēku, lai arī ēd, kā gribēdami. Beidzot tie nonāk līdz tādam nespēkam, ka jāmirst nost. Bet ja laumei gadās kāds stiprāks burvis pretī, tad tai pašai ir slikti. Burvis tad iedzen pagalma vidū divus mietus un uzliek uz tiem ratu. Kad ratu sāk griezt, tad laumei jānāk šurp. Ja lēnām griež ratu, tad laume nāk soļiem; bet ja labi ātri griež, tad laumei jāskrien, pat tik ātri, ka var lauzt rokas un kājas. Kad laume atnāk, tad burvis var to sodīt, jeb arī nomocīt līdz nāvei.(LTT: F. Brīvzemnieks, 1881. VI, 203.) Zaļās ceturtdienas un Lielās piektdienas naktī tiem tumsības murgiem ir tā lielākā kulšanās un ērmošanās pa citu staļļiem un kūtīm un muldēšanās pēc naudas rakšanas u.t.j.pr. (LTT: No Kolkas jūrmalas. "Ziņas un stāsti par Dieva valstības lietām." 1852, IV. Aizliegts izd.) Tomēr latviskajās Lieldienu tradīcijās kristietības elementu nav daudz. Seno Lieldienu tradīcijas, kas atspoguļo auglības rituālus un maģiskas darbības, saglabājušās maz. Lieldienas tika svinētas trīs dienas. Vēstures avoti liecina, ka līdz viduslaikiem Lieldienas svinētas veselu nedēļu, vēlāk ierobežotas līdz trim dienām. Ticējumi * Lieldienās šūpojoties šūpulim jāļauj lēnām nostāties, lai tā, lēni un līgojoties, nozied linu druva.
* Lieldienās vajag daudz šūpoties, tad visu gadu nenāks miegs.
* Lieldienās vajag šūpoties, tad būs brangas aitas.
* Pirmā Lieldienas rītā ir jāpurina ābeles, lai vasarā būtu daudz ābolu.
* Ja negrib, lai ir lielas kājas, tad vajag Lieldienu rītā priekš saules vajag ar kailām kājām uzkāpt uz akmeņa.
* Ja pirmo Lieldienu lietus līst, tad govis dos daudz piena.
Mīlu šo brīnumjauko pasauli!!! e-pasta adrese - sandra.zukovska@gmail.com
|
| |
| |
| Saulite | Datums: Piektdiena, 02.04.2010, 18:33 | Ziņojums # 2 |
|
Vietnes veidotāja
Grupa: Administratore
Ziņojumu skaits: 702
Statuss: Oflain
| Šūpoļu gatavošana un kāršana bija puišu un vīru darbs. Jau laicīgi vajadzēja sarūpēt nepieciešamos materiālus. Cērtiet, brāļi, oša kārtis,
Vītējiet saulītē:
Nāks māsiņa šūpoties
Visas trejas Lieldieniņas. Šūpoļu kāršana bija ļoti atbildīgs darbs, jo, nemākulīgi pakārtas, tās varēja salūzt un kādu savainot.
Ap šūpolēm Lieldienu laikā vienmēr pulcējās daudz ļaužu. Tie savstarpēji apdziedājās, mijās pautiem, spēlēja spēles. Tādēļ vislabāk šūpoles kārt bija kalna galā, jo pietika vietas visām Lieldienu izdarībām un svinētājus varēja pamanīt pa lielu gabalu. Karat, brāļi, šūpulītes
Augstā kalna galiņā;
Lai redzēja tā māsiņa,
Kas tautiņu lejiņā. Ūdens malā un aramzemē šūpoles parasti nekāra.
Pirmos izšūpoja saimnieku un saimnieci, pēc tam šūpojās pārējie. Par šūpošanu meitas puišiem maksāja ar olām, plāceņiem vai pat cimdiem un zeķēm. Dodu olu bāliņami
Par šūpuļu kārumiņu;
Divas devu tautiešami
Par augsto šūpošanu. Šūpošanās nozīme ir auglības veicināšana. Senāk latvieši ticēja: jo augstāk šūpojas, jo labāka raža, jo brangāki lopi. Kas to Lieldienu
Iešūpoja,
Tam auga liniņi,
Tam kaņepītes. Tos, kuri Lieldienās bija kārtīgi šūpojušies, odi un citi kukaiņi vasarā nekoda. Ai, odiņi, masalīši,
Neēdiet šovasar:
Jau es gana šūpojos,
Visas trīs Lieldieniņas. Šūpošanās kustību cilvēki neizgudroja vis savā prātā, bet gan noskatījās dabā. Piemēram, kā labība, vējā šūpojoties, pamazām nobriest. Pastāv ticējums, ka Lieldienu rītā pati saule dejo un šūpojas. Ļaudis domāja, ka atdarinot šādas kustības, viņi vairo auglības spēku.
Lai iemantotu veselību un skaistumu, ļaudis cēlās vēl pirms saules lēkta. Piecēlušies, viņi steidzās nomazgāt seju tekošā ūdenī, pie kam īsti dziedinošs bija tikai tāds, kas tecēja pret rītiem.
Kas bija piecēlušies pirmie, modināja vēl guļošos un nopēra tos ar izplaucētiem zariem. Uzskatīja, ka tādā veidā no zariem tiek pārnests īpašs spēks, kas apveltī cilvēku ar veselību un veiksmi.
Rietumkurzemē bija izplatīta vēl kāda tradīcija - putnu dzīšana. Arī tās nozīme bija pasargāt no ļaunuma un slimībām.
Mīlu šo brīnumjauko pasauli!!! e-pasta adrese - sandra.zukovska@gmail.com
|
| |
| |
| Saulite | Datums: Piektdiena, 02.04.2010, 18:35 | Ziņojums # 3 |
|
Vietnes veidotāja
Grupa: Administratore
Ziņojumu skaits: 702
Statuss: Oflain
| Lieldienās raksturīgas dažnedažādākās darbības ar olām. Tās ēda, dāvināja, ar tām mainījās, spēlēja spēles. Olu krāsošana ir salīdzinoši nesena paraža. Tā ieviesusies tikai jaunākos laikos. Neskatoties uz to, tā šobrīd noteikti ir visizplatītākā no visām Lieldienu izdarībām.
Olas Lieldienām sāk krāt jau kādu laiciņu iepriekš Ēd, vistīna, kviešu graudus,
Dēj olīnas Lieldienām:
Daudz bij man bālēlīnu,
Baltu olu ēdājīnu. Ola ir topošās, jaunās dzīvības, auglības, arī saules simbols. Latvieši ticēja, ka veicot ar olām Lieldienu izdarības, dzīvības spēks, kas tām piemīt, pāriet uz cilvēkiem un dzīvniekiem.
Olas krāsoja ar dabiskām krāsvielām - lapām, mizām, putraimiem. Tāpēc krāsas pārsvarā bija dzeltenīgas, brūnganas, zaļganas.
Ar sīpolu mizām olas var nokrāsot dzeltenīgi brūnas, ar alkšņu mizām - iesarkanas, bērzu lapām un sūnām - dzelteni zaļas, kumelītēm - viegli dzeltenas, rudzu zelmeni - koši zaļas. Lai iegūtu vienkrāsainas olas, tās vāra nokāstā novārījumā, mazliet raibākas sanāks, ja biezumus atstāsi katliņā. Ja gribi lāsumainas vai rakstainas, samitrini olu, ar lupatiņu pietin mizas vai putraimus klāt un cieši nosien. Lai iegūtu svītrainas olas, tās jāapsien ar dažādu krāsu diegiem. Var nosiet arī ar baltiem, bet tad tās jāvāra krāsainā ūdenī. Ticējumi * Kad Lieldienu olas zogot, tad zaglis paliekot tik pat pliks, kā ola.
* Lieldienas sestdienā visām saimniecēm bija jāvāra olas, tad nākošajā gadā varēja labi satikt ar saimi un kaimiņiem.
* Kas olu bez sāls ēd, tas visu vasaru daudz melo.
* Jo vairāk olu bija saimniecei Lieldienās, jo vairāk nākošā gadā vairojās lopi un deva pienu.
* Lieldienās olu čaumalas jāber caur vīrieša biksēm, tad vārnas cāļus neēd.
* Lieldienās jākrāso olas, tad vistas dēs skaistas olas.
* Leldīnā nūdātū ūlu vajag likt izperēt, jo nu tuos ūlas izīs skaista un dējeiga visteņa. Mīklas * Biezu putru izvāra katlā, sviests vidū paliek neizkusis.
* Uzliek uz galda - paliek balts, nokrīt zemē - paliek dzeltens.
* Maza maza baznīciņa, ne durvju, ne logu.
* Maza, maza muciņa, divējāds alutiņš.
* Cērt ledu, uzcērt sudrabu; cērt sudrabu, uzcērt zeltu. materiāli ņemti no
http://www.liis.lv/folklora/gadsk/origin/lieldienas.htm
http://folklora.lv/skola/lieldienas.shtml
Mīlu šo brīnumjauko pasauli!!! e-pasta adrese - sandra.zukovska@gmail.com
|
| |
| |
|
|
