Es vēlu visiem Laimi! 

Sifiliss, gonoreja, ģenetāliju herpes, trihomoniāze, AIDS. Ar seksualitāti saistīta vainas izjūta un prasība pēc soda, kā arī pārliecība par to, ka ģenitālijas ir grēcīgas vai netīras, citiem vārdiem sakot, nepatika, antipātija pret savām ģenitālijām - tas ir galvenais venerisko slimību cēlonis. $CUT$ Ar šādu negatīvu un agresīvu attieksmi pret saviem dzimumorgāniem un savas seksualitātes izpausmēm mēs burtiski pievelkam savai dzīvei visas šīs problēmas.

Es teikšu vēl vairāk, tieši ticība seksa grēcīgumam un Dieva sodam, kauna izjūta un prasība tikt sodītam seksualitātes dēļ ļoti daudzos cilvēkos radījusi visus līdz šim zināmos mikroorganismus un vīrusus, kas izraisa veneriskās slimības.

Izdarīsim ekskursiju vēsturē. Līdz Renesanses laikmetam baznīca un inkvizīcija stingri sekoja savas draudzes tikumībai, septītā Dieva baušļa ievērošanai un necieta dzimumizvirtību. Pienākot Renesanses laikmetam, sākās seksuālā revolūcija. Tad arī parādījās sifiliss. Tiek uzskatīts, ka Kolumbs to atvedis no Jaunās Pasaules. Bet Kolumbam ar to nav nekāda sakara. Vienkārši cilvēki, vēl neatbrīvojušies no vainas izjūtas un pašsodīšanas un vēl neiemācījušies pareizu seksuālo uzvedību, ļāva izpausties uz āru aizliegtām jūtām. Baznīca vairs nespēja apvaldīt cilvēku kaislības kā agrāk. Un tad kolektīvais zemapziņas saprāts radīja tādu slimību, kuru cilvēki uztvēra kā sodu par saviem grēkiem.

Un paiet gadsimti. Medicīna iemācās apspiest sifilisu un citas veneriskās slimības ar antibiotikām. Tieši apspiest, nevis ārstēt, jo cēloņi jau novērsti netiek. Bet cēloņi - izvirtīga, netikla uzvedība un vainas izjūta seksualitātes dēļ.

XX gadsimta sešdesmitajos gados notiek kārtējā seksuālā revolūcija. To pavada narkotiku bums. Taču cilvēku domas un jūtas citam pret citu un pret apkārtējo pasauli mainījušās maz. Un tad kolektīvais zemapziņas saprāts rada jaunu slimību-sodu - AIDS. Šai slimībai ir vīrusa izcelsme, un tā jau vairs nepadodas modernās medicīnas zālēm. Bet zinātnieki turpina tērēt kolosālas naudas summas, lai radītu zāles pret AIDS. Un es esmu pārliecināts, ka šāds medikaments tiks radīts. Bet par kādu pūliņu cenu? Un kādas tam būs sekas? Tas neārstēs - tas apspiedīs slimību un līdz ar slimību - arī visu organismu. Un pēc tam tādējādi novedīs pie vēl nopietnākām slimībām. Taču tā nevar turpināties bezgalīgi.

Līdzeklis pret jebkuru slimību ir radīts jau sen - tā ir nodomu tīrība! Tikai šīs zāles nav tabletēs, kuras cilvēki cer saņemt no ārsta, bet gan mūsos pašos.

Ir ļoti svarīgi kopš pašas bērnības mācīt cilvēkam pareizu attieksmi pret seksu. Un šī mācība nedrīkst balstīties uz grēka un netīrības jēdzieniem. Ir svarīgi iemācīt pareizu attieksmi pašam pret sevi, pret pretējo dzimumu, pret cilvēkiem vispār un pret apkārtējo pasauli. Un labākie skolotāji tajā ir vecāki. Tas ir, viņu attieksme vienam pret otru un pret seksu.

Seksuālās audzināšanas jautājumos man vienmēr patikusi seno ķīniešu daoistu pieeja. Viņi dzimumaktu uzskatīja par vispārējās kārtības un dabas harmonijas daļu un nekad to nesaistīja ar grēka izjūtām vai morāles pārkāpumu. Viņu īpašā garīgā attieksme pret mīlestību un seksu kopā ar pilnīgu sodīšanas trūkumu izraisīja to, ka dzimumdzīve Senajā Ķīnā bija absolūti veselīga, apbrīnojami brīva no pataloģiskām nenormālībām un pārkāpumiem.

Bieži vien vecāki iedveš bērnam domas par aizliegumu saistībā ar viņa seksualitāti, neapzinādamies šādu aizliegumu bīstamību. Bet bīstamība slēpjas tajā, ka šīs aizliegtās seksuālās jūtas, izraudamās uz āru, kļūst nevadāmas un noved cilvēku pie slimībām vai vilšanās. Seksuālajai audzināšanai jābalstās nevis uz vainas un sodīšanas izjūtu, bet uz nevainojamības jēdzienu.

Pie manis pēc palīdzības griezās jauna sieviete. Viņai bija problēmas seksuālajās attiecībās. Dzimumakta laikā viņa nekādi nespēja atslābināties. Ar manu palīdzību viņa nodibināja saikni ar zemapziņu. Noskaidrojās, ka stipra vīriešu neatzīšana, noraidīšana viņai radusies pēc tam, kad pirms vairākiem gadiem viņu bija mēģinājuši izvarot.
Traumējošā situācija viņas pagātnē bija atrasta. Attieksmi pret to mēs mainījām. Viņa spēja atslābināties. Taču es nolēmu iet vēl tālāk. Mani sāka vienkārši interesēt, kas tad viņu bija novedis pie situācijas ar izvarošanas mēģinājumu. Ja izejam no tā, ka visas situācijas savā dzīvē mēs radām paši, tad ar ko šī meitene bija pievilkusi savai dzīvei izvarotājus?
Izrādījās, ka meitene kopš bērnības tikusi orientēta vienīgi negatīvi attiecībā pret seksu. Turklāt viņa nemitīgi baidījās, ka tai varētu atņemt nevainību. Kas par vārdu - "nevainība". Tajā jau sākotnēji ir slēpta vainas izjūta. Bet vaina vienmēr pieprasa sodu. Tātad, ja meitenei ir stipra tieksme pēc seksuālas tuvības (un tāda ir katram veselam cilvēkam), bet to nav iespējams piepildīt zināmu tabu dēļ, tad notiek zemapziņas vardarbība pret sevi pašu. Un iekšējā vardarbība piesaista ārēju vardarbību.

Sen bija laiks saprast, ka ar aizliegumiem neviens nav labāks kļuvis. Seksuālā enerģija - tā ir mūsu pasaules neatņemama sastāvdaļa. Tā ir cilvēka attīstības un funkcionēšanas pamatā. Šo enerģiju vajag pieņemt un iemācīties to saprātīgi izmantot, nevis atraidīt vai aizliegt.

Sekss - tā ir viena no vīrieša un sievietes savstarpēji harmonisko attiecību izpausmēm. Iemācīties izbaudīt kopbūtni ar pretējo dzimumu, dāvājot un saņemot mīlestību. Šī savienība palīdz saskarties ar citas savdabīgas un savā veidā saistītas pasaules noslēpumu. Un tas bagātinās jūsu personiskos pārdzīvojumus un jūsu pasauli.

Augsts zemapziņas agresijas līmenis (aizvainojumi, dusmas un naids) pret pretējo dzimumu, sieviešu/vīriešu dalīšana labos un sliktos, tīros un netīros noved pie dzimumorgānu iekaisumiem. Iepriekš jau tiku minējis daudzus piemērus. Lūk, vēl daži.

Reiz pie manis ieradās kāds vīrietis un sūdzējās par sekām pēc slikti ārstētas gonorejas. Tolaik es jau zināju - nepietiek ar to, ka slimību vienkārši apspiež ar antibiotikām, jo organismā paliek endo- un eksotoksīni. Nepieciešams slimības produktus izvadīt no organisma ar homeopātiskiem līdzekļiem, zālēm, īpašu diētu. Bet pēc tam es sapratu, ka bieži vien arī ar to nepietiek. Ir svarīgi novērst tieši cēloņus, kas noveduši cilvēku pie šādas slimības.
Šim pacientam cēloņi izrādījās banāli. Nodibinājuši kontaktu ar viņa zemapziņu, mēs uzzinājām, ka pie slimības novedusi virkne notikumu personīgajā dzīvē. Vispirms viņš bija sastrīdējies ar sievu, būdams greizsirdīgs uz kādu draugu. Pēc tam nolēmis viņai atriebties un pārgulējis ar nepazīstamu sievieti. Rezultātā - gonoreja. Bet cēlonis - viņa agresīvās emocijas: greizsirdība, aizvainojums, dusmas, atriebība, vainas izjūta. Un kad šis vīrietis ir uzzinājis cēloņus, viņam ir izvēle: vai nu uzvesties pa vecam un tikt pie citām slimībām, vai mainīt savu uzvedību, mainīt attiecības ar sievu un būt veselam.

Sen bija laiks saprast, ka antibiotikas nenovērš slimību cēloņus. Tie apslēpti mūsos pašos - mūsu kroplajos uzvedības modeļos. Un zemapziņa ar slimības palīdzību pasniedz cilvēkam vērtīgu mācībstundu. Ar zālēm slimību var tikai apspiest. Bet vai uz ilgu laiku un cik dziļi?

Tieši tāpēc pēdējā laikā veneriskās slimības ņēmušas hronisku ievirzi. To izraisītāji - trihomonas un gonokoki - iemanījušies transformēties dažādās noturīgās formās vai iespiesties citās šūnās, kur kļūst antibiotikām neaizsniedzami. Un, lūk, gadās kāda provokācija (apaukstēšanās, reibinoši dzērieni) - un slimība klāt kā likts, atgādina par sevi. Signalizē. Bet mēs šo signālu pieklusinām ar tabletēm...

Es domāju, ka organisms speciāli aizkavē sevī infekciju, lai noteiktos brīžos atgādinātu apziņas saprātam, ka cēloņi vēl nav novērsti. Tā sakot, audzināšanas nolūkos.

Es zinu no prakses, ka, tiklīdz cilvēks atbrīvojas no postīgajām jūtām un domām, slimība pazūd, aiziet uz nekurieni, no nekurienes arī nākusi.
Lūk vēl viens piemērs.

Kādam manam paziņam pēc tikšanās ar kādu meiteni uz kaunuma parādījās herpes.
"Es jau pirms tam, kā ar viņu pārgulēju," paziņa stāstīja, "sāku šaubīties, vai tikai viņa ir vesela?"
"Ja šaubies," es sacīju, "tātad ir vērts nogaidīt un vispirms likvidēt visādas šaubas."
"Nu bet gribas taču! Ko tur lai dara?"
"Nu ko, tad sēdi, kasies un dusmojies. Vai gribi zināt savas slimības patiesos cēloņus?" es vaicāju.
"Protams," viņš atbildēja.
"Tikai vispirms pasaki man, vai tev ir paradums dalīt sievietes "labajās" un "sliktajās"?"
"Tāda lieta ir," draugs atbildēja.
"Un vai pirms tikšanās ar šo meiteni tev ir bijis aizvainojums un dusmas uz sievietēm?"
"Jā, bija," viņš atbildēja, "nedēļu pirms tam es šķīros no kādas savas draudzenes. Ko lai es tagad daru?"
"Pirmkārt, vajag pateikties Dievam un savam zamapziņas saprātam par šo slimību, kas tev ir labvēlīgas attieksmes pret sievietēm mācībstunda."
Paziņa pārsteigts skatās uz mani, bet es turpinu:
"Otrkārt, vajag pateikties šai meitenei par viņas herpēm. Treškārt, vajag pateikties pašai slimībai, kas dod tev signālu un māca tevi. Un, visbeidzot, vajag ar jaunām, pozitīvām jūtām pārskatīt visas savas dzīves situācijas, kad tu esi izjutis negatīvas domas un jūtas pret sievietēm. Neaizmirsti šajā sarakstā iekļaut arī savu māti. Viņa taču ir pirmā sieviete tavā dzīvē."
"Tam vajadzēs daudz laika. Un tas ir grūti - ņemt un tā uzreiz mainīt savu attieksmi."
"Tev ir izvēle. Vai nu dzīvot ar vecajām domām un pievilkt savai dzīvei veneriskās slimības un "sliktas" sievietes. Vai mainīt vecās domas pret jaunām un būt veselam, un veidot labas attiecības ar sievietēm. Ko tu izvēlies?"
"Protams, pēdējo."

Viens no visiem zināmiem venerisko slimību cēloņiem ir izvirtība un laulības pārkāpšana, kas noved ne tikai pie slimības, bet arī pie sava spēka un efektivitātes izšķiešanas dzīvē.

Pie manis uz pieņemšanu ieradās jauns vīrietis un paziņoja, ka viņam ir sifiliss.
"Kā jūs uzzinājāt, ka jums ir sifiliss?" es viņam vaicāju.
"Man radās dīvainas sajūtas kaklā, kaulu sāpes un kaut kādi izsitumi uz ķermeņa."
Es viņu uzmanīgi aplūkoju, taču neko būtisku neatklāju. Liku viņam nodot analīzes un atnākt pie manis pēc nedēļas.
Pēc nedēļas viņš ieradās noteiktajā laikā.
"Dakter, es nodevu analīzes, pat divas reizes - viss ir tīrs. Bet es nez kāpēc esmu pārliecināts, ka man ir sifiliss vai ka es varu ar to saslimt. Man pēdējā laikā uznākušas stipras bailes saslimt ar šo slimību. Uz ķermeņa pat kaut kādas pumpas parādījušās. Palīdziet man tikt vaļā no šīm bailēm."
Mēs nodibinajām kontaktu ar zemapziņu un noskaidrojām, ka šādi tā viņu soda par izvirtību un grib iemācīt pareizu attieksmi pret sievietēm, pret viņa sievu, pret ģimeni un pret seksu.
Izrādās, ka jaunībā viņš dzīvojis ļoti izlaidīgi. Bet pirms pusotra gada nolēmis dibināt ģimeni un sākt jaunu dzīvi. Pēc deviņiem mēnešiem piedzima meitiņa. Bet pirms mēneša viņš pirmo reizi piekrāpa sievu. Pēc tam vēlreiz. Un nu viņam radušās paniskas bailes saslimt ar sifilisu. Parādījušies pat kaut kādi iedomāti simptomi.
Transa stāvoklī mēs norunājām ar viņa zemapziņu, ka tā radīs jaunus uzvedības veidus un izstrādās viņam jaunu attieksmi pret sevi kā vīrieti, pret ģimeni, seksu un sievietēm. Un pēc tam sāks tos ieviest dzīvē.
Mēs beidzām seansu, vīrietis aizgāja, bet es turpināju analizēt šo un citus gadijumus. Pirmajā brīdī šā vīrieša rīcību varētu nosaukt par psihotisku vai, maigāk izsakoties, dīvainu. Bet tā šķiet tikai pirmajā brīdī. Patiesībā tajā situācijā, kāda izveidojās viņa dzīvē, viņa zemapziņas saprāts izvēlējās viņam pašu piemērotāko aizsardzības līdzekli. Jo domas par slimību patiešām lika vīrietim aizdomāties par savu uzvedību.
Pēc tam es atcerējos vēl kādu interesantu gadijumu no manas prakses. Šo stāstu man izstāstīja četrdesmitgadīgs vīrietis, kurš bija ieradies pie manis ārstēties no dzimumvajuma. Jaunībā viņš bijis ļoti simpātisks, meitenes burtiski "kārušās kaklā". Viņš attiecīgi dzīvojis izlaidīgu dzīvi, saticies ar daudzām, bet ne reizes nebija "iekritis". Un, lūk, reiz kāda sieviete viņu uzaicinaja pie sevis uz majām. Visu dienu viņam neradās nekādas šaubas - iet vai neiet. Pret vakaru viņa iekšējā balss atklāti un uzstājīgi paziņoja: "Neej." Turklāt burtiski stundu pirms iziešanas no majām laukā sacēlās īsta dabas stihija: slapjš sniegs, brāzmains vējš. Taču vīrieti neatturēja ne laiks, ne iekšējā balss. Viņš gāja. Un tajā vakarā viņš "saķēra" venērisku slimību, ko ārstē jau divdesmit gadus un kas iznākumā viņu novedusi pie dzimumvājuma.
Esmu pārliecināts, ka ikviens no mums dzīvē ir saņēmis tādas vai citādas zīmes vai intuitīvus padomus no zemapziņas saprāta. Bet vai vienmēr mēs tajos ieklausāmies?

Mana ārsta praksē vēl nav nācies sastapt AIDS slimniekus. Un tāpēc es varu tikai iedomāties iespējamos šīs slimības cēloņus, izejot tieši no slimības attīstības ainas.

AIDS izraisa visi tie paši cēloņi, kas minēti iepriekš, pluss stipra neaizsargātības un bezcerības izjūta, vilšanās cilvēkos un dzīvē. Šādi ļaudis ir noticējuši savam nederīgumam un uzskata, ka šājā pasaulē nevienam nav vajadzīgi. Viņu zemapziņā ir stipra antipātija pašiem pret sevi.