Es vēlu visiem Laimi! 

Esmu atklājis, ka tiem cilvēkiem, kas disponēti uz krampjiem, ir augsts zemapziņas agresijas pret apkārtējo pasauli un cilvēkiem līmenis. Šī agresija var izpausties kā naids, nosodījums, greizsirdība.

Pie manis ārstējās 17g.v. meitene, kas slimoja ar epilepsiju. Lēkmes viņai sākušās neilgi pēc menstruācijām. Ārsti, protams, nemēģināja noskaidrot cēloņus un visu saistīja ar pārejas vecumu. Meitenei apziņa atslēdzās uz īsu brīdi, krampju sindroms bija vāji izteikts, taču tas ļoti biedēja viņas vecākus. Viņa mēģināja dzert zāles, ko izrakstīja ārsts neiropatalogs, bet pēc kāda laika no tām atsacījās. Kā viņa teica: "Man pēc to iedzeršanas sākās kaut kādas dīvainas, acīm redzami nenormālas izmaiņas psihē."
Mēs sākām noskaidrot slimības zemapziņas cēloņus, un izrādījās, ka tā ir ļoti spēcīga agresija pret vecākiem un pret vīriešiem. Šīs programmas "klusēja", kamēr viņa bija bērns, bet aktīvi sāka darboties dzimumnobriešanas laikā. Es novadīju ar viņu divus seansus, un lēkmes pārgāja.
Pēc pusotra gada viņa vēlreiz atnāca pie manis.
"Ziniet, dakter, pusotra gada laikā lēkmju nebija, un es jutos ļoti labi, teicami pabeidzu skolu. Bet nesen es sajutu, ka mana apziņa it kā atslēdzas. Tā notika tikai vienu reizi. Nekādu lēkmju nav. Bet es kļuvu uzmanīga un nolēmu atnākt pie jums."
"Varbūt jūs pati pastāstīsiet par cēloņiem," es liku priekšā. "Jūs taču mūsu sadarbības laikā daudz ko iemācījāties."
"Jā, es nojaušu, kur ir cēlonis," meitene lēnām noteica. "Šogad nolēmu iestāties institūtā citā pilsētā, bet vecāki uzstāj, lai es mācītos viņu tuvumā. Un man ar viņiem izcēlās konflikts. Jā, tagad es saprotu, ka man no jauna radušās agrākās domas."

Reiz, kad es tikko biju uzsācis savu ārsta darbību, biju liecinieks tam, kā kāds tautas dziednieks jaunam puisim ārstēja epilepsiju. Viņš nosēdināja puisi aplī un sāka skaitīt noteiktas lūgšanas. Puisim viss sagriezās, pārmetās otrādi. Dziednieks staigāja pa apli un skaitīja lūgšanas, bet puisis sēdēja apļa vidū un locījās. Skats nudien bija dramatisks. Beidzot dziednieks apstājās, pacēla augšup rokas un izkliedza: "Ej laukā, sātan!" Puisis, šķobīdams muti un acīm redzami ne pēc savas gribas, nostenējās: "Neiešu!" Vīrietis atsāka skaitīt lūgšanas un staigāt pa apli ar sveci rokā. Rituāla beigās viņš atkal izkliedza tos pašus vārdus. Puisis atkal nostenējās, bet jau klusāk. Viss atkārtojās no jauna. Pēc trešās reizes puisis bezspēkā noslīga uz grīdas un aizmiga. Viņš nogulēja ļoti ilgi, pēc tam aizgāja mājās. Lēkmes vairs neatkārtojās. Es biju satriekts. "Spēcīgs dziednieks," es domāju. "Es arī gribu to iemācīties. Gluži kā Jaunajā Derībā, kad Jēzus izdzina nelabos!"
Es nolēmu pavērot šo puisi. Pusgadu viņš jutās labi, lēkmju nebija. Bet reiz viņš atnāca atkal. Lēkmes bija atsākušās un kļuvušas vēl stiprākas nekā pirms ārstēšanas. Dziednieks veica to pašu dziedināšanas rituālu. Atkal bija uzlabošanās, bet ne vairs uz ilgāku laiku, tikai uz vienu dienu, pēc tam lēkmes atkārtojās. Turpmāk dziednieka lūgšanas vairs nelīdzēja, un jaunā cilvēka vecāki bija spiesti griezties pēc palīdzības pie oficiālās medicīnas, kaut gan no pieredzes zināja, ka šo slimību ar tabletēm izārstēt nav iespējams.
Pēc šā gadījuma es sapratu, ka nedrīkst izdzīt nelabo vai sātanu, tas ir, slimību, no dvēseles. Vajag novērst slimības cēloni. Par to brīdināja Jēzus Kristus. Viņš runāja par to, ka nelabais, kuru izdzina, atgriezīsies un atvedīs sev līdzi vēl septiņus, daudz stiprākus par pirmo. Un pēc vairākiem gadiem es nonācu pie pārliecības, ka vispār nav nedz tumšu, nedz gaišu spēku. Jebkuru spēku var pārvērst savā un apkārtējo labā.
Bet kas tad notika ar to puisi? Es novadīju ar viņu vairākus seansus. Man izdevās ar homeopātisko zāļu un hipnozes palīdzību ievērojami atvieglot viņa stāvokli. Pēc tam viņš pazuda no mana redzesloka. Vēlāk es izpētīju viņa zemapziņas programmas un noskaidroju, ka viņa krampju cēlonis- spēcīga zemapziņas agresija pret apkārtējo pasauli.

Epilepsija bieži parādās pusaudžu vecumā, tieši tajā periodā, kad sākas dzimumnobriešana. Tas iedarbina zināmas negatīvas zemapziņas programmas. Aug iekšējais sasprindzinājums.

Nesen uz pieņemšanu no rajona atbrauca māte ar piecpadsmitgadīgu meitu. Pirms trim gadiem meitenei naktī bija sākusies lēkme, ko pavadīja samaņas zudums un krampji. Vēlāk lēkmes atkārtojās. Ārsti noteica diagnozi "epilepsija" un nozīmēja ķīmiskus preperātus.
"Sakiet," es vērsos pie meitenes mātes, "vai meitenei ir bijušas mēnešreizes?" "Viņai to līdz šim nav bijis," māte atbildēja. "Turklāt ultraskaņas izmeklēšana uzrādīja, ka viņai ir ļoti maza un neattīstījusies dzemde."
"Es jums iedošu speciālus homeopātiskus līdzekļus," es teicu, "kas būs jālieto stingri pēc shēmas. Sākumā stāvoklis pasliktināsies, lēkmes var pastiprināties un uznākt biežāk. Bet pēc tam viņai sāksies mēnešreizes un slimība pazudīs. Irina," es vērsos pie meitenītes, "vai mamma tev ir stāstījusi kaut ko par menstruācijām, par dzimumattīstību?"
"Nē," viņa apmulsusi atbildēja.
"Tad es tev pastāstīšu, pie viena paklausīsies arī mamma." Pēc tam es meitenītei nolasīju veselu lekciju par dzimumattīstību, par sievietes funkciju šajā pasaulē, par mātes laimi un laulību."
Pēc mēneša viņas vēlreiz atbrauca uz pieņemšanu.
"Kā jums klājas?" es vaicāju. "Dakter," meitenes māte sāka stāstīt, "viss bija tā, kā jūs teicāt. Sākumā bija saasinājums. Tas ilga trīs dienas, precīzāk, trīs naktis, pēc tam viss beidzās un pēc nedēļas sākās mēnešreizes. Tagad viņa jūtas lieliski. Pa šo laiku lēkmju nav bijis. Normalizējusies urinēšana, nozudušas tūskas. Mēs vēlētos nostiprināt panākto."

Tas nav pirmais gadījums manā praksē, kad pēc pareizi izvēlētas ārstēšanas šī briesmīgā slimība pazūd. Bet oficiālā medicīna to uzskata par neārstējamu. Kāpēc? Tāpēc, ka ir aplama pieeja slimībai.

Aplūkosim epilepsijas principiālo shēmu. Ja ņemam par pamatu elektrisko pusi, tad iznāk, ka pie šīs slimības galvas smadzeņu garozā ir patoloģisks perēklis. Elektroķīmiskie impulsi nevar brīvi caur to iziet. Lādiņš pakāpeniski palielinās, un kādā brīdī notiek visas sistēmas "caursišana". Spēcīgs impulss iet uz galvas smadzeņu apvalku un uz visu ķermeni. Tas izpaužas kā krampji un samaņas zudums.

Ķīmiskie preperāti apspiež, nomāc ne tikai slimības perēkli, bet arī visu galvas smadzeņu garozu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Esmu šīs slimības ārstēšanā izstrādājis principiāli jaunu pieeju. Kāpēc apspiest patoloģisko perēkli? Nepieciešams izveidot jaunas tiešās un atgriezeniskās saites galvas smadzeņu garozā, un elektriskie impulsi virzīsies, šo perēkli apejot. Un pakāpeniski šis galvas smadzeņu rajons pilnībā atjaunosies un atkal spēs uzņemties savas funkcijas. Esmu šo modeli izmēģinājis pie vairākiem pacientiem- rezultāti ir lieliski.

Tiki un hiperaktivitāte

Šīs abas saslimšanas bieži rodas bērniem. Viens no šādas uzvedības cēloņiem ir vecāku beznosacījumu mīlestības pret savu bērnu trūkumies. Ir pienākuma apziņa, bet nav mīlestības. Šāda bērna vecākiem zemapziņā darbojas bērnu iznīcināšanas programma. Pagātnē tā izpaudās, piemēram, kā mātes vēlēšanās izdarīt abortu vai domas par to, ka grūtniecība ir nelaikā un nevēlama. Tagad tās var būt domas par to, ka rūpes par bērniem traucē izpausties dzīvē, traucē nokārtot personisko dzīvi. Slimības cēloņi bieži ir vecāku aizvainojums, pretenzijas un naidīga attieksme vienam pret otru. Tiklīdz kā vecāki maina savu uzvedību, tiklīdz kā viņi sāk pa īstam mīlēt savu bērnu, nevis rūpēties par viņu tikai pienākuma pēc,- bērns tūlīt pat nomierinās, atslābinās.

Man šie cēloņi ir zināmi ne vien no prakses ar pacientiem. Manam dēlam agrāk arī bija tiki un ļoti raustīga uzvedība. Tajā laikā es ļoti uzsvērti pievērsu uzmanību savam darbam un pilnībā biju zaudējis interesi par savu bērnu. Man likās daudz interesantāk lieku stundiņu pasēdēt pie datora un pastrādāt pie grāmatas, nekā būt kopā ar dēlu. Turklāt manā ģimenes dzīvē risinājās zināmas pārmaiņas. Mātei bija līdzīgas ievirzes. Īsāk sakot, mēs, vecāki, nodarbojāmies ar savu pašapliecināšanos dzīvē un pavisam aizmirsām par savu bērnu. Bērns tūlīt pat reaģēja uz vecāku mīlestības deficītu. Man nācās veikt vērtību pārvērtēšanu un mainīt savu attieksmi pret dēlu, pret darbu, pret ģimeni. Tiki pārgāja, un bērns sāka nomierināties, jo sāka izjust vecāku mīlestību. Dažreiz viņš vēl uzvedas ļoti aktīvi, īpaši skolā stundu laikā. Es turpinu strādāt ar sevi un mācos apvienot mīlestību pret bērniem ar mīlestību pret darbu, pret sievieti, pret cilvēkiem un pret visu šajā pasaulē, jo sapratu, ka mana dēla veselība ir atkarīga no manām domām un emocijām.

Bezmiegs

Bezmiega cēloņi ir banāli- bailes, nemiers, cīņa, steiga, rosīšanās. Tas viss traucē mums atslābināties, atslēgties no dienas rūpēm. Jūsu zemapziņa, izraisīdama bezmiegu, mēģina uz nakts stundu rēķina, kad apkārtējā pasaule guļ, risināt jūsu sasāpējušās problēmas. Bet ir muļķīgi sev pašam atņemt laiku. Nepieciešams mainīt tieši pieeju problēmu risināšanai. Es zinu lielisku un, manuprāt, vienīgo līdzekli, kā cieši un mierīgi gulēt- jāiemācās uzticēties: uzticēties sev, cilvēkiem, dzīvei. Kā saka: "Lai rītdiena pati rūpējas par sevi."

Bezmiegam ir arī citi cēloņi.

"Dakter," sieviete man saka, "es jau pusgadu ciešu no bezmiega. Palīdziet man."
"Bet vai jūs zināt, kas jums traucē gulēt?" es jautāju.
"Jā, zinu," viņa atbild. "Mani nomoka vainas izjūta. Es zinu, ka, tiklīdz no šīs izjūtas atbrīvošos, es gulēšu mierīgi. Palīdziet man tajā."

Galvenie veselīga un atspirdzinoša miega priekšnoteikumi ir nogurusi miesa un dvēseles līdzsvars.