Plaušas iemieso spēju ņemt un dot. Problēmas ar plaušām rodas no nevēlēšanās vai bailēm dzīvot pilnīgu dzīvi, "elpot
ar pilnu krūti". Kaut kas jums taraucē ņemt no dzīves visu, kas nepieciešams. Kaut kādas jūsu domas un emocijas
burtiski "spiež krūtis" un neļauj brīvi uzelpot. Pneimonija, tuberkuloze, pneimoskleroze- tie ir tikai dažādi veidi,
kā izpaužas slēpta zemapziņas nevēlēšanās dzīvot šajā pasaulē.$CUT$
Pneimonija
Pie plaušu karsoņa noved izmisums, nogurums no dzīves. Jūsu dvēselē krājas emocionālas brūces, un tām nav ļauts sadzīt.
Pie manis uz pieņemšanu atnāca jauna sieviete, kurai radušies sarežģījumi pēc pneimonijas.
"Svetlana," es palūdzu, "vērsieties sevī un pajautājiet zemapziņas
saprātam: "Kādi neseni manas dzīves notikumi izraisījuši slimību?""
Sieviete uz kādu brīdi aizver acis.
"Es zinu atbildi," viņa norūpējusies saka. "Es to nojautu jau agrāk, bet
tagad viss ir pilnīgi skaidrs. Saprotiet, es uzskatu, ka vīram
jāprot pelnīt naudu un nodrošināt savu ģimeni. Tāpēc es vienmēr esmu
meklējusi tādu vīrieti. Un pirms dažiem mēnešiem tāds vīrietis
parādījās manā dzīvē. Mēs sākām dzīvot kopā. Viņam ir liela māja,
saimniecība, mašīna. Pirmajā laikā man pat galva apreiba no tādas
bagātības. Bet tagad es tajā mājā vairs nespēju brīvi elpot. Mūsu
attiecības nav oficiāli noformētas, un es nejūtos kā saimniece."
"Kas tad jums traucē justies kā saimniecei?" es vaicāju.
"Man šķiet, viņš jūt, ka mūsu attiecībās pirmajā vietā ir nauda, nevis
mīlestība. Bet es viņam visu laiku cenšos pierādīt pretējo.
Tāpēc man pašai nākas daudz strādāt un nopelnīt pieklājīgu summu, lai
demonstrētu viņam savu materiālo neatkarību. Esmu no tā nogurusi,
un mani spēki ir galā."
Bronhīts
Pēc būtības bronhīts- tas ir neizpausta niknuma un pretenziju atspoguļojums.
Ģimenē valda ļoti nervoza atmosfēra, trūkst miera un saskaņas.
Strīdi, lamas, kliedzieni. Reti klusuma brīži. Tādos gadījumos bērni ir
ļoti jutīgs ģimenes atmosfēras indikators. Viņi nekavējoties reaģē ar
augšējo elpošanas ceļu saslimšanu.
Kāds vīrietis bija atbraucis pie manis uz pieņemšanu ar
piecgadīgo dēlu. Bērnam katru mēnesi bija augšējo elpošanas ceļu
iekaisums:
bronhīti, klepus.
"Ar ko kopā jūs dzīvojat?" es jautāju.
"Bez manis, sievas un dēla vēl pie mums dzīvo arī mana māte."
"Kādas jums ir attiecības ar māti, kāda atmosfēra valda ģimenē?"
"Šausmīga!" vīrietis atbildēja. "Viņa visu laiku ir ar kaut ko
neapmierināta. Neapmierināta ar to, ka es patlaban nestrādāju, bet
strādā
sieva. Uzskata, ka mēs nepareizi audzinot bērnu. Mums, it īpaši man, ar
viņu ir pastāvīgi konflikti. Tie pierimst tikai tad, kad
saslimst bērns. Lūk, tad mēs visi apvienojamies pie slimā bērna gultas."
"Iznāk, ka bērna slimība jums kaut uz neilgu laiku palīdz panākt pamieru?" es jautāju.
"Tā iznāk. Jums ir pilnīga taisnība," vīrietis atbild. "Es par to nekad nebiju domājis šādi."
"Lūk, kad iemācīsies atrast kopīgu valodu ar savu māti, slimība vairs nebūs vajadzīga."
"Bet vai tad arī mātei pašai nevajadzētu mainīties?" viņš nesaprot.
"Vajadzētu," es atbildu. "Bet manā priekšā patlaban esat jūs, nevis viņa. Mainīsieties jūs - mainīsies arī viņa."
"Tas būs grūti izdarāms," vīrietis nopūšas, "bet es pacentīšos."
"Pacenties gan," es saku. "Jo no jūsu pūlēm ir atkarīga jūsu bērna veselība."
Pēc trim mēnešiem es satiku šā vīrieša sievu, viņa strādāja par sekretāri kopā ar kādu manu paziņu.
"Ziniet," viņa sacīja, "kopš tā laika, kad mans vīrs bija pie jums uz
pieņemšanu, dēls ne reizes nav slimojis un ģimenē tagad valda
miers un saskaņa. Mēs jums esam ļoti pateicīgi!"
Klepus
Tā ir vēlēšanās uzbļaut visai pasaulei un paziņot par sevi:
"Paskatieties uz mani! Uzklausiet mani!" Tādā gadījumā iemācieties
izpaust
savas jūtas, neapspiediet sevī emocijas. Droši sakiet to, ko jūs
domājat.
Dažos gadījumos klepus pilda savdabīgu bremzēšanas funkciju. Ja
jūs nosodāt ļaužu uzvedību, skaļā balsī izsakāt neapmierinātību un
kritiku, tad klepus "palīdz" jums saglabāt labas attiecības ar citiem
cilvēkiem un iemācīties skaļi izteikt tikai atzinību.
Tatjanai bija saspringta darba nedēļa, tāpēc viņa nolēma
brīvdienās atpūsties un baudīt vientulību. Sestdienas rītā viņa sāka
kārtot
mantas, kas nepieciešamas braucienam uz vasarnīcu. Liels bija viņas
izbrīns, kad vīrs paziņoja, ka pie viņiem uz vasarnīcu atbraukšot
ciemiņi uz divām dienām.
"Sergej, bet kāpēc tu to nepateici agrāk?"
"Bet tu jau neprasīji," vīrs atbildēja.
"Tu taču zini, ka man šie cilvēki nepatīk!"
"Bet man viņi ir vajadzīgi darba sakarā."
Ar to saruna beidzās, bet sievai palika neizteiktas pretenzijas pret
vīru. Un jo tālāk, jo vairāk. Kad vasarnīcā satikās saimnieki un
ciemiņi, tad Tatjanu sāka kaitināt pilnīgi viss: viesu izskats, sarunu
tēmas, pēc citādas receptes pagatavots šašliks. Sieviete domās
visu laiku nosodīja viesus. Drīz viņai sāka kasīt kaklā. Viņa tam
nepievērsa uzmanību. Turklāt saimnieces statuss spieda izturēties
sirsnīgi un viesmīlīgi. Tatjana vairs nespēja valdīt emocijas, taču viņa
nevēlējās arī bojāt attiecības ar vīru. Rezultātā viņai uznāca
spēcīgs klepus, un viņa, izmantodama slimnieces tiesības, pameta
sabiedrību un beidzot varēja "baudīt" vientulību.
Pēkšņs elpas trūkums
Stipras bailes no dzīves, neticība dzīvei noved pie elpošanas ceļu spazmām.
Pie manis uz pieņemšanu ieradās vīrietis, kuram jau vairākus gadus periodiski uznāca pēkšņs elpas trūkums.
"Dakter," viņš man sacīja, "agrāk šīs lēkmes uznāca reti, bet pēc Jaunā
gada- vairākas reizes dienā. Tās pavada drudzis, ķermeņa
kreisā puse kļūst nejūtīga, uznāk bailes."
Ar manu palīdzību vīrietis nodibināja saikni ar zemapziņu un uzdeva
jautājumu: "Vai manā dzīvē ir bijuši kādi notikumi, kas ir par
cēloni pēkšņam elpas trūkumam?"
Spriežot pēc viņa sejas izteiksmes, viņš sāka saņemt informāciju no sava
zemapziņas saprāta un pēc kāda laika man pavēstīja: "Pirms
trim gadiem es sāku nodarboties ar komerciju un ieguldīju lielu naudas
summu kādā uzņēmumā. Un tūlīt pēc tam man sākās lēkmes."
"Kādas jūsu domas, pārdzīvojumi un emocijas toreiz tam bija par cēloni?" es vaicāju.
"Bailes un raizes!" viņš atbildēja. "Es toreiz baidījos pazaudēt savu
naudu. Tiesa, viss beidzās labi. Pēc tam es ar ģimeni pārcēlos uz
Krimu. Kādu laiku jutos ļoti labi. Droši vien klimata un apstākļu maiņas
dēļ. Arī tur nodarbojos ar komerciju. Bet pagājušajā rudenī
viss sākās no jauna. Un cēlonis atkal bija naudas lietas. Un šoreiz es
zaudēju ievērojamu naudas summu."
"Kādas emocijas jūs izjutāt šoreiz?" es jautāju.
"Ko gan cilvēks var izjust šādā situācijā? Aizvainojumu, dusmas,
niknumu, aizkaitinājumu. Lūk, pēc tam lēkmes uznāca praktiski katru
dienu, bet kopš janvāra pat vairākas reizes dienā. Paziņas man ieteica
atpūsties, bet nauda iet uz beigām, ģimene jābaro. Maskavā man
piedāvāja darbu, bet kā lai turp braucu šādā stāvoklī?"
"Jā, šādā stāvoklī jums nav ieteicams strādāt vispār nekādu darbu, jo
vairāk tādu, kas saistīts ar naudu. Jums steidzami jāmaina sava
attieksme pret naudu."
"Bet kā to izdarīt?"
"Lūk, redzat. Cilvēkam jau ir dzīvoklis, mašīna, videomagnetafons,
televīzors, telefons, citi materiāli labumi, bet viņš tiecas iegūt
vēl un vēl, aizmirstot par citām dzīves jomām. Iznāk, viņš dzīvo naudas
un materiālo labumu krāšanas dēļ. Bet tas nevar un nedrīkst būt
visas dzīves mērķis. Cilvēks taču nevar to visu paņemt līdzi kapā."
"Jums taisnība," vīrietis piekrīt.
"Iedomājieties rīmu," es turpinu. "Viņam ēdiens vairs nav tikai zaudētās
enerģijas atgūšanas līdzeklis. Viņš to izmanto citos nolūkos.
Un ja trūkst ēdamā, viņš sāk dusmoties, niknoties, raizēties. Organisms
uzkrāj rezerves priekšdienām tauku nogulsnējumu veidā. Bet ar
katru lieko kilogramu cilvēkam kļūst arvien smagāk un smagāk. Un beigās
tas, ko viņš padarījis par savas dzīves mērķi, atnes viņam
ciešanas un slimības, bet pēc tam nāvi. Tātad tas, kam viņš bija
pieķēries, viņu iznīcina. Jūsu situācija ir tāda pati. Jūs esat
padarījis naudu par savas dzīves mērķi, bet pret naudu jāizturas tikai
kā pret līdzekli."
"Bet vai es nekļūšu vienaldzīgs pret naudu?" pacients vaicā. "Pārstāšu tiekties to pelnīt. Bet man taču ģimene jābaro."
"Ja cilvēks pret naudu izturas kā pret līdzekli, nevis mērķi, tad Dievs viņam dod tik daudz naudas, cik vajadzīgs viņa nolūku
īstenošanai. Kādas patīkamas izjūtas jums sniedz nauda?"
"Vispirms jau miera un stabilitātes izjūtu."
"Tātad, jo mierīgāks jūs būsiet attiecībā uz naudu, jo vairāk naudas jūs
pievilksiet savai dzīvei. Bet pagaidām nemiers, bailes un
dusmas, kas saistītas ar naudu, jūs novedušas ne tikai pie naudas
zaudējuma, bet arī pie veselības zuduma. Jums jāsaprot, ka nevis
nauda ir jūsu veselības problēmu cēlonis, bet gan jūsu attieksme pret
naudu."
"Dakter, es visu sapratu. Bet ko man darīt ar darba piedāvājumu Maskavā?"
"Protams, piekrītiet, jo ģimene taču jābaro. Bet pirms tam noteikti pastrādājiet ar sevi.
Pārskatiet visas situācijas savā dzīvē, kas bija saistītas ar naudu, un
izejiet tām cauri vairākkārt no jauna, ar jaunām izjūtām: ar
mieru, pateicību un prieku. Domās pateicieties Dievam, Visumam, savai
zemapziņai par tām situācijām, kurās jūs tikāt aizskarts naudas
lietās, piekrāpts, aizvainots, kurās jūs zaudējāt naudu. Pateicieties
tiem cilvēkiem, kuri ar savu netikumisko uzvedību jums mācīja
pareizu attieksmi pret naudu. Tagad no tā, kādā mērā un cik drīzā laikā
jūs mainīsiet savu pasaules uzskatu, būs atkarīgs naudas
daudzums jūsu dzīvē un jūsu veselība. Līdz braukšanai uz Maskavu jums
vēl ir laiks."
Astma
Astmatiķi parasti nekad dzīvē neraud. Tādi cilvēki aiztur
asaras, raudas. Astma- tie ir apspiesti šņuksti, un bieži to avots ir
kāds
bērnu dienu konflikts, kas saistīts ar māti; piemēram, tā arī neīstenota
bērna vēlēšanās atzīties mātei kādā nodarījumā.
Esmu ievērojis, ka astmatiķi- tie ir cilvēki, kas ļoti atkarīgi
no mātes. Šī atkarība manā praksē tika uzieta praktiski katrā astmas
gadījumā.
Astma- tas ir mēģinājums izteikt to, ko nekā citādi izteikt nav
iespējams. Jūs apspiežat sevī zināmas emocijas. Jums trūkst emocionālas
paškontroles.
Pavērosim, kā uzvedas astmatiķi lēkmes laikā. Viņš nespēj elpot
pats. Viņam vajadzīga palīdzība no malas. Viņš ir pārliecināts, ka
viņam nav tiesību elpot (un tātad, dzīvot) patstāvīgi. Viņš ir stipri
atkarīgs no ārējiem faktoriem (bērnībā- tā ir spēcīga atkarība no
vecākiem, visbiežāk no mātes). Tādi cilvēki nav spējīgi elpot sava
labuma dēļ, baudīt dzīvi.
Astma bērniem- tās ir bailes no dzīves. Spēcīgas zemapziņas
bailes. Nevēlēšanās būt šeit un tagad. Tādiem bērniem parasti ir ļoti
attīstītas goda jūtas- viņi vienmēr uzņemas vainu uz sevi.
Pie manis uz pieņemšanu kā pie ārsta homeopāta ieradās
sieviete ar dēlu, kuram periodiski uznāca astmas lēkmes. Manis
parakstītā
homeopātiskā ārstēšana deva ļoti labus rezultātus, taču slimība pilnībā
neizzuda.
Uzreiz pirmā seansa laikā es ievēroju, ka dēla slimības cēloņi slēpjas
viņa mātes uzvedībā. Viņa bija no tām sievietēm, kas savus
bērnus kontrolē visā. Ar šīm savām "rūpēm" viņas bērniem burtiski neļauj
"brīvi elpot". Tālākie mātes zemapziņas uzvedības programmas
pētījumi parādīja, ka pie dēla slimības noveda pastāvīgās bailes- bailes
par dzīvi, sevi, savu dēlu. Šīs bailes viņa bija mantojusi no
savas mātes, kas baidījās pilnīgi par visu.
Mūsu pārrunu laikā sieviete vairākkārt izteica šādas frāzes: "Smoku no
dzīves!"- "Nesos kaut kur un nevaru apstāties un atvilkt elpu."
Ir novērots, ka astmatiķu stāvoklis uzlabojas kalnos vai pie
jūras. Kalnos viņi jūtas augstāk, bet pie jūras- tīrāk. Šādi dabas
apstākļi
palīdz viņiem tikt galā ar iekšējo netīrību, kuru nosaka "netīrās"
domas.
Tuberkuloze
Pirmām kārtām pie tuberkulozes noved tādas emocijas kā
depresija un skumjas, grūtsirdība un ilgas. Tās rodas tāpēc, ka
zemapziņā daudzu
gadu laikā uzkrājusies agresija pret pasauli un cilvēkiem, pret dzīvi un
likteni, un šī agresija neļauj dzīvot un elpot ar pilnu krūti.
Tādi cilvēki nevar vai negrib uztvert dzīvi. Viņi nedzīvo
pilnīgu, pilnvērtīgu dzīvi. Kādu padomu pašu pirmo ārsti dod
tuberkulozes
slimniekiem? Elpot svaigu un tīru gaisu, ēst labu un pilnvērtīgu barību.
"Manam tēvam nesen atklāja kavernozo plaušu tuberkulozi,"
man stāsta kāda paciente. "Kā jūs domājat, kāds tai varētu būt cēlonis?"
"Cik bieži dzīvē jūsu tēvam uznāca depresija vai domas par šīs pasaules netaisnīgumu?" es vaicāju.
"Pastāvīgi. Lieta tāda, ka mans tēvs ir ļoti talantīgs cilvēks. Viņam ir
daudz izgudrojumu, racionalizācijas priekšlikumu. Un es bieži
esmu dzirdējusi viņu sakām, ka viņš ir noguris cīnīties ar ierēdņu
stulbumu. Viņš bieži kritizē valdību, mūsu valsts sistēmu. Vaino
visus tajā, ka tie viņam traucē realizēties dzīvē, rada šķēršļus."
"Lūk, tas arī ir viņa slimības cēlonis. No vienas puses - niknums un
naids pret sistēmu, no otras - aizvainojums uz dzīvi, likteni un
nevēlēšanās dzīvot šajā, viņaprāt, netaisnīgajā pasaulē.
Esmu ievērojis, ka pret tuberkulozi ir uzņēmīgi tie cilvēki,
kuriem ir spēcīgi attīstītas īpašnieciskās jūtas. Tieši tad, kad viņiem
atņem to, kam viņi stipri pieķērušies, rodas nevēlēšanās dzīvot. Tūlīt
paceļas jautājums par dzīves jēgu.
"Dod man padomu, ko darīt ar maniem vecākiem," pie manis pēc
palīdzības griežas paziņa. "Pirms gada es izgāju pie vīra un aizbraucu
dzīvot uz citu pilsētu. Pēc neilga laika tēvam atklāja aizēnojumu
plaušās un nav zināms, vai tas ir vēzis vai tuberkuloze, savukārt
māte sāka strauji pieņemties svarā."
"Lieta tāda," es skaidroju, "ka tad, kad tu pameti tēva mājas, taviem
vecākiem radās emocionāls tukšums, jo tu biji viņu vienīgais
prieks un dzīves jēga. Tava māte nolēma šo tukšumu aizpildīt ar ēšanu,
tāpēc pieņēmās svarā, bet tēvam uzkrājās daudz aizvainojumu uz
dzīvi un likteni. Un šī situācija veicināja plaušu saslimšanu."
"Jā, tev taisnība," paziņa piekrīt. "Vecāki viens otru nemīlēja. Un viņi
ne vienreiz vien runāja, ka dzīvojot kopā tikai bērna dēļ.
|
