Nervu tiks. Fiziskā bloķēšana.Tiks – tās ir ātras, straujas, pārtrauktas nekontrolējamas kustības, ko
izsauc viena vai vairāku muskuļu saraušanās, visbiežāk tie ir sejas muskuļi.
Emocionālā bloķēšana
Nervu tiks izpaužas tam, kas daudzus gadus ir turējis sevi grožos un tagad
ir sasniedzis galējo, savu iespēju, robežu. Nervu tiks liecina par to, ka
cilvēks tūlīt - tūlīt zaudēs pār sevi kontroli.
Viņš grib izpaust savu trauksmi, bēdas, bailes un uztraukumu, bet viņš sev
to neļauj. Viņš baidās "krist citu acīs”, zaudēt "savu seju”. Tieši tāpēc tiks
visbiežāk parādās sejā.
Ja saraujas muskuļi citā ķermeņa daļā, šīs ķermeņa daļas nozīme, liecina
kādā dzīves sfērā nepieciešams atslābināt
kontroli pār sevi.
Mentālā bloķēšana
Tavs ķermenis tev saka, ka bija laiks, kad tik spēcīgai paškontrolei bija
nozīme, bet tagad tev tā ir jāatslābina. Tev vairs nav nepieciešams
atstāt labu iespaidu. Tev jāatlaiž brīvībā, jāizpauž savas emocijas,
bailes, vēlmes un cerības, zinot, ka apkārtējie tevi var nesaprast un pat
nosodīt. Dod viņiem tiesības uz to. Izdari to mīlestības vārdā - pret sevi.
Garīgā bloķēšana
Grāmatas nobeigumā
Izsīkums
Fiziskais bloķējums
Izsīkums(vai PROFESIONĀLAIS IZSĪKUMS) rodas no spēcīgas emocionālās vai
fiziskās pārslodzes un to pavada darba spēju zudums, un tāpat bieži nemiers un
depresija.
Izsīkuma simptomi ir – paaugstināts nogurums, dzīves garšas zudums,
seksuālā vienaldzība. Cilvēkam, kurš cieš no izsīkuma, rodas sajūta, ka viņš
cīnās ar mašīnu, sistēmu, ar kaut ko lielu un neuzvaramu. Izsīkums biežāk
novērojams vadošiem darbiniekiem, medmāsām, pasniedzējiem, tāpat arī citu
profesiju pārstāvjiem, strādājošiem lielu organizāciju struktūrā. Izsīkumu
bieži jauc ar depresiju. Par šo saslimšanu atšķirībām, variet izlasīt tekstā DEPRESIJA.
Emocionālā bloķēšana
Pēc maniem novērojumiem, no
izsīkuma visbiežāk cieš tie, kuriem ir sliktas attiecības ar savu, tā paša
dzimuma vecāku. Bērnībā un agrā jaunībā šis cilvēks gribēja atstāt labvēlīgu
iespaidu uz savu māti vai tēvu, visādi viņam vai viņai izdabājot, bet tā arī
nesaņēma vēlamo atzinību. Tādi cilvēki parasti jūtās atkarīgi un
bezpalīdzīgi. Neticot savas patstāvības nozīmīgumam, viņi parasti
strādā/darbojās no visa spēka, it kā cenšoties kādam kaut ko pierādīt.
Viņi jauc DARĪT un BŪT.
Viņiem parasti ir strādājoša cilvēka reputācija, un tomēr viņiem bieži
liekās, ka viņu pūles tiek uztvertas kā viņa pienākums. Viņi pārāk daudz gaida
no dzīves un jūtās ļoti vientuļi, kad neviens neatzīst vai nenovērtē viņu
darbības rezultātus. Galu galā viņi izjūt vilšanos un saka sev: "Kam, pie
velna, ir vajadzīgs tas, ko es daru?” Pēc tam viņi zaudē ticību
sev, sāk izjust savu bezpalīdzību un ātri padodas. Vairāk viņi neko nespēj
izdarīt; vēl vairāk – viņiem pat zūd vēlēšanās kaut ko darīt.
Mentālais bloķējums
Ja viss augstāk minētais attiecās uz tevi, pacenties pēc iespējas ātrāk
tikt skaidrībā ar sevi un atzīt sevi, tādu kāds ESI. Kādreiz tu izlēmi,
jo vairāk tu strādāsi, jo vairāk vecāki tevi mīlēs. Tagad tikai tu pats sevi
vari atbrīvot no šiem maldiem. Nevienam cilvēkam uz šīs pasaules, ieskaitot
pašam sevi, nav tiesību tev pavēlēt lekt augstāk par galvu. Mīlēt sevi –
nozīmē atzīt savas spējas, iespējas un vājības, un reizē ar tām,
visu kas no tām izriet. Ja tev radās iespaids, ka viens no taviem
vecākiem prasīja no tevis pārāk daudz, tu maldījies. Tu pats no sevis to
prasīji. Kad tu kļuvi pieaudzis, psiholoģiska pārnesuma rezultātā, par taviem
vecākiem kļuva tavs darbs un tu arī turpmāk centies iegūt kāda mīlestību ar
pakļāvību un mīlestību uz darbu.
Tev nekavējoties jāpārskata sava
attieksme pret darbu. Tev nav pienākums visu laiku veikt varoņdarbus, lai
atstātu labu iespaidu uz priekšniecību tikai tāpēc, ka tā bieži un ar labpatiku
pieprasa no padotajiem neiespējamo. Tev ir tiesības pateikt NĒ, ja jūti,
ka tev nepietiks spēka. Cilvēks, kurš zina un ņem vērā savu iespēju robežas,
retāk kļūst par kritikas objektu un vispār - dzīvo daudz laimīgāk. Neaizmirsti
par to, ka tad, kad cilvēks ir laimīgs, viņa enerģija nepārtraukti papildinās. Tiek
uzskatīts, ka IZSĪKUMU izraisa enerģijas trūkums, bet patiesībā enerģijas trūkumu
izraisa izsīkums - cilvēka spēju mīlēt.
Garīgais bloķējums
Grāmatas nobeigumā
Depresija
Fiziskā bloķēšana
Šis apraksts attiecās uz tiem,
kas slimo ar psihotisko depresiju. Tie, kuri cieš no īslaicīga
emocionāla nomākuma, kuru izsauc nelabvēlīgi dzīves apstākļi vai kaut kāds
nepatīkams notikums, labāk vērsties pie tekstiem AGORAFOBIJA, TRAUKSME
vai NEMIERS.
Pie depresijas pamatsimptomiem
pieder: interešu zudums ikdienas darbībām, izmisuma sajūta vai nomāktība, kuru
pavada nogurums vai spēku zudums, nespēja koncentrēties, vienaldzība,
noslēgtība, pastāvīgas pārdomas par vienu un to pašu. Kā likums, cilvēks, kurš
cieš no depresijas, negrib, lai viņam palīdz, un uzskata, ka ar
viņu viss ir kārtībā, bet citiem gan vajadzētu mainīties. Viņš slikti guļ, pat,
ja lieto miega zāles. Viņš maz runā un ir nosliece izvairīties no cilvēkiem.
Viņam pat var rasties vēlēšanās padarīt sev galu. Depresiju ļoti bieži jauc ar PROFESIONĀLO
IZSĪKUMU. Lai precizētu atšķirību starp šīm divām saslimšanām, lasiet
tekstu IZSĪKUMS.
Emocionālais bloķējums
Depresija ir aizsardzības līdzeklis no spiediena, pressinga,
īpaši no emocionālā. Cilvēks nonāk pie šī līdzekļa, kad jūt, ka vairs nav
spējīgs izturēt emocionālo spriedzi. Mani ilggadīgie novērojumi rāda, ka
depresijai vairāk pakļauti cilvēki, kuri ir sliktās attiecībās ar pretējā
dzimuma vecāku. Tieši ar to var izskaidrot faktu, ka cilvēks,
kurš atrodas depresīvā stāvoklī, sliecās visā vainot sievu vai vīru. Tā ir
viena no psiholoģiskā pārnesuma dažādībām. Piemēram, vīrietis, kurš cieš no
depresijas, uzvedās pret sievu tā, kā būtu gribējis uzvesties pret māti, bet
neiedrošinājās. Atsakoties pieņemt palīdzību, cilvēks turpina "piebarot”
niknumu vai naidu, kuru izjuta attiecībā pret pretējā dzimuma vecāku, un
iegrimst savās sāpēs.
Jo nopietnāka psiholoģiskā trauma,
pārdzīvota bērnībā vai agrīnā jaunībā, jo smagāka depresija. Īpaši
spēcīgs negatīvais psiholoģiskais faktors ir - atstumtā trauma, pamestā trauma,
pazemošanas trauma, nodevības trauma un netaisnības trauma.
Tādi nopietni dvēseles satricinājumi, kā depresija un maniakālā- depresīvā
psihoze, rodas no līdzīgām traumām, tikai tajos gadījumos, ja bērns vai
pusaudzis šīs traumas pārdzīvoja vientulībā, bez iespējas ar kādu padalīties ar
savām bailēm un šaubām. Neiemācoties atvērt savu dvēseli, viņš bloķē savas
vēlmes un galu galā pilnībā noslēdzās sevī, iegremdējoties savā niknumā vai
naidā.
Mentālais bloķējums
Par cik cilvēks depresīvā
stāvoklī parasti nevēlās sev palīdzēt un nelūdz palīdzību citiem, izvest viņu
no šī stāvokļa var tikai tie, kas dzīvo viņam līdzās. Ja kāds tavs draugs vai
tuvinieks cieš no depresijas, es tev iesaku uzvesties ar šo cilvēku stingri un
izlēmīgi. Pasaki viņam, ka neviens viņam nevarēs palīdzēt, ja viņš pats sev
nepalīdzēs.
Pats galvenais priekš viņa –
apzināties, ka depresiju izsauca bērnībā vai agrīnā jaunībā pārdzīvotās
dvēseles ciešanas. Viņš atsakās būt tāds, kāds ir. Visizplatītākais
psiholoģiskais bloks ir atstumtā sajūta vai bailes būt atstumtam. Cilvēkam,
kurš cieš no depresijas, vajadzētu aizdomāties par to, ka, ja viņš arī bija
atstumts bērnībā vai agrīnā jaunībā, tas tomēr nenozīmē, ka vecāki viņu
nemīlēja. Visdrīzāk, ka vienu no vecākiem, kurš viņu atstūma, arī pašu māte vai
tēvs savā laikā atstūma. Pirmais etaps, lai atbrīvotos no depresijas –
sajust līdzcietību pret šo vecāku un pacensties saprast viņu.
Nākošajā, pašā svarīgākajā etapā, slimniekam vajag pacensties sev
piedot par tām negatīvajam emocijām, kuras viņš izjuta pret vienu no vecākiem.
Pēc tā, viņam nekas cits neatliek, kā padalīties ar šo vecāku par saviem
pārdzīvojumiem, ne par ko viņu nevainojot.(Skatīties piedošanas etapu aprakstu
grāmatas beigās.) Nav nekā neparasta un nedabiska, ka bērns sāk izjust niknumu
un naidu, ciešot vientulībā. Depresijas slimniekam, tāpat, ir jāpieņem lēmums
objektīvi novērtēt visas savas labās īpašības un trūkumus, atzīt savu
nozīmīgumu. Ja viņam grūti to izdarīt patstāvīgi, viņš var vērsties pēc
palīdzības pie cilvēkiem, kuri viņu labi pazīst.
Ja cilvēkam, kas cieš no depresijas
, nāk prātā pašnāvības domas, visdrīzāk, ka viņā kaut kas ir miris, lai
atbrīvotu vietu kaut kam jaunam, bet viņš uztver šo savu mirušo daļu, kā visu
savu personību - vienā veselā.
Garīgais bloķējums un slēdziens grāmatas
nobeigumā.
Nogurums
Fiziskā bloķēšana
Turpmākais apraksts domāts tiem, kas
bieži nogurst bez redzama iemesla. Šie cilvēki pastāvīgi jūt enerģijas
trūkumu un fizisku vājumu.
Emocionālā bloķēšana
Tādam cilvēkam nav konkrēta dzīves
mērķa.
Mērķis – tā ir vēlme realizēt kaut ko konkrētu sfērā - darīt vai iegūt.
Mūsu emocionālais ķermenis, vai vēlmju ķermenis, ir laimīgs tad, kad mums
ir kaut vai viens mērķis uz rītdienu, viens mērķis uz tuvāko nākotni, un viens
mērķis uz tālāko nākotni. Tajā vietā, lai rīkotos un sasniegtu šos mērķus,
cilvēks, kurš pastāvīgi izjūt nogurumu, ieslīkst savās domās, trauksmē un
bailēs, kuras bloķē viņa rīcību un zog viņa enerģiju.
Mentālā bloķēšana
Vai nu tu uzskati, ka
neesi kaut kā cienīgs, vai arī pārāk nopietni attiecies pret dzīvi. Tavs prāts
darbojās daudz ātrāk, nekā tavs ķermenis.
No sākuma pacenties novērtēt to, kas IR tavā dzīvē, atrodi tajā
patīkamo pusi.
Pēc tam uz papīra lapas uzskaiti visu, kas sagādā tev prieku, un sastādi
precīzu plānu ar nolūku to kādreiz izpildīt.
Nav svarīgi, cik daudz
laika tas tev prasīs, bet tavam emocionālajam ķermenim jābūt apmierinātam,
citādi tu nespēsi pilnā mērā priecāties par dzīvi. Stiprs nogurums ir normāla
parādība pēc kāda svarīga konflikta atrisināšanas. Tajā pašā laikā nogurums var
būt IZSĪKUMA sākuma pazīme(skatīties attiecīgo tekstu).
Garīgais bloķējums
Grāmatas nobeigumā
Liza Burbo – Tavs ķermenis saka „Mīli sevi”, no krievu valodas tulkoja Ligita Vecrumba ©
|